Filatēlijas kaite vairs nav lipīga: pastmarku krāšana arvien vairāk grimst aizmirstībā

Dzirdētas bažas, ka Latvijā pēdējos gados samazinoties dalībnieku skaits vīru koros un tas varot apdraudēt dziesmu svētku tradīcijas turpināšanos un Latvijas kā kormūzikas lielvalsts statusu. Ko tad lai filatēlisti saka? Dziesmu svētkos pagaidām vēl problēma ir nevis dziedātāju trūkums, bet dziesmu svētku estrādes nestspēja, jo gribētāju tur atrasties joprojām būtu vairāk, nekā pieļauj estrādes būves drošības noteikumi. Tikmēr filatēlija šajā gadsimtā piedzīvo tik dramatiskas pārmaiņas, ka pesimistiskāk noskaņotie jau raugās etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja virzienā ar domu ierīkot tur tādu apskates objektu kā filatēlista istabiņa, kamēr vēl ir dzīvi tie, kuri zina, kā tai jāizskatās.

Var pamatoti vaicāt – kāpēc šādai filatēlista istabiņai būtu jābūt etnogrāfiskajā, nevis pasta muzejā? Tāpēc, ka 20. gadsimtā filatēlija jeb pastmarku kolekcionēšana bija ne nu gluži tik ļoti vispāratzīta tautas aizraušanās kā kordziedāšana (kaut vai tāpēc, ka koros dzied gan vīrieši, gan sievietes, bet filatēlistu vairākums ir vīrieši), tomēr pats populārākais kolekcionēšanas veids noteikti, un īsāku vai ilgāku laika sprīdi tam minētajā gadsimtā pievērsās gandrīz vai ikviens. Markas krāt var arī bez dziedamās rīkles, ja vien acis kaut cik rāda (lai gan ir izdotas pastmarkas arī ar Braila rakstu uz tām) un rokas netrīc tik ļoti, ka, pētot pastmarku, vari to sabojāt. Šis ir viens no iemesliem, kas runā par labu filatēlijai kā mūža ilguma pagarināšanas veidam, jo filatēlija nav īsti savienojama ar alkoholismu un dažu citu sliktu ieradumu, turklāt rada vēlēšanos dzīvot ilgāk, lai pagūtu īstenot savus kolekcionāra sapņus. Ne velti Pēteris Bankovskis savu grāmatu "Palimpsests. Ieskats kolekcionārisma vēsturē Latvijā" (2020.) sāk ar Ziemeļamerikas dzīvības apdrošināšanas biedrību statistiku, kas pierāda, ka kolekcionāri dzīvo ilgāk par nekolekcionāriem: “Tas arī viegli izskaidrojams – kolekcionēšana attur cilvēku no nelabvēlīgām tieksmēm un pieradina pie noteiktas kārtības arī personīgā dzīvē.”

Uzreiz piebildīšu, ka šajā rakstā būs runa arī par pretēju efektu – šodien dažs filatēlists vēlētos ne nu gluži ātrāk nomirt, bet katrā ziņā nevēlas redzēt, kā turpinās filatēlijas marginalizācija samērā ar tiem laikiem, kad viņš sāka kolekcionēt un izveidoja savu priekšstatu par marku krāšanu. Taču šai piebildei uzreiz nepieciešama arī vēl viena piebilde – ka runa ir par tā filatēlijas veida marginalizāciju, ar kuru aizrāvās filatēlistu vairākums, kamēr filatēlijas, tā sakot, nopietnā daļa – tā, kur nepieciešams lielāks līdzekļu ieguldījums – turpina zelt un plaukt. Retākie filatēlijas objekti lētāki nekļūst, jo to vienkārši nav tik daudz, lai tīkotāju pēc tiem būtu mazāk nekā piedāvājuma.

Tā kā visas labas lietas ir trīs, tad lai iet arī trešā piebilde – patiesībā mūsdienās joprojām ir iespējama arī tāda pasta vērtszīmju kolekcionēšana, kas kolekcionāram neliks savas kaislības vārdā turēt sevi un savu ģimeni pusbadā un skrandās, lai tikai spētu iegādāties trūkstošos kolekcijas objektus. Bet šis trešais ceļš lai paliek raksta beigām.

Krāšana kā rudiments

Filatēlija ne nu gluži kopš pirmās pastmarkas iznākšanas 1840. gadā, bet kopš veselīga dzīvesveida principu uzvaras gājiena jau nu gan satur sevī kādu pretrunu. Tajos mūža gados, kad cilvēkam ir visvairāk spēka, viņam negribas ilgi tupēt pie galda, lai ar lupu vai vēl spēcīgākiem līdzekļiem pētītu pastmarkas un izvietotu tās albumos, ja ir iespēja skriet, braukt ar velosipēdu, slēpot un tamlīdzīgi. Savukārt tajos gados, kad sēdēšana pie galda ir palikusi gandrīz vai vienīgais iespējamais fiziskās aktivitātes veids un filatēlija būtu pašā laikā, acis jau asaro, rociņas trīc, un albumu cilāšana un marku pētīšana vairs nesagādā tādu gandarījumu kā brīdī, kad viņš inficējās ar marku krāšanu. Ne viens vien filatēlists mūža novakarā savam vaļaspriekam ir bijis spiests likt punktu redzes pasliktināšanās dēļ. Tāpēc lielākā daļa filatēlijas inficēto ar šo vaļasprieku nodarbojas tikai īsu brīdi vai arī epizodiski un nopietnas kolekcijas neizveido.

Otra pretruna ir tā, ka, turpinoties pastmarku emisijai, kolekcionējamo objektu aptveršana kļūst arvien dārgāks prieks, lai gan summas, protams, nav salīdzināmas ar tām, par kādām tiek pārdoti mākslas priekšmeti vai retro automobiļi. 

Pirms ķeramies pie filatēlistu īstajām bēdām, atskatīsimies uz filatēlijas ziedu laikiem. Iesākumā jāatbild uz jautājumu, kas īsti ir kolekcionēšanas un šaurākā nozīmē filatēlijas iekšējais dzinulis. Pēteris Bankovskis "Palimpsestā" min, ka krāšanas motīvi var būt izvērsti plašā amplitūdā: “No kaislīgas dziņas vākt tādus vai citādus priekšmetus līdz pilnīgai neieinteresētībai.” Tā kā es nevaru runāt visu filatēlistu vārdā, runāšu par sevi. 2010. gadā intervijā žurnālam Una atklāju, ka krāju pastmarkas ar tām putnu sugām, kas ir Latvijas putnu sarakstā. Kāpēc tāda tēma? “Tāpēc, ka, manuprāt, pati marka būtībā ir putns – tā brīvi lido no vienas valsts uz citām.” Toreiz vēl lepni piebildu, ka pārējās tēmas filatēlijā man šķiet bezjēdzīgas. Šī atbilde faktiski nozīmē, ka man nav nekāda sakara ar nopietnu filatēliju, mana kolekcionēšana ir rudiments no pamatskolas laikiem, turpināts tikai inerces pēc. Tajā intervijā arī atbildēju, kāpēc es krāju: “Lai vismaz vienā jomā sakārtotu pasauli. Filatēlijā tu redzi galamērķi – diezgan precīzi zini, cik marku tev vēl vajag. Attiecībās ar sievieti pasauli nekad nevar sakārtot, jo vienmēr kaut kas nobrūk. Filatēlijā teorētiski var sasniegt pilnību. Tā kā naudas man nav, bet dažas šīs tēmas markas ir padārgas, es šo pasauli varēšu kārtot visu mūžu.”

Katalogu esamība atšķir pastmarkas no vairākiem citiem kolekcionēšanas objektiem, kuru pilna saraksta nevar būt principā. Ieskaties katalogā un redzi, kā tev vēl trūkst. Lūk, tieši šī iespēja teorētiski sasniegt pilnību 21. gadsimtā ir izzudusi. Bet arī par to vēlāk, kad ķersimies pie bēdām.   

“Pie burlakām”

“Izrādās, tavā priekšā sēž pamatskolnieks,” minētajā intervijā secināju, kad bijām noskaidrojuši, ka mans vaļasprieks jeb viena no atkarībām, pastmarku krāšana, sākās 6. klasē. Tātad 1970. gadā. Pastmarkas gan nebija mans pirmais krāšanas objekts. Pirmais bija sērkociņu kastīšu etiķetes, tās biju krājis jau no 2. klases. Es tāds filumēnists (etiķešu krājējs) nebiju vienīgais.

Lūk, Pētera Bankovska atmiņas: “Vidusskolas gados galvaspilsētā pabūt iznāca reti, bet tad arī pirmkārt steidzos uz filatēlijas veikalu Vaļņu ielā, liekas, blakus slavenajai kafejnīcai ar iesauku Kaza, jo varēja gadīties, ka no Krievijas atsūtīti turienes lielo sērkociņu fabriku jaunākie etiķešu komplekti – etiķešu sērijas bija sasaiņotas paciņās pa 100 eksemplāriem. Jau vilcienā braucot, biju īpašu, vārdos neaprakstāmu iekšēju trīsu pārņemts – būs, nebūs, vai jaunajā pievedumā atradīšu kādu interesantu sēriju vai varbūt pārsvarā būs garlaicīgās “komjaunatnes triecienceltnes” un “metalurģiskā rūpniecība”. Trauksmaino sajūtu, kāda pārņem kolekcionāru, tuvojoties iespējamam guvumam, vienalga, vai runa ir par pusaugu zēnu vai par miljardieri "Sotheby’s" izsoļu namā, vislabāk var saprast mednieks, ejot “uz gaidi”. Sirds brīžiem skrien pa priekšu, tad pēkšņi šķiet, ka tā tūlīt apstāsies, elpa paātrinās un kļūst tāda kā seklāka, pārpasaulīgs vieglums visa ķermenī mijas ar drūmu smagumu…”

Manas atmiņas gandrīz precīzi sakrīt ar Pētera Bankovska rakstītajām, vien ar to atšķirību, ka es skolas laikā dzīvoju Rīgā, tāpēc uz Vaļņu ielu varēju doties biežāk. To sāku darīt 6. klasē, kad mums sākās pastmarku krāšanas drudzis. Sākās strauji, kā masaliņas, un lielākajai daļai skolasbiedru tikpat strauji arī pārgāja, bet es tā arī neizārstējos. Biju no drauga noskatījies, ka jāraksta dienasgrāmata. Ieraksti liecina, ka īpaši aktīvi esmu krājis 7. klasē. Tikmēr etiķešu krāšanas azarts pamazām apsīka, lai gan arī ar tām man saistās Bankovska aprakstītās izjūtas – ar tēvu viesojāmies pie kāda viņa paziņas, tur ieraudzīju sērkociņkastīti no Japānas (jāatgādina, ka tolaik braukšana uz kapitālistiskajām ārzemēm bija gandrīz vai neiespējamā misija; dzelzs priekškars bija viens no filatēlijas popularitātes cēloņiem, daudziem vēstules un pastmarkas uz tām bija gandrīz vai vienīgā liecība, ka citas zemes tiešām eksistē). Kad sapratu, ka man šo Japānas sērkociņkastīti nav lemts iegūt savā īpašumā, ilgi par to skumu un vēl tagad, ar automašīnu braucot garām tai mājai, kurā dzīvoja tēva paziņa, vienmēr atceros to špickkastīti.

Tā kā interneta nebija, arī izklaides un informācijas iegūšanas iespēju bija daudz mazāk nekā šodien. Pastmarkas bez liela pārspīlējuma varēja saukt par izziņas objektu, vismaz zināšanas ģeogrāfijā tās uzlaboja pamatīgi.   

Pastmarku izdošanas politika sociālistisko valstu bloka valstīs 60. gados bija noreaģējusi uz izklaides pieprasījumu. Šo valstu pasta administrācijas lielās jo lielās tirāžās sāka izdot tematiskās pastmarku sērijas. Populārākās tēmas, protams, bija savvaļas dzīvnieki, kaķi, suņi, ziedi (tos vairāk krāja meitenes), sports, kosmoss… Pēc 1960. gada lielākā daļa Lielbritānijas un Francijas koloniju Āfrikā jau bija ieguvušas neatkarību, tomēr koloniju markas bija populāras, dažs labs tieši tā arī teica, ka krāj kolonijas.

Kur 70. gadu skolnieks dabūja pastmarkas? Notika intensīva mainīšanās, bet ar to vien nepietika, un te nu glābiņš bija jau Bankovska pieminētais filatēlijas veikals Vaļņu ielā. Pašā veikalā pastmarku sortiments bija ierobežots ar socvalstīm un pāris Āfrikas valstīm. Vēl tagad reizēm sapņos redzu sevi tajā filatēlijas veikalā ieraugām, ka uz letes zem stikla ir tās markas, kuras man vajag. Realitātē tomēr lielākā daļa pastmarku tika pirkta no večiem, kuri grozījās pie filatēlijas veikala. Ne tikai upju un ezeru krasti nebija nožogoti – arī Vecrīgas ēku kāpņu telpas un vārtrūmes nebija aizslēgtas, un pēcpusdienās tuvākajās norisa regulāra tirdzniecība ar marku drudža inficētiem puišeļiem. Mēs ar klasesbiedru šo Vaļņu ielas tirdzniecības vietu un veidu saucām “pie burlakām”. Tur aizgāja visa mana sīknauda. Oficiāli jau tā tirgoties nedrīkstēja, bet nekādus miliču uzlidojumus arī neatceros, lai gan reizēm nācās līdzi piesardzīgākam tirgotājam iet arī uz attālākām vārtrūmēm. Vienreiz vārtrūmē pie paša veikala manā acu priekšā notika politiska diversija – balodis no augšas uzķēzīja atvērtam albumam, ko tirgotājs mums rādīja, un trāpīja tieši pastmarkai ar Ļeņinu.

Lai gan leģendārā Kaza turpat blakus tolaik noteikti vēl strādāja, es to nez kāpēc neatceros, acīmredzot 7. klases puikam kafija nebija aktuāla, kapeikas bija jātaupa markām. Mataiņi, Vecrīgas hipiji, par kuriem mums jau 6. klasē vēstures stundās bija stāstījusi praktikante Velta Puriņa, kas pati nāca uz skolu vienu dienu mini, otru maksi kleitā, gan Vaļņu ielā bija redzami regulāri. Populārākā prece “burlakām” bija Spānijas koloniju markas – visas viena formāta, ar dabas tēmām un vienā cenā, 20 kapeikas par marku. Reiz vienam tirgotājam ieraudzīju Džersijas salas pirmās pastmarkas. Man nebija ne jausmas, ko tas JERSEY nozīmē, bet bija skaidrs, ka tādas marku teritorijas man vēl nav (tad jau bija radies mērķis sakrāt visas valstis, vēlams, ar dzīvniekiem uz markām). Taču tirgotāja prasītie septiņi rubļi par sēriju bija neiedomājami liela nauda. Tomēr kaut kā es tādu summu sagrabināju, pēc pāris dienām biju Vaļņu ielā atkal, arī tas tirgotājs bija, bet Džersijas salas kāds jau bija nopircis – vēl viena sajūtu drāma. Jā, tās bija īpašas sajūtas – pirmoreiz ieraudzīt kādas tev līdz šim nezināmas teritorijas marku.

Vēl viens no sapņiem, kas man dažreiz ir atkārtojies, ir sapnis, kurā redzu un iegūstu savā īpašumā pastmarku no kādas salas, par kuru man līdz šim nav bijis ne jausmas. Sapnī tā marka ir līdzīga zaļai 1963. gada Kokosu salas pastmarkai, uz kuras ir attēlota tikai krastmala ar palmām, viena šiliņa nominālzīme un uzraksts COCOS (KEELING) ISLANDS. Tolaik pasaule bija lielāka, liela un līdz galam neizpētīta; šodien tas vairs iespējams tikai sapņos.

Ulmanis padomju vitrīnā

Augstskolā no marku drudža šķitu gandrīz ticis vaļā, lai gan vidusskolā biju pat Latvijas filatēlistu biedrībā iestājies. Sākās meiteņu un citu cēlu interešu laiks, tomēr inerces pēc pa kādai marciņai šad tad piepirku. Tas notika filatēlistu pulcēšanās vietās, piemēram, vienubrīd VEF Kultūras pilī. Dažā labā saiešanas vietā iegājušam, vispirms vajadzēja ar roku izdzenāt cigarešu dūmus, un tad tikai ieraudzīji, vai ir atnākuši tie veči, kuriem albumos parasti bija kaut kas tevi interesējošs. Latvijas filatēlistu biedrībā bija ap 5000 biedru, liela daļa – padomju armijas virsnieki. Krāšanas impulss tika atsvaidzināts, ja ieraudzīju, ka vēl kāds krāj to pašu tēmu, kuru es – putniņus. Tātad pavisam nenopietna mana tēma nav? Lai gan putni nav tā dzīvnieku grupa, kuri mani interesē visvairāk, biju jau sevi ierobežojis ar putnumarku krāšanu, jo, kā jau teicu, putni un pastmarkas man šķiet radniecīgas dabas. Turklāt daža laba Latvijā sastopama putnu suga, piemēram, lielais piekūns, ir atrodama pat uz to valstu pastmarkām, kuras atrodas zemeslodes otrā pusē, tātad var tuvoties ideālam, kad kolekcijā būtu markas no ikvienas pasaules valsts un visas būtu pārstāvētas ar kādu putnumarku.

Filatēlijas veikals tikmēr no Vaļņu ielas bija pārcēlies uz Dzirnavu ielu posmā starp Skolas un Gorkija, tagad Krišjāņa Valdemāra ielu. Tur bija arī filatēlijas komisijas preces, kur uz letes zem stikla varēja redzēt un iegādāties arī Latvijas Republikas pastmarkas, ieskaitot tās, uz kurām attēlots Kārlis Ulmanis, tātad laikā, kad ikviens cits brīvās Latvijas atribūts, atskaitot Brīvības pieminekli, bija novākts un aizliegts.

Ar kolekciju dārgākajiem objektiem neviens tolaik publiski neplātījās, Latvijas filatēlistus bija darījusi piesardzīgus 1971. gada 4. martā notikusī Alfrēda Jēkabsona slepkavība ar 23 naža dūrieniem Stabu ielas 25. nama 14. dzīvoklī. Jēkabsons bija viens no pazīstamākajiem Latvijas filatēlistiem, slepkavu laupījums bija vairāk nekā 50 pastmarku albumu tolaik ap 150 000 dolāru vērtībā.  

“Parādīšu savu kolekciju”

Tad nāca atmoda ar lielām pārmaiņām arī filatēlistu dzīvē. Latvija atguva neatkarību, atsāka izdot savas pastmarkas, daudz kas no šeit veidotām vērtīgākajām kolekcijām tika izvests uz ārzemēm, vieglāka kļuva tikšana pie ārvalstu pastmarkām. Ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, kļuva iespējams vairāk atlicināt saviem hobijiem. Bet ap gadu tūkstošu miju nāca vairāki lieli triecieni filatēlijas masveidībai un tematiskajai filatēlijai. Vairs nevarēja droši apgalvot, ka pastmarkās ieguldīta nauda nav zaudēta nauda.

Pirmais trieciens bija elektroniskais pasts un internets. Vēstuļu sūtīšana pa pastu kļuva arvien retāka, nepieciešamība pēc pastmarkām mazāka, un šodien jau dažs skolēns droši vien nemaz īsti nezina, ka pastmarkas vēl eksistē. Pastmarkas, kuras izdod tikai filatēlistu vajadzībām, nevar tikt uztvertas kā “normālas” pastmarkas, bet tieši tādu izdošanas politiku sāka piekopt daudzas valstis (šajā ziņā jāuzteic Latvijas pasts, kas ar tādām lietām nav grēkojis). Dažas grēkotājas, it kā juzdamas, ka vilciens aiziet, slēdza līgumus ar filatēlijas aģentūrām, kas nu ķērās pie vētrainas šo valstu tematisko pastmarku emisijas, radot sajūtu, ka daža laba Āfrikas vai Klusā okeāna valsts, piemēram, Mozambika, Bisavas Gvineja, Nigēra, Zālamana salas, vai ik dienas laiž klajā kādu putnumarku sēriju, nebēdājot, vai uz tām ir attēlotas šajā valstī vai pavisam citā pasaules daļā mītošas sugas.

Iespēja iegādāties pastmarkas internetā krāšanu gan atvieglo, gan padara garlaicīgāku. Pilnīgi noteikti interneta kolekcionāru vietnes, kā eBay vai delcampe, parāda, cik vērtas ir tavas putnumarkas, kad ieraugi, ka uz vienu pircēju ir simt pārdevēju un cena citreiz ir daudz zemāka nekā tā, par kādu savulaik pirki tu. Vārdu sakot, vērtības ziņā 99 procenti tematiskās filatēlijas izdevumu šodien faktiski ir kļuvuši par makulatūru – arī tāpēc, ka jaunajā paaudzē interese par filatēliju ir zudusi, jo virtuālā realitāte piedāvā tūkstoš citu iespēju. Pastmarku albumi kļuvuši dārgāki nekā markas, kuras tajos ievieto. Senāk kolekcionāru svētdienu saietos 6. vidusskolā dominēja filatēlisti, pamazām tos pārmāca monētu un antikvāru lietu kolekcionāri, un kovidsērgas ierobežojumu laikā pulcēšanās gandrīz iznīka. Tagad Latvijas filatēlistu biedrībā ir tikai pāris simti biedru.

Vēl viens trieciens filatēlijai bija personalizēto pastmarku parādīšanās, kad ikviens var pastā pasūtīt un izdot pats savu pastmarku (Latvijā šī iespēja ir kopš 2006. gada). Tā kā personalizētās markas parasti netiek kataloģizētas un tiek izdotas mazā metienā, iespēja sakārtot pasauli vismaz filatēlijas ietvaros faktiski pazūd.  

Bet ne jau tikai Latvijā pārdesmit gadu laikā ir sarukusi publikas interese par filatēliju. Arī citur tiek minēti tie paši iemesli. Pirmkārt, pastmarku izdevēju pārcenšanās, izdodot pārāk daudz pastmarku tikai kolekcionāru vajadzībām. Ja pastmarku par tevis izvēlēto tēmu ir vairāk nekā smilšu graudiņu pludmalē, krāšanas jēga zūd. Otrkārt, attēlam uz pastmarkas vairs nav tik lielas izglītojošas nozīmes kā senāk, kad nebija interneta, kur tālas zemes un citu valstu mākslas galeriju dārgumus var ieraudzīt uzreiz. Turklāt filatēlisti nebūt nav sajūsmā par modi pastmarkās attēlot sociālas tēmas, jo šīs pastmarkas parasti izskatās šausmīgi garlaicīgas.

Kādas ir filatēlijas perspektīvas? Latvijas Filatēlistu savienības prezidents Raimonds Jonītis mierina – Āzijas valstīs filatēlija tiek acīmredzami popularizēta un attīstās. Jā, filatēlija kā vaļasprieks un kā bizness samazinās pilnīgi noteikti, taču samazinās iesaistīto personu skaita ziņā, nevis vērtības un cenu ziņā. “Patiesībā filatēlija nekad nav bijusi bērnu vaļasprieks, jo bērniem tā ir par dārgu un mūsdienās kļūst bērniem vēl mazāk pieejama. Notiek profesionalizācija, līdzīgi kā sportā, un dārgās lietas kļūst vēl dārgākas.”

Arī kolekcionārs un kantrifestivālu rīkotājs Uldis Ozoliņš apliecina, ka izsolēs, kurās piedalās turīgi cilvēki, pēdējā laikā gadījies redzēt ļoti interesantas lietas, tajā skaitā arī tiem, kas interesējas par Latvijas pastmarkām. Tātad tie, kas krāj senas pastmarkas, kaut vai līdz 1935. gadam izdotās PSRS pastmarkas, arī finansiālā ziņā zaudētāji nebūs. Kā izteicies Anatolijs Karpovs, bijušais pasaules čempions šahā un viens no pasaules 100 vadošajiem filatēlistiem, nopietns filatēlists nekrāj bildītes, bet tikai caur pastu izgājušus konvertus, kuriem ir tik daudz gadu, cik cilvēks nedzīvo.

Ko nu darīt tiem tematiskās krāšanas veterāniem, kuri vecuma galā ir palikuši vieni ar savu ilgi krāto spēļmantiņu – kolekciju, kuru nav kam pārdot, jo nevienam to nevajag (internetā turpat 95 procentus šādas kolekcijas tagad var nopirkt vienā mirklī)? Optimisti apgalvo, ka pēc kāda laika interese par pagātnes nevirtuālajiem objektiem varētu augt, tātad arī filatēlijas masveidība daļēji atdzimt. Varbūt arī tas, kas pašlaik šķiet makulatūra, varētu atgūt vērtību? Kamēr tas nenotiek, beigsim ar Raimonda Jonīša ieteikumu tiem, kuriem ir krāšanas instinkts, bet pietrūkst naudas dārgu filatēlijas objektu ieguvei: “Ieteikums patiesībā ir viens: krāt nevis to, kas ir dārgāks, bet to, kas pašam liekas vērtīgāks un interesantāks, jo ļoti grūti ir uzminēt, ko darīs citi.” Var jau būt, ka reiz atgriezīsies laiks, kad puisis, uzaicinājis uz mājām meiteni, sarunu iesāks ar piedāvājumu: “Gribi, parādīšu tev savu pastmarku kolekciju?”

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.