Kinomūzu uzrunātais Uldis Cipsts par industrijas nākotni un "Annu no Zaļkalniem"

Baltkrievijā par krievu armijas naudu

2020. gada revolūcijas laikā tu esot atradies Baltkrievijā?

Jā, tur mani uzaicināja par režisoru lielam NTV projektam – asa sižeta 12 sēriju seriālam. Tas bija krievu projekts, ko filmēja Baltkrievijā, jo tur ir lētāk. Agrāk es vienmēr domāju, ka noteikti ir forši uzņemt asa sižeta filmu, jo Latvijā to īsti nevar atļauties, bet šajā gadījumā arī budžets bija milzīgs. Taču izrādījās, ka liels budžets var radīt negaidītas problēmas, jo visu laiku nācās domāt, kā uzfilmēt arvien jaunus un jaunus trikus.  Es saku: “Te piebrauc mašīna, bet tai priekšā piebrauc otra.” Triku meistari: “Klau, bet nevar kaut ko labāku?” – “Nu, labi: brauc fūra, tad saslīd un brauc sānslīdē.” – “Labāk jau ir, bet varbūt vēl kaut ko efektīgāku var izdomāt?” Es no tā bišķi noguru, jo strādāju nevis kā režisors, bet kā horeogrāfs.

Vajadzēja paskatīties Maiklu Beju un viņa "Transformerus". Tur tas viss ir!

Es skatījos Džekija Čana filmas un, gulēt ejot, domāju nevis par tēlu attiecību veidošanu, bet...

...kā slīdēs fūra!

...ko izbērt uz grīdas, lai varonis paslīdētu, kā uzsēdināt kādu uz plīts... Tad kaut kam jāaizdegas, un vēl aiz stūra striptīza dejotājas kaut kur jāieliek. Tā visu laiku jādomā...

...kā naudu notērēt. Cik tālu tā filma tika?

Ir gatava. Nosaukums – "Bivših ņe bivajet" ("Bijušo nav"). Sakrita tā, ka filmu uzņēmām laikā, kad Baltkrievijā bija vēlēšanas. Un sagadījās, ka tās demonstrācijas un kautiņi notika zem maniem logiem – es dzīvoju pašā centrā piektajā stāvā. Tas bija kaut kas neiedomājams. To esmu arī nofilmējis. Sākumā tu dzirdi, ka iet demonstranti, bet tad sāk skriet kolonnās pa desmit tādi ļoti ekipēti policisti melnās bruņās kā orki. Viņi skrien un skrien, un tas viņu bars nebeidzas. Iedomājies: tev zem loga aizskrien kādi pieci tūkstoši policistu vienā ritmā. Un viņiem pretī pūlis, tad viņi kaujas, menti demonstrantus vāc ciet...

Tā bija kāda trešā vai ceturtā diena pēc vēlēšanām?

Jā. Arī no mūsu filmēšanas grupas vairāki tika savākti. Bija tā, ka cilvēku savāca, ja viņš gāja pa ielu Minskas centrā baltās drēbēs, jo baltās drēbēs staigāt nedrīkstēja, tās skaitījās protesta simbols. Pat baltas aprocītes. Kaucot riepām, apstājas busiņš, izlec seši veči, ielādē aizturēto mašīnā un aizbrauc. Izlaiž ārā sadauzītu zilu.

Tu par savējiem runā?

Jā. Bet atšķirībā no krieviem un viņu darbībām Ukrainā baltkrievi, izņemot galīgākās padibenes, ir pret Lukašenko, tāpēc Baltkrievijā nevar uztaisīt armiju un pievienoties Krievijai. Baltkrievi ir baigie protestētāji. Turklāt agrāk baltkrieviem Putins patika labāk, jo viņi skatījās krievu televīziju un likās, ka tur viss “ir šokolādē”. Kovida laikā bija interesanti, ka mēs no Latvijas varējām iebraukt Baltkrievijā, bet no Krievijas uz Baltkrieviju – nē. Mūsu operators brauca no Maskavas, un viņu pirms robežas noslēpa piekabē, apliekot ar kartona kastēm. Viņš stāstīja – brauc, kratās, tad apstājas, un tu īsti nezini, vai apturēja policisti vai arī jau esi galā. Taču, ja arī noķertu, par to nekas nebūtu. Aizdzītu atpakaļ uz Krieviju, un vari mēģināt vēlreiz.

Cik ilgs ražošanas process bija tām 12 sērijām?

Sešdesmit filmēšanas dienas. Ilgs process, seši mēneši.

Filmējās arī kādas krievu zvaigznes?

Ja godīgi – es vārdus neatceros. Galvenais varonis bija ļoti interesants tipiņš – krievu propagandas seja (Sergejs Mahovikovs – red.). Bijis labs aktieris, ilgi nekur nav filmējies. Viņš bija zvanījis, šķiet, Krievijas aizsardzības ministram – viņš bieži ar Šoigu kopā redzēts. Šoigu tad bija piezvanījis kaut kādam priekšniekam, bet tas savukārt uz NTV, un šie saka: “Mums vajag seriālu, kur šis puisis būs galvenajā lomā!”

Kā tad es vispār to darbu dabūju? Vienkārši iepriekšējai režisors bija atteicies ar to aktieri strādāt. Es nodomāju – nu kas gan tur varētu būt tik slikts?! Izrādījās, ka viņam uz filmēšanu ir savs redzējums, vispār ignorējot citus. Viņš bija tiešām labs aktieris, taču apzināti vienmēr izgrozījās tā, lai partneri izskatītos kā idioti, bet viņš uz to fona labi. Visi pārējie nāca pie manis sūdzēties. Es teicu: “Ko es varu darīt? Es ar viņu neko sarunāt nevaru.” Un tā mēs strādājām. Laiku pa laikam viņam nepatika, kā viņš izskatās – te pārāk vecs, te gaismas sliktas. Un viņš katru vakaru zvanīja uz Maskavu, iespējams, tam pašam aizsardzības ministram, un sūdzējās.

Tā man bija laba pieredze. Tagad zinu, ko nozīmē, ja krievu režisors atsakās no darba aktiera dēļ. Bet, neraugoties uz visām šīm problēmām, seriāls visiem patika.

No reklāmrullīšiem līdz lielprojektiem

Kā tu nonāci tāda līmeņa kino apritē?

Mani uzaicināja. Reiz paralēli kādai filmēšanai četrās dienās uzņēmām īsfilmu ar Fonteinu galvenajā lomā, kur viņš dzēra ar katru dienu arvien vairāk, līdz pēdējā dienā bija tik ļoti piedzēries, ka tikai sēdēja krēslā. Tā bija īsfilmiņa. Tā dabūja kādas 30 starptautiskas balvas, jo bija asprātīga. Krievi to filmiņu bija pamanījuši, tāpēc uzaicināja mani uz vienu seriālu, un tā viss aizgāja.

Tev tuvāks ir seriālu žanrs?

Kā režisors es gribēju filmēt kino. Man tas joprojām liekas interesanti, bet... Man piederēja reklāmas aģentūra, un saviem klientiem piedāvāju filmēt seriālus. Armands Ekštets bija režisors, es – producents. Mēs diezgan daudz tos seriālus filmējām. Pirmais bija manis izdomāts stāsts par trim "fordu" pārdevējiem: kurš savā mašīnā nofilmēs vairāk puspliku meiteņu. Galvenajās lomās bija Bulis, Dzelzītis un Lepers. Ļoti foršs seriāls. Tad es sāku pats filmēt.

Kinoizglītības tev nav?

Ir. Es pabeidzu režiju Kultūras akadēmijā. Un kopš tā laika desmit gadus nepārtraukti esmu filmējis. Šogad jau ir trīs seriāli. "Ugunsgrēkam" (tam jau 17. sezona) es esmu tikai producents, bet domāju, ka būs uzrāviens, jo šis seriāls ir labs un smieklīgs. Uzfilmēju detektīvu "Ketijas jaunā dzīve" (tas būs TV3) par meiteni, kura, bēgot no nepatikšanām, atrod naudu un iekļūst avārijā, pēc kuras viņu atpazīst kā ļoti bagātas ģimenes pazudušo bērnu, un viņa pēkšņi no nabadzības Bolderājā nokļūst brīnišķīgā dzīvē,  līdz tikai pamazām atklājas, ka viņa ir apzināti sarunāta, lai piesegtu īstā bērna slepkavību. Un galvenais darbs, kuram tikko bija pirmizrāde Kannu filmu tirgū – "Anna no Zaļkalniem". Tas veidots pēc kanādiešu rakstnieces Lūsijas Modas Montgomerijas romāna "Anna no Zaļajiem jumtiem" motīviem – tā ir viena no populārākajām grāmatām pasaulē. Un tai grāmatai beigušās autortiesības. Kad tās beidzās, "Netflix" uzfilmēja savu variantu. Es paskatījos un sapratu, ka var labāk.

To varēs redzēt "Tet" platformā?

Jā.

Liekas, ka tā tāda meiteņu filma...

Jā, meiteņu... sieviešu filma par meiteni, kura iekaro savu vietu dzīvē un sabiedrībā. Grāmatai ir diezgan daudz ekranizāciju. "Ghibli" studija sāka ar animācijas filmu 1979. gadā. Es šo stāstu pagriezu no Annas audžumātes skatu punkta.

Izskatās, ka kino pārvietojas uz strīminga platformām?

Man jau patīk veidot lielas, nopietnas filmas, taču pēdējos piecos gados Kinocentrs man nav iedevis naudu. Esmu pārstājis ar viņiem cīnīties, jo tur nekādi nevaru dabūt valsts finansējumu.

Vai valsts dod lielāku budžetu nekā privātās televīzijas?

Apmēram desmit reizes lielāku. "Sarkanā meža" – un tas ir ļoti labs seriāls! – budžets bija piecas reizes lielāks nekā jebkuram privātās televīzijas seriālam, kā, piemēram, tagad "Annai".

Kā var ierakstīties tik mazā budžetā?

Man ir mērķis. Esmu domājis par tādu filozofiju – kas ir vīrišķība? Man liekas, ka vīrišķība īstenībā ir tavu plānu realizācija, jo katram vīrietim taču ir kaut kāds plāns. Tas, kā tu to realizē, jau ietver gan atbildību, gan mīlestību pret citiem. Man ir plāns, ka mēs Latvijā varam uztaisīt filmu, kas būtu pieprasīta arī citur pasaulē. Pirmais mēģinājums bija seriāls ar LMT starpniecību Tur, kuru salīmēju arī filmā. Tas ir pārdots pārsvarā Dienvidamerikā, arī Taivānā, Japānā. Tam ir miljoniem skatītāju. Redzēs, kā būs ar "Annu". Bet interese ir ļoti liela.

Tātad komercuzņēmums to naudu tomēr var atpelnīt?

Ja mums tas izdosies, tas būs pirmais gadījums. "Tet" būs atpelnījis ieguldījumus, mēs visi būsim labi nopelnījuši, un būs iegūta pieredze, kā ražot to, kas vajadzīgs visai pasaulei.

Tu esi bijis producents un režisors. Vai esi bijis arī scenārists un varbūt arī stāvējis aiz kameras kā operators?

Es esmu beidzis operatorus Kultūras akadēmijā. Mans pirmais studenta darbs bija ar Viesturu Kairišu. Tīri labi sanāca, bet – īpaši jau jaunībā – mēle aiz zobiem neturējās, un mani neviens vairs neaicināja neko filmēt, kaut arī uzņemts bija ļoti labi. Arī par scenārijiem saprotu diezgan labi  un varu pielabot, ja vajag. Taču es nerakstu scenārijus un patiesībā negribu strādāt arī par producentu, taču nav citu iespēju.

Sameklēt labu stāstu

Skandināvi, piemēram, ļoti labi apkopj detektīvu lauciņu, taču latviešiem bieži vien ir diezgan lielas problēmas ar labiem scenārijiem...

Viss atkarīgs no tā, ko tu gribi sasniegt. Mums Kinocentru vada kinokritiķis, kurš pilnīgi pašsaprotami mīl labu mākslas kino un finansē mākslas kino ar ambīcijām nokļūt Kannās. Taču tieši tāpat kā Silīcija ieleja radās uz rūpnieciskās ražošanas pamata, Latvijā labu mākslas filmu nebūs, ja nebūs spēcīga komerckino.

Apmēram tāda, kā padomju laikos bija "Vella kalpi"?

Ja skatāmies Rīgas kinostudijas filmas, tad daļa no tām nemaz nebija tik labas, taču bija arī dažas spožas zvaigznes, jo viņi ražoja, domājot par auditoriju. Latviešu filmas skatījās visā Padomju Savienībā, un tās atpelnījās desmitkārt un simtkārt.

Vai labs komeckino ir tas, ko taisa Andrejs Ēķis?

Kā tad! Svingeri taču ir aizgājuši visur pasaulē.

Cik tai filmai ir turpinājumu? Trīs?

Vismaz astoņi! Tā ir unikāla lieta. Es domāju tāpat kā Ēķis. Bet, ja mēs finansējam tikai mākslas vai ļoti specifisku kino, tad mēs nekad neuztaisīsim patiešām labu filmu. Tāpēc mēs cenšamies radīt labus seriālus, jo tos mūsdienās skatās daudz vairāk cilvēku nekā kino.

Kovida laikā arī filmas sāka pārcelties uz strīminga platformām. "Netflix" un "Amazon" paši taisa filmas, iedod pasūtījumu kādai studijai, uzliek savu logo un – uz priekšu!

Pasaulē ir 40 tūkstoši televīziju, ieskaitot platformas, un tur apēdīs jebko!

Kas jāizdara, lai tava "Anna" tiktu "Netflix"?

"Netflix" jau ir sava "Anna". Un man tā ir ārkārtīga veiksme – kamēr "Netflix" savējo citiem nepārdod, manējā būs vajadzīga citur pasaulē. Tā grāmata taču ir kanādiešu nacionālais lepnums – tā kā mums "Lāčplēsis" –, labākās kanādiešu rakstnieces darbs, un lielākā kanādiešu izplatīšanas kompānija ielika manu "Annu" savā katalogā ar otro numuru uzreiz aiz kaut kādas supervaroņu filmas.  Un tagad ar to Nr. 2 "Annu" viņi aizbrauca uz filmu tirgu Kannās. Jau iepriekš par to bija interese no dažādiem reģioniem.

Nosauc, lūdzu, aktierus, kas spēlē šajā seriālā!

"Annā" galvenajā – audžumātes – lomā ir Rēzija Kalniņa, audžutēvs – Tālis Lasmanis, pārējās lomas ir pakārtotas. Vēl ir bērni, kas spēlē Annas draugus. Annas lomai izmēģinājām 500 latviešu meitenes, un tad Baltkrievijā atradās viena (Marija Kuļikovskaja – red.), kura ir spēlējusi desmit galvenajās lomās un savos 14 gados ir vienlīdz stipra aktrise līdzās Rēzijai Kalniņai. Meitene iemācījās latviešu valodu, bet loma, protams, ir dublēta. Viņa iemācījās saturu, iemācījās fonētiku un beigās jau latviski runāja gandrīz bez akcenta. Taču sākumā bija tā, ka nevarēja saprast, ko viņa saka. Latviski it kā bija, bet tik jocīgi...

Cik meiteņu kastingā bija?

Piecsimt.

Cik laika šī atlase prasīja?

Vairākus mēnešus. Jo tā bija galvenā loma. Tikai pateicoties labai meitenes izvēlei un pateicoties Rēzijai, filma iznāca tik laba. Pat nepazīstot Rēziju, kanādieši un vācieši saka: “Nu, jums gan ir laba aktrise galvenajā lomā!” Un to viņi pamana pirmo piecu minūšu laikā. Rēzija ar savu harismu ir starptautiska zvaigzne.

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Tas atkarīgs no tā, kā "Annai" būs gājis Kannu tirgū – vai turpināšu taisīt vietējo produkciju vai arī kaut ko citu. Ideju kolekcija man ir laba. Mans sapnis ir uztaisīt Remarka "Debesīm nav mīluļu". Bet amerikāņi izlobēja Kongresā, ka autortiesības uz Remarka un Hemingveja darbiem ir spēkā nevis kā parasti, simt, bet gan 120 gadu. Tā nu gaidām.

Vai Latvija kā filmēšanas vieta rietumniekiem ir interesanta?

Te jārunā par vairākām lietām. Pirmā – Latvijā ir pārāk maza finansiāla līdzdalība no valsts puses; tagad gan tas mainās, bet tik un tā tie procenti ir mazāki nekā citur. Otrā – sarežģīts klimats. Trešā – cenas te ir kā Skandināvijā. Kalifornijā filmēt kino ir daudz lētāk nekā šeit. Laikā, kad filmēju seriālu, man bija saruna ar kursabiedru Dzintaru Dreibergu ["Dvēseļu puteņa" režisoru – red.]. Teicu viņam: “Paskaties, kā mēs to budžetu kurinām: pieci eiro par šāvienu, bet man šodien 120 šāvienu!”

Pieci eiro?! Tik dārgi?

Jā. Pistoles šāviens ir pieci eiro, jo te ierēķināts pirotehniķa un citu profesionāļu darbs. Bet Dzintars man atbild: “Vecīt, man ir divi ložmetēji, kas izšauj 200 lodes minūtē, tie abi divi strādā, un mēs visu dienu filmējam!”

"Dvēseļu putenis" bija pirmā latviešu filma, kas parādījās pat  krievu "torentos", un komentāri bija pozitīvi...

Te atkal runa ir par kritērijiem. Valsts finansējums būtu jādod tiem, kas ar mazu budžetu uztaisa filmu, un, ja tai ir daudz skatītāju un ir labs novērtējums – tad tu nākamreiz dabū vairāk. Kinoprofesionāļi mums ir uztrenēti un ir gatavi filmēt ko labu. Talantu mums pietiek, tikai ir jābūt industrijai, kas viņiem palīdz un attīsta, lai konkursos uzvar nevis pietuvinātie, bet spējīgākie.