Kāds bija pirmais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis - cilvēks, kurš atstājis spilgtus vaibstus Rīgas sejā

Arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa dzīvesstāsts ir pietiekami interesants un pamācošs, pierādot, ka šajā dzīvē iespējams ir gandrīz viss – gan reibinoši panākumi, gan smagi kritieni. Jānis Frīdrihs Baumanis bija pavisam nabadzīgs latviešu zēns, kura dotības pamanīja kāds ietekmīgs vācu arhitekts un sponsorēja viņam studijas Berlīnē un Pēterburgā.

Baumanis veiksmīgi realizējās kā arhitekts, kļuva turīgs un ieguva namīpašumus, bet dzīves nogalē ekonomiskās krīzes laikā visu zaudēja. Savai ģimenei viņš bija uzbūvējis lepnu villu Jūrmalā, bet ugunsgrēks to pārvērta pelnos. Baumanis bija izcils arhitekts, bet, kā izrādījās, ne sevišķi labs finansists. Lai vai kā, viņa sabiedriskā nozīme bija ļoti būtiska. Baumanis spēja pierādīt, ka profesija, kas līdz tam atradās sveštautiešu rokās, ir iespējama un pieejama arī latviešiem.

Baumaņa veikums ierakstāms Latvijas arhitektūras zelta fondā. No viņa ievērojamākajiem projektiem minama Saeimas ēka, Mūzikas akadēmija un Rīgas apgabaltiesa. Pēc viņa projekta tika celts arī pirmais Rīgas Latviešu biedrības nams – stingrā klasiskā ordera kārtojumā, trīs stāvos ar mansardu. 1873. gada Kārļa Kronvalda litogrāfijā šis nams redzams, rotāts ar zaļumu vītnēm un karogiem.

Pie tā sapulcējušies Pirmo vispārējo dziesmu svētku dalībnieki gājienam uz Ķeizardārzu (tagadējo Viesturdārzu). Te gan jāpiebilst, ka nams vairākkārt tika pārbūvēts. 1897. gadā ēku nedaudz paplašināja un pārveidoja pēc arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta, bet 1908. gadā šī ēka pilnībā nodega. Vēlāk to uzcēla no jauna pēc arhitektu Ernesta Poles un Eižena Laubes projekta.

Savā neilgajā mūžā Baumanis ir projektējis un uzcēlis ap 150 lielu būvju – gan sabiedriskas ēkas, gan īres namus. Arī pirmo trīs latviešu dziesmu svētku celtnes pieder viņa meistarīgajai rokai. Viņš rosījās arī sabiedriskajā dzīvē: vadīja kori, darbojās Pirmo latviešu dziesmu svētku organizācijas komitejā un aktīvi piedalījās Rīgas Latviešu biedrības darbībā.

Skarbā bērnība uz plostiem

Jānis Fridrihs Baumanis piedzima 1834. gada 23. maijā Rīgā, Zaķusalā. Zēna tēvs bijis enkurnieks, plostu pludinātājs. Tā bija ģimenes tradīcija – enkurnieks bija arī vectēvs un sākumā arī pats Jānis. Te jāprecizē, ka Jāņa Baumaņa senči bija Būvmaņi. Tēvs Jēkabs Daniels Būvmanis (1809–1845) bija cēlies no Būvmaņu mājām, kas atradās iepretim Doles salai pie Vimbu kroga. Vēl pusaudzis būdams, viņš divdesmitajos gados pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt par enkurnieku. 1832. gadā Zaķusalas augšdaļā viņš uzcēla sev mājiņu.

Apmesties Rīgas pievārtē Jēkabu mudināja vairāki apsvērumi. Enkurnieka darbs Rīgas ūdeņos solīja lielāku rocību – tolaik plosti un strūgas aizpildīja ne tikai pilsētas krastmalu, bet arī Daugavas atteku ūdeņus. Tā bija iespēja iekrāt nelielu kapitālu un tad raudzīties, ko darīt tālāk. Tolaik daudziem ienācējiem šķita, ka vāciskajā Rīgā lielākus panākumus iespējams nodrošināt ar vācisku uzvārdu, tāpēc Jēkabs Būvmanis kļuva par Baumani. 

Jāņa Baumaņa māte Karlīne Elene Purāte (1804–1884) bija ikšķiliete, atraitne ar divām meitām. Dzimusi skolmeistara ģimenē, viņa bija izglītotāka par savu vīru. Ģimenē bez Jāņa bija vēl pieci bērni, dēls un četras meitas, no kurām divas nomira jau pirmajā dzīvības gadā.

Dzīve pie pašas Daugavas Baumaņu ģimenei reizēm izvērtās par īstu pārbaudījumu. Kad 1837. gada 10. aprīlī Daugavā sakustējās ledus, iepretim vecpilsētai pie Klīversalas radās sastrēgums. Otrs izveidojās pie Spilves – applūda Ganību dambis, Katrīndambis un Ķeizardārzs. Ledus blāķi noklāja ielas, krastmalas, straumē tika ienestas daudzas piekrastes mājas. Palu ūdeņi aizskaloja daļu Zaķusalas un nopostīja arī Baumaņu zemesgabalu. Nakts vidū Jēkabs tikko paspēja izglābt ģimeni. Kad pēc divām nedēļām Daugava atkal atgriezās savā gultnē, no kādreizējās Baumaņu ēkas bija palikuši tikai divi stabi. Tā paša gada vasarā Baumaņu ģimene uzcēla sev jaunu māju, šoreiz no palu ūdeņiem labāk pasargātā vietā – salas vidusdaļā.

Kad Jānim bija desmit gadu, ģimene pārdeva īpašumu un nopirka citu zemes gabalu, šoreiz uz Daugavas augstākā krasta. Tur Jēkabs uzcēla lielāku māju, bet nepaspēja iekārtoties, jo 1845. gadā 35 gadu vecumā nomira. Mātei grūtos apstākļos vienai bija jāaudzina bērni, un rūpes par dienišķo maizi gūlās arī uz mazā Jāņa pleciem.

Vēlāk Baumanis atklāja, ka ģimenē valdījusi stingra kārtība. Bērni agri tikuši rūdīti darbam, katram bijis uzticēts savs pienākums. Sarunu valoda ģimenē bijusi latviešu un vācu, turklāt Jānis mācējis arī krieviski. To viņš iemācījies no kāda kaimiņa, veca invalīda, kurš krievu valodā stāstījis bērniem savus daudzos piedzīvojumus no Napoleona kariem.

Lasīt un rakstīt Jānim iemācīja māte. Vēl tēvam dzīvam esot, Jānis bija iepazinis enkurnieka darbu, – puika ne tikai vēroja, bet arī palīdzēja. Tāpēc bija saprotams, ka pēc tēva nāves viņš piepelnījās kā enkurnieks. Sienot un raisot plostus, pusaudzis savas dienas aizvadīja uz peldošiem baļķiem. Viņa acu priekšā atklājās majestātiskā Rīga ar stāvajiem namu jumtiem, augstajām baznīcu smailēm un druknajiem nocietinājumu mūriem. Viņš vēroja, kā Rīga pamazām apaug ar priekšpilsētām, koka namiem, staļļiem, noliktavām un iebraucamajām vietām.

Uzsēsties uz Pēterbaznīcas gaiļa

Pāri namu jumtiem iepretim Zaķusalai pacēlās stalta celtne. Tā bija arhitekta Kristiāna Frīdriha Breitkreica projektētā Jēzus baznīca – lielākā koka celtne toreizējā Latvijā. Arhitektūras stingrās formas, celtnes majestātiskums un reliģiskie rituāli uz jauno Baumani atstāja tik dziļu iespaidu, ka viņš pat kādu brīdi apsvēra iespēju kļūt par mācītāju. Vēlāk jaunietim radās interese par skolotāja darbu, tomēr, novērtējot savas rakstura īpašības, viņš nosprieda, ka nav tam īsti piemērots. “Mans raksturs bija drusku par lēnprātīgu, un es nemācēju būt pietiekoši stingrs, kādam skolotajam jābūt,” vēlāk atcerējās arhitekts.

Deviņpadsmit gadu vecumā viņš sāka darbu pie namdara meistara Jāņa Staudena, kur pavisam nostrādāja trīs gadus. Jaunais māceklis bija pietiekami apķērīgs, lai ātri apgūtu nepieciešamās iemaņas. Viņš strādāja par amatnieku Āgenskalnā, piedalījās Biržas ēkas celtniecībā un būvēja Lielo ģildi – nevairījās ne no viena uzticētā uzdevuma. Kāda leģenda vēsta, ka, remontējot Pēterbaznīcas torni, viņš pa smailes ārējiem āķiem uzrāpies līdz gailim un uzsēdies tam uz muguras.

1856. gadā Baumanis sāka vadīt jau lielākas būves, pilsētas ekonomiskais uzplaukums pavēra viņam visplašākās darba iespējas. Jaunekļa acu priekšā veidojās jauni bulvāri un ielas, būvniecība viņu iedvesmoja, viņš meklēja iespējas izpausties.  

1856. gadā Baumanis sāka strādāt arhitekta Heinriha Šēla būvbirojā. Tolaik Šēls bija viens no ievērojamākajiem Rīgas arhitektiem, būvfirmas Šēls un Šefels līdzīpašnieks. Pēc Heinriha Šēla projektiem 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Rīgā tika uzceltas daudzi nozīmīgi objekti – rūpnīcas, baznīcas, biroju un veikalu ēkas, īres nami un savrupmājas.

Jāteic, darbs Šēla būvbirojā Baumanim kļuva liktenīgs – viņa dzīvē iezīmējās divi būtiski pagriezieni. Tur viņš iepazinās un vēlāk arī apprecējās ar galdniekmeistara Kiršteina māsasmeitu Johannu Barbaru Bannu, kura bija kāda Jelgavas vācieša kurpniekmeistara atvase. Birojā viņš arī sastapa Pēterburgas arhitektu Ludvigu Bonštetu, kurš, redzot apdāvinātā jaunekļa lielo centību, ieteica viņam Berlīnē studēt būvniecību. Zinot Baumaņa ne visai labos materiālos apstākļus, Bonštets piedāvāja viņam stipendiju – 25 dālderus mēnesī.

Kaut Berlīnē Baumanis mācījās tikai gadu, tur pavadītais laiks bija vērtīgs. Viņš apmeklēja muzejus, daudz zīmēja, piedalījās konkursos un  sadraudzējās ar citiem arhitektūras studentiem. Pēc viena gada mācībām Berlīnē Baumanis turpināja studijas Pēterburgas būvakadēmijā. Pēterburgā pavadītais posms bija būtisks un nozīmīgs. Rītos studentam notika intensīvas mācības būvakademijā, pēcpusdienās – darbs arhitekta Ludviga Bonšteta mājās, savukārt vakaros Baumanis sava drauga arhitekta Roberta Pflūga dzīvoklī strādāja pie Rīgas Bruņniecības nama (tagadējās Saeimas ēkas) konkursa projekta. Lielu gandarījumu viņam sagādāja ne vien iegūtā pirmā prēmija 1500 rubļu apmērā, bet arī uzvara pār savu skolotāju Bonštetu, kurš ieguva otro prēmiju.

Rīgas bulvāru apbūve

Ieguvis arhitekta diplomu, Jānis Fridrihs Baumanis atgriezās Rīgā. Bija pienācis laiks realizēt savas ieceres. Viņa radošākie dzīves gadi sakrita ar ļoti nozīmīgu Rīgas arhitektūras posmu.

Vēl līdz 19. gadsimta vidum Rīga bija viduslaiku cietoksnis. To aptvēra vesela nocietinājumu sistēma un klaja esplanādes josla ap to. Tai vajadzēja nodrošināt pietiekamu pārredzamību, tāpēc aiz tās bija atļauts celt vienīgi koka ēkas. Tā kā štie apstākļi jūtami traucēja Rīgas turpmāko attīstību, 19. gadsimta vidū agrākā nocietinājuma koncepcija tika pārskatīta. Rīga gatavojās kļūt par ievērojamu rūpniecības centru ar lielu nozīmi visas Krievijas impērijas mērogā. Tirdzniecības sakari ar Rietumiem sekmēja liela kapitāla uzkrāšanu un radīja labvēlīgus apstākļus rūpniecības attīstībai gan pašā pilsētā, gan arī ārpus tās. 1857. gada 15. novembrī svinīgos apstākļos pie Smilšu vārtiem sāka nojaukt vaļņus. Pēc pilsētas arhitekta Johana Felsko un inženiera arhitekta Oto Dīces izstrādātā projekta kādreizējo nocietinājumu joslas vietā tika izveidoti kanālmalas apstādījumi, sagatavots bulvāru loks, gar kuru gadsimta otrajā pusē radās viens no izcilākajiem Rīgas arhitektūras ansambļiem. Lieli nopelni tā veidošanā bija arī arhitektam Jānim Baumanim.

Viņa ietekmi Rīgas bulvāru apbūvē uz telpisko viengabalainību un ansambļa raksturu noteica vienotā pilsētbūvnieciskā ideja. Tolaik pilsētu sāka izjust kā vienotu, daudzfunkcionālu un telpiski piesātinātu organismu, atsevišķas celtnes veidojot noteiktā kontekstā ar apkārtējo vidi. Jāpiebilst, ka Rīgas arhitektūrā 19. gadsimta otrā puse raksturīga ar dažādu vēsturisku stilu atdarinājumiem.

No 1870. līdz 1880. gadam, būdams Vidzemes guberņas arhitekts, viņš uzcēla ap 20 pareizticīgo baznīcu Sāmsalā un Vidzemes igauņu daļā, izstrādāja vairākām projektus kroņa skolām skolu, uzcēla arī mazākas ēkas Zaķusalā, Zasulaukā, Jūrmalā, Jelgavā. Līdz 1884. gadam Baumanis bija uzcēlis ap 70 īres namu un vairākas sabiedriskās ēkas, galvenokārt Rīgas jaunajā bulvāru lokā.

Viens no interesantākajiem  Baumaņa profesionālās meistarības piemēriem ir Rīgas Apgabaltiesas ēka. Pirmo būvprojektu Baumanis izstrādāja 1887. gadā, paredzot vienmērīgi ritmizētu fasāžu kompozīciju, ko vainagoja vairāki barokāli kupoli. Būvdarbus pabeidza 1889. gadā pēc otrā varianta, taču Baumanis prata panākt arī kupolu realizāciju, tos pieskaņojot nesen uzceltajai pareizticīgo katedrālei.

Jāpiemin arī Rīgas cirka nams, kas apliecina arhitekta Baumaņa radošo izdomu. Cirka kupola skelets tika veidots no dzelzceļa sliedēm, jo tolaik velmētie profildzelži nebija pieejami. Dzelzceļa sliedes turpmāk tika izmantotas arī citās Rīgas celtnēs – Vidzemes tirgus hallē, Āgenskalna tirgus ēkā un vairākos rūpniecības uzņēmumos.

Skaidrs, ka radošie panākumi nodrošināja arhitektam labu finansiālo situāciju. Viņš kļuva par vienu no bagātākajiem Rīgas namīpašniekiem, viņa ģimene dzīvoja Ķēniņu ielā, labiekārtotā 12 istabu dzīvoklī.

Jaunlatvieši, dziesmu svētki, latviešu biedrība 

Ievērojamā arhitekta radošais dzīves posms sakrita ar jaunlatviešu kustību. Tas bija laiks, kad sākās rosība latviešu sabiedriskajā dzīvē, veidojās latviešu inteliģence. Protams, ka jaunlatviešu kustība neatstāja vienaldzīgu arī jauno arhitektu. Tiesa gan, sākumā bija tāda kā svārstīšanās starp jaunlatviešu nacionālo kustību un viņa maizes devējiem – vācisko Rīgas aristokrātiju. Lai vai kā, bet Baumanis bija klāt pie Rīgas Latviešu biedrības dibināšanas, tieši viņa dzīvoklī tika sastādīts pirmais jaundibinātās  biedrības sēdes protokols. Sākumā arhitekts tika ievēlēts par biedrības priekšnieka vietnieku, bet no 1872. līdz 1874. gadam bija biedrības vadītājs, no 1880. gada – tās goda biedrs.

Ievērojamā arhitekta vārds saistīts ar vēl kādu būtisku pasākumu – dziesmu svētkiem. Ar šo pasākumu Latvijas arhitektūrā ienāca jauns elements – dziesmu svētku celtnes. Baumanis prata prasmīgi izmantot koku, veidojot līdz tam nepieredzēti plašas telpas. Pirmie dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, kur Baumanis uzcēla vaļēju estrādi, kas atgādināja baziliku. Tā bija koka celtne, kas pēc tam bija viegli izjaucama. Uz estrādes bija vietas 1000 dziedātājiem.

Otrie dziesmu svētki notika uz piešķirtā 60 tūkstošu kvadrātpēdu lielā laukuma Nikolaja (tagadējā Krišjāņa Valdemāra) un Jēkaba ielas stūrī. Projektu un būvdarbu vadību bez atlīdzības uzņēmās veikt Baumanis. Svētki notika slēgtā bazilikas veida telpā, kas bija paredzēta 2000 dziedātāju un 15 tūkstošiem klausītāju. Par celtnes izskatu vēsta Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa apraksts: “Katram estētiski izglītotam cilvēkam bija jāliecina, ka še valda smalks patīkams gars. Ēkas augšējais čokurs, platās ģēveles, staltie torņi un slīpās pažobeles slēpās caurām cauri karogos un plīvuros, kas, aiz vēsmām plivinādamies, saules zelta staros vizuļot vizuļoja. Virs pagalma milzīgajiem palodas vārtiem starp abējiem izcilajiem torņiem bija mirdzošiem burtiem lasāms:

Dziesmu gars lai līgo,
Kamēr tauta dzīvo!

Trešajiem dziesmu svētkiem Baumanis uzcēla pilnīgi noslēgtu ēku Esplanādes laukumā, kur tagad atrodas Mākslas akadēmija. Grandiozās koka ēkas platība bija 100 tūkstoši kvadrātpēdu (apmēram 77x150 metru). Estrāde bija paredzēta 3000 dziedātātāju, bet telpa – 20 tūkstošiem klausītāju. Galvenā fasāde centrālajā daļā bija uzsvērta ar četriem uz priekšu izvirzītiem tornīšiem, kuros iebūvētas kases. Tornīšus, kā arī frontona centrālo daļu vainagoja dzeguļi, kas arhitektoniski sasaucās ar romantizētajām senlatviešu pilīm. Telpas augstums centrālajā asī sasniedza 19 metrus – sešstāvu nama augstumu!

Jāņa Frīdriha Baumaņa ievadītā dziesmu svētku celtņu tradīcija turpmākajās svētku reizēs tika izkopta arvien plašāk. Tās visas bija no koka un pēc svētkiem demontējamas. To projektēšana tika uzticēta pazīstamajiem arhitektiem Konstantīnam Pēkšēnam, Ernestam Polem, Paulam Kundziņam, Aleksandram Birzeniekam.

Laikabiedri zināja stāstīt, ka lielā interese par dziesmu svētkiem Baumanim bijusi pavisam pamatota, jo viņš pats bijis liels dziedātājs. Būdams Rīgas Latviešu biedrības vadītājs, viņš piedalījās pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku sarīkošanā (1873), ar uzrunu atklāja tos, kā arī piedalījās otro (1880) un trešo dziesmu svētku organizēšanā. Turklāt kādu laiku viņš bija Rīgas Latviešu biedrības kora priekšnieks. Kad 1882. gadā Maskavā notika izstāde, kurā bija paredzēti arī koncerti, arhitekts no saviem personiskajiem līdzekļiem samaksāja ceļa naudu un uzturēšanās izdevumus, lai uz turieni, reprezentējot latviešu dziesmas, nosūtītu savu brālēnu diriģentu Jēkabu Purātu ar kori.

Vēl kāds pieminēšanas vērts fakts –  jaunībā Baumanis bija ļoti sportisks cilvēks. Viņš vingroja un paukojās, turklāt bija labs airētājs. Vēlākajos gados, jau būdams Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks, Baumanis kopā ar dažiem biedriem enkurniekiem uzvarēja vairākās sacensībās Maskavā. Tolaik latviešu presē viņi tika dēvēti par “ūdensbraucējiem iršanās cīņā”. Zinātāji stāstīja, ka par uzvarām sacensībās Baumanis dabūjis smalku kastīti ar sudraba cigāru, spičku dozi un dārgu pulksteni.

Ar principiālu nostāju

Baumanis nekad neaizmirsa profesora un arhitekta Ludviga Bonšteta nesavtīgo draudzību un palīdzīgo roku nabadzīgam latviešu jaunietim, tāpēc visu savu mūžu gan materiāli, gan morāli vienmēr centās atbalstīt jaunus un talantīgus cilvēkus, kuriem tāpat kā viņam jaunībā nebija līdzekļu izglītībai.

Viņš bija viens no Rīgas Arhitektu un arī Rīgas Amatnieku biedrības dibinātājiem. No 1879. līdz 1886. gadam Baumanis bija Rīgas pilsētas valdes loceklis un domnieks. Tur savas noteiktās un pilsoniski aktīvās darbošanās dēļ viņš sagāja ragos ar pilsētas vadošajām amatpersonām, kam pašlabums nereti bija tuvāks par sabiedrības interesēm. Tas atspoguļojas Baumaņa publicētajā Atklātajā atbildes rakstā Rīgas pilsētas valdei, kur viņš norādīja uz lieliem un bezmērķīgiem naudas izdevumiem, paviršību un kontroles trūkumu būvju lietās. 

Baumanis bija izcils arhitekts, taču ne sevišķi labs finansists. Viņš neprata pārvarēt ekonomiskās krīzes gadus, un, cīnoties ar pretiniekiem, zaudēja savus īpašumus. Palicis bez dzīvesvietas, viņš kļuva par paša projektētā Rīgas apgabaltiesas nama pārvaldnieku un kopā ar sievu iekārtojās šīs ēkas pagrabstāva bezmaksas dzīvoklī. Krīzes situācijā Baumanis zaudēja šķietamos Rīgas aristokrātijas draugus, taču palika tuvs vienkāršajai tautai. Kad 1889. gadā notika Baumaņu pāra sudrabkāzas, viņa dēls Edgars stāstīja: “Manam tēvam bija liels prieks, ka viņam kā RLB Mūzikas nodaļas priekšniekam Latviešu biedrības koris par godu vakarā nodziedāja dažas dziesmas. Otrā rītā mēs uzmodinājām savus vecākus ar latviešu tautasdziesmām. Tā kā mums toreiz materiālajā ziņā gāja bēdīgi, bija atnākuši maz gratulantu.”

Jānis Baumanis nomira ar kuņģa vēzi nepilnu 57 gadu vecumā 1891. gada 19. martā. Paziņas vēlāk stāstīja, ka piederīgie bija gribējuši izcilo arhitektu izvadīt klusumā no Jēkaba draudzes kapličas Lielajos kapos, taču sabiedrības spiediena dēļ viņi no šīs ieceres atteicās. Presē tika izziņots, ka “arhitekta Johanna Fridriha Baumaņa bēres notiks svētdien, 24. martā, plkst. 2 pēc pusdienas, izvadot viņu nevis no Jēkaba draudzes kapličas, bet gan no Rīgas Latviešu biedrības nama”. Baumaņa bēres izvērtās par nacionālo sēru dienu, kurā piedalījās vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, jo bija aizgājis pazīstams sabiedrisks darbinieks un izcils arhitekts, kurš savas idejas bija ierakstījis savas mīļotās pilsētas vaibstos un izaudzinājis nākamo arhitektu paaudzi aizsāktā darba turpināšanai.