Jubileja vienam no savulaik lepnākajiem Latvijas restorāniem un veikaliem – leģendārajam Ventspils “Kosmosam”. Krimināli un nostalģiski piedzīvojumi. FOTO

“Kosmoss” bija viena no padomju Latvijas vizītkartēm, ko atrādīja ārzemju viesiem. Bet līdz ar to tā bija arī “tusiņu” vieta valūtas spekulantiem, prostitūtām, čekas ziņotājiem, dažāda ranga bandītiem un činavniekiem, dzīves baudītājiem. Bet jau neatkarīgās Latvijas laikā “Kosmosā” meklējami aizsākumi tādam populāram televīzijas šovam kā “Muzikālā akadēmija”.

Savukārt Ventspils universālveikalā padomju cilvēks varēja “noķert” kādu deficītu preci, ko citās bodēs pat ar uguni nevarēja atrast. Ja naudas nebija deficītam, tad pie veikala durvīm no tantes baltā ķitelī varēja nopirkt varen gardus gaļas pončikus, ar kuriem vai nu remdēt bada sajūtu vai kāri pēc kāda gastronomiska kāruma.

Savukārt paša nama sienas slēpa kādu tumšu lifta šahtu. Jauns.lv ielūkojas Ventspils “Kosmosa” vēstures griežos un uzklausīja ventspilnieku atmiņu stāstus.

“Deficīta Meka”

“Kosmoss” savu uzplaukumu piedzīvoja padomju okupācijas laikā, bet pēc tam jau “perestroikas” un trako deviņdesmito laikā tur notika dažādas bandītu “razborkas” slāvu stilā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sākās ekonomiskā krīze, tai skaitā arī apkures, ēkas spožums pamazām panīka un vārda tiešā nozīmē izsala. Gadsimtu mijā, kad Latvija atguvās no trako deviņdesmito šoka un tirgus ekonomika sāka uzplaukt, veco “Kosmosa” ēku nojauca un tā vietā uzslēja jaunu, kurā arī iekortelējās tirgotāji (2002. gadā tur atvēra “Mego” lielveikalu), bija arī kafejnīca un skatuve, kas pulcēja izcilākos Ventspils mūziķus. Lai gan pati ēka it kā atgādināja “Kosmosa” būvapjomu, tas vairs nebija tas vecais, labais “Kosmoss”. Kā Jauns.lv bilda ventspilniece Inta Ozola – vairs nav tas “wow” – vienīgais supermārkets un lepnākais krogs. Tagad tā vietā ir it nebūt ne noniecināmi iestādījumi – “Mego”, “Pepko”, zooveikals, frizētava, bet tie tādi bezpersoniski, kā visās pilsētas, bez kādreizējā kolorītā vietējā šarma. 

Pirms gadiem divdesmit vēsturisko “Kosmosa” ēku kādreizējā Kārļa Marksa ielā 55 (tagadējā adrese – Ganību iela 22/24) nojauca un tā vietā uzcēla 21. gadsimtam atbilstošu tirdzniecības namu, kuru ventspilnieki un apkārtnes iedzīvotāji nu pazīst kā “lielo” “Mego”. Lai arī apjoma ziņā trīsstāvīgā ēka iezīmē kādreizējā universālveikala kontūras, tā vairs nav tā ēka, kas kādreiz atradās Kārļa Marksa un Ventspils sarkanā pagrīdnieka Didriķa Brīvkalna (1892-1936) vārdā nosauktās ielas (tagad Lielā prospekta) krustojumā. Pēc būtības kādreiz “Kosmoss” sastāvēja it kā no divām ēkām – universālveikala un restorāna, katra ar savām parādes durvīm, kas tika savienotas vienā namā, kuru tagad viens otrs vēl joprojām atceras kā teju vai sakrālu templi un dēvē par “deficīta Meku”.

Viskosmiskākā Latvijas pilsēta

Ventspils “Kosmosam” vajadzēja liecināt par padomju sistēmas pārbagātību un varenību, jo Ventspils taču bija viena no PSRS vizītkartēm - ostas pilsēta, kurā čumēja un mudžēja no ārzemju jūrniekiem. Tad nu viņiem pienācās atrādīt padomju ostas pilsētas spožumu un komunistiskā “tikuma un spara” stiprumu ne tikai ārpus slēgtā Eksporta ostas rajona un šikā kādreizējās pamatskolas ēkā ierīkotā ārzemju jūrnieku kluba (Interkluba) sienām. Un šim mērķim arī izvēlējās visnotaļ pārglobālu apzīmējumu – Kosmoss, jo pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā visa pasaule bija ekstāze no pirmā padomju (un arī pasaules) kosmonauta Jurija Gagarina varoņdarba. Vārds “kosmoss” liecināja par padomju sistēmas un dzīvesveida pārākumu. Kaut kā bija iznācis tā, ka padomju Latvijā par “ļeņiniskās kosmonautikas” sasniegumiem vajadzēja liecināt tieši Ventspilij

Ventspili neapšaubāmi varam uzskatīt par viskosmiskāko Latvijas pilsētu, tā šo godu bija pelnījusi gan padomju okupācijas laikā, gan arī sargājusi jau atjaunotās Latvijas neatkarības laikā. Piemēram, jau šajā gadsimtā Ventspils augstskolā izstrādāja pirmo Latvijas kosmisko pavadoni “Venta”, bet Ventspils radioastronomijas centrs Irbenē ir ieguvis starptautisku atpazīstamību.

No šodienas skatupunkta grūti izskaidrojams, kāpēc Ventspils savulaik bija izpelnījusies Latvijas kosmosa lielpilsētas statusu. Bet padomju kosmiskās ideoloģijas uzrāvienā, kad 1961. gadā svinēja Jurija Gagarina palaišanu kosmosā, nez kāpēc lielāko sajūsmu Latvijā par to izrādīja ventiņu pusē.

Piemēram, jau pāris mēnešu pēc Gagarina vēsturiskās palaišanas kosmosā Ventspils Eksporta rajonā (Pārventā, ostas rajonā) atklāja parku “Kosmoss” ar dekoratīvu strūklaku centrā, no kuras, ūdenim šļakstot, izspurdza raķete. Laikraksts “Cīņa” 1961. gada 17. augusta vēstīja, ka šis parks, kuru kādreizējo graustu vietā ierīkoja vietējie ostinieki, ir kļuvis par iemīļotu ventspilnieku atpūtas vietu. Nu par šī parka kādreizējo esamību var lasīt tikai nodzeltējušās laikraksta lappusēs. Pat vairāki Jauns.lv aptaujātie ventspilnieki “ar stāžu” par šādu parku vairs neko neatminējās.

Tomēr par divām citām kosmiskajām Ventspils vizītkartēm gan viņi atceras. Arī par 1972. gadā Vasarnīcu ielā jau pēc Gagarina traģiskās bojāejas uzslieto tēlnieka Ojāra Šiliņa un arhitekta Ivara Bumbiera veidoto Gagarina pieminekli kosmonauta galvas izskatā, ko vietējie bija iesaukuši par “Kastani”. Tas Vasarnīcu ielā nostāvēja divus gadus desmitus, līdz 1992. gadā pēc valsts neatkarības atgūšanas to demontēja kā vienu no PSRS simboliem. Tagad to atkal var redzēt kosmiskajā telpā - starptautiskajā radioastronomijas centrā Irbenē. Un arī par padomju tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas lepnumu “Kosmosu”, ko brīvdomīgi ventspilnieki vēlāk iedēvēja par “Kosīti”. Šoreiz vairāk par pēdējo.

Komiskais universālveikals

To atklāja sešdesmito gadu pirmajā pusē, kad padomijā vēl nebija tik liels preču deficīts, kā jau dažus gadus laikā vēlāk – Brežņeva valdīšanas laikā jeb “attīstītā sociālisma stagnācijas gados”. Hruščova laikā veikals, kas sociālistiskajā sacensībā sacentās ar Jelgavas universālveikalu, ne reizi vien ieguva titulu kā viena no labākajām tirdzniecības iestādēm Latvijā. Piemēram, pēc desmit mēnešu darbošanās ostas pilsētas avīze “Padomju Venta” savā Oktobra svētku numurā 1963. gada 7. novembrī jau vēsta:

“Šoreiz telegramma, kas bija adresēta Ventspils universālveikala “Kosmoss” kolektīvam, bija neparasta. Tā sagādāja universālveikala kolektīvam lielu prieku. Latvijas KP CK, LPSR Ministru Padome un Augstākā Padome apsveica mūsu pilsētas veikala ļaudis Lielā Oktobra 46. gadadienā un arī ar uzvaru sociālistiskajā sacensībā. Rezumējot tās rezultātus III ceturksnī, izrādījās, ka vislabākos panākumus darbā guvis mūsu “Kosmoss”. Par to universālveikalam piešķirts republikas Tirdzniecības ministrijas ceļojošais Sarkanais karogs un naudas prēmija.”

Iestrēgušais lifts

Tas neskatoties uz to, ka universālveikala, kurš tika uzcelts pēc Otrā kara pamestā un nožogotā tukšā laukumā pilsētas centrā, kur starpkaru brīvvalsts laikā atradās ebreju biedrības “Makabi” sporta laukums, celtniecība gāja kā pa celmiem. Tajā nekādīgi neizdevās iebūvēt liftu, kaut gan lifta šahta bija un arī pati lifta kabīne bija sagādāta. Tikai nelaime bija tajā, ka viens bija par mazu, bet otrs par lielu.

Trīs mēnešus pirms universālveikalu “Kosmoss” padomju vietvalži atzina par vislabāko tirdzniecības uzņēmumu Latvijas republikā, Rīgā iznākošais satīras žurnāls “Dadzis” 1963. gada augustā rakstā “Sūdzību nav” ironizēja:

“Kad projektēja Ventspils jauno universālveikalu, radās jautājums: vai trīsstāvu ēkā nav jāiebūvē arī lifts?

- Pilnīgi pareizi! - atbildēja Valsts tirdzniecības uzņēmumu, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu iestāžu projektēšanas institūta darbinieki. - Ir vajadzīgs! Ar brūnām pogām un spīdīgiem rokturiem! Mēs lifta šahtu izplānosim uz to labāko!

- Arī mēs nepaliksim atbildi parādā un aizvedīsim jums varenu liftu! – atsaucās Materiāli tehniskās apgādes un tirdzniecības Latvijas republikāniskā kantora vīri.

Darbs sākās. Celtnieki mūrēja un kala, ka klaudzēja vien. Veikala ēka nāca gatava. Kādā jaukā dienā piebrauca mašīna, kas atveda liftu. - Esam parūpējušies, lai šis tehnikas brīnums varētu darboties teicami un bez kļūmēm! - iepriecināti berzēja rokas projektētāji.

- Re, kādu šahtu pēc mūsu ruļļiem izveidojuši celtnieki! Abu cienījamo iestāžu darbinieki ne bez lepnuma apskatīja padarīto. - Nebūs tā kā dažā celtnē, kur lifts ir tikai mēbele, kas stāv dīkā! - viņi nopriecājās. Pagāja nedēļa, otra, trešā…

Sūdzību, ka jaunā universālveikala lifts būtu pārtraucis darboties, nebija. Tās neradās arī vēlāk. Šie vārdi bija vissvētākā patiesība. Jo universālveikalā lifts nemaz nav uzstādīts. Un nav uzstādīts tāpēc, ka Valsts tirdzniecības uzņēmumu, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu iestāžu projektēšanas institūta vīri izprojektējuši tādu šahtu, kas nav piemērota atsūtītā lifta uzstādīšanai. Tā neatbilst lifta izmēriem.

Nav zināmas vienīgi divas lietas. Pirmkārt - kas segs izdevumus par šahtas pārbūvi? Otrkārt - vai projektētāji, kuru vainas dēļ šī kļūme notikusi, būs ar mieru pagaidām aizstāt liftu preču transportēšanā?”

Arī vēlākos gados vietējā avīžlapā parādās kristiski raksti par “lepno” kosmisko veikalu – tad preces ne tādas, tad veikala lielais pulkstenis rāda nepareizu laiku, tad vējš kosmosā aiznesis veikala izkārtnes burtus, tad nelaipna apkalpošana un tā tālāk.  

Mančuku tautastērpi

Bet, neraugoties uz nebūšanām, Ventspils “Kosmoss” bija galvas tiesu labāks un smukāks par citiem līdzīga veida “unīšiem” Latvijas PSR. Jau atjaunotās Latvijas laikā laikrakstam “Brīvā Venta” savas fotogrāfijas uzticēja kādreizējais “Kosmosa” mākslinieks – noformētājs Georgijs Semjonovs, kurš bija fiksējis savu veikumu. “Brīvā Venta” raksta: 

“Viens no viņa galvenajiem pienākumiem bija gādāt par to, lai universālveikala skatlogi vienmēr būtu skaisti. Noformējums atspoguļoja gan valstī nozīmīgus svētkus, gan, protams, vēstīja par veikalā nopērkamajām precēm. Georgijs saglabājis daudz fotogrāfiju, kas parāda skatloga noformējuma daudzveidīb.u

Savukārt rakstniece un vēsturniece, ventspilniece portālā ventspilnieks,lv publicētajos “Ventspils ielu piedzīvojumos” pirms pāris gadiem atminējās:

“Kad vēl nebija iestājies vispārējais deficīts, veikala platība (divos stāvos) patiešām bija pilna preču. Blakus ieejai, paralēli Lielajam prospektam (tolaik Brīvkalna iela), atradās apavu nodaļa, kur līdz septiņdesmito gadu vidum palaikam varēja nopirkt čehu, dienvidslāvu un austrumvācu ražojuma kurpes un zābaciņus. Kosmētikas un sieviešu veļas nodaļās bez populārās “Dzintara” produkcijas bija arī poļu “Pollenas” ražojumi – acu ēnas, lūpukrāsas un kompaktā pūdera kārbiņas. 

Vecākās ventspilnieces noteikti atceras tolaik tik populārās poļu smaržas “Bit možet”, kuru iegūšana pacēla teju vai laimes kalngalos… 70. gadu beigās un 80. gados “unītis” kļuva aizvien tukšāks, atsevišķas nodaļas – slēgtas. Kā kronis straujajai lejupejai bija 80.–90. gadu mijā vitrīnlogos izstādītie manekeni – treniņtērpos ietērptas vīrieškārtas lelles, toties ar “hūtītēm” galvās; ventspilnieki tos nekavējoties iesauca par “mančuku tautastērpiem” (mančuks – personāžs no tolaik populārā Čingiza Aitmatova stāsta, apzīmē cilvēku bez dzimtenes).”

Tāds nu īsumā stāsts, par veikalu, kuru atklāja 1962. gada pēdējā darba dienā. 1963. gada 1. janvārī “Padomju Venta” raportēja: “Vecā gada pēdējās dienās pilsētas celtnieku saime strādāja ar divkāršu enerģiju, sevišķi nododamajos objektos. Būvlaukumos katru dienu ieradās tehniskās un valsts pieņemšanas komisijas, lai vērtētu padarīto. Celtniecības pārvaldes ļaudis nodeva ekspluatācijā modernu universālveikalu ar restorānu “Kosmoss” K. Marksa ielā 55.

Aizvakar agri no rīta jaunajā universālveikalā vēl rosījās celtnieki. Iekārtot vitrīnas un plauktus steidza tirdzniecības tīkla darbinieki, lai vēl vecgada pēdējā dienā ventspilnieki varētu iepirkties jaunajā veikalā.”

Slavenie gaļas pončiki

Tomēr daļa ventspilnieku, vismaz tie, kuri nealka vai nevarēja atļauties tērēt naudu pie universālveikala letēm, savas kapeikas steidza iztērēt pie veikala durvīm, lai iegādātos leģendāros Ventspils “Kosmosa” gaļas pīrādziņus. Meklējot atmiņu stāstus par šo veikalu, teju bez izņēmuma uzduramies stāstiem par šiem pīrādziņiem jeb pončikiem. Ventspils vēstures lappusēs ar neizdzēšamiem burtiem iekalts: “Universālveikala “Kosmoss” neatņemamā sastāvdaļa – tante ar karsto pīrādziņu ratiem.” Ja nu tagad vietvaras un ceļotāju aģentūras sasparojušās viena pēc otras meklēt “novada garšas”, tad ventspilniekiem pēc tās neklātos taujāt. Atliek vien palasīties ventspilnieku forumus internetā:

* “Jā! Nu par tiem pončikiem, kurus tur pārdeva pie durvīm no ratiņiem un metāla bļodas, ar kuru pārdevēja gāja pēc jauniem, tiklīdz bij beigušies, tas ir kas NEATKĀRTOJAMS! Neaizmirstama garša, kraukšķīgums, pavisam silti, pat reizēm karsti, ja trāpījās nopirkt, kad tikko bij iznesti. Dažreiz pirka pa 3-4 gab. To zina tik tie, kas tos laikus piedzīvoja. Pīrādziņi tika cepti turpat restorāna “Kosmoss” virtuvē, tāpēc jau bija vienmēr svaigi. Dažreiz pat cilvēki stāvēja nelielā rindā. Visforšākais bija šādu karsti kūpošu, kraukšķīgu pīrādziņu notiesāt ziemā, vai aukstā laikā. Ja uz ielas bij auksti, varēja ieiet unītī un apsēsties turpat pie loga, jo tur bij tāds koka redelīšu apvalks-apmale radiatoriem, un pa spraugām nāca silts gaiss. Cilvēki neviens vien tur sēdēja. Bij laiki...”

* “Pie tiem logiem tante ar gaļas pončikiem stāvēja. Ja pareizi atceros, tad 13 kapeikas maksāja.”

Un tad vēl citas tolaik ne visai plašās padomju cilvēku izklaides iespējas provinces pilsētās: “Gāzētā ūdens un limonādes automāti arī tur bija. Par 1 un 3 kapeikām”, “Un “Sportloto” arī tirgoja tur…”

Ārzemnieku krogs: ar sārtajām burām kosmosā

Kamēr vieni pie “unīša” ieejas mielojās ar gaļas pončikiem, citi centās iespraukties tolaik vienā no lepnākajiem krogiem pat visas Latvijas mērogā. Kādreizējā rīdziniece, tagad Portugālē dzīvojošā Lilita Sukure, kādā interneta komentārā nostalģiski atceras:

“Reizi gadā, kad apmeklēju Ventspili, “Kosmosa” apmeklējums bija teju vai obligāts, jo 80. un 90. gados neko daudz ievērības cienīgāku Ventspilī neatceros. Pat pludmale bija iežogota…”

Bet ne jau tik vienkārši tajā varēja tikt. Ventspilnieki “Kosmosu” dēvēja par ārzemju jūrnieku krogu (ar visu tā laika piedevu – intermeitenēm (prostutūtām), čekas slepenajiem ziņotājiem, spekulantiem, bandītiem un tā tālāk; pašmāju “jūras arājiem” bija “Karavella” Pārventā. Vēl jau pa vidu bija “Sārtās buras”. Šo trīs slavenāko padomjaika Ventspils krogu nosaukumi jaunāko laiku ventiņu folklorā arī ierakstījuši skaitāmrindu: “Karavellai uzvelk Sārtās buras un aiziet Kosmosā!”

Laimdota Sēle “Ventspils ielu piedzīvojumos” raksta: “Tur strādāja patiešām izcili pavāri un kulināri, spēlēja viena no labākajām “blicēm” pilsētā. Arī interjers bija moderns un acij tīkams. Tāpēc “Kosmosu” bija iecienījuši ne vien ventspilnieki, bet arī ārzemju jūrnieki. Šī iemesla dēļ pie tā ieejas pastāvīgi spietoja vietējie “torgaši” un internacionālai draudzībai noskaņotas meitenes.”

Tas kļūst par labāko vietu pilsētā un tāds ir visus padomju gadus. Ir stāsti gan par kāju mazgāšanu šampanietī, gan par dolāru plēšanu un ēšanu, kad pa durvīm jau iekšā nāk miliči.

Par “Kosmosu” rakstījusi ne tikai Laimdota Sēle. To savā grāmatā “Pieskāriens” pieminējis kādreizējais Eiroparlamenta deputāts, Latvijas bijušais iekšlietu, aizsardzības un ārlietu ministrs, tagad Ventspils domes deputāts Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš raksta, ka “Kosmoss” it bieži pieminēts padomju varas orgānu atskaitēs Latvijas PSR Centrālkomitejas vadībai.

Noprotams, ka Kristovskis “Kosmosā” bijis biežs viesis un zinājis paņēmienus, kā iekļūt šajā padomju laikā tik iecienītajā un ļaužu pieprasītajā vietā, kā arī daudz maz pazinis citus “Kosmosa” pastāvīgos apmeklētājus.

“Tas bandītu laiks bij’ nepanesams”

Savas atmiņas par “Kosmosu” ir arī kādreiz tur muzicējošajiem mūziķiem. Jānis Snipkis, kurš tagad pats jaunajiem ventspilniekiem māca muzicēšanu, sarunā ar Jauns.lv atceras, ka pats savulaik “Kosmosā” iepazinies ar mūzikas šederviem - viņš pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pēc nodarbībām Ventspils Mūzikas vidusskolā “bēga” uz “Kosmosa” muzikantu istabiņu, kur klausījās ne tikai tā laika hitus no Tīnas Tērneres, Ērika Kleptona un citu Vakareiropas mūzikas grandu repertuāra, bet arī “mācījās notis, kuras pārrakstīja savam iespējamajam nākotnes repertuāram”. Un noderēja… vēlāk pats kāpa uz “Kosmosa” skatuves, kur pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija štata mūziķis (tagad viņš ir Ventspilī pazīstams mūzikas pedagogs):

“Bija lieliski mūziķi, bet tas bandītu laiks bija nepanesams. Bija pat tā, ka no Rīgas atbrauc bandīti, kad vakars beidzas, viņi ienāk muzikantu istabiņā, pieliek nazi pie vēdera un pieprasa atdot visu nopelnīto naudu. Visādi riskanti vakari bija! Un tad vēl tas slāvu repertuārs, kas mums, latviešu puikām, nepadevās. Pelnījām labi, bijām palikuši tikai divi no pieciem mūziķiem, un Ventspils Tirdzniecības pārvalde mums diviem maksāja kā pieciem.”

Šādu gaisotni varēja izturēt tikai dažus mēnešus, un Jānis Snipkis aizgāja spēlēt uz Ventspils Interklubu. “Visam punktu pielika apkopējas dēls. Kamēr mamma uzkopa zāli, viņš mikrofoniem izbakstīja caurumus. Un tad vēl sākās tā apkures krīze… Beigās tie apstākļi bija diezgan šausmīgi,” rezumē Jānis Snipkis.

Gadsimtu mijā veco “Kosmosa” ēku nojauca un tā vietā uzbūvēja jauno, kur tagad veikals “Mego”. Šajā jaunajā ēkā ar pašvaldības atbalstu notika jauniešu muzikālās jaunrades pasākumi. Tur aizsākās vēlāk visā Latvijā popularitāti ieguvušie “Muzikālās akadēmijas” šovi, kuru ideju nozaga Latvijas Televīzija, teic Jānis Snipkis. Tā kā visu vēlāko LTV Muzikālās akadēmijas šovu pirmsākums meklējams vietā, ko vēlāk mūziķi nesauca vis oficiālajā vārdā par “Kosmosu”, bet gan par “kosīti”. Sākumā Jānim Snipkim bija ideja, ka šīs Muzikālās akadēmijas šovus varētu pārraidīt Ventspils televīzija, bet iecerētā sadarbība pakūpēja gaisā. Tagad tikai atmiņās ir stāsti, ka uz Ventspils “Kosmosa” skatuves bija daudz talantīgāki jaunieši nekā vēlāk Latvijas Televīzijas šovos.

No 1986. līdz 1991. gadam “Kosmosā” spēlēja arī Andis Klints, kurš Jauns.lv atminējās: “Tur vienmēr bija daudz cilvēku, spēlējām no septiņiem vakarā līdz pusnaktij, tikai ļoti retu reizi ilgāk; 45 minūtes spēlē, 15 minūtes – pauze.

Bija daudz zemūdens akmeņu. Visādi tur gāja, bet tagad sīkumos negribētu ielaisties. Nāca cilvēki no kuģiem, centāmies rast un atskaņot pasaules hitus. Bija interesanti, labi profesionāli mūziķi. Ar mūzikas instrumentiem gan bija bēdīgi, braucām tos gādāt uz kādreizējo Kēnigsbergu (toreiz un arī tagad Kaļiņingradu Krievijas anklāvā; latviski – Karalauči), atradām arī citur Latvijā. Skanēja labi, un visi, kas atbrauca uz Ventspili, nāca pie mums.

Ap 2000. gadu “Kosmosu” nojauca un tad kaut kāds tukšums palikās. Manuprāt, tas restorāns bija tāds nozīmīgs pat visas Latvijas mērogā. Bija iecienīts, labas atsauksmes.”

Ventspils “Kosmosa” raritātes tirgo starptautiskajās izsolēs

Tomēr Ventspils “Kosmosa” vērtības neizgaist, tās joprojām ir cieņā. Un vieni no bijušās godības lieciniekiem ir Rīgas Porcelāna fabrikas trauki, kas greznoti ar “Komsosa” logo jeb simboliku. Tos var atrast gan starptautiskajā interneta izsoļu “eBay” piedāvājumā, kur par “Kosmosa” šķīvi prasa 15 dolārus (ap 14 eiro), gan arī pašmāju interesentu grupās.

Pašlaik kādā pašmāju interneta izsoles piedāvājumā “Kosmosa” šķīvi piedāvā no 14 eiro ar augšupejošu soli. Tā kā “Kosmosa” raritātes nemaz nav tik lētas. Jāpiezīmē, ka ar “Kosmosa” firmas zīmi ir rotāti trauki no dažādām Rīgas Porcelāna fabrikas servīzēm. Iespējams, tas tādēļ, ka tas, kas nu konkrētajā brīdī bija fabrikas piedāvājumā, tika arī atvēlēts ventspilniekiem.

Izstāžu kuratora un porcelāna kolekcionāra Mārtiņa Eglīša īpašumā ir vairāki “Kosmosa” trauki. Par tiem viņš Jauns.lv stāsta:

“Servējamais šķīvis ir no pusdienu servīzes “Māra” (ražota no 1980. līdz 1984. gadam; formas autore māksliniece Zina Ulste). Protams, ka restorāna logo varēja parādīties arī vēlāk uz jau gatavās produkcijas baltajiem šķīvjiem. Otrs šķīvis ir no servīzes “Ārija”.”