Vīrs, kurš mainīja pasauli - Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis

Tas, kādā veidā Volodimirs Zelenskis kļuva par Ukrainas prezidentu, bija kaut kas nebijis. Daudzi politologi kasīja pakausi un pauda izbrīnu par notikušo. Zelenskis spēlēja galveno lomu televīzijas seriālā Tautas kalps, kur viņš kā vēstures skolotājs negaidīti kļūst par Ukrainas prezidentu. Un arī reālajā dzīvē Zelenskis tikpat negaidīti kļuva par prezidentu. Tas bija brīdis, kad vairs nevarēja saprast, ko Ukrainas iedzīvotāji īsti ir ievēlējuši prezidenta amatā – godīgo vēstures skolotāju Goloborodko vai aktieri un komiķi Zelenski. Vieni bija sašutuši un sprieda, ka tik bezkaunīgs joks vēl nav pieredzēts, bet citi mierināja, ka vismaz nebūs garlaicīgi. 

Atraktīvs, asprātīgs un radošs – tāds Zelenskis tika redzēts uz skatuves. Šovbiznesā viņš bija plaša profila speciālists – komiķis, parodists, režisors, scenārists, producents, televīziju raidījumu un dažādu izklaides pasākumu vadītājs. Pēc savas pārliecības Zelenskis neapšaubāmi ir ukrainis, kaut arī pēc tautības – ebrejs, kura dzimtā valoda ir krievu. Viņš reiz jokoja, ka ebreju izcelsme viņa garajā trūkumu sarakstā atrodas kādā divdesmitajā vietā.

Visvērtīgākā valūta – uzmanība

Kādā agrākā intervijā, kad Zelenskis vēl bija aktieris un komiķis, viņš atzina, ka pēc rakstura esot tāds cilvēks, kurš nekad neizstājas no cīņas. Protams, varot arī zaudēt, taču izstāties cīņas vidū – tas neesot viņa dabā. Baltais karogs neesot viņa karogs.  “Ja mani ievēlēs, es būšu tāds prezidents, kuru sākumā aplies ar dubļiem, pēc tam sāks cienīt, bet vēlāk raudās, kad došos prom,” viņš izteicās laikā, kad tikai vēl sāka apsvērt iespēju piedalīties prezidenta vēlēšanās.

Par to, ka kandidēs uz Ukrainas prezidenta amatu, viņš paziņoja 2018. gada 31. decembrī dažas minūtes pirms pusnakts televīzijas kanālā 1+1. Šā iemesla dēļ televīzijas kanāla tehniskajiem darbiniekiem pat nācās pārcelt toreizējā prezidenta Petro Porošenko Jaungada runu, kas tika pārraidīta jau pēc pusnakts. Komiķa izvirzīšana prezidenta amatam izraisīja vētrainu reakciju – Ukrainas iedzīvotāji pauda gan pozitīvu, gan negatīvu attieksmi. Bija tādi, kas uzskatīja, ka Zelenskis ienesīs jaunas vēsmas politikā un spēs pacelt valsti augstākā līmenī, savukārt citi iebilda, ka viņš ir tikai klauns, turklāt Ukrainas oligarha Igora Kolomoiska protežē. Tādām runām bija pamats, jo Zelenskis tolaik strādāja televīzijas kanālā 1+1, kas piederēja Kolomoiskim. Pats Zelenskis gan kategoriski noraidīja jebkādu ietekmi no malas. “Es esmu pilnīgi neatkarīgs cilvēks. Nevēlos nevienu aizvainot, taču vēl nav dzimis tāds cilvēks, kas varētu mani regulēt. Mani spēj vadīt tikai divi pusaudži – tie ir mani bērni.”

Pavisam citā kvalitātē Zelenskis atklājās, kad Krievija iebruka Ukrainā. Rietumu militārie eksperti prognozēja, ka Ukraina spēs noturēties, ilgākais, trīs līdz piecas dienas. Tobrīd daudz kas bija atkarīgs tieši no Ukrainas prezidenta, no viņa rīcības, un daudzi ārvalstu politiķi aicināja viņu neriskēt un atstāt Kijivu. “Man ir vajadzīgi ieroči, nevis transports!” Zelenskis atbildēja, kad kara sākumā ASV prezidents Džo Baidens piedāvāja viņam evakuēties no Ukrainas. Tas notika brīdī, kad jau bija zināms, ka Kijivā iegājušas Krievijas diversantu grupas, kuras saņēmušas uzdevumu viņu nogalināt. Karā sākumā Zelenskis rīkojās ātri un izlēmīgi – 24. februārī viņš izsludināja karastāvokli un paziņoja par tūlītēju diplomātisko attiecību pārtraukšanu ar Krieviju. Tajā pašā dienā viņš izsludināja vispārēju mobilizāciju.

2022. gada beigās amerikāņu žurnāls Time Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski  atzina par  gada cilvēku pasaulē. Šo prestižo titulu piešķir personai vai personu grupai, kas gada laikā visvairāk ietekmējusi notikumus pasaulē – uz labu vai ļaunu. Time galvenais redaktors Edvards Felzentāls atzina, ka šoreiz izvēle bijusi visskaidrākā daudzu gadu laikā. “Zelenskis ir nenogurstoši rūpējies, lai pasaules uzmanība būtu pievērsta Ukrainai. Kā bijušais šovbiznesa pārstāvis viņš lieliski saprata, ka pasaules vērtīgākā valūta ir uzmanība, un faktiski monopolizēja pasaules tirgu. Viņš to paveica ar rūpīgu tēla veidošanu un sava vēstījuma atkārtošanu. Viņš bija tiešs, dažkārt sarkastisks, bet vienmēr nepārprotams – mums ir jāglābj Ukraina, lai izglābtu demokrātiju. Neatkarīgi no tā, vai cīņa par Ukrainu piepilda cilvēkus ar cerību vai bailēm, Volodimirs Zelenskis ietekmēja pasauli tādā veidā, kādu mēs neesam redzējuši gadu desmitiem.”

Ļvivas žurnālista Serhija Rudenko grāmata Zelenskis bez grima bija pirmā, kas portretēja cilvēku, kurš tikko kā bija sācis vadīt vienu no lielākajām Eiropas valstīm. Žurnālists apliecina, ka Zelenskis ir cilvēks, kurš nogājis garu transformācijas ceļu un daudz mainījies divdesmit gadu garumā. “Sākot ar viņa darbību KVN šovos un šovbiznesā Maskavā, pēc tam ar atgriešanos Ukrainā un savas kompānijas dibināšanu. Pēdējo trīsarpus gadu laikā mēs redzam cilvēka transformāciju. Nonācis pie varas Ukrainā, viņš pārtapa par īstu tautas līderi. Viņa uzvara 2019. gadā drīzāk bija elektorāla revolūcija jeb revolūcija pret veco ukraiņu politisko eliti.”

Jāatzīst, ka Zelenskis revolucionāras izmaiņas veicis arī daudzu cilvēku apziņā, skaidri apliecinot, ka valsts vadītājam nav obligāti jābūt stīvam, uzvalkā iežmiegtam ierēdnim, kas stingri vadās pēc protokola un to vien prot, kā sniegt komentārus par apkārt notiekošo. Zelenskis ir radošs un provaktīvs, viņš pats rada notikumus, fokusē uzmanību uz Ukrainu, piesaistot arvien vairāk un vairāk pasaules palīdzības un atbalsta.

Spēle augstākajā līgā

Volodimirs Zelenskis piedzima 1978. gada 25. janvārī Ukrainas pilsētā Krivijrihā. Viņa tēvs Oleksandrs bija matemātiķis, programmētājs, tehnisko zinātņu doktors, datorzinātņu katedras vadītājs. Agrāk Volodimira tēvs 20 gadus dzīvoja un strādāja Mongolijas Tautas Republikā, būvējot kalnrūpniecības un pārstrādes rūpnīcu Erdenetā. Māte Rimmai ir inženiera izglītība un 40 gadu darba stāžu, tagad viņa ir pensionāre. Bērnībā Volodimirs četrus gadus kopā ar vecākiem dzīvoja Mongolijā, kur arī pabeidza pirmo klasi, bet vēlāk kopā ar māti atgriezās dzimtajā pilsētā Krivijrihā. Viņš mācījās skolā, kur bija padziļināta angļu valodas apguve. Pēc dabas zēna bija ļoti kustīgs un sportisks – skolas gados nodarbojās ar grieķu-romiešu cīņu un svarcelšanu, spēlēja basketbolu un volejbolu. Viņš piedalījās arī skolas pašdarbības pasākumos, bija ģitārists skolas ansamblī.

Skolā Volodimirs sapņoja kļūt par diplomātu un pat gatavojās iestāties Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtā, tomēr liktenis bija lēmis citādi – viņš iestājās augstskolā savā dzimtajā pilsētā un izstudēja jurisprudenci. Kaut pēc izglītības ir jurists, šajā profesijā viņš nav strādājis nevienu dienu.

Kā šovmenis un pasākumu vadītājs Zelenskis savu karjeru sāka, piedaloties dažādās KVN komandās.  KVN –  klub vesjolih i nahodčivih jeb latviski jautro un atjautīgo klubs. Tā ir televīzijas spēle, kurās dalībnieku komandas savstarpēji sacenšas, asprātīgi  atbildot uz jautājumiem un ar humoru izspēlējot etīdes par dažādām tēmām. Būdams artistisks un asprātīgs, Zelenskis izvirzījās priekšplānā, kļūstot par savas komandas kapteini. 1997. gada viņš izveidoja jaunu komandu ar nosaukumu 95. kvartāls. No 1998. līdz 2003. gadam viņa komanda spēlēja KVN augstākajā līgā, tās dalībnieki praktiski dzīvoja Maskavā un pastāvīgi uzstājās gan Krievijas, gan Ukrainas pilsētās.

Laika gaitā Zelenskis kā šovmenis kļuva arvien populārāks, viņu sāka aicināt vadīt dažādus Ukrainas TV šovus. 2005. gadā kanālā Inter tika sākts politiska kabarē raidījums Vakara kvartāls, kura autors, režisors un galvenais aktieris bija Volodimirs Zelenskis. Raidījums ātri kļuva populārs, apsteidzot citus izklaidējošus šovus. Vēlāk 95. kvartāla komanda pārtapa par studiju Kvartāl- 95, un  viens no līdzīpašniekiem bija Zelenskis. Studija uzņēma apgriezienus un producēja daudzus televīzijas projektus, rakstīja scenārijus televīzijas šoviem, mūzikliem, filmām un korporatīvajiem pasākumiem. Dažus gadus Zelenskis bija arī TV kanāla Inter ģenerālproducents, bet viņa komandas pārstāvji ieņēma vairākus vadošus amatus šajā kanālā. Finansējums galvenokārt tika koncentrēts studijas Kvartāls-95 projektu producēšanai.

Pēc Krimas okupācijas

Vēl pirms kļūšanas par prezidentu Zelenskis sevi pozicionēja kā cilvēku ar patriotisku stāju. Savulaik viņš atbalstīja Eiromaidanu, kad tika gāzts korumpētais un prokrieviskais prezidents Viktors Janukovičs. Sākot ar 2014. gadu, kad Krievija okupēja Krimu un īstenoja militāru eskalāciju Donbasā, Zelenskis atbalstīja Ukrainas armijas un brīvprātīgo bataljonu akcijas, sniedza koncertus Ukrainas karavīriem, kuri piedalījās karadarbībā Donbasā, un ziedoja naudu brīvprātīgo bataljoniem.

Tajā laikā Zelenskis saskārās ar grūtībām Krievijā. Krievijas televīzijā tika atcelts raidījums Vakara kvartāls, un 2015. gada februārī Krievijas Federācijas Izmeklēšanas komiteja sāka pārbaudīt informāciju par Zelenska, kā arī citu Ukrainas kultūras pārstāvju sniegto finansiālo palīdzību Ukrainas kareivjiem. Tika iesaldēts darbs pie populārā un komerciāli veiksmīgā Krievijas un Ukrainas televīzijas seriāla Radu būšana septītās sezonas. Mediji vēstīja, ka iemesls esot politiskas nesaskaņas starp Zelenski un Krievijas aktieriem.

Kaut gan Zelenskis vairākus gadus bija nodzīvojis Maskavā, viņš atzina, ka šī pilsēta viņam nav tuva. “Man vispār patīk tādas mājīgas provinces pilsētiņas, kur koncertos labi redzu, cik silti mūs sagaida. Tur ļaudis ir atvērti, un viņi tevi gaida nevis tāpēc, ka tu esi kaut kāds simbols, bet vienkārši tāpēc, ka viņi pēc sava rakstura ir atvērti. Kāpēc man nepatika Maskava, lai gan tur nodzīvoju un nostrādāju sešus gadus? Tāpēc, ka jūs varat klauvēt, bet viņi neatvērs durvis. Un ne tikai kaimiņam, bet vispār nevienam. Viņiem tāda dzīve.”

Viņš stāstīja, ka pēc 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu, ļoti mainījās viņa attiecības ar daudziem krieviem – pajuka gan cilvēciskie, gan biznesa kontakti. Vēl pirms kļūšanas par prezidentu viņš kādā intervijā stāstīja: “Es nevaru doties uz Krieviju un uzstāties, jo es tur vienkārši slikti jūtos. Un nav svarīgi, kas ko saka, tāda ir mana iekšējā sajūta. Daudzi mūsu mākslinieki brauc un uzstājas, bet es viņus netiesāju. Tāda ir viņu izvēle, ko nosaka morāle un iekšējās sajūtas. Ikviens dzīvo tā, kā prot, bet man ir slikti.

Manai sievai Maskavā ir radinieki, kāda no māsīcām. Agrāk attiecības bija ļoti ciešas, viņi bija cilvēki no Krivijrihas. Aizbrauca uz Maskavu, tur palika un kļuva par maskaviešiem. Viņu ģimenē bija svētki, šķiet, kāzas. Viņi mani uzaicināja, bet es, protams, neaizbraucu. Taču aizbrauca mans sievastēvs, un viņi pavisam sastrīdējās. Tādas sarunas atklāj nepatiku vienam pret otru. Un tas notiek pat radinieku līmenī! Tagad neviens tur nebrauc. Reizēm gan piezvana viens otram, jo tomēr ir radinieki. Taču viņiem nav, par ko runāt, nav kopīgu interešu.”

Intervijā Zelenskis arī atklāja, ka reiz, jau pēc 2014. gada, viņam piedāvāts aizlidot uz Maskavu, lai vadītu kādu svarīgu pasākumu. Piedāvāts diezgan iespaidīgs honorārs, 250 000 ASV dolāru, tomēr viņš atteicies. Bija laiks, kad žurnāls Forbes dēvēja Zelenski par visbagātāko Ukrainas šovmeni. Viņš gan iebilda un norādīja, ka žurnāls, iespējams, savus aprēķinus veicis, skaitot samaksātās summas nodokļos, taču Ukrainā esot pietiekami daudz bagātu šovbiznesa pārstāvju, kas pamanās izvairīties no nodokļiem. 

Joku plēsējs – tas ir nopietni

Būtisks pagrieziens politiskās karjeras virzienā notika 2015. gadā, kad Zelenskis sāka filmēties populārajā televīzijas seriālā Tautas kalps, atveidojot vēstures skolotāju Vasiliju Goloborodko, kurš negaidīti kļuva par Ukrainas prezidentu. Seriāla stāsts sākas ar vēstures skolotāja dusmīgo monologu par valstī valdošo korupciju, kas slepus tiek nofilmēts un kļūst par interneta hitu. Skolēni savāc naudu reģistrēšanās maksai prezidenta vēlēšanās, un jaunizceptā interneta sensācija negaidīti uzvar vēlēšanās. Korumpētā vide visādi cenšas jauno prezidentu regulēt, bet Vasilijs ir vienkāršs, godīgs, atklāts un savu alkatīgo galmu smalki iznes cauri.

Izlemjot iesaistīties politikā, producentu kompānija Kvartāls-95 nodibināja partiju Tautas kalps, un gadu mijā Zelenskis izziņoja savu kandidatūru prezidenta amatam. Sākumā reālie prezidenta kandidāti no viņa daudz nebaidījās un sprieda, ka viņš kā joku plēsējs paliks marginālā politikas perifērijā, taču izrādījās, ka Zelenskis – tas ir ļoti nopietni. Viņa priekšvēlēšanu kampaņā galvenais uzsvars tika likts uz cīņu pret korupciju un demokrātijas principu ievērošanu.

Jāteic gan, ka seriālam Tautas kalps vairākkārt tika pārmesta politiskā reklāma. Seriāla trešās sezonas pirmās trīs sērijas tika demonstrētas tieši pirms 2019. gada Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas, kurā Zelenskis saņēma visvairāk balsu (30,24 %) – gandrīz divas reizes vairāk nekā toreizējais prezidents Petro Porošenko. Savukārt vēlēšanu otrajā kārtā, kurā Zelenskis piedalījās kopā ar Porošenko, viņš ieguva 73,22 % balsu un pārliecinoši kļuva par Ukrainas prezidentu. 

Viņš ļoti aktīvi un radikāli ķērās pie saviem jaunajiem darba pienākumiem. Inaugurācijas runā, kas notika 2019. gada 20. maijā, Zelenskis paziņoja par Augstākās Radas atlaišanu un aicināja valdības locekļus “atbrīvot savas vietas tiem, kas domās par nākamajām paaudzēm, nevis nākamajām vēlēšanām”. Prezidents norādīja, ka galvenais arguments Augstākās Radas atlaišanai ir ļoti zemā Ukrainas pilsoņu uzticība šai organizācijai. Tiekoties ar parlamenta pārstāvjiem, viņš sacīja: “Es jūs lūdzu pieņemt likumu par deputātu neaizskaramības atcelšanu, likumu, kas ievieš kriminālatbildību par nelikumīgu līdzekļu iegūšanu, jaunu vēlēšanu kodeksu. Tāpat es jūs lūdzu atcelt no amata Ukrainas Drošības dienesta vadītāju, Ukrainas ģenerālprokuroru un Ukrainas aizsardzības ministru. Un tas nebūt nav viss, ko jūs varat izdarīt, taču jums tam būs divi mēneši. Priekšā ir pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Tāpēc es paziņoju par Augstākās Radas astotā sasaukuma atlaišanu. Slava Ukrainai!”

2019. gada 21. jūlijā notika parlamenta ārkārtas vēlēšanas, kur viņa vadītā partija Tautas kalps ieguva 43,16 % balsu un 124 deputātu vietas. Turklāt partijas atbalstītie kandidāti uzvarēja 130 vienmandātu vēlēšanu apgabalos, tādējādi partija ieguva vairākumu parlamentā un izveidoja vienpartijas valdības koalīciju. Apliecinot savu demokrātiskumu, prezidents vērsās pie ierēdņiem: “Es patiešām vēlos, lai jūsu birojos nebūtu nekādu manu attēlu, nebūtu manu portretu. Jo prezidents nav nekāda ikona vai elks. Lieciet tur savu bērnu bildes un pirms katra lēmuma pieņemšanas paskatieties viņiem acīs.”

2019. gada 16.oktobrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis kopā ar kundzi Olenu Zelensku ar oficiālu vizīti ieradās Latvijā. Tā Zelenskim bija pirmā vizīte Baltijas valstīs kopš stāšanās prezidenta amatā. Viņš tikās ar augstākajām amatpersonām un ukraiņu kopienu, apmeklēja Okupācijas muzeju, atklāja piemiņas plāksni un godināja pirmās Ukrainas Tautas Republikas diplomātiskās misijas Rīgā izveidi 1920. gadā. Latvijā viņš bija viesojies jau agrāk – ar humora šoviem vairākkārt bija uzstājies Jūrmalas koncertzālē.

Ar savu stilu un virzienu

Volodimirs Zelenskis ir ģimenes cilvēks. Ar savu nākamo sievu Olenu Kijaško viņš bija pazīstams jau skolas laikā – viņa mācījās paralēlklasē. Interesanti, ka romāns sākās, kad abi jau bija beiguši vidusskolu – izlaiduma vakarā. Olena pēc izglītības ir arhitekte, bet līdz šim nodarbojusies ar pavisam citām lietām – gan rakstījusi scenārijus studijai Kvartāls-95, gan kārtojusi dažādas biznesa lietas. Var teikt, ka ģimene ir diezgan turīga, Zelenskiem pieder vērā ņemami īpašumi gan Ukrainā, gan ārvalstīs. Turklāt tas viss iegūts un nopelnīts pirms Volodimira Zelenska starta politikā.

Ģimenē aug divi bērni – 2004. gadā dzimusī meita Oleksandra un 2013. gadā dzimušais dēls Kirils. Jau agrāk Zelenskis izteicās, ka ģimenei par materiālo nodrošinātību vairs nevajag raizēties. “Principā man viss ir, taču es vēlos, lai arī apkārt būtu jauki. Es nevaru būt laimīgs starp cilvēkiem, kuri jūtas slikti.”

Un vēl kāda būtiska iezīme  – kaut gan šovbiznesā Zelenskis vienmēr ir juties kā zivs ūdenī un vienlīdz labi izpaudies kā producents, scenārists, režisors un aktieris, viņš nereti juties bikls vienkāršās sadzīves situācijās. Vismaz agrāk tā noteikti bija. Kādā intervijā, kas notika 2006. gadā, viņš atklāti stāsta: “Mājās no manis nav lielas jēgas, tur esmu bezpalīdzīgs, nespējīgs un izklaidīgs. Tas laikam man no tēva. Viņš desmit gadus rakstīja pētniecisku darbu, bet vēlāk aizmirsa manuskriptu tramvajā, un tas aizbrauca nezināmā virzienā. Arī es esmu aizmāršīgs – reizēm aizmirstu dzimšanas dienas un svarīgus datumus. Es zaudēju mapes, naudu un mobilos tālruņus. Es varu nopelnīt lielu naudas summu, pusi kaut kur atstāt, bet par otru pusi nopirkt dāvanas. Par laimi, tuvinieki par manām īpatnībām neuztraucas, viņi tikai smejas. Viņi izturas pret mani iecietīgi – kā pret nesaprātīgu bērnu.”

Lai vai kā, bet tagad Volodimirs Zelenskis kā Ukrainas prezidents droši soļo civilizētās un demokrātiskās pasaules priekšgalā. Viņš zināmā mērā nosaka jaunās politikas stilu un virzienu. Un ne tikai... Jau agrāk daudzi pievērsa uzmanību viņa konsekventi ieturētajam ģērbšanās stilam. Kāds žurnālists pat nekautrējās pajautāt, kāpēc viņš visu laiku valkā vienu apģērbu – haki krāsas T kreklu un flīsa jaku? Izdzirdot šo jautājumu, Zelenskis atjokoja – tā gluži neesot, ka viņš valkājot tikai vienu kreklu, viņam tādi esot vairāki. Jau pirms kāda laika modes eksperti bija paanalizējuši Volodimira Zelenska garderobi un izsecinājuši, ka viņa flīsa jakas cena ir aptuveni 12 eiro, bikses maksājot ap 30 eiro, bet T krekls aptuveni desmit eiro. Visdārgākie Zelenska garderobē bija Jazz Camo apavi, kuru cena vairākos interneta veikalos bija uzrādīta no 70 līdz 109 eiro. Savukārt ziemas periodā valkātā zīmola M-Tac siltinātā starpsezonu jaka maksājot aptuveni 200 eiro.

Nevar nepieminēt arī Zelenska neseno vizīti Vašingtonā – tas bija viņa pirmais zināmais brauciens ārpus valsts kopš Krievijas iebrukuma februārī. Tur viņš vēlreiz apliecināja Ukrainas tautas gatavību bezkompromisu cīņai par brīvību un neatkarību. Kopīgā preses konferencē ar ASV prezidentu Džo Baidenu viņš norādīja – karš beigsies, kad Ukrainas suverenitāte, brīvība un teritoriālā vienotība būs atjaunota un Krievija būs atlīdzinājusi Ukrainai visus tās karaspēka nodarītos zaudējumus.