Pusmūža krīze un Ziemeļpols. Sarunājas Juris Poškus un Andris Keišs

Un nav šaubu, ka arī tā nepaliks nepamanīta – ne tikai sižeta dēļ, kurā galvenais varonis sadomā doties ceļojumā uz Ziemeļpolu, bet arī tādēļ, ka ir vistālāk ziemeļos, Jakutijas pilsētā Tiksi, uzņemtā latviešu filma. Par filmas tapšanu un kino aizkulisēm tad arī šī saruna ar Juri un galvenās lomas atveidotāju Andri Keišu.

Ja īsti vajadzētu raksturot, tad par ko ir filma Saule spīd 24 stundas?

Poškus: Par centieniem mainīt dzīvi: saskaņā ar teoriju šāda vēlme cilvēkam ir ik pēc septiņiem gadiem, tātad tas notiek cikliski. Viens no tādiem punktiem dzīvē parasti ir ap 40 gadu vecumu, kad cilvēks parasti jau ir kaut ko sasniedzis, taču tad rodas vēlme pēc pārmaiņām.

Keišs: Man liekas, ka tas nav kādā noteiktā vecumā, tas ir katram dziļi individuāli. Vienkārši rodas sajūta, ka ir jāsper kaut kāds solis. Tikai tu nonāc situācijā, kad īsti nesaproti, kāds tieši solis un uz kurieni.

Poškus: Un baida sajūta, ka šis solis var izrādīties kļūdains.

Keišs: Jā, ka varbūt aiziesi nepareizā virzienā, jo tā eja, cauri kurai izejot tu vari justies laimīgs, ir ļoti šaura. Mans varonis Mārtiņš filmā to apzinās un nepadodas kaut kādām lētām sociālos tīklos atrodamām receptēm, kas iesaka, ko tu vari darīt ar savu dzīvi. Viņš meklē savu individuālu ceļu.

Poškus: Savā ziņā stāsts ir par sasniegumiem. Par to, kā, sasniedzot kādu virsotni, “skaties apkārt, apkārt tikai ceļš uz leju…”. Ar mūsu filmas varoni ir līdzīgi: viņš saņem izdevīgu piedāvājumu pārdot biznesu, kurā ir ieguldījis lielāko daļu savas dzīves, bet pēc pārdošanas viņam ir jādomā, ko darīt tālāk. Un šis “tālāk” ir kā liels melnais caurums, jo ir bail izdarīt nepareizu izvēli.

Starp citu, man šķiet, ka mūsdienu Latvijā īsti nav bijusi neviena filma, kas centrējas uz šādu te varoni, kas nāk no augšējās vidusšķiras. Parasti filmu galvenais varonis, sekojot tradīcijai, ir tā sauktais underdog – mazākais, vājākais, neveiksminieks, kāds, kuram just līdzi, taču mūsu varonis nav šāds nabadziņš, viņš ir samērā veiksmīgs, un viņam ir labs materiālais stāvoklis. Tādus cilvēkus jau parasti nemīl, tādi varbūt ir Šindlers un Vito Korleone, bet tas arī viss.

Savā ziņā droši vien stāsts ir par sapņiem, kurus mēģina vai nemēģina īstenot. Tikai šajā gadījumā sapnis ir brauciens uz Ziemeļpolu…

Keišs: Jā, vienkārši Ziemeļpols ir pirmais, kas pagadās priekšā.

Poškus: Savā ziņā jau šī ir mazliet nepolitkorekta filma, jo labi situēts baltais vīrietis ir diezgan nepateicīgs teikuma priekšmets – jau pēc dabas viņam vajadzētu būt vainas sajūtai. Tādēļ mums diezgan grūti gāja, mēģinot atrast atslēgas punktus Keiša varoņa tēlam.

Keišs: Ja filmā parādās kāds turīgs cilvēks, tad parasti viņš tiek parādīts kā lecīgs tips, kurš komandē padotos, un cilvēciskas jūtas viņam ir svešas. Atceros, ka tad, kad filmējām Kolka Cool un staigājām pa Mazirbi, turienes vienkāršos cilvēkus mēs jutām ar visu sirdi un dvēseli. Taču kā atveidot uzņēmēju? Tas ir pavisam kaut kas cits. Es pats sevi pieķēru, domājot stereotipos, jo manā vidē uzņēmēju praktiski nav. No šiem stereotipiem man bija grūti tikt vaļā.

Deviņdesmito gadu uzņēmēju droši vien būtu vieglāk atveidot, jo tie ļaudis vairumā gadījumu bija diezgan kolorīti…

Poškus: Man šķiet, ka deviņdesmito gadu uzņēmēju vidē spilgti parādījās viena latviešiem raksturīga īpašība – viņi ir avantūristi. Tas avantūrisma gēns ir jūtams jau kopš 1905. gada; latvieši vienmēr, citējot Andri Keišu, ir “gatavi mesties jebkurā dēkā”. Pilnīgi noteikti latvieši ir lielāki avantūristi nekā, piemēram, japāņi.

Keišs: Par avantūristiem varu tikai piekrist – atceramies kaut vai latviešu anarhistus ar slaveno Peter the Painter priekšgalā, strēlnieku gaitas, savas valsts dibināšanu…

Poškus: Būtībā jau Saule spīd 24 stundas ir tāds latviešu vidēja četrdesmitgadnieka psiholoģiskais portrets. No vienas puses, ir intuitīva vēlme pēc pārmaiņām, bet, no otras, – bailes no tām, vienlaikus apzinoties, ka tās ir neizbēgamas. Bail kaut ko nokavēt, bailes kaut ko neizdarīt, bail palikt uz vietas.

Keišs: Savā ziņā arī par to, ka daudz ko mēs darām tikai tādēļ, ka tā ir pieņemts. Man pašam īsti saprotama nav vēlme braukt kaut kur uz Arktiku, uz vietu, kur nekā nav, lai tur iemūžinātu savu personību vismaz pašam savās acīs. Nekā oriģināla jau braukšanā uz Ziemeļpolu nav. Kaut gan, protams, tas ir oriģinālāk nekā braukt uz Indiju…

Poškus: Tas uzdod jautājumu, cik no mūsu vēlmēm un sapņiem ir mūsu pašu un cik no tiem ir sociāli konstrukti. Ziemeļpols, Everests – tie ir mediju radīti romantiski tēli, maskulīnās identitātes simboli, kas ir klajā pretstatā ar vispārējo cilvēku tieksmi uz komfortu. “Tur jau nekā nav,” saka Tiksi bārmenis, kad viņam pajautā, kādēļ viņš nav bijis Ziemeļpolā. Taču uz turieni brauc cilvēki un tērē lielus līdzekļus, lai uz brīdi atrastos sapnī. Arī četrdesmitgadnieku krīze un “ko tālāk?” būtībā ir sociāli konstrukti, kas liek mums uz to tiekties, tāpat kā labklājības simbols: māja, mašīna un suns.

Ziniet, kāds ir latvieša sapnis? Savā tēvu zemē neatzīts un pazemots, viņš dodas svešumā mainīt savu dzīvi, pēc daudziem gadiem atgriežas dzimtajā ciemā bagāts, bet, neviena nepazīts, ienāk vietējā bārā, novelk kurpi un uzliek kāju uz galda ar vārdiem: “Kas manu kāju bučos, tas dabūs piecus latus!” Nabadzīgi pušelnieki sarosās – nu, kas tur daudz, kāja taču ir tīra, dabūšu krūzi alus un vēl vienu! Tad viņš pieliek 100 latus, tad vēl, līdz arī visi saimniekdēli bučo viņa kāju, tikai smukā Anniņa, krodzinieka meita, ne. Tad viņš saka: “Ja smukā Anniņa, krodzinieka meita, bučos manu kāju, tā dabūs tūkstoš latus!”

Keišs: Man tevi jāapbēdina – tas nav tikai latviešu sapnis.

Vai šie sevis meklējumi un vēlme kaut ko mainīt tomēr savā ziņā nav tāds mūsdienu niķis? Jo pirms 100 gadiem vidējais latviešu zemnieks diez vai lauzīja galvu par to, ko nu 40 gadu vecumā iesākt un kā mainīt savu dzīvi. Darīja savu darbu, un miers!

Poškus: To nu tik droši mēs nevaram apgalvot, ko viņi domāja. Latviešu pasakās un literatūrā tomēr ir diezgan daudz apspēlēta došanās pasaulē – atcerēsimies kaut vai Sprīdīti. Tikai aizbraucot svešumā, viņš var kaut ko panākt un atgriezties mājās kā varonis. Var jau būt, ka, bērnībā lasot Sprīdīti, mēs paši sev esam iestāstījuši, ka jādodas kaut kur ārā, ja gribi kaut ko sasniegt, jo tepat, uz vietas, jau nekā nebūs. Jo, protams, mūs ietekmē viss, ko esam mācījušies. 

Jūs paši arī esat par šādām lietām domājuši – par pārmaiņām? Iedomājieties, ka jums ir pietiekami naudas un nav vairs obligāti jāstrādā! Ko tālāk?

Keišs: Es bieži fantazēju, taču sapņi ir tik intīma lieta, ka tos nevar pastāstīt. Savulaik, taisot izrādi Tālāk, aktieriem bija uzdevums – uzkāp, lūdzu, uz skatuves un pasaki, kas tavā dzīvē ir pats galvenais! Un neviens uz šo jautājumu nevarēja atbildēt. Uzkāpa, iesāka: “Manā dzīvē pats galvenais ir...” – un apklusa, līdz pēc pāris minūtēm nokāpa no skatuves.

Poškus: Jau tas pats “ko tālāk?” ir diezgan riebīgs jautājums. Kad Mārtiņš filmā ziemeļos prasa somu pavāram par viņa sapņiem, tas stāsta, ka vēlas kļūt bagāts. Bet ko tālāk? Un vēl tālāk?

Keišs: Kurš tad negrib būt bagāts? Nevaru iedomāties, ka kāds vēlētos būt nabags!

Poškus: Latviešu kultūrā gan būt bagātam ir nesmuki. Par to pieņemts sapņot tikai klusībā. Sabiedrības sociālajā apziņā uzņēmēji lielākoties nav gaišie tēli. Izņēmums varbūt ir tikai Šindlers, bet tikai tāpēc, ka glāba ebrejus. Bet parasti jau pašā saknē ir iekodēts, ka bagātam būt ir slikti.

Keišs: Uzreiz prātā nāk Akmentiņš no Purva bridēja, kurš skaitās sliktais tēls. Par ko? Viņš taču ir kolosāls džeks! Taču, kad viena mana draudzene skolas sacerējumā bija ierakstījusi, ka nesaprot Kristīni, kura grib precēties ar dzērāju tā vietā, lai veidotu ģimeni ar gādīgu saimnieku, tad skolotāja viņu bija izlamājusi no panckām. Tev ko – manta ir galvenā!? Vai arī filma Mans draugs – nenopietns cilvēks, kur galvenais varonis ir drusku ku-kū, bet sievasmātes štuceris, kurš naktīm neguļ un strādā, ir pretīgs mērkaķis, jo domā tikai par naudu.

Poškus: Bet tas jau nav raksturīgs tikai postsovjetiskai sabiedrībai. Līdzīgi ir arī Rietumu filmās. Arī tur grūti nosaukt kādu pozitīvu bagātnieku.

Vispār jau ir, tikai mazliet citā žanrā – Betmens, Dzelzs cilvēks un citi bagātie pasaules glābēji-supervaroņi…

Poškus: Reālajā dzīvē varbūt Īlons Masks, kurš ar Tesla palīdzību grib glābt pasauli – taču bez Tesla viņš varbūt nemaz nebūtu tāds pozitīvais varonis. Un tagad vēl Twitter nopirka... Lūk, tādēļ mums tas bija diezgan liels izaicinājums – radīt filmai tēlu, kurš neatbilst šiem stereotipiem.

Filmā Keiša varonis Mārtiņš ceļā uz Tiksi, no kurienes tiek organizētas Ziemeļpola tūres, dodas ziemā, taču nonāk polārajā dienā, kad visas 24 stundas ir gaišs. Vai tad polārā diena nesākas vasarā?

Poškus: Nē, viņš startē martā, kad sniegs vēl nav nokusis, bet polārā diena jau ir sākusies. Mēs paši, filmējot ziemeļos, tur bijām marta beigās un aprīlī, kad tur tiešām ir gaišs. Filmējām Jakutijā uz aizsalušas Laptevu jūras un Tiksi, kas ir pēdējā apdzīvotā vieta ziemeļos.

Kādēļ izlēmāt filmēt Krievijā, nevis, piemēram, Somijā vai Norvēģijā?

Poškus: Sākumā bija idejas gan par Norvēģiju, gan par Kanādu un vēl citiem variantiem, taču vairāk tas bija saistīts ar sadarbības partneru meklējumiem. Taču tur tos atrast neizdevās, toties pavisam necerētā kārtā atradām Jakutijā. Krievijā mēs nekādus partnerus nebijām meklējuši, jo nebija cerību, ka tur varētu atrast kaut kādu atbalstu.

Taču caur dokumentālo kino mēs pazinām krievu producentu Vladu Ketkoviču, ar kura palīdzību izveidojās sadarbība ar Jakutijas filmu studiju. Man pašam liels pārsteigums bija tas, ka Jakutija būtībā ir vēl viena ziemeļvalsts, kuras iedzīvotāji mentalitātes ziņā ir līdzīgi skandināviem. Uzraksti tur ir jakutu valodā, skolā visi bērni, arī krievu, mācās jakutu valodā – tā ir kā valsts valstī.

Vai tikai jūs neesat pēdējie eiropieši, kuri Krievijā uzņēmuši filmu, jo, sākoties Ukrainas karam, šīs durvis droši vien būs ciet uz ilgu laiku?

Poškus: Mēs paši uzskatām, ka uzņēmām filmu Jakutijā, nevis Krievijā. Protams, politiskā ziņā Jakutija ir Krievijas sastāvā, bet Krievija šobrīd ir ļoti toksiska. Taču filmēšanas laikā mēs par to pilnīgi nedomājām, jo mums vienkārši vajadzēja ziemeļus. Krievija bija laba arī no tā viedokļa, ka filmas varonim vajadzēja nonākt pilnīgā pasaules malā.

Tiksi tiešām izskatās tik skarbi, kā redzams filmā, – vecas daudzstāvu mājas, tukšas ielas un visur sniegs?

Poškus: Jā, tā arī tur ir. Daļa māju ir pamestas, ar tukšiem logiem. Kad prasīju vietējiem, kādēļ tā, viņi teica, ka tās mājas esot iesaldētas: ja laicīgi nepieslēdz apkuri, tad radiatori sasalst un pēc tam vairs apkures sistēma nav glābjama. Vieglāk ir to māju vienkārši pamest un būvēt jaunu.

Cik grādu mīnusos bija filmēšanas laikā?

Poškus: Nebija daudz, toties bija lēns un permanents vējš. Pretēji visiem priekšstatiem sniegs tur praktiski nesnieg vispār. Tas sniegs, kas jau ir, ir ļoti smalks un atgādina putekļus, turklāt ir cieti noblietēts. Teorētiski likās, ka mēs varētu filmēt arī uz Lubāna ezera ledus, taču mūsu sniegs būtiski atšķiras – tas ir mīksts un tu tajā iegrimsti līdz potītēm, savukārt ziemeļos ir ciets kā asfalts. Vējš sniegu sapūš tik blīvi, ka ziemā ar zāģi tajā jāzāģē ejas.

Ziemeļpola tūres no turienes patiešām notiek?

Poškus: Jā, tiešām notiek, tur nekas nav izdomāts. Filmā ir kadrs, kur tūristi sastājušies aplī ap zemē iespraustu stabu ar uzrakstu Ziemeļpols – un tā patiešām ir reāla tradīcija, ko dara visas tūrisma grupas, imitējot zemeslodes griešanos. No malas izskatās bērnišķīgi un smieklīgi, taču tā tiešām notiek. Mēs paši gan tieši Ziemeļpolā nefilmējām, taču tūres uz turieni patiešām tiek rīkotas. Vispār ideja par Ziemeļpolu man radās, lasot latviešu ceļotāja Harija Sila dienasgrāmatu, kurā cita starpā aprakstīti cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ grib nonākt Ziemeļpolā.

Andri, vai Jurim ilgi nācās tevi pierunāt piedalīties šajā projektā un braukt uz ziemeļiem?

Keišs: Nē, mēs savulaik Kolka Cool filmēšanas laikā bijām ļoti labi sastrādājušies, tādēļ vienīgā problēma bija, kā atrast laiku filmēties ziemā, kad teātrī ir izrādes un mēģinājumi. Tas vēl bija pirms pandēmijas, kad man bija ļoti, ļoti daudz darba. Tādēļ filmēšanas process ļoti izstiepās, un šī iemesla dēļ man arī nebija tādas iekšējas kopbildes par filmu. Nesen to noskatījos un sapratu, ka tā ir mana labākā kinoloma. Filmas stāsts un temats mani ļoti “paķēra”.

Juris ieminējās, ka tev tā esot pirmā galvenā loma kino. Tā tiešām ir?

Keišs: Īsti nē, vēl ir bijusi Seržanta Lapiņa atgriešanās. Taču Seržants vairāk bija sitkoms, tāda kā komēdija, savukārt Saule spīd 24 stundas ir psiholoģiska filma. Juris man ir palīdzējis atklāt kaut kādu tādu aktierisku šķautni, kādas agrāk nav bijis.

Kādēļ nepaņēmāt bariņā kolēģi no Kolka Cool laikiem – Artusu Kaimiņu?

Keišs: Artuss tobrīd bija aizņemts citā darbā. (smaida)

Poškus: Es ar viņu par to runāju, taču Artuss teica, ka būtu ar mieru filmēties šajā filmā un iet prom no politikas, taču tikai ar noteikumu, ja viņam būs galvenā loma. Taču galvenā loma jau bija aizņemta…

Kolorītākais tēls filmā tomēr laikam nav Keiša Mārtiņš, bet gan vīrs, kurš angļu valodā ar krievu akcentu piedāvā North Pole Tour. Lasīju, ka patiesībā viņš nemaz nav aktieris, bet gan producents?

Poškus: Jā, tas ir mūsu producents Vlads Ketkovičs, kuram sākumā bijām iecerējuši mazu lomiņu – viņam tikai vajadzēja stāvēt lidostā ar plakātu un pāris reizes pateikt: “North Pole Tour, North Pole Tour.” Taču tas viņam sanāca tik kolorīti, ka radās doma attīstīt šo tēlu tālāk. Arī Vlads pats nāca ar idejām, kā varētu to labāk darīt. Vairākas ainas ar viņu izdomājām turpat uz vietas – filmēšanas laukumā. Tas filmēšanai nāk par labu, ja ir iespējams turpat uz vietas izdomāt kādu jaunu risinājumu. Tiesa, darbojas tas ne vienmēr: filmējot ziemeļos, jakutu filmēšanas grupas cilvēki teica, ka jābūt gatavam tam, ka aukstumā būs grūti padomāt. Un tā tiešām ir – aukstums kopā ar permanento vēju atstāj iespaidu uz domāšanu. Tu vari uzfilmēt visu ieplānoto, taču izdomāt jaunu mizanscēnu ir grūti, jo iestājas kaut kāds apziņas bloks.

Gan Kolka Cool, gan arī Saule spīd 24 stundas tomēr ir tādas mazliet depresīvas filmas. Kādēļ tā?

Poškus: Mēs paši gan uz tām vienmēr esam skatījušies kā uz komēdijām… Bez tam šāda tipa filmām jau piemīt sava veida smeldzīgs skaistums. Pašas skaistākās taču ir skumjās dziesmas, vai ne?

Keišs: Tas laikam atkarīgs no cilvēka, jo man galīgi nelikās depresīvi – drīzāk interesanti, ievelkoši un jautājumus sev uzdodoši.

Kā jūs abi sākāt kopā strādāt? Kurš kuru atrada?

Keišs: Jaunajā Rīgas teātrī, kad iestudējām izrādi Tālāk – tā ir pēc Maksima Gorkija Dibenā vai, kā es saku, Dibinā. Tas bija 2004. gadā.

Poškus: Es tajā izrādē veidoju ekrānus, kas bija daļa no scenogrāfijas, bet Andris bija viens no aktieriem. Tā bija ļoti nozīmīga izrāde Alvim Hermanim, kurš tajā pilnībā mainīja savu stilu. Tāpēc tā tapa ļoti ilgi, sešus mēnešus.

Keišs: Man tā vēl joprojām ir mīļāko izrāžu topā. Vēlāk kopā ar kolēģiem domājām, kā to varētu uzlikt uz ekrāna, veidojām dažādas etīdes – vienu no tām vēlāk Juris ielika Kolka Cool.

Kādēļ filmu taisījāt tieši par Kolku, nevis Mazirbi vai Ģipku?

Poškus: Mums Mazirbē ir māja, kur daudz strādājam – filmas montējam un visu pārējo. Un, dzīvojot tajā novadā, tu ar laiku ļoti labi iepazīsti visus vietējos apstākļus un ainavu.

Keišs: Ja runājam par nosaukumu, tad Mazirbe Cool ne pēc kā neizklausās. Ģipka Cool – arī īsti ne. Bet Kolka Cool – cita lieta!

Ko vietējie teica, kad bija noskatījušies filmu?

Poškus: Viena vietējā meitene pēc tam teica: “Klausies, vai tā bišķiņ nav tāda kā komēdija?” Skaidrs, ka cilvēkam, kurš dzīvo tur uz vietas, ir šoks, ieraugot pazīstamo vidi un savas mājas melnbalti fotogrāfiskā skatījumā. Bet patiesībā jau tā īsti ar vietējiem par to neesmu runājis.

Keišs: Nezinu, vai tur vispār nopietna saruna iznāktu. Atceros, ka Guna Zariņa uz izrādi Latviešu mīlestība, kur bija etīde par bibliotēku, bija uzaicinājusi kādu bibliotekāri. Viņa Gunai pēc tam sacīja: “Šī bija brīnišķīga izrāde! Viss kā dzīvē! Tikai tas bibliotekāres tēls ir pārspīlēts…”

Poškus: Mēs jau filmu netaisījām ar domu noniecināt Kolku. Tā drīzāk ir veltījums novadam, jo labākas vietas taču nav! Ja salīdzina to filmu ar Saule spīd 24 stundas, tad pēdējā bija daudz lielāks izaicinājums, jo šoreiz mēs taisījām kino par vietu, par kuru gandrīz neko nezinājām. Tādēļ arī tik ilgi nācās meklēt ceļu uz galveno varoni, jo viņš nebija tipisks.

Vai, veidojot filmas, ir viegli atrast piemērotu lokāciju un pierunāt cilvēkus jums šajā ziņā palīdzēt?

Poškus: Nav jau viegli, jo vajag atrast gan vizuāli piemērotu vietu, gan arī vienlaikus tādu, kurā tehniski varētu notikt filmēšanas process. Jārēķinās arī ar ārējiem apstākļiem. Piemēram, ļoti grūti ir filmēt lidostā, jo tad nākas uz laiku praktiski apturēt lidostas darbību. Arī lielveikalos ir grūti.

Keišs: Vienmēr esmu apbrīnojis filmēšanas laukuma administratorus, kuri filmēšanas laikā uz ielas aptur kustību un nelaiž garām cilvēkus. Tad viņiem nākas atklausīties: “Kādēļ es nevaru iet mājās! Man tur ir jātiek!” – “Klusu, klusu, tagad raksta skaņu…” – “Kādu skaņu?! Kas man par daļu, man te jātiek garām!” Labāk purvā līst nekā klausīties visas tās negācijas…

Poškus: Visgrūtāk ir, ja vēlāk nākas atgriezties iepriekšējā lokācijā un kaut ko piefilmēt klāt – tad ej nu un sakārto visu tā, kā bija pirmajā reizē. Uzņemot Saule spīd 24 stundas, mēs vienu ainu filmējām mazā Ģertrūdes ielas veikaliņā, kas filmā mums atrodas dziļā Arktikā. Tajā pie labākās gribas mēs atgriezties nevarētu, jo pēc pusgada šis veikaliņš vairs nepastāvēja. Tagad tur, šķiet, ir frizētava. Rīga jau ļoti ātri mainās. Grūti ir filmēt arī dzīvokļos, jo mums neder tukši un anonīmi īres dzīvokļi – vajag tādus, kuros ir apdzīvota vide. Ar vietām atlupušām tapetēm, kas pie elektrības slēdžiem ir nobružātas… Bet tas nozīmē, ka mums uz laiku no turienes jādabū laukā iemītnieki. Tādēļ izdevīgāk ir pašiem būvēt dekorācijas.

Keišs: Jo tad var izņemt sienas un griestus, kas ļauj izmantot dažādus rakursus.

Poškus: Pats galvenais – tad nav steigas, vari strādāt nesteidzoties. Pirms filmēšanas varam visu izmēģināt, neskatoties pulkstenī. Man liekas, ka dažreiz aktieru spēle uz ekrāna nedabiska liekas lielā mērā tieši tādēļ, ka nav bijis laika mēģinājumiem. Televīzijas seriāliem tas ir izteiktāk, jo tur jāražo liels apjoms ātrā tempā. Kino dienā parasti uzņem maksimums trīs minūtes ekrāna laika, televīzijā – 15 minūtes dienā.

Tikai trīs minūtes dienā?!

Poškus: Tas vēl ir daudz. Mums Saule spīd 24 stundas bija, šķiet, 23 filmēšanas dienas, kas ir ļoti maz. Ļoti daudz laika prasīja sagatavošanas darbs. Jāņem vērā, ka mūsu rīcībā esošais budžets bija apmēram ceturtā daļa no tā, kāds būtu šādai filmai, ja to taisītu, piemēram, skandināvi. Bieži vien gadās tā, ka pirmās divas filmēšanas stundas ir pa tukšo, bet trešajā beidzot viss notiek, un rezultāts ir labs. Taču jāmaksā ir par visām trim…

Kino veidošanā jau lielāko daļu laika paņem gaidīšana. Mēs visu laiku kaut ko gaidām: kamēr gaismas uzliks, kamēr Keišam grimu piekārtos… Tad trīs minūtes filmē, bet pēc tam atkal sākas gaidīšana. No malas filmēšana izklausās pēc ļoti romantiska darba, taču patiesībā filmēšanas laukums ir pati garlaicīgākā filmas veidošanas daļa.

Keišs: Kāds amerikāņu aktieris ir teicis: “Ja tev ir epizodiska loma, tad sāc ar to, ka atrodi sev krēslu, lai būtu, kur sēdēt, kamēr jāgaida. Bet, ja tev ir galvenā loma, tad meklē gultu!” Es esmu iemācījies filmēšanas laukumā uzreiz aizmigt. Jo, nedod Dievs, sākt ar kādu starplaikos runāties – tad domas novirzās citur un nākamajā kadrā tu izej pietiekami nekoncentrējies darbam. Bet, ja aizmiedz, tad vari atslēgties un pēc tam kadrā iet darbam gatavs.

Poškus: Es diemžēl tā nemāku. Taču esmu sapratis, cik svarīgs ir režisora krēsls. Tas nav domāts smukumam, bet ir patiešām noderīga lieta. Ja vari filmēšanas laikā kaut minūti pasēdēt, tas jau ir labi. Citādi visu laiku esi uz kājām. Vislabāk noder taburete, jo to var apgriezt otrādi, lai kāds neiesēžas tavā vietā. Ja būtu normāls krēsls, tur noteikti kāds iesēstos! Pasēdēt tiešām ir būtiski, jo, ja ķermenis ir noguris, tu nevari normāli padomāt.

Keišs: Līgumā vajag ierakstīt punktu, ka tev nepieciešams krēsls. Filmēšana varbūt notiek mežā, bet tev pat tur ir savs krēsls!