Caur ērkšķiem uz...zvaigzni. "Deviņvīri" testē jauno "Opel Astra"
Ja vajadzētu nosaukt vienkārša un samērā lēta automobiļa piemēru, tad viens no pirmajiem nosaukumiem, kas nāktu prātā, būtu "Opel Astra". Tā dažādas modifikācijas ir ierindā jau 30 gadu, un nule iznākusi jaunās paaudzes "Astra", ko "Deviņvīri" nekavējās izmēģināt.
Ilgus gadus par "Opel" ražojumiem bija pieņemts iesmiet – atcerēsimies kaut vai veco joku par klusajiem rudens vakariem, kuros var dzirdēt, kā pagalmā rūsē opelis. Bija laiki, kad šis joks tiešām vairāk vai mazāk atbilda realitātei, taču pēdējos gados, īpaši jau pēc "Opel Insignia" parādīšanās, par opeļiem smīkņāt īsti pamata vairs nav.
Opel Astra pirmsākumi datējami ar 1992. gadu, kad klajā nāca šā modeļa pirmā paaudze. Toreiz nekādu sensāciju šis auto neizraisīja, kas arī būtu dīvaini, ja atceramies, ka tas nāca visai pieticīgā "Opel Kadett" vietā. Arī "Astra" zvaigznes no debesīm negrāba – atvainojiet par kalambūru, jo latīniski "astra" nozīmē "zvaigzne". Vienkāršs un lēts vāģis, kura viena no tālākajām paaudzēm kaut kā pamanījās iegūt 2016. gada Eiropas auto nosaukumu. Taču tas viss bija sen, tagad pienācis laiks izmēģināt jauno "Opel Astra".
Sekojot laika garam
Jaunā "Astra" ir kļuvusi tāda kā izmēros lielāka un dizaina ziņā mūsdienīgāka. Ne tik stilīga kā jaunā "Opel Mokka", kam tieši svaigā izskata dēļ izdevās uzrunāt arī jauniešu auditoriju, tomēr tik un tā gana moderna. Katrā ziņā nu jau diezgan droši var teikt, ka ar šādu dizainu "Astrai" ir visas izredzes tikt vaļā no pensionāru autiņa slavas – šajā var kāpt iekšā arī jaunāka gadagājuma ļaudis, nebaidoties, ka viņus uzskatīs par iesīkstējušiem konservatoriem.
No priekšpuses "Astra" atgādina jau pieminēto stilīgo "Mokka", tikai tādu piezemētāku un rāmāku. Gaumīga iznākusi arī mašīnas aizmugure, savukārt sānu siluets tāds vairāk klasisks, teiksim tā. Taču kopumā nav slikti, par ko jāpateicas arī sportiskā dizaina riteņu diskiem. Labi arī tas, ka auto tiek piedāvāts arī košākās krāsās par tradicionāli melno vai balto – ir arī dzeltenā, zilā un sarkanā.
Salonā līdzība ar "Mokka" kļūst vēl pamanāmāka. Gaumīga un mūsdienīga stūre, liels divdaļīgs displejs pa visu priekšējo paneli. Ja salīdzinām ar dažiem konkurentiem, tad šis ir ļoti labs risinājums, jo izskatās ievērojami labāk nekā divi atsevišķi un uz priekšējā paneļa uztupināti displeji. Šis mašīnas salonā ierakstās organiskāk un rada asociācijas ar kosmosa kuģa komandiltiņu, nevis lielveikala kasi. Patiesībā jau arī te displeji ir divi, taču savienoti tā, ka atgādina vienotu veselumu.
Digitālais instrumentu panelis ir diezgan askētisks, taču tas drīzāk ir labi nekā slikti – visa svarīgākā informācija ir viegli uztverama, un lieka bildīšu un cipariņu ņirboņa nenovērš uzmanību. To pašu var teikt par mediju centra displeju, kas arī nav ne par lielu, ne par mazu, bet orientēties tajā ir viegli. Īpašs paldies par to, ka klimatkontroles vadībai ir saglabātas fiziskas pogas un nav jābakstās skārienjutīgā ekrānā, lai pagrieztu pāris grādus siltāk.
Ja paskatāmies mazliet zemāk, tad redzam, ka ierastais ātrumu pārslēgšanas kloķis mums ir pateicis "atā" un atdevis vietu mazam knibulim. Patiesībā jau ar to pilnīgi pietiek, lai vadītu automātisko ātrumkārbu. "Astra" gan ir viens no nu jau nedaudzajiem automobiļiem, kam ir pieejama arī mehāniskā ātrumkārba – tai vecais labais ātrumu pārslēgs būs savā vietā.
Vēl blakus ātrumu pārslēgšanas knibulim ir pāris nodalījumi dažādām derīgām lietām, ieskaitot telefona bezvadu lādētāju, bet nodalījums zem šofera labā elkoņa tagad ir atverams ar divām durtiņām, sauksim tās tā. Diezgan jau praktisks risinājums.
Sēdekļi ir pietiekami ērti, un vietas pietiekami arī aizmugurē sēdošajiem, bet, lai visam piešķirtu vēl vairāk mūsdienīguma, sēdekļu un durvju apšuvumā izmantoti krāsaini akcenti. Kas attiecas uz sēdekli, tur gan mani māc bažas, vai balto ielaidumu izmantošana ir laba doma – ka tikai tie jau pēc īsa laika nenosmērējas, bet iztīrīt tos varētu būt pagrūti. Otrs tikpat šaubīgs risinājums ir spīdīgās plastmasas izmantošana paneļu apdarē – izskatās jau glīti, taču tikai līdz brīdim, kad esi uz tiem atstājis lērumu pirkstu nospiedumu. Tas droši vien atvieglotu dzīvi detektīviem, ja auto iesaistīts kāda nozieguma izdarīšanā, taču tīri no vizuālā viedokļa diez kas nav.
Mīļais, nesteidzies!
Nekāds sacīkšu vāģis "Astra" nav, un to no 1,2 litru dzinēja ar trim cilindriem arī nevar prasīt. Braukšanai pa pilsētu dinamikas pilnīgi pietiek, taču uz šosejas jārēķinās, ka, tāpat kā visiem trīscilindru motoriem, uzrāviens nebūs kā raķetei, turklāt gāzes pedāļa iespiešanu grīdā pavadīs diezgan izmisīga skaņa. Mašīna jau izdarīs visu, ko liks, taču ar tādu skaņas pavadījumu, kas liks tās priekšā justies mazliet vainīgam. Ja gribas, var izvēlēties sportisko braukšanas režīmu, kas gaitu padarīs asāku un dinamiskāku, taču velti cerēt, ka ar to auto uzreiz kļūs par sporta vāģi. Nē, nekļūs, jo tas ir un paliek vidēja līmeņa ielas auto.
Kaut gan varētu domāt, ka mazs motoriņš ēd maz degvielas, taču, ja vien necentīsies braukt izteikti ekonomiski, tad patēriņš tāpat grozīsies ap sešiem litriem uz 100 kilometriem. Nav daudz, taču nav arī ārkārtīgi ekonomiski.
Braucot pa bruģi vai bedrainu ceļu, visus nelīdzenumus gan jūt, taču nevarētu teikt, ka auto būtu izteikti ciets. Drīzāk tā pa vidam. Uzslavu pelnījusi atpakaļskata kamera, kas tagad ir krietni kvalitatīvāka nekā agrāk, turklāt tai ir arī noskalošanas funkcija, kas tik zemai automašīnai ir būtiski dubļainā laikā. Ir pieejama arī panorāmas kamera, kas atvieglos parkošanos.
"Astra" nav no tiem automobiļiem, kurus ieraugot iespīdas acis un sirds sāk sisties straujāk. Drīzāk tas ir no tiem automobiļiem, kuri patīk uzņēmumu grāmatvežiem, jo ļauj "Excel" tabulās sabalansēt debetu ar kredītu vai kā nu to sauc. Citiem vārdiem sakot, "Astra" ir labs kandidāts korporatīvajiem autoparkiem, kur lieti noder ne pārāk dārgi, vienkārši un uzticami automobiļi. Vai arī vienkārši praktiskiem cilvēkiem, kuri neredz jēgu tērēt lielu naudu par braucamo un kuriem auto nav fetiša objekts, bet gan tikai un vienīgi pārvietošanās līdzeklis.
Un šajā ziņā "Opel" ir ko piedāvāt: cenas sākas no nepilniem 23 000 eiro (par to gan var dabūt tikai viena litra motoru un mehānisko ātrumkārbu), bet par 27–28 tūkstošiem eiro jau var tikt pie visnotaļ pieklājīgi nokomplektētas automašīnas. Mūsu testa auto maksāja nepilnus 30 000 eiro, un no aprīkojuma viedokļa grūti pat iedomāties, ko vēl tajā varētu vēlēties. Ja gribas kaut ko ekoloģiskāku un ekonomiskāku, ir pieejami arī "plug-in" hibrīdi ar 180 zirgspēku jaudu – te gan jārēķinās ar vismaz 36 000 eiro tēriņiem. Tātad varianti ir, atliek tikai piemeklēt sev tīkamāko un piemērotāko.
FAKTI
"Opel Astra Innovation Plus 130"
Dzinējs: 1,2 litru benzīna turbomotors
Jauda: 130 ZS
Griezes moments: 230 Nm
Paātrinājums 0–100 km/h: 9,7 sek.
Degvielas patēriņš: 6–6,5 litri / 100 km
Cena: 29 400 EUR
KONKURENTI
"Peugeot 308"
Dzinēju ziņā "Peugeot 308" ir ļoti līdzīgs "Astrai", būtiskākā atšķirība ir dizainā. "Peugeot" nenoliedzami izskatās agresīvāks bet tā salons – šim zīmolam ierasti "kosmisks". Cenu līmenis apmēram tāds pat kā "Opel Astra".
"Volkswagen Golf"
"Golf" vidējam latvietim kaut kā vienmēr ir licies simpātiskāks nekā "Astra". Gaumes lieta. Arī "Golf" ir gana stilīgs, bet dzinēju klāstu piedāvā jaudīgāku – te ir ne tikai 130, bet arī 150 zirgspēku motori. Cenas gan nedaudz augstākas: no 26 000 eiro uz augšu.
