Kultūrvēsturnieks Igors Freimanis par sarkasmu un dzīvi: “Reizēm jūtos kā veca, visu aizmirsta geiša"

Esat autors 13 grāmatām – tāds zīmīgs skaitlis.

Man tas ir laimīgs skaitlis. Pēc horoskopa esmu Jaunava, kas dzimusi Mērkaķa gadā. Mēdz uzskatīt, ka Mērkaķa gadā dzimušie ir atraktīvi, aktieriski un impulsīvi, ir sevišķi jaunībā. Gadiem aizritot, daudz kas mainās un pierimstas, cilvēks kļūst apcerīgs un sentimentāls, nosvērtāks un filozofiskāk noskaņots. Smaida par savām izdarībām un citu kļūdām. Un kas man šodien atliek? Vien paškritika, kritika un sarkasms. Mēdzu sacīt, ka labāk smejos pats par sevi sabiedrībā, tādējādi atņemot iespēju to darīt citiem bez manis.

Mani interesē astroloģija un numeroloģija. Mana dzimšanas diena – 8. septembris. Tas ir pretrunīgs skaitlis, jo sastāv no diviem apļiem un sadalāms divās daļās. Astoņi ir kā vienas medaļas divas puses. Kurai no tām ir galvenā nozīme? Tas norāda uz personības sašķeltību. Šādus cilvēkus reti kad saprot. Viņi ir pretrunā paši ar sevi un noslēpumā tīti.

Skaidrs, ka Jaunavas zvaigznājs ir stipri ietekmējis manas dzīves mistēriju. Manā pasē vairāku gadu desmitus bija ieraksts, ka esmu krievs. Kā tas gadījās? Ļoti vienkārši. Kad 1948. gadā ar bērnības draugu Heinrihu Navru gāju kārtot pases lietas, valsts iestādē man jautāja par tautību. Draugs teica: “Tavs tēvs, latvietis, jau ir miris, bet māte ir pareizticīgā. Lai raksta pasē, ka esi krievs.” Un tā arī ierakstīja – krievs.  

Saistībā ar tautību atceros kādu jocīgu gadījumu. Kad tūristu grupā devos uz Čehoslovākiju, autobusā dziedāja Podmoskovnije večera. Es atturējos, jo man nav dziedamās balss. Aiz muguras izdzirdēju divu dāmu sarunu: “Ti posmotri, etot latiškij nacionaļist v čornih očkah ņepojot naši sovetskije pesņi.”* Otra atbildēja: “Uspokoisja, dura! Po dokumetam on russkij.”**

Allaž esat interesējies par maskām un tērpiem.

Ja pieņemam, ka dzīve ir teātris, tad katrs no mums ir scenārists, režisors un galvenais varonis šajā aizraujošajā izrādē. Mūsu apģērbs atbilstošajā vietā un laikā palīdz šo mistēriju izdzīvot, iesaistoties spēlē un pieņemot viņu spēles noteikumus vai arī noraidot tos. Jāpiekrīt Pītera Bruka vārdiem par teātra un dzīves uzliktajām maskām, kas ir atšķirīgas. Viens no mums var spēlēt apņēmīga cilvēka lomu, otrs – mūžīgā āksta tēlu.

Cilvēks ir daudzveidīgs un savās pašizpausmēs neaprēķināms. Kā piemēru var minēt Martu Alberingu, kura, atzīmējot savus 85 gadus, teica, ka spāņu valodu sākusi mācīties 70 gadu vecumā. Bet viņa jau 50 gadus bija dejojusi spāņu dejas! Vēl pieminama sakrālo deju zinātāja Vija Vētra. Abas šīs sievietes visu mūžu bija latvietes, bet valkāja masku atbilstoši savam aicinājumam, savas mākslas izteikšanai. Galvenais šajā aspektā ir tērps, ko abas dāmas nevainojami valkāja, pārzinot tā filozofisko, mitoloģisko un simbolisko saturu. Mani viņas suģestēja.

Savā dzīvē esmu sastapis daudz interesantu cilvēku, kas mani ir spēcīgi ietekmējuši. Varu minēt Veru Baļunu, Helēnu Tangijevu-Birznieci, Kārli Zemdegu, Gunāru Piesi. Sarunas ar  tēlnieku Kārli Zemdegu mani rosināja pievērsties kultūras vēsturei. Gadiem ejot, daži iespaidi izgaismojas pretrunīgi, daži palikuši nemainīgi. Vienmēr esmu centies saprast jaunos mūsu mainīgajā ikdienā un, ja iespējams, viņiem palīdzēt.

Jūs mēdz uzskatīt par vienu no padomju laika ierindas skašu ieviesējiem.

Iesākumā ierindas skates rīkoja tikai Rīgas komjaunatnes un pionieru štābos, bet vēlāk šī padarīšana tik ļoti iepatikās Maskavas funkcionāriem, ka to ieviesa arī citviet Padomju Savienībā. Kāda motivācija? Ļoti vienkārša – lai bērni nestaigātu ar līkām mugurām, viņiem vajag braši soļot un stalti turēt savu stāju. Laika gaitā ierindas skates kļuva arvien populārākas un izvērtās par prestižām sacensībām.

Daudzviet pionieru pulciņos komandieres lielākoties bija meitenes. Zēni negribēja uzņemties atbildību, toties skuķi ļoti gribēja komandēt. Skatēs varēja izkomandēties pēc sirds patikas: “Uz labo, uz kreiso, apkārt griezties, līdzināties, mierā!”

Padomju laikā bija pieņemts saukt pionieru organizācijas pazīstamu cilvēku vārdos. Piemēram, Jurija Gagarina, Viļa Lāča vai Mirdzas Ķempes vārdā. Kad nošāva Amerikas prezidentu Džonu Kenediju, kāda pionieru organizācija, solidarizējoties ar sērojošo atraitni, vēlējās nosaukties Žaklīnas Kenedijas vārdā. Pionieri bija ļoti sarūgtināti, kad viņiem to neatļāva.

Manā dzīvē bijuši dažādi piedzīvojumi. Tā, piemēram, no 20 līdz 40 gadiem mans vaļasprieks bija būt salavecim Jaungada pasākumos. Atšķirībā no citiem salavečiem, kuri sēdēja un klausījās dzejolīšus, es rotaļājos, dejoju un minēju mīklas. Gadījās arī kāds kuriozs. Reiz Rīga pilī, rotaļājoties ar bērniem pie eglītes, bērni sajūsmā atrāva vaļā manu tērpu. Viņiem bija lieli brīnumi, ka salavecis ir peldbiksēs.

Savās kultūrvēsturiskajās esejās īpašu vērību esat pievērsis modei, dendijiem, švītiem. 

Dažkārt modi nosaka nejaušība. Anglijas troņmantnieks Velsas princis, lietus laikā lēkdams pāri grāvim, atrotīja bikses. Prinča pavadoņi sekoja viņa piemēram, un drīz vien visi galminieki jau valkāja bikses ar atlokiem. Vēlāk šo modi pārņēma visi vīrieši, kas valkāja uzvalkus. Brīžiem atloki izgāja no modes, tad atkal atgriezās. 21. gadsimtā mode piedāvā šauras bikses garumā līdz potītei. Redzama kailas kājas daļa kurpē.

Kur un kad radās pirmais švīts? Uz šo jautājumu neviens nezina atbildi. Es sliecos domāt, ka dendijs parādījās jau sirmā senatnē – kad pirmatnējais cilvēks sāka lietot kaut kādus apģērba gabalus. Varbūt pat agrāk – kad viņš sāka rotāties, izkrāsojot savu ķermeni un iespraužot matos skaistu putna spalvu. Jo kurš gan nevēlas izcelties, pievērst sev uzmanību? Starp citu, arī dzīvnieku vidū mēdz būt dendiji.

Senākie rakstu avoti, kuros attēloti dendiji, radās jau antīkā pasaulē. Dzīves svinēšana, teātra izrādes, gladiatoru cīņas, nemitīgi svētki, orģijas, patētiskais hēdonisms, kas vairākus gadsimtus ar uzplūdiem un atplūdiem valdīja Senajā Grieķijā un Senajā Romā, īpaši hellēnismā, radīja labvēlīgu vidi dendijisma aizmetņiem.

Kā viens no pirmajiem dendijiem minams Alkibiāds, kuru savā darbā Dzīres pieminēja sengrieķu filozofs Platons. Alkibiāds bija seno Atēnu politiskais un militārais darbinieks, viens no pirmajiem modes apoloģētiem vēsturē. Viņš dēvēts par tādu kā antīko donžuānu, kurš visas naktis pavadījis dzīres un orģijās. Bija bagāts dīkdienis ar sabiedriski nozīmīgu vārdu.

Dendijisms – tā ir pasaules uztvere, filozofija, psiholoģija, uzvedības normas, dzīvesveids, vispārējais stils. Vari būt tērpts skrandās un palikt švīts! Jo vispirms tu esi un paliec individuālists. Tu vari būt elegants gan turku drānās ar fesku galvā, gan koši sarkanā frakā, gan ar pogcaurumā iespraustu saulespuķi. Ar vienu noteikumu – ja tas ir laikam un vietai piemēroti.

Dendijam neeksistē sabiedriskā doma, viņš pats sev ir likums. Angļu miers, nevīžība pret apkārtējiem, vieglprātība un, protams, izmeklētas drānas. Tāds ir dendija portrets. “Valdi pār sevi, un tu būsi pasaules valdnieks!”  – tāds ir dendija kredo.

Ko novēlat citiem? 

Ikvienam no mums jāiziet savs dzīves labirints. Gluži kā Tēsejam jānogalina puscilvēks, pusvērsis Mīnotaurs un  jāizkļūst no labirinta. Un šajā ceļā mums jāapliecina sevi. Ikvienam dota šī dzīve, lai apliecinātu sevi.

* Tu paskaties, tas latviešu nacionālists melnajās brillēs nedzied mūsu padomju dziesmas!

** Nomierinies, muļķe! Pēc dokumentiem viņš ir krievs.