Padomju laikā valdīja blats un deficīts - gastronomu pielīdzināja Tretjakova gleznu galerijai

Patīkamākais, ka tāds blats nodrošināja citu blatu – es tev zābakus, tu man desu. Iespējams, tā tas turpinātos vēl ilgi, ja pie varas nerautos Jurijs Andropovs, kurš nolēma savu ceļu uz troni bruģēt, novēršot tirdzniecības sistēmas korupciju. Kā vēsta tā laika liecības, dažiem tas maksāja pat dzīvību.

Padomju laikā Maskavas gastronoma Nr. 1 direktoram Jurijam Sokolovam bija īpašs statuss – viņš apgādāja ar deficīta produktiem teju visu Maskavas eliti: partijas bonzas, kosmonautus, rakstniekus, aktierus, akadēmiķus, ģenerāļus, sportistus. Tomēr īpašais statuss nepaglāba no aresta – viņu tiesāja un piesprieda nāvessodu.

Kā vēlāk noskaidrojās, tirdzniecības korupcijas tīklā bija iesaistītas daudzas ietekmīgas personas, kuras uz apsūdzēto sola tā arī nenonāca. 1982. gadā piespriestais nāvessods Maskavas gastronoma Nr. 1 direktoram Jurijam Sokolovam daudziem bija šoks – šķita neticami, ka cilvēku par finanšu pārkāpumiem soda ar nāvi. Vēlāk noskaidrojās, ka Sokolovs ticis upurēts svarīgā spēlē, kuru bija sācis VDK šefs Jurijs Andropovs, lai kļūtu par PSRS vadītāju. 

Ar slaveniem un ietekmīgiem klientiem

Tie, kas piedzīvojuši padomju laikus, labi atceras, cik pieticīgs produktu klāsts bija pārtikas veikalos, kad bieži vien trūka elementārāko produktu. Nereti pie veikaliem veidojās garas rindas, lai iegādātos pārtiku, kas bija kļuvusi par deficītu, piemēram, desu, sviestu, sieru. Padomju ģimenēs īpašā cieņā bija pensionāri, kam bija pietiekami daudz brīva laika, lai šīs rindas izstāvētu. Un tajā laikā, kad vienkāršas pārtikas preces bija kļuvušas par retumu, Maskavas gastronoma Nr. 1 direktors Jurijs Sokolovs bija pamanījies savu vadīto veikalu padarīt par īpašu vietu, kur varēja iegādāties ja ne gluži visu, tad gandrīz visu. Gastronomā un tā septiņās filiālēs valdīja pārpilnība – importa dzērieni un cigaretes, melnie un sarkanie ikri, šokolādes konfektes, dažādi gaļas kūpinājumi, šķiņķi, importa sieri, kafija, dienvidu augļi un daudz kas cits. Tiesa gan, liela daļa deficītu preču atradās, tā teikt, zem letes, un tās dabūt varēja tikai izredzētie.

Sokolova pakalpojumus izmantoja teju visa galvaspilsētas elite. Ļoti slavenus un ietekmīgus viesus viņš apkalpoja pats, bet citus – veikala darbinieki. Tādos gadījumos Sokolovs uzrakstīja zīmīti, ka, lūk, šim biedram vajag izsniegt kūpināto desu, šķīstošo kafiju, Marlboro cigaretes un ananasus. Ar šo vēsti konkrētais biedrs devās pie kāda no nodaļu vadītājiem vai arī pārdevējiem un tika laipni apkalpots. Kā vēlāk stāstīja pakalpojumu saņēmēji, visi bijuši dikti apmierināti un pateicīgi Sokolovam. Totālā deficīta apstākļos viņi vai iepletuši mutes, ieraugot preču pārbagātību. Gastronoms pat tika pielīdzināts Tretjakova gleznu galerijai, tikai gleznu vietā – iekārojami pārtikas produkti, kurus redzot, daudziem siekalas saskrēja mutē. 

Kā stāstīja zinātāji, reižu reizēm veikalā iegriezusies arī PSRS vadītāja Leonīda Brežņeva meita Gaļina, ar kuru Sokolovam bija ļoti draudzīgas attiecības. Var teikt, ka Jurijs Sokolovs daudz neatšķīrās no citu – simtu un tūkstošu – veikalu vadītājiem, kas apgādāja savus draugus, paziņas un paziņu paziņas ar deficīta precēm. Vienīgā atšķirība – viņš bija ģeniāls menedžeris, tāpēc savam gastronomam spēja sagādāt daudz ko tādu, ko citi nespēja. Tieši tāpēc pie viņa traucās galvaspilsētas elite, jo zināja, ka tur ir visplašākā izvēle. Un Sokolovs neatteica, jo arī viņam lieti noderēja ietekmīgi draugi. Piemēram, pazīšanās ar iekšlietu ministru Nikolaju Ščolokovu nozīmēja, ka viņu un gastronoma darbiniekus netraucē milicija un nerīko veikalā pārbaudes. Pazīšanās ar Valsts autoinspekcijas priekšnieku ļāva brīvi braukt pa Maskavas ielām un netikt apturētiem. Draudzība ar ārstiem nodrošināja deficīta medikamentus un operatīvu medicīnisko palīdzību, savukārt pazīšanās ar skatuves māksliniekiem deva iespējas veikala darbiniekiem apmeklēt dažādus kultūras pasākumus un sēdēt pirmajās rindās. Estrādes mākslinieki pat rīkoja speciālus koncertus tikai gastronoma darbiniekiem un viņiem pietuvinātajiem cilvēkiem. Un visi bija apmierināti. Darbojās padomju laikos dziļi iesakņojies barters – tu man, es tev! 

Desu tūrisms uz Maskavu

Kaut gan Jurija Sokolova vadītais veikals patika daudzām ietekmīgām padomju amatpersonām, šai labi ieeļļotajai blatu sistēmai pienāca gals. Kad PSRS vadītājs Leonīds Brežņevs jau bija smagi slims, saasinājās cīņa starp potenciālajiem varas pārņēmējiem. Priekšplānā izvirzījās Valsts drošības komitejas šefs Jurijs Andropovs, taču viņš nebija vienīgais pretendents uz Brežņeva vietu. Viens no viņa sāncenšiem bija Maskavas komunistiskās partijas komitejas pirmais sekretārs un CK politbiroja loceklis Viktors Grišins. Kā vēlāk rakstīja Krievijas prese, Jurijs Andropovs nolēma sabojāt Grišina reputāciju, atklājot blēdības Maskavas tirdzniecības sistēmā. Korupcijas atmaskošanai tika izraudzīts konkrēts mērķis – Maskavas gastronoma Nr. 1 direktors Jurijs Sokolovs.

Iecere nebija nejauša, jo Maskavas tirdzniecība bija Grišina rūpju objekts. Tam viņš pievērsa īpašu uzmanību un jau bija guvis daļējus panākumus. Tolaik Maskava bija ievērojami labāk apgādāta ar produktiem un sadzīves precēm nekā citas Padomju Savienības pilsētas. Padomijas glvaspilsētā regulāri ieradās apkārtnes iedzīvotāji, lai veiktu dažādus pirkumus. Faktiski sanāca, ka Maskava ar pārtiku nodrošināja ne vien maskaviešus, bet arī desu tūristus no citām Krievijas pilsētām.

Aculiecinieki atceras, ka Maskavas saimnieks Viktors Grišins mēdzis ik palaikam inkognito iegriezties galvaspilsētas pārtikas veikalos un paskatīties, kas tur notiek. Reiz viņš iegājis veikalā un sācis tincināt pārdevēju, kāpēc plauktos nav tā, tā un tā. Pārdevēja neesot bijusi labā garastāvoklī un pasūtījusi uzmācīgo pircēju tālāk. Grišins noskaities un jau tajā pašā dienā atbrīvojis veikala direktoru no darba. Tas licis sarosīties visu Maskavas veikalu direktoriem – viņi sarūpējuši un izsnieguši visām pārdevējām Grišina fotogrāfiju, lai zina, ka šo pircēju nedrīkst sūtīt tālāk. Protams, tādi reidi nespēja mainīt pašu tirdzniecības sistēmu, kas bija gluži nesatricināma un balstījās uz deficītu un korupciju.

Veikals blakus Kremlim

Salīdzinājumā ar citiem veikaliem īpaši izcēlās Maskavas gastronoms Nr. 1, kas bija kā teiksmaina pārpilnības oāze padomju pārtikas tuksnesī. Tas atradās desmit minūšu attālumā no Kremļa, Tveras ielā. Tautā šo veikalu sauca par Jeļisejevskij, un tam bija bagāta vēsture. Kad 1901. gadā gastronomu atklāja tirgotājs Grigorijs Jeļisejevs, tas uzreiz nokļuva sabiedrības uzmanības centrā. Veikalam bija grezns interjers, tas piedāvāja eksotiskus produktus un retus vīnus. Iestādes pilnais nosaukums bija Jeļisejeva veikals, krievu un ārzemju vīnu pagrabi.

Divdesmitajos gados, jau pēc revolūcijas, tas ieguva nosaukumu Maskavas gastronoms Nr. 1, tomēr daudzi turpināja to saukt par Jeļisejevskij. Padomju laikā tas skaitījās visievērojamākais gastronoms visā PSRS, jo atradās pašā Maskavas centrā, turklāt piedāvāja daudzpusīgu un bagātīgu produktu klāstu. Jāatzīst, veikalam bija īpašs statuss vēl pirms Sokolova ēras – jau trīsdesmitajos gados tur pārdeva eksotiskos dienvidu augļus, kas bija neiedomājami citos padomju pārtikas veikalos.

Tomēr veikala saimniecība īpaši attīstījās Jurija Sokolova vadīšanas laikā. 1923. gadā dzimušais Sokolovs jaunībā bija gan karojis, gan strādājis par taksometra vadītāju. Vēlāk pievērsies tirdzniecības jomai, no 1963. līdz 1972. gadam bija Maskavas gastronoma Nr. 1 direktora vietnieks. Šajā amatā viņš sevi pierādīja kā izcilu menedžeri un 1972. gadā kļuva par gastronoma direktoru.

Mēnesi pirms gastronoma direktora aresta drošībnieki sāka īstenot totālu Sokolova kontroli. Vispirms viņi sabojāja gastronoma elektrosistēmu, lai varētu ierasties vajadzīgie elektromontieri un ierīkot uzņēmumā novērošanas un noklausīšanās ierīces. Tādā veidā čekistu redzeslokā nokļuva daudzas ietekmīgas amatpersonas, kuras kontaktējās ar Sokolovu gan telefoniski, gan klātienē. Drošībnieki arī novēroja veikala dienesta ieeju, fiksēja, kas atbrauc un aizbrauc. Starp apmeklētājiem pamanīta arī Leonīda Brežņeva meita Gaļina. Tika noskaidrots, ka gastronoma filiāļu vadītāji piektdienās ierodas pie Sokolova un nodod aploksnes ar naudu. Pēc tam daļa naudas, kas bija paredzēta deficīta preču iegādei, tika nogādāta Maskavas Izpildkomitejas tirdzniecības pārvaldē, kuras priekšnieks bija Nikolajs Tregubovs. Kādā piektdienā šie pastnieki tika arestēti, un daži no viņiem sniedza atklātas liecības.

Arests pirms Brežņeva nāves

Čekisti zināja, ka Sokolova kabinetā pie rakstāmgalda ir signalizācija apsardzes izsaukšanai. Lai izvairītos no liekiem starpgadījumiem, viens no čekistiem, kas devās arestēt Sokolovu, ieejot kabinetā, draudzīgi sveicināja direktoru, sniedzot viņam roku. Draudzīgais rokasspiediens beidzās ar rokas izgriešanu un rokudzelžu uzlikšanu. Tad tika uzrādīta sankcija un veikta kratīšana. Vienlaikus kratīšanas notika visās gastronoma filiālēs. Apcietinājuši Juriju Sokolovu, čekisti varēja mierīgi un bez liekas uzmanības viņu izvest pa dienestu izeju, taču tā nenotika – tieši otrādi. Saslēgts rokudzelžos, Sokolovs demonstratīvi tika izvadīts caur tirdzniecības zāli.

Gastronoma direktors tika nogādāts Ļefortovas cietumā, kas tolaik bija VDK izmeklēšanas izolators. Pratināšanas laikā čekisti saglabāja pieklājību un izturējās pret aizturēto ļoti korekti. Viņi labi zināja, ka šim vīram ir ietekmīgi draugi, un gadījumā, ja mainās politiskā situācija, viņš momentā var atrasties ārpus cietuma. Sākumā Sokolovs atteicās atbildēt uz jautājumiem un sevi par vainīgu neatzina, cerot, ka ietekmīgie paziņas viņu atbrīvos. Zinātāji stāstīja, ka Sokolovs pietiekami labi orientējies Kremļa varas koridoros un sapratis, ka pret savu gribu kļuvis par bandinieku Jurija Andropova spēlē. Un tas viss – lai diskreditētu Viktoru Grišinu, kurš bija viens no kandidātiem uz PSRS ģenerālsekretāra vietu un tātad Andropova konkurents.

Sokolova arests notika, kad formāli pie varas vēl atradās smagi slimais Leonīds Brežņevs, proti, viņu arestēja 1982. gada 30. oktobrī – desmit dienas pirms Brežņeva nāves. Liecības viņš sāka sniegt, kad kļuva zināms, ka pie varas nācis Andropovs un valstī izsludināta cīņa pret korupciju. Izmeklētāji lika saprast, ka nepieciešams atklāt mahināciju shēmas un nosaukt konkrētus cilvēkus, kas deva un pieņēma kukuļus.

Kā vēlāk atklājās, izmeklētāji bijuši šokā, kad Jurijs Sokolovs beidzot sācis runāt. Pirmkārt, saistībā ar koruptīviem darījumiem viņš nosaucis augstas un neaizskaramas personas. Otrkārt, ar konkrētiem piemēriem viņš pierādījis, ka padomju sistēmā veiksmīgi vadīt gastronomu bez likumu pārkāpšanas nav iespējams. Lai nodrošinātu savu gastronomu ar pārtiku, viņš bijis spiests dot kukuļus dažādiem bāzu direktoriem un citām augstām amatpersonām. Un vēl kāds kuriozs – izrādījās, ka kukuļiem paredzētā nauda iegūta visnotaļ atbalstāmā veidā. Gastronomā bijusi ierīkota importa saldēšanas sistēma, kas ļāvusi ilgāk saglabāt produktus un līdz ar to ieekonomēt naudu. 

Vēstules presē un darbaļaužu sašutums

Cīņa ar tirdzniecības mafiju bija rūpīgi izplānota. Piemēram, kad arestēja Maskavas izpildkomitejas tirdzniecības pārvaldes šefu Nikolaju Tregubovu, viņa aizbildnis – politbiroja loceklis Viktors Grišins – bija atvaļinājumā un neatradās galvaspilsētā. Tūlīt pēc Tregubova aresta Grišins atsteidzās uz Maskavu, bet kaut ko panākt vairs nebija viņa spēkos. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka Maskavas izpildkomitejas tirdzniecības pārvalde ar koruptīvām saitēm bijusi saistīta ar ļoti daudziem veikalu un dažādu tirdzniecības uzņēmumu vadītājiem gan Maskavā, gan ārpus tās.

Vēlāk kādā intervijā Viktors Grišins teica: “Es labi pazinu Tregubovu. Viņš gandrīz 15 gadus bija Maskavas izpildkomitejas tirdzniecības pārvaldes priekšnieks, strādāja ļoti enerģiski, sevi nežēloja. Protams, viņš bija vainīgs, ka Maskavas tirdzniecības sistēmā bija ieviesusies korupcija, apmāns un zādzības, taču šaubos, ka viņš pats ņēma kukuļus.”

Nikolajs Tregubovs ar izmeklēšanu nesadarbojās un sevi par vainīgu neatzina. Tiesa viņam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā. Arī viņa aizbildņa Grišina karjera atradās norietā. Kādu laiku viņš vēl turējās varas virsotnē, bet peresttroikas laikā strauji zaudēja pozīcijas. 1985. gada novembrī viņu Maskavas komunistiskās partijas komitejas pirmā sekretāra amatā nomainīja Boriss Jeļcins, bet dažus mēnešus vēlāk Grišinu atbrīvoja no CK politbiroja.

Maskavas tirdzniecības koruptīvajai sistēmai tika dots smags trieciens. Uz Sokolova liecību pamata tika ierosinātas daudzas krimināllietas, un visām šīm krimināllietām bija liela rezonanse. Padomju prese to pasniedza kā PSRS komunistiskās partijas vadības enerģisku cīņu ar korupciju un ēnu ekonomiku. Prese vēstīja par padomju tirdzniecības mafiju, par noziedznieku arestiem un kratīšanām viņu dzīvokļos un vasarnīcās. Tika minētas atrastās summas gan rubļos, gan valūtā. Presē publicēja arī darbaļaužu vēstules, kurās tika pausts liels sašutums par negodīgajiem tirdzniecības darboņiem un prasība viņus bargi sodīt pēc taisnīgajiem padomju likumiem.  

Upuris un grēkāzis

Nebija nekāds pārsteigums, ka lietas izmeklēšanā nepiedalījās Iekšlietu ministrijas pārstāvji, jo toreizējais iekšlietu ministrs Nikolajs Ščolokovs un viņa vietnieks, Leonīda Brežņeva znots Jurijs Čurbanovs bija iekļauti Andropova melnajā sarakstā. Čekai bija pietiekami daudz savāktas informācijas, kas liecināja, ka iepriekšminētās amatpersonas iesaistītas koruptīvos darījumos. 1982. gada decembrī Ščolokovs tika atbrīvots no amata, un vēlāk viņš nošāvās, bet Čurbanovs tika tiesāts tā saucamajā uzbeku kokvilnas lietā. Tiesa viņam piesprieda 12 gadus ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju.

Jāatzīst, Jurija Sokolova lietā bija vairākas īpatnības. Pirmkārt, jau iepriekš minētais fakts, ka lietu izmeklēja nevis milicija vai prokuratūra, bet gan Valsts drošības komiteja, un otra būtiska nianse – lietu izskatīja nevis kāda no Maskavas pilsētas tiesām, bet uzreiz pirmajā instancē, proti, Krievijas PFSR Augstākā tiesa. Tiesas process bija slēgts. Tiesā Sokolovs no savām liecībām neatteicās, tieši otrādi – no savas burtnīcas lasīja vārdus un uzvārdus, sauca konkrētas summas, kuras tikušas saņemtas un nodotas tālāk. Tiesā izskanēja vairāku ietekmīgu partijas spices funkcionāru uzvārdi. Un tieši tāpēc, kā vēlāk rakstīja prese – lai izvairītos no kompromitējošo materiālu publiskošanas –, tiesa notika aiz slēgtām durvīm. Tiesas laikā Sokolovs vairākkārt atkārtoja, ka kļuvis par grēkāzi un partijas iekšējo grupējumu savstarpējo rēķinu kārtošanas upuri, tomēr tas nelīdzēja. Jurijs Sokolovs tika atzīts par vainīgu kukuļņemšanā un kukuļdošanā sevišķi lielos apmēros. Tiesa viņam piesprieda nāvessodu ar mantas konfiskāciju.

Par brīdinājumu visiem

Par tiesas spriedumu bijuši pārsteigti pat čekisti, kas izmeklēja šo lietu. Spriedums nebija ne taisnīgs, ne saprotams, jo Sokolovs gan atzina savu vainu, gan nožēloja izdarīto, gan aktīvi sadarbojās ar izmeklētājiem un tiesu, turklāt viņa izdarītie finanšu pārkāpumi nebija tik briesmīgi, lai par tiem nošautu. Tikai vēlāk tika izteikta versija – tieši tāpēc, ka Sokolovs sadarbojies ar izmeklēšanu un sniedzis liecības, viņam piespriests nāvessods. Par biedinājumu citiem. Tobrīd Andropovs jau bija miris, pie varas atradās Čerņenko, kura atbalstītāju pulkā bija arī Grišins, kurš bija ieinteresēts Maskavas tirdzniecības afēras izmeklēšanā nocirst visus galus. Un tas arī tika izdarīts – Sokolovu nošāva un visu turpmāko izmeklēšanu pārtrauca.

Uz tiesas sprieduma nolasīšanu bija uzaicināti daudzi Maskavas tirdzniecības uzņēmumu vadītāji. Viņi to uztvēra kā netiešu brīdinājumu. Tā bija demonstratīva norāde, kas ar viņiem notiks, ja sniegs liecības. Tas arī bija ieteikums savest kārtībā grāmatvedību un iznīcināt kompromitējošos dokumentus. Jurijam Sokolovam nāves spriedumu izpildīja 1984. gada 14. decembrī, viņš tika apglabāts Maskavā, Vedenskas kapsētā.

Kad jau vēlāk presē sāka šķetināt Sokolova lietu, uzpeldēja daudzas interesantas detaļas. Piemēram, Sokolova advokāts Artjoms Sarumovs savam klientam bija ieteicis vispār nesniegt liecības, taču Sokolovs atbildējis, ka viņam ar čekistiem esot noslēgta vienošanās, proti, ja atklāti visu izstāstīs, čekisti nodrošinās, ka tiesa viņam piespriež ne vairāk kā piecus gadus ieslodzījumā. Turklāt Sokolovs nemaz nav bijis nekāds pagrīdes miljonārs, par kādu viņu pataisīja padomju prese. Kaut arī dzīvojis pārticīgi, viņš nav mētājies ar naudu un dižojies ar dārgām mantām. Kratīšanas laikā Sokolova vasarnīcā atrasti 67 000 rubļu. Aizturētais skaidrojis, ka tā nav viņa personīgā nauda, bet gan paredzēta citiem – par pārtikas produktu piegādi gastronomam.

Sokolova paziņas intervijās viņu raksturoja viņu kā inteliģentu, pieklājīgu, draudzīgu un komunikablu cilvēku, gādīgu ģimenes tēvu, kuram bija jauka sieva un meita. Viņa aizstāvji pauda uzskatu, ka normālā un demokrātiskā valstī Sokolovs būtu bijis talantīgs un veiksmīgs uzņēmējs, bet padomju sistēma viņu iznīcināja. Te nu jāatzīst, ka talantīgs un izmanīgs viņš bija arī padomju sistēmā, jo prata nomenedžēt situāciju tā, ka viņa vadītajā veikalā nekā netrūka. Bijušie kolēģi viņu raksturoja kā cilvēku, kurš ar visu sirdi nodevies darbam, bijis liels savas darbavietas patriots, katru dienu pats personīgi gan atslēdzis, gan aizslēdzis veikalu. Viņš arī labi rūpējies par saviem padotajiem, piešķīris prēmijas un sarūpējis ceļazīmes uz sanatorijām.

Bez reformām

Jurijs Sokolovs nebija vienīgais, kuram šīs kampaņas laikā izpildīja nāvessodu. 1985. gadā tiesāja, bet 1987. gadā nāvessodu izpildīja Maskavas augļu un dārzeņu bāzes direktoram Mhitaram Ambarcumjanam. Tiesa neņēma vērā ne Ambarcumjana nožēlu, ne arī vērtību atdošanu valstij, pat ne apsūdzētā nopelnus un izrādīto varonību Lielajā Tēvijas karā. Zīmīgi, ka arī viņš izmeklēšanai sniedza visas vajadzīgās liecības, un, iespējams, tieši par to arī tika sodīts.

Rezumējot visu iepriekšminēto, Maskavas tirdzniecības afēristu tiesāšanu Jurijs Andropovs bija iecerējis kā skaļu paraugprocesu, kuru pats nepiedzīvoja. Krievijā vēl ilgi nerima strīdi, kādā virzienā būtu attīstījusies PSRS, ja Andropovs nebūtu tik ātri nomiris. Versijas bija dažādas. Daudzi Andropova atbalstītāji uzskatīja, ka viņš būtu veicis nepieciešamās reformas, nesagraujot lielo valsti, kā to izdarīja Mihails Gorbačovs. Savukārt citi apgalvo, ka Andropovs nemaz nebija spējīgs veikt reformas, jo pēc savas dabas nav bijis ne demokrāts, ne reformators. Viņš tikai spējis veikt tīrīšanu partijas rindās un cīnīties ar korupciju, bet nekādu reformu plānu viņam nav bijis.