Patiesība par Kremļa meliem: vai tiešām var vēl stulbāk?
Jo neveiksmīgāks Krievijai izvēršas karš Ukrainā, jo absurdāka kļūst Kremļa propaganda. Stāstus par zvērīgajiem ukraiņu banderiešiem, kuri sit krustā mazus bērnus, tagad nomainījuši vēstījumi par sala nomocīto Eiropu un karā kritušajiem varoņiem. Taču bieži vien tie ir tik primitīvi melīgi, ka jāpabrīnās – kā vispār kāds tiem tic?
Reizē ar rudens iestāšanos arvien uzstājīgāks Kremļa propagandā kļuvis stāsts par to, ka bez Krievijas gāzes visai Eiropai draud nosalšana. Skaidrs, ka atteikšanās no Krievijas gāzes virknei Eiropas valstu tiešām rada problēmas, jo nākas meklēt jaunus piegādātājus, taču biedēt ar nosalšanu jau oktobra otrajā pusē, kad daudzviet gaisa temperatūra vēl bija ap +20 grādiem – tas ir diezgan dīvains gājiens.
Lai šausmu stāstus padarītu iespaidīgākus, sociālajos tīklos tika palaista ziņa par to, ka aukstuma mocītie berlīnieši Tīrgartena parkā nocirtuši visus kokus, ko izmantojuši apkurei. Ilustrācijai piemeklēta fotogrāfija, kas patiesībā tapusi 1945. gadā – tad tiešām Tīrgartens bija nopostīts pa tīro, taču kopš tā laika pagājuši gandrīz 80 gadu un sen ir izauguši jauni koki. Turklāt šo muļķību atspēkošanai pat nevajadzēja īpaši meklēt pierādījumus – pietika internetā atrast Tīrgartena tiešraides vebkameru vai iemest aci laika ziņu lapā, kur skaidri un gaiši teikts, ka Berlīnē tobrīd bija plus 19 grādu, un tā nu gluži nav temperatūra, kādā draudētu nosalšana...
Glābiņš siltajā Maskavā
Jau vasaras beigās par interneta hitu kļuva videoklips, kurā sērīgas krievu dziesmas "Bet ziema būs gara" pavadījumā redzams, kā "Gazprom" nogriež Eiropai gāzi un visas pilsētas iegrimst ledū un sniegā. Sākumā tika uzskatīts, ka šis video tapis pēc "Gazprom" pasūtījuma, taču vēlāk kāds Sanktpēterburgas žurnālists atzinās, ka veidojis to pats pēc savas iniciatīvas. Lai vai kā, video savā ziņā bija kuriozs, jo, attēlojot salstošo Eiropu, tajā izmantoti kadri no Krasnojarskas, kas, kā izrādās, ir viena no Krievijas pilsētām, kura tā arī līdz galam nav gazificēta...
Oktobra nogalē sociālajos tīklos ļoti populārs kļuva vēl kāds salstošajiem eiropiešiem veltīts video – šoreiz absurdi smieklīgs. Pirmajos kadros redzama sniegos iegrimusi māja, bet apakšā rakstīts, ka tā esot Lielbritānija 2023. gada ziemā. Pameklējot internetā, gan varam uzzināt, ka pēdējoreiz kārtīgs sniegs Lielbritānijā uzsniga 1991. gada februārī un kopš tā laika nav manīts, taču šis fakts video veidotājus nav mulsinājis. Sižetā redzama satuntulējusies un nosalusi angliete, kura sēž tumsā (jā, arī elektrības vairs nav) un internetā izmisīgi meklē jaunu draugu. Britus viņa izbrāķē, taču te pēkšņi uzduras Maskavā dzīvojošā Svjatoslava profilam. Lūk, tas ir īsts laimes luteklis, jo dzīvo siltā un gaišā mājoklī, uz gāzes plīts gatavo ēdienu un pat iet karstā vannā! Un tas viss laikā, kad nabaga briti neko no šīm aristokrātiskajām izpriecām nevar atļauties... Meitene steidz uz lidostu un traucas uz Maskavu pie biezā krieva, taču – ak un vai! – tā pārkurinātajā dzīvoklī jau priekšā ir ducis puskailu daiļavu. Tā arī īsti nav skaidrs video autors un pasūtītājs, taču veidots tas ir ar izdomu un asprātīgi, arī budžets bijis gana liels, lai varētu izslēgt domu par vienkāršiem pašdarbniekiem. Skaidrs, ka domāts tas viss ir krievu skatītājiem (ne jau angļiem!), no kuriem daļa acīmredzot tiešām uztver šīs blēņas nopietni.
Kur ir varoņi?
Ja salīdzinām ar Otrā pasaules kara laikiem, tad Ukrainas karā Krievijas propagandai raksturīga kāda savdabīga īpatnībai – tajā nav varoņu. Karojot ar Hitleru, padomju propaganda varoņstāstus štancēja vienu pēc otra: par kapteini Gastello, kurš savu degošo lidmašīnu novirzījis virsū fašistu kolonnai; par varonīgo partizāni Zoju Kosmodemjansku; par 28 panfiloviešiem; par Aleksandru Matrosovu, kurš ar savām krūtīm aizsedzis ambrazūru, un tā tālāk. Un tas nekas, ka vairumā gadījumu šie stāsti bija izdomāti vai arī ievērojami izpušķoti.
Ukrainas karā tādu varoņstāstu nav vispār. Vismaz Krievijas pusē nav, jo ukraiņi kara pirmajās nedēļās radīja leģendu par Kijivas spoku – gaisa asu, kurš dažu dienu laikā notriecis vairāk nekā desmit ienaidnieka lidmašīnu. Vēlāk gan izrādījās, ka Kijivas spoks ir kolektīvs tēls, tomēr šis stāsts lieti noderēja nācijas morāles celšanai.
Krievijai nav pat šāda kolektīva varoņa. Pirmajos mēnešos gan šur tur pavīdēja ziņas par dažiem varoņiem, taču tās parasti bija absurdi muļķīgas. Piemēram, par medmāsu Sašu Serovu, kuru lūdz nāvei nomocījuši ukraiņu nacisti. Ticamības momentu gan laupīja ziņai pievienotā fotogrāfija, kurā bija redzama amerikāņu pornozvaigzne Saša Greja.
Kad viņa uzzināja par šo feiku, tad reaģēja ar dažiem ļoti dusmīgiem tvītiem, veltītiem krievu propagandistiem. No tās pašas sērijas bija arī ziņa par varonīgā Donbasa aizstāvja Romana Gusļejeva bojāeju frontē, cīnoties pret ukraiņu fašistiem – pievienotajā fotogrāfijā nelaiķis nu ļoti jau izskatījās pēc amerikāņu aktiera Raiena Goslinga, pat dzimšanas dati bija viņējie.
Ir bijuši mēģinājumi radīt arī ticamākus varoņstāstus, piemēram, par vecāko seržantu Mergenu Dongaku (varbūt pat reāls cilvēks, vismaz pēc kāda no amerikāņu aktieriem neizskatās), kurš esot ielavījies ukraiņu nometnē un tikai ar nazi vien nogalinājis 34 ienaidnieka karavīrus, bet pēc tam izglābis dzīvību komandierim, par ko saņēmis Krievijas varoņa nosaukumu.
Savukārt uz raķešu kompleksu HIMARS parādīšanos frontē krievu laikraksts "Komsomoļskaja Pravda" reaģēja ar ziņu par to, ka jaunākais seržants Čingiss Cidipovs ar automāta uguni esot iznīcinājis "kravas automašīnu ar sešiem HIMARS kompleksiem kravas kastē." Taču nekur plašāk šādas varoņteiksmas tiražētas netiek un par nacionāliem varoņiem šie ļaudis – vienalga, īsti vai izdomāti – nav padarīti.
Līdzīga situācija ir ar karavadoņiem. Otrā pasaules kara laikā visi zināja maršalus Žukovu, Rokosovski vai Koņevu, bet "speciālās operācijas" komandieri par tādu slavu var tikai sapņot. Reizēm ekrānā pavīd nu jau Putina nežēlastībā kritušais aizsardzības ministrs Šoigu un armijas preses sekretārs, bet tas tad arī viss. Zināmākās personas ir Čečenijas vadonis Ramzans Kadirovs un "Vagner" privātās armijas kurators Jevgeņijs Prigožins, kuriem abiem nav nekādas militārās izglītības un arī frontes operācijas viņi nevada, aprobežojoties ar skaļu saukļu skandēšanu dziļā aizmugurē. Acīmredzot Putins pat sevi uzskata par visu laiku dižāko stratēģi un konkurenti uz šo godu viņam nav vajadzīgi.
No Rietumiem ziņo...
Pēdējos mēnešos lielākā daļa Krievijas propagandas materiālu ir domāti iekšējam patēriņam – nācijas morāles celšanai un centieniem pierādīt, ka pasaule bez Krievijas ies bojā. Lai rastos iespaids, ka Kremlis savos centienos nav vientuļš, krievu propagandisti ir izstrādājuši interesantu shēmu, kā radīt ilūziju par atbalstu ārvalstīs. Proti, iedabūt kādā Eiropas medijā sev labvēlīgu viedokļrakstu, uz kuru tad pēc tam kā uz neapšaubāmu autoritāti un lielu notikumu atsaucas visi Krievijas masu mediji.
Kā šī shēma darbojas, labi varēja redzēt novembra sākumā, kad kādā Kipras laikrakstā parādījās britu jurista Ali Rizas (šāds cilvēks tiešām eksistē) viedokļraksts, kurā viņš izsakās, ka arī rietumvalstis ir vainojamas Ukrainas karā. Šo ziņu momentā pārķēra gandrīz visi Krievijas masu mediji, pārpublicējot ar skaļiem virsrakstiem "Britu karaliskais advokāts atzīst Rietumu vainu Ukrainas konflikta izraisīšanā vai Britu advokāts norāda uz ASV un Eiropas vainu Ukrainas konfliktā". Publikācijas parādījās tik sinhroni, ka rodas aizdomas – vai tikai patiesībā krievi paši nav vispirms šo publikāciju iedabūjuši Kipras avīzē (jo nopietnākam laikrakstam to iesmērēt būtu pagrūti) un, sagaidot publikāciju, momentā to izmantoja iekšējai propagandai, izbazūnējot pa visiem pieejamiem kanāliem kā pasaulsvarīgu notikumu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Patiesība par meliem" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".
