“Ka tikai neaizsūta uz Afganistānu, atbrauks cinka zārkā…” bažījās mātes, pavadot dēlus padomju armijā

Tiek uzskatīts, ka PSRS armijas ievešana Afganistānā bija lielās padomju impērijas beigu sākums. Konfrontācija un bruņošanās sacensība ar Rietumu pasauli noveda Padomju Savienību pie ekonomiskā un faktiskā sabrukuma. Tagad zināmas paralēles tiek vilktas ar karu Ukrainā, kad Krievijas militārās neveiksmes kaimiņzemē var kļūt par iemeslu sabrukuma procesam pašā Krievijā.     

Vēsturisks fakts – vēl pirms padomju armijas ievešanas Afganistānā PSRS Valsts drošības komiteja divas reizes neveiksmīgi centās noindēt toreizējo Afganistānas vadītāju Hazifulu Aminu. Kad iecerētais plāns izgāzās, Amina rezidencei uzbruka VDK speciālo uzdevumu grupa Alfa. Triecienuzbrukumā Aminu nogalināja, bet par valsts vadītāju  iecēla padomju ielikteni Babraku Karmalu.

Pārsteidzošā revolūcija

Lai labāk saprastu PSRS vadības motīvus ievest Afganistānā padomju armiju, jāatgriežas 1978. gada aprīlī, kad Afganistānā notika sociālistiskā revolūcija. Tas bija negaidīts pārsteigums daudziem, arī PSRS vadībai, kas sākumā ļoti piesardzīgi raudzījās uz notiekošo kaimiņvalstī. Vēlāk tika atzīts, ka PSRS izlūkdienesti nav bijuši uzdevumu augstumos un vienkārši nogulējuši pirmsrevolūcijas situāciju Afganistānā. 1978. gada aprīlī opozīcija sacēlās pret prezidenta Muhameda Dauda režīmu pēc sociālista un žurnālista Mira Akbara Haibara slepkavības, kurā tika vainota prezidenta Dauda slepenpolicija. Žurnālista bēres izvērtās par apjomīgu demonstrāciju pret pastāvošo režīmu. Sākās nemieri, kuru organizētāju vidū bija Tautas demokrātiskās partijas līderi Nūrs Muhameds Tarakī un Babraks Karmals, kurus drīz vien arestēja prezidenta Dauda drošības dienests. Vēl pirms tam bija arestēts cits opozīcijas aktīvists – Hafizuls Amins. Tolaik visi šie opozīcijas līderi bija frontes vienā pusē, un nekas neliecināja, ka vēlāk starp viņiem izraisīsies nesaskaņas un cīņa par varu.   

Opozīcija noorganizēja bruņotu sacelšanos, tika nogalināts Dauds un viņa ģimene. Afganistānu pasludināja par demokrātisku republiku, par tās premjerministru un faktisko vadītāju kļuva Nūrs Muhameds Tarakī, par viņa vietnieku – Babraks Karmals. Par ārlietu ministru kļuva Hafizuls Amins. 

Valdība sāka īstenot radikālas reformas, ieskaitot tradicionālo islāma likumu modernizāciju, bet tas izraisīja lielu neapmierinātību vairākos valsts reģionos. Afganistāna bija pusfeodāla valsts, tās iedzīvotāji nesteidzās dzīvot pēc Kārļa Marksa ieteiktā pārvaldes modeļa. 1978. gada oktobrī sākās pret valdošo režīmu vērsta sacelšanās nuristāņu apdzīvotajos apvidos, vēlāk nemieri izplatījās arī citu etnisko grupu vidū. 1979. gada martā notika sacelšanās Herātā. Izmantojot tankus un aviāciju, valdības armija atkaroja nemiernieku ieņemto pilsētu. Cīņās gāja bojā aptuveni 5000 Herātas iedzīvotāju.

Režīms vēlējās ieviest sociālisma ideoloģiju un īstenot zemes reformu, bet tas neizdevās. Valstī tika izvērstas nežēlīgas represijas pret oponentiem, kas nepavisam nevairoja sociālistiskās valdības popularitāti. Pusotru gadu tā izmisīgi mēģināja reformēt valsti, bet panākumi bija vāji. Sociālistu režīmam bija maz kopīga ar afgāņu cilšu tradīcijām, kuras tika cienītas un respektētas.

Cīņa par varu

Kad 1979. gada aprīlī Afganistānā notika plaša sacelšanās pret pastāvošo režīmu, tam izdevās noturēt varu tikai Kabulā, Kandahārā un dažās citās lielajās pilsētās. Afganistānas Tautas demokrātiskā partija strauji zaudēja atbalstu un popularitāti, ik pa laikam kādā provincē notika sacelšanās. Arī pati valdošā partija sašķēlās divās konkurējošās frakcijās – Tauta (Haļk) un Karogs (Parčam). Vairs nebija agrākās saskaņas starp partijas līderiem. Babraks Karmals tika atbrīvots no amata un norīkots par vēstnieku Čehoslovākijā. Pirmais cilvēks valstī vēl joprojām bija Afganistānas premjers Tarakī, lielu ietekmi saglabāja viņa vietnieks Hazifuls Amins. Tajā pašā laikā Afganistānas vadītājam Tarakī bija izveidojušās ļoti draudzīgas attiecības ar PSRS vadību, konkrēti Leonīdu Brežņevu. Tarakī tika uzskatīts par PSRS Savienībai lojālu cilvēku, savukārt viņa vietnieks Hafizuls Amins – par lojālu amerikāņiem. Savulaik Amins bija mācījies Ņujorkā, Kolumbijas Universitātē.

Vēlāk savā grāmatā VDK – CIP bijušais VDK ģenerālmajors Vjačeslavs Široņins apgalvoja, ka tieši studiju laikā sākusies Amina sadarbība ar ASV izlūkdienestu, kas turpinājusies arī vēlāk. Tolaik padomju puse ieteica Tarakī tikt vaļā no sava vietnieka Amina, jo viņš esot ASV aģents, tomēr Tarakī vilcinājās. Kad beidzot tika pieņemts lēmums par Amina likvidēšanu, notika neparedzētais – nevis Tarakī tika vaļā no Amina, bet gan Amins novāca Tarakī un pārņēma varu valstī. Tarakī tika likvidēts pavisam vienkārši – Amina apsardzes vīri viņu nožņaudza. Vēlāk Afganistānas tautai tika paziņots, ka premjers miris pēc pēkšņas slimības.

Skaidrs, ka Kremlim tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums, PSRS vadītāji bija zaudējuši uzticamu sabiedroto. Lai gan Amins skaitījās sociālists, lielu uzticību pret viņu Kremļa pārstāvji neizjuta. PSRS vadībai radās bažas, ka Afganistānā var pastiprināties amerikāņu ietekme, turklāt arī paša Amina pozīcijas nebija drošas – sociālistiskais režīms varēja zaudēt varu arī galvaspilsētā Kabulā.

Toreizējais VDK pirmās nodaļas vadītājs Vladmirs Krjučkovs vēlāk atcerējās: “Leonīds Brežņevs, kurš bija uzticīgs draudzībai, dziļi pārdzīvoja Tarakī nāvi, ko uztvēra kā personīgu traģēdiju. Viņš izjuta vainu par to, ka nebija spējis pasargāt viņu no bojāejas.”

Amina valdīšanas laikā valstī vēl vairāk pastiprinājās terors, turklāt ne tikai pret islāmistiem, bet arī pret Tautas demokrātiskās partijas biedriem, bijušajiem Tarakī līdzgaitniekiem. Represijas skāra arī armiju, kas agrāk bija partijas galvenais balsts. Tas izraisīja nemierus, dezertēšanu un kaujas spēju pazemināšanos. PSRS vadība raizējās, ka turpmākā situācijas saasināšanās var beigties ar sociālistu valdības krišanu, un tas nozīmētu, ka pie varas nāktu Padomju Savienībai naidīgi spēki. Ja Afganistāna izslīdētu no padomju ietekmes, tas būtu smags trieciens PSRS stratēģiskajām interesēm.

Bažas par ASV ietekmi

Tolaik Kremlis no Afganistānas saņēma diezgan pretrunīgu informāciju, ko piegādāja konkurējošas iestādes – Valsts drošības dienests, Galvenā izlūkdienesta pārvalde, Ārlietu ministrija un PSKP CK starptautiskā nodaļa. Katrai no šīm iestādēm bija savas intereses, tāpēc tās bieži vien vēlamo uzdeva par esošo. Piemēram, Galvenā izlūkdienesta pārvalde ziņoja, ka Afganistānas vadītājs Amins ir uzticams Padomju Savienības sabiedrotais, savukārt VDK izlūki vēstīja, ka viņš ir nodevis sociālistiskās revolūcijas ideālus, valstī valda terors un represijas, Amins esot CIP aģents. Vēlāk gan tika konstatēts, ka nekādi pierādījumi par Amina neuzticību sociālisma idejām un Padomju Savienībai nebija, tā vairāk bija personīga nepatika.   

Lai vai kā, Kremlis bija nolēmis tikt vaļā no Amina, tikai vēl nebija skaidrs, kā lai to izdara. 

Jau 1978. gada 5. decembrī toreizējais Afganistānas vadītājs Tarakī parakstīja draudzības līgumu ar PSRS, kas paredzēja, ka valdošā Afganistānas Tautas demokrātiskā partija drīkst lūgt PSRS militāru palīdzību. Tā kā valstī valdīja krīze un ik palaikam notika sacelšanās, Afganistānas vadība jau vairākkārt bija lūgusi militāro palīdzību, bet tā tika sniegta tikai daļēji. Piemēram, tika lūgts ievest Afganistānā gan kaujas helikopterus, gan tankus, gan bruņutransportierus, turklāt ar visām ekipāžām.

Tika prasīts atsūtīt speciālā karaspēka bataljonus un gaisa desanta divīzijas, kā arī nomainīt afgāņu zenītiekārtu apkalpes ar padomju speciālistiem. Šādi lūgumi atkārtojās regulāri, taču padomju valdība vilcinājās. Tā bija gatava palīdzēt kaimiņvalsts sociālistiem ar militāro tehniku un ieročiem, taču, lai izvairītos no starptautiska skandāla, nevēlējās sūtīt uz Afganistānu savus karavīrus.  

Lai izlemtu, ko darīt tālāk, 1979. gada 8. decembrī PSRS vadītāja Leonīda Brežņeva kabinetā pulcējās vairāki politbiroja pārstāvji, kas bija īpaši pietuvināti pirmajai valsts amatpersonai. Tur bija VDK šefs Jurijs Andropovs, ārlietu ministrs Andrejs Gromiko, valsts galvenais ideologs Mihails Suslovs un aizsardzības ministrs Dmitrijs Ustinovs. Tika apspriesti ārkārtīgi svarīgi jautājumi – iespēja tik vaļā no Hazifula Amina un viņa vietā iecelt lojālo Babraku Karmalu, kā arī ievest Afganistānā padomju karaspēku, lai novērstu sociālistiskās valdības krišanu. Tobrīd PSRS ietekme pasaulē bija milzīga, turklāt bija pārliecība, ka tā būs vienmēr un nekas nespēs saļodzīt PSRS stabilos pamatus.

Visaktīvāk par padomju karaspēka ievešanu Afganistānā iestājās VDK šefs Andropovs un aizsardzības ministrs Ustinovs. Viņuprāt, tas bija nepieciešams, lai nodrošinātu dienvidu robežas aizsardzību pret ASV ietekmi, jo amerikāņi vēloties iekļaut Vidusāzijas valstis savu interešu zonā. Ja tā notiks, amerikāņi, visticamāk, Afganistānā izvietos savas Pershing raķetes, kas radīs draudus Baikonuras kosmodromam, kā arī citiem padomju stratēģiskajiem objektiem. Turklāt iespējamās sacelšanās rezultātā Afganistānas dienvidu provinces var tikt pievienotas Pakistānai.  

Neveiksmīgā indēšana

Kā konsultants uz svarīgo sēdi tika izsaukts Ģenerālštāba priekšnieks maršals Nikolajs Ogarkovs, kurš centās pārliecināt PSRS vadību, ka padomju armijas ievešanai Afganistānā būs katastrofālas sekas, taču viņš nekādu atbalstu neguva. 

Arī nākamajā dienā Ogarkovu izsauca pie Brežņeva, kura kabinetā turpinājās apspriešana. Maršals atkārtoti izteica savu viedokli, ka nebūtu vēlams ievest padomju karaspēku Afganistānā, bet viņu pārtrauca Andropovs: “Jūs uzaicināja ne jau tāpēc, lai izteiktu savu viedokli, bet gan, lai jūs pierakstītu Politbiroja norādījumus un organizētu to izpildi.”

Interesanti, ka sēdes protokolā izpalika būtisks fakts, proti, ka viens no pirmajiem padomju armijas uzdevumiem ir pašreizējā Afganistānas vadītāja Hazifula Amina likvidēšana un nomaiņa pret padomju ielikteni Babraku Karmalu. Par padomju karaspēka ievešanu Afganistānā vienbalsīgi nobalsoja visi Politbiroja locekļi. Tiesa gan, sēdē nepiedalījās PSRS Ministru kabineta priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins, kurš bija kategoriski pret šādu ideju. Ar to brīdi arī pasliktinājās Kosigina attiecības ar Brežņevu un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem.    

Kremlis nolēma spēlēt dubultu spēli. Tas paziņoja Afganistānas vadītājam Aminam, ka Padomju Savienība beidzot ir gatava sniegt brālīgajai afgāņu tautai internacionālu palīdzību, proti, iesūtīt Afganistānā savus militāros spēkus. 1979. gada 12. decembrī Afganistānā ieradās padomju armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GIP) pakļautībā esošais tā sauktais musulmaņu bataljons majora Habiba Halbajeva vadībā. Šādi musulmaņu bataljoni tika speciāli izveidoti cīņām Afganistānā, tajos dienēja galvenokārt karavīri un virsnieki no Vidusāzijas republikām. Tādējādi bija grūti atšķirt, vai tie ir vietējie vai ārzemnieki. 

Turpmākajās dienās valstī ieradās vēl vairāki PSRS armijas bataljoni un VDK specvienības. 25. decembrī sākās padomju 40. armijas vienību ienākšana Afganistānas teritorijā. Amins no sirds pateicās padomju valdībai par palīdzību un izdeva pavēli Afganistānas armijai atbalstīt padomju karaspēku, kur un kā vien iespējams.

Protams, Aminam nebija ne jausmas, ka viņa liktenis jau ir izlemts un tur neko vairs nevar mainīt. Lai likvidētu Aminu, 1979. gada 13. decembrī tika sākta speciālā operācija, kuru vadīja VDK ģenerālmajors Jurijs Drozdovs. VDK sagatavots cilvēks, kurš labi runāja vietējā farsu valodā, tika iekārtots Amina rezidencē par šefpavāru. Pirmais mēģinājums noindēt Aminu bija neveiksmīgs – viņam paredzēto sulas glāzi izdzēra viņa radinieks, pretizlūkošanas šefs Asadulls Amins, kuram steidzamu palīdzību sniedza padomju ārsti. Savukārt otrais indēšanas gadījums bija veiksmīgāks, ja tā var izteikties.

1979. gada 27. decembrī Hafizuls Amins rīkoja svētku pusdienas par godu PSRS militārajai palīdzībai. Uz tām bija aicināta Afganistānas politiskā un militārā vadība. Vakara gaitā vairākiem viesiem pēkšņi kļuva slikti, bet Amins zaudēja samaņu. Viņa sieva steigšus piezvanīja uz centrālo kara hospitāli un padomju vēstniecības poliklīniku. Pirmie ieradās padomju kara ārsti – terapeits Viktors Kuzņečenkovs un ķirurgs Anatolijs Aleksejevs. Viņiem nebija ne jausmas par VDK organizēto slepeno operāciju, tāpēc mediķi darīja visu, lai Aminu izglābtu. Un viņiem tas arī izdevās.

Vadītāja likvidācija

Tās pašas dienas vakarā VDK veica operāciju Vētra - 333, kas paredzēja ielaušanos Amina rezidencē un viņa likvidāciju. Kad Aminu informēja par uzbrukumu, viņš deva norādījumu par to paziņot padomju militārajiem padomniekiem. Kad adjutants paskaidroja, ka uzbrukumu veic padomju militāristi, Amins tam atteicās ticēt. Viņš līdz pēdējam uzskatīja, ka notikusi kaut kāda velnišķīga provokācija. Rezidences ieņemšanas operācijā tika nošauts gan Amins, gan viņa piecgadīgais dēls, savukārt viņa sievu un meitu ievietoja Kabulas centrālcietumā. Daļa Aminam uzticīgo kareivju padevās, bet daļa turpināja pretoties. Sīvas kaujas ilga vēl kādu diennakti pēc rezidences ieņemšanas, pēc tam afgāņu kaujinieki aizgāja kalnos. 

Uzbrukums notika ne tikai Amina rezidencei, bet arī citur. Padomju desantu daļas ieņēma Afganistānas armijas ģenerālštābu, sakaru daļu, Iekšlietu ministriju, televīziju un radio. Naktī uz 28. decembri ar pamatīgu padomju armijnieku apsardzi Kabulā ieradās nākamais Afganistānas līderis un Kremļa ieliktenis Babraks Karmals. Viņš uzstājās Kabulas radio un pavēstīja, ka sācies revolūcijas otrais posms.

Radio ziņoja: “Šodien tika sagrauta Amina un viņa līdzskrējēju – mežonīgu benžu, uzurpatoru un slepkavu – izveidotā moku mašīna. Lielā Aprīļa revolūcija, kas sākta afgāņu varonīgās tautas nesatricināmās gribas rezultātā ar Afganistānas revolucionārās armijas uzvarošās sacelšanās palīdzību, ir iegājusi jaunā posmā. Par noziegumiem pret Afganistānas tautu revolucionārā tiesa ir piespriedusi Aminam nāvessodu. Sods izpildīts.” 30. decembrī padomju laikraksts Pravda informēja, ka tautas sacelšanās rezultātā Amins ar saviem līdzgaitniekiem stājies taisnīgas tiesas priekšā un ticis sodīts ar nāvi. 

Saistošs fakts, ka uzbrukumā Amina rezidencei gāja bojā arī padomju ārsts Viktors Kuzņečenkovs, kurš bija izglābis valstsvīru no noindēšanas. Ar PSRS Augstākās padomes prezidija noslepenotu lēmumu aptuveni 400 cilvēku par veikto operāciju tika apbalvoti ar ordeņiem un medaļām. Četriem dalībniekiem piešķīra Padomju Savienības varoņu nosaukumus. Bojā gājušo ārstu Viktoru Kuzņečenkovu jau pēc nāves apbalvoja ar  Sarkanā Karoga ordeni.

Izdedzinātā zeme 

Sākumā neeksistēja neviens oficiāls dokuments par padomju karaspēka ievešanu Afganistānā. Kā izrādījās, visas pavēles tika dotas mutiski. Tikai 1980. gada jūnijā PSKP CK plēnums izteica rakstisku atbalstu karaspēka ievešanai Afganistānā. Nedēļas laikā Afganistānā tika ievests ap 1800 tanku, ap 80 000 kareivju, 2000 militārā transporta vienību un nolaidās ap 4000 lidmašīnu. Pasaules sabiedriskā doma padomju rīcību novērtēja kā Afganistānas okupāciju, tāpēc krasi pasliktinājās PSRS un rietumvalstu attiecības. Turklāt liela daļa pasaules valstu boikotēja 1980. gada olimpiskās spēles Maskavā.

Ierodoties Afganistānā, padomju karaspēka daļas tika izvietotas stratēģiski svarīgākajos punktos. Tā galvenais uzdevums bija pakļaut PSRS un Afganistānas marionešu valdības kontrolei visu valsts teritoriju, tomēr modžahedu aktīvās pretošanās dēļ tas neizdevās. PSRS un valdības spēki būtībā kontrolēja tikai lielās pilsētas, kamēr lauku rajoni palika opozīcijas spēku rokās. Piemēram, 1986. gadā modžahedu kontrolē bija 70 % valsts teritorijas, turklāt Babraka Karmala valdībai nebija gandrīz nekāda tautas atbalsta.

Ierodoties Afganistānā, padomju karavīriem tika iedota brošūra, kurā bija izklāstīts, kā pareizi uzvesties. “Padomju kareivi! Atrodoties draudzīgās Afganistānas teritorijā, neaizmirsti, ka pārstāvi armiju, kas sniegusi palīdzīgu roku šīs zemes tautām to cīņā pret imperiālismu un iekšējo reakciju. Atceries, ka no tavas uzvedības afgāņu tauta spriedīs par visu Padomju armiju, par mūsu dižo padomju Dzimteni. Atrodoties ADR, ievēro padomju cilvēkam pierastās ētiskās normas, kārtību, likumus, izrādi cieņu pret afgāņu tautas tikumiem un paražām. Vienmēr izrādi labvēlību, humānismu, taisnīgumu un cieņu pret ADR darbaļaudīm.”

Saduroties ar niknu pretestību, padomju karaspēks pret modžahediem sāka lietot izdedzinātās zemes taktiku. Ciemus, kas sniedza palīdzību opozīcijas spēkiem, padomju aviācija noslaucīja no zemes virsas kopā ar visiem iedzīvotājiem, tika mīnētas lauksaimniecībā izmantojamās zemes, bet rajonos, kurus kontrolēja modžahedi, iznīcināja sējumus un ūdensapgādes sistēmas. Kopš 1985. gada kaujās aktīvi piedalījās arī ķīmiskā karaspēka ugunsmetēju vienības. Pēc neapstiprinātām ziņām, PSRS karaspēks kaujās izmantojis arī citus ķīmiskos ieročus.

Pēc vairākiem gadiem tika atzīts, ka karadarbības sākšana Afganistānā bija pamatīga VDK izgāšanās, jo tieši VDK pārstāvji bija galvenie iniciatori armijas ievešanai kaimiņzemē. Okupācijas sākumā čekisti solīja PSRS vadībai, ka pilnīgai Afganistānas pārņemšanai savā kontrolē būs nepieciešami trīs mēneši, jo bija pārliecināti, ka modžahedi ir vāji un tiem nav atbalsta Afganistānas iedzīvotāju vidū. Pēc trim mēnešiem,  kad bija skaidrs, ka plāns nav izdevies, čekisti mierināja PSRS vadītājus, ka šī lieta tiks nokārtota tuvāko divu gadu laikā. Kā vēlāk izrādījās, pat ar desmit gadiem bija par maz, lai Afganistānā ieviestu padomju kārtību.

Pēc dažādiem aprēķiniem, Afganistānas kara laikā bojā gāja no 670 tūkstošiem līdz miljonam civiliedzīvotāju, bet bēgļu gaitās uz Pakistānu, Irānu un citām valstīm devās vēl vairāki miljoni. Kopējais bojāgājušo skaits padomju armijā (nogalināti, miruši no ievainojumiem, gājuši bojā nelaimes gadījumos) bija 15 051 karavīrs, bet ievainoti, kontuzēti, traumēti tika gandrīz 54 000 cilvēku.

Kad Padomju Savienībā sākās perestroika un tika pārskatīts jautājums par armijas atrašanos Afganistānā, tika nolemts to izvest no kaimiņvalsts. 1989. gada 4. februārī pēdējās PSRS karaspēka vienības atstāja Kabulu, bet 15. februārī padomju karspēks pilnībā pameta Afganistānas teritoriju. Saskaņā ar oficiālo versiju pēdējais Amudarjas tiltu bruņutransportierī šķērsoja 40. armijas komandieris Boriss Gromovs, kurš Uzbekijas robežpilsētā Termezā sanākušajiem žurnālistiem pavēstīja: “Aiz manis nav palicis neviens padomju karavīrs.” Kad PSRS pārtrauca militāro palīdzību Afganistānai, padomju ieceltā afgāņu valdība vairs ilgi nenoturējās – 1992. gadā aprīlī modžahedi to gāza. Tā arī beidzās PSRS neveiksmīgais mēģinājums iedibināt sociālismu Afganistānā.