Spožas pogas, ķivere un ūdens šaltis: "Deviņvīri" izmēģina ugunsdzēsēja arodu

Lielajās pilsētās ir pierasts, ka nelaimes gadījumā palīgā traucas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ugunsdzēsēji. Taču viņi nebūt nav vienīgie šīs profesijas pārstāvji, jo lauku rajonos daudzviet pastāv arī brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienības. Bez tām būtu grūti iztikt, jo, kamēr no pilsētas atbrauks valsts ugunsdzēsēju brigāde, tikmēr māja kādam jau būs nodegusi. Viena no šādām brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībām jeb saīsinājumā BUB atrodas netālu no Rīgas, Inčukalnā.

Ar ko tad brīvprātīgie atšķiras no valsts dienesta ugunsdzēsējiem? Valsts dienestā esošie ir profesionāļi, kuri caurām dienām dežurē ugunsdzēsēju depo, gaidot izsaukumu, un par to saņem noteiktu algu. Savukārt brīvprātīgie šo darbu veic savā brīvajā laikā un algu nesaņem, taču arī depo visu laiku nesēž. "Mums nav maiņu, un mēs esam gatavi darbam 24 stundas dienā septiņas dienas nedēļā. Kad esam uz vietas, tad vajadzības gadījumā braucam un skrienam, dzēšam un darām. To visu darām savā brīvajā laikā," skaidro biedrības valdes priekšsēdētājs Rihards Keišs. Te tad arī atbilde uz vienu no mūsu jautājumiem: paruna par ugunsdzēsējiem, kuri spējot gulēt 24 stundas diennaktī, drīzāk būs veltīta valsts ugunsdzēsējiem, kuriem tiešām stundām ilgi nākas sēdēt depo, gaidot izsaukumu. Kaut gan, godīgi sakot, diez vai arī viņi šajā laikā guļ – tas tikai tāds vecs joks. Bet brīvprātīgie dara savus ikdienas darbus un kādu glābt skrien tikai tad, kad saņemts izsaukums.

Trauksmes zvans

Patiesībā jau Inčukalna brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem depo kā tāda vispār nav. Biedrības rīcībā ir vairākas automašīnas, kas atrodas dažādās vietās, nevis vienuviet – tas tādēļ, lai ugunsgrēka gadījumā ātrāk varētu reaģēt tā mašīna, kas ģeogrāfiski atrodas vistuvāk. Te gan jāņem vērā kāda būtiska nianse: ziemā ugunsdzēsēju automašīnas jātur apsildāmā garāžā, jo pretējā gadījumā sasals cisternā esošais ūdens un no dzēšanas čiks viens iznāks...

BUB jebkurā brīdī ir sazvanāma pa glābšanas dienestu centrālo numuru 112, kura operators ziņu par nelaimi, ja tā notiek Inčukalna apkaimē, pados arī vietējiem ugunsdzēsējiem. Tad tas ugunsdzēsējs, kurš tobrīd atrodas tuvāk garāžai, skries pēc automašīnas, bet pārējie vai nu arī steigsies uz garāžu, vai arī pievienosies biedriem jau ugunsgrēka vietā. No malas izklausās, ka viss šis sapulcēšanās process varētu prasīt vismaz pusstundu, taču paši ugunsdzēsēji apgalvo, ka parasti sapulcējas ātrāk nekā desmit minūšu laikā.

"Parasti tās ir trīs līdz septiņas minūtes pēc zvana saņemšanas no 112. Ir noteikts, ka valsts pilsētās ugunsdzēsējiem notikuma vietā jāierodas astoņas minūtes pēc izsaukuma saņemšanas, bet pārējā valsts teritorijā 22 minūšu laikā. Realitātē gan skaidrs, ka lauku teritorijās šādu operativitāti ir grūti panākt, jo ugunsdzēsēju depo viens no otra atrodas 40–50 kilometru attālumā. Piemēram, Inčukalnam tuvākais depo ir Siguldā, tātad 20 kilometru attālumā. Šajā ziņā varam ar skaudību skatīties uz Vāciju, kur likums paredz, ka jau septiņu minūšu laikā pēc signāla saņemšanas ugunsdzēsējiem ir jāuzsāk dzēšanas darbi," skaidro Rihards Keišs. Vietējie iedzīvotāji arī zina BUB numuru un reizēm zvana pa tiešo, nevis caur 112 – tas saziņas procesu mazliet paātrina.

Tas, cik cilvēku izbrauc uz izsaukumu, atkarīgs no izsaukuma nopietnības. "Piemēram, ja deg māja, tad var izbraukt pat trīs mašīnas un deviņi cilvēki. Ja ir kāds mazāks notikums, piemēram, jānovāc nolūzis koks, tad brauc divi vai trīs cilvēki ar vienu mašīnu. Vidēji tie ir četri pieci cilvēki izsaukumā," saka Rihards. Inčukalna ugunsdzēsējiem pēdējos gados lielākais ugunsgrēks esot bijis Vangažos, kur 2019. gadā dega uzņēmuma Izoterms angārs, liels bijis arī ugunsgrēks kokapstrādes uzņēmumā Allažos. "Mūsu reģionā ir daudz lielu uzņēmumu, tajā skaitā arī kokapstrādes, kuros laiku pa laikam kaut kas notiek. Un tad mēs notikuma vietā parasti esam pirmie. Tādēļ mums sava teritorija ir jāpazīst, lai zinātu, ko vajadzības gadījumā iesākt." Protams, visi brīvprātīgie ugunsdzēsēji ir izgājuši apmācības, ko rīko valsts ugunsdzēsības dienesta koledža, un arī BUB apvienība ir izstrādājusi savu apmācību programmu.

Tehnika no izsolēm

Atšķirībā no profesionālajiem ugunsdzēsējiem, kuriem ekipējumu gādā valsts par budžeta līdzekļiem, brīvprātīgie visu spiesti meklēt paši. Par finansējumu gādā vietējie uzņēmēji ar ziedojumiem, iespēju robežās BUB atbalsta arī pašvaldība. Automašīnas sarūpētas pa dažādiem ceļiem. Piemēram, astoņdesmitajos gados ražotu ugunsdzēsības KAMAZ inčukalnieši sameklējuši Liepājā – agrāk tas dežurējis turienes lidostā, taču bijis visai bēdīgā stāvoklī un nācies to pamatīgi remontēt. Vēl tagad pēc katra izbrauciena tam nākoties kaut ko pielabot. Ugunsdzēsēju automobili Magirus, kas ir gadus desmit vecāks par KAMAZ, taču krietni labākā formā, Inčukalna BUB iegādājusies kādā izsolē Vācijā. No veciem padomju krājumiem ņemta arī autocisterna GAZ, kas patiesībā būtu pelnījusi restaurēta retro auto nosaukumu. Vēl inčukalniešu rīcībā ir kāpurķēžu visurgājējs, kas domāts mežu dzēšanai vietās, kur ar parasto tehniku grūti piekļūt.

"Tehniku meklējam paši un pērkam par ziedojumiem. Lūdzam palīdzību arī pašvaldībai. Valsts atbalstu nesaņemam, ko paši savācam, tas ir. Algu nekādu nesaņemam, visus brīvos līdzekļus ieguldām aprīkojumā un tehnikā. Par laimi, mums ir daudz pastāvīgu ziedotāju, kas mums palīdz," stāsta Keišs, ar lepnumu izrādot Magirus automobili un ik pa brīdim bilstot – šito es nopirku Ķīnas internetveikalā, šito arī nopirku turpat. Tā mašīna tikusi gan pie jaunām zilajām gaismiņām, gan pie atpakaļskata kameras. Ar ķīniešu ražojumu palīdzību vecais auto padarīts atbilstošs mūsdienu prasībām.

Smagā šļūtene

Kas tad atrodas ugunsdzēsēju mašīnā – tādā kā inčukalniešu Magirus? Pa vidu ir liela ūdens tvertne, kurai apkārt izvietoti nodalījumi ar dažādām derīgām lietām. Ir nodalījums vairāku izmēru šļūtenēm, ir nodalījums motorzāģim un zāģim, ar ko var zāģēt metālu un betonu. Īpašo šķēru, ar kādām pēc avārijām no saplacinātām automašīnām izgriež cietušos, gan brīvprātīgo ugunsdzēsēju automobilī nav, jo tik nopietnas procedūras veikt tiek uzticēts tikai profesionālajiem glābējiem. Toties brīvprātīgo mašīnā ir spainis un lejkanna – tās klātbūtne varbūt izklausās mazliet smieklīgi, taču patiesībā meža ugunsgrēka gadījumā tieši lejkanna esot labākais rīks, ar ko apdzēst gruzdošās vietas. Vēl ir skābekļa baloni, ar kuriem pietiek 20–30 darba minūtēm. Automašīnas aizmugurē izvietoti šļūteņu stiprinājuma mezgli, kas ļauj saņemt ūdeni no cisternas. Un, nē – tāda uztveramā tīkla, kādu agrāk zīmēja karikatūrās, attēlojot cilvēkus, kuri no degošām mājām lec ugunsdzēsēju turētā tīklā, patiesībā viņu ekipējumā nemaz nav. Līdz šim arī neesot radusies vajadzība. "Ja nepieciešams piekļūt augstākiem stāviem, tad mašīnā ir kāpnes. Izmantot segu vai tīklu – tādas prakses mums nav," smej Rihards.

Deviņvīri arī paši varēja iejusties ugunsdzēsēju lomā, un jāteic, ka neko viegli mums negāja, īpaši jau, ja ņemam vērā, ka šī iejušanās notika karstā vasaras dienā. Pietiek tādā laikā uzvilkt mugurā biezo ugunsdzēsēju jaku un bikses, lai momentā būtu nosvīdis, pat netuvojoties ugunij. Pilns ugunsdzēsēja ekipējums ar elpošanas aparātu sver vairāk par 20 kilogramiem.

Ugunsdzēsējam jāspēj saģērbties īsā laikā, tādēļ ir izdomātas dažādas viltības, kā to ātri izdarīt, piemēram, zābaki jau ir iebāzti bikšu starās. Bet pēc tam visā šajā ekipējumā jāspēj veikli kustēties, jo lempīgs ugunsdzēsējs ir slikts ugunsdzēsējs. Pats lielākais pārsteigums mums bija tas, cik liels spiediens ir šļūtenē – lai to noturētu, iedarbinātu maksimālajā režīmā, ir krietni jānopūlas.

Standarta autocisternā satilpst 2,5 kubikmetri ūdens, kas varbūt izklausās daudz, taču realitātē tā gluži nav. Piemēram, lai nodzēstu degošu automašīnu, ir nepieciešamas divas cisternas. "Ja māja deg pilnās liesmās, tad, atbraucot ugunsdzēsēju automašīnai, tiek izvilktas uguns dzēšanas līnijas un padots ūdens. Un bieži vien 5–7 minūšu laikā cisterna ir tukša. Tad cilvēki skatās un domā, ka ugunsdzēsēji atbraukuši bez ūdens. Bet īstenībā jau tā nav, jo ūdens patēriņš ir liels, turklāt liela daļa paliek šļūtenēs. Daudz kas ir atkarīgs no ugunsgrēka veida un apjoma. Dzīvokļu dzēšanai mums ir speciāla maza diametra spole ar 50 metru šļūteni, jo tur ir svarīgi nenoliet apakšējos kaimiņus."

Te nu būtu vietā jautājums – kam gan šiem vīriem tas viss vajadzīgs? Ziedot savu brīvo laiku, lai savestu kārtībā vecas ugunsdzēsēju mašīnas, un allaž būt gataviem traukties dzēst ugunsgrēku? Viņiem tas vienkārši patīk. Ir taču dažādi vaļasprieki: viens ķer zivis, cits iet medībās, trešais skrūvē motociklus. Šo vīru vaļasprieks ir palīdzēšana citiem un nelaimju novēršana. Godājams vaļasprieks, ko gan citu lai vēl saka.