Dramaturgs Jānis Jurkāns visiem novēl skaidru prātu un optimismu: "Vecums nav šķērslis būt jaunam"

Kad piezvanīju, jūs vaicājāt, vai esmu drošs, ka piezvanīts īstajam Jurkānam. Vai tā bieži jautājat? 

Palaikam gadās, ka piezvana kāds žurnālists, kurš, kā izrādās, grib runāt nevis ar mani, bet ar citu Jāni Jurkānu. Ar to, kurš agrāk bija ārlietu ministrs. Tāpēc vispirms cenšos noskaidrot, ar kuru Jurkānu žurnālists īsti grib runāt. Protams, visi šie pārpratumi tādi nieki vien ir, es tos parasti uzņemu ar humoru.

Reiz pārpratums gadījās manai sievai, kad viņa pirms daudziem gadiem viesojās Amerikā un lasīja lekcijas. Pēc pasākuma pie viņas pienāca padzīvojis laulāts pāris un paziņoja, ka pēc mēneša viņi brauks pie mums ciemos. Sieva brīnījās, kāpēc lai viņi to darītu. Vēlāk noskaidrojās, ka viņi grasās viesoties pie cita Jurkāna.

Ilgu laiku neesat manīts publiskajā vidē.

Jau kādu laiku esmu prom no Rīgas. Dzīvoju Pierīgā, Ropažu novadā, netālu no Lielās Juglas. Dzejniecei Inesei Zanderei ir dzejolis par iekšiņu un āriņu, un tagad sanāk, ka vairāk lietoju iekšiņu, nevis āriņu. Šeit mums ir neliela māja, kuru sāku būvēt kopā ar vecāko dēlu. Agrāk diezgan raibi te gāja – mūs apzaga kāda celtniecības firma, un darbi apstājās. Pārdevu Rīgas dzīvokli, un turpinājām būvniecību. Tagad jau kādu gadu te dzīvojam un turpinām remontdarbus. 

Vai rakstāt?

Kaut ko rakstu, kaut ko rediģēju. Jau agrāk divas izdevniecības noraidīja manu romānu par jauniešiem, tagad to pārskatu un veicu korekcijas. Ja atraidīs arī trešā, metīšu to kamīnā. Kaut mēdz teikt, ka manuskripti nedeg, tie tomēr diezgan labi deg.

Turpinu rakstīt lugas amatierteātriem un ik pa laikam piedalos amatierteātru skašu žūrijās. Nesen biju Siguldā un Siguldas novadā, kur žūrējām pavisam astoņas izrādes. Šāda žūrēšana man ir kā medusmaize, jo tā ir iespēja paanalizēt paveikto un parunāt ar režisoriem. Sajust citus un uzzināt, ko viņi domā. Saprast, cik adekvāti esam šim laikam. Jau daudzus gadus esmu piedalījies žūrijas darbā, esmu noskatījies vairāk nekā tūkstoš amatierteātru izrāžu.

Vai mēs visi varam spēlēt amatierteātrī?

It kā jā un it kā nē. Mums ir ačgārns priekšstats par teātri un skatuvi. Ja cilvēks grib dziedāt, jābūt muzikālajai dzirdei. Ja viņam lācis uzkāpis uz auss, nekas nesanāks. Arī teātrim ir sava specifika. Pat daudziem profesionāliem aktierim ir grūti spēlēt. Dažus moka, piemēram, liels lampu drudzis. Aktieri tikai pēc vairākām izrādēm iespēlējas un atbrīvojas. Tāpēc es nekad neskatos pirmizrādes.

Visa literatūra, māksla un mūzika – tās ir cilvēku attiecības. Attiecības ir galvenais izpētes objekts, kas atklājas dažādos notikumos. Ir interesanti vērot notikumus vidē, kuru mēs pazīstam, un tāpat saistoši ir vērot cilvēkus, kurus mēs pazīstam. Negaidīti notikumi vai negaidītas rīcības daudz labāk atklāj konkrētās attiecības. Bieži vien literatūrā un dramaturģijā tiek iestrādāti dažādi attiecību kūleņi un pretrunas, lai būtu interesanti noskaidrot – kāpēc tā notiek? Ko sevī slēpj šie cilvēki? Kādus pārdzīvojumus viņi sevī tur? Atklāt un izzināt citu cilvēku noslēpumus – tas vienmēr ir ļoti interesanti. 

Dzirdēta atziņa, ka katram šajā dzīvē ir piešķirta konkrēta loma, un pats galvenais – nospēlēt to labi. Tā teikt, ja esi sētnieks, tad nospēlē to izcili.

Es to pavērstu nedaudz citādā šķautnē. Daudzi cilvēki nemaz nezina, kādu lomu liktenis viņiem ir sagatavojis. Piemēram, cilvēkam ir vairākas intereses un vairāki talanti. Viņš sāk studēt vienu, bet vēlāk saprot, ka vajag kaut ko citu. Tajā brīdī viņš saprot, ka nav paņēmis īsto lomu, tas nav viņa aicinājums. Gadās, ka ne visi tiek pie savām īstajām lomām, tāpēc spiesti spēlēt citas, jo to liek dzīves apstākļi, ģimene, finansiāli apsvērumi. Gadās arī tā, ka ar svešu lomu var nopelnīt vairāk naudas.

Arī manā dzīvē bijuši līkloči. Jaunībā mans lielais sapnis bija dziedāšana, bet tas nepiepildījās. Iestājos konservatorijā, vokālistos studēju trīs gadus, bet kļūt par dziedātāju tomēr nesanāca. Man nebija īsta baritona, bet tenoru no manis nevarēja uztaisīt. Man bija balss, bet tā neatbilda noteiktām prasībām. Pārgāju uz Teātra fakultāti, kuru arī pabeidzu. Mani kursabiedri ir tagad labi zināmi aktieri un režisori – Lūriņš, Šoriņš, Neimanis, Kugrēna un citi. Iespējams, no manis būtu sanācis viduvējs aktieris, bet es sāku rakstīt. Lai gan... Domāju, man būtu diezgan lielas problēmas ar aktierspēli, jo man katru reizi patīk būt citādam. Un par to nebūtu priecīgi ne skatuves partneri, ne režisors. Man patīk improvizēt, un tieši to es arī daru pie rakstāmgalda.

Kad vēl mācījos pēdējā kursā, uzrakstīju pirmo lugu Dzērvīte, kuru iestudēja Liepājas teātrī. Jau nākamajā gadā Nacionālajā teātrī tika uzvesta mana nākamā luga Pulkstenis ar dzeguzi. Tā es, aktieris būdams, pārorientējos uz rakstīšanu. Vēlāk devos uz Maskavu, uz divgadīgajiem augstākajiem kursiem Literatūras institūtā. Vienmēr paralēli esmu strādājis kādu algotu darbu, jo ar rakstīšanu vien ir grūti iztikt. Esmu bijis daudz kas – pat noliktavas strādnieks, pārzinis un pārdevējs. Arī Rakstnieku savienības izpilddirektors, Rakstnieku savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības izpilddirektors.  

Ko gaidāt no 2023. gada?

Šis ir ne tikai pārmaiņu, bet arī cerību laiks. Tas man galvenokārt saistās ar ģimeni un maniem trim bērniem. Ar pārdomām, kā tālāk veidosies viņu dzīves. Mana dzīve jau krietni nosvērusies uz otro pusi, lai gan par to es daudz neskumstu, jo esmu ieplānojis dzīvot līdz 100 gadiem. Tas ir normāli. Es vienmēr esmu bijis optimists un ceru, ka nākotnē iegriezīsies kaut kas labs, jauks un negaidīts.

Man pašam šķiet, ka dzīvoju laukos, lai gan citi aizrāda, ka tie tomēr nav lauki. Nav tālu līdz Juglas upei, tepat arī dīķis, kur var izpeldēties. Priekšā zemes pleķītis, kur reizēm pamanāma kāda stirna, kas atnākusi pašķibināt zālīti. 

Kaut arī Rīgā es nodzīvoju kādus četrdesmit gadus, sevi par īstu rīdzinieku neesmu uzskatījis. Es piedzimu Rīgā, bet augu Jūrmalā. Un Jūrmala tomēr nav Rīga. Tur blakus upe un jūra. Tagad no Rīgas esmu pārcēlies uz Pierīgu, un tas manā situācijā ir visoptimālākais risinājums. Man tomēr ir nepieciešams Rīgas tuvums, lai vajadzības gadījumā varu aizskriet uz kādu teātra izrādi, izstādi, koncertu. Man tas ir vajadzīgs. Tā kā sievai patīk džezs, palaikam aizdodamies uz kādu džeza koncertu.

Kaut kļūstu vecāks, tomēr vecums nav šķērslis būt jaunam. Te visu nosaka katra cilvēka noskaņojums, jo daudzi veci jūtas jau jaunībā. Un arī otrādi – sirmā vecumā jūtas jauni. Piemēram, aktrise Elza Radziņa. Kad viņa bija ļoti slima un atradās slimnīcā, viņa vienalga bija gatava spēlēt. No slimnīcas ar taksometru aktrisi aizveda uz teātri un palīdzēja aiziet līdz ģērbtuvei. Daudziem šķita, ka viņa tūlīt sabruks un nokritīs, taču, kad viņa izgāja uz skatuves, viss nespēks un sāpes bija zudušas. Uz skatuves viņa bija karaliene.

Pat galvenais – saglabāt skaidru saprašanu. Konkrēts piemērs bija dzejniece Lija Brīdaka. Septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā tika atzīmēta viņas 90 gadu jubileja. Viņa lasīja savus dzejoļus– ļoti skaidri un saprotami. Pēc nedēļas viņa aizgāja mūžībā, līdz pat pēdējam brīdim viņa bija adekvāta un ar skaidru saprašanu. To es arī novēlu visiem – skaidru prātu un, protams, optimismu.