Režisors Kirils Serebreņņikovs: "Dzīve, kāda tā bija pagātnē, ir beigusies"

Šeit, Splendid Palace festivālā Baltijas pērle, notika viņa filmas Čaikovska sieva Eiropas pirmizrāde, kinoteātros šī lente nonāks vien vēlu rudenī. Un visbeidzot visu 2022. gada augustu un pusi septembra režisors Kirils Serebreņņikovs bija pazudis bijušajā Rumbulas lidostā – improvizētā kinolaukumā, kur Latvijas kinokompānija  Formo Pro Films šovasar uzbūvēja grandiozas dekorācijas viņa jaunajai filmai Ļimonovs, balādes par Ediju. Stāsta, ka tās masu skatos un epizodēs tika iesaistīts viss tobrīd pieejamais Rīgas sabiedrības krējums, nesenos Maskavas trimdiniekus ieskaitot. 

Rīga piestāv Serebreņņikovam. Tā ir viņa pilsēta – un ne tāpēc vien, ka te gandrīz visi saprot krievu valodu. Te nekad nepamet kāda savādas radniecības sajūta, nojausma par kopīgu pagātni, kas reizēm saista vairāk nekā jaunas pazīšanās un draudzības. Dzīve izmētā ļaudis pa dažādiem krastiem un adresēm, taču galu galā nez kāpēc visi atkal satiekas Rīgā.  Te ir gan ārzemes, gan padomju pagātne, gan viesnīcas numurs, gan vienlaikus sen pamestu māju tuvā smarža – Kirils Serebreņņikovs to jūt kā neviens cits. Iespējams, tāpēc arī sava Edija filmēšanai izvēlējās Rīgas interjerus, paviljonus un sejas – pretēji producentu iecerēm: viņi piedāvāja Budapeštu un Prāgu.  

Vispār sākotnēji bija paredzēts filmēt Maskavā. Mosfiļm studijā jau bija uzbūvēti paviljoni, apstiprināti aktieri galvenajām un otrā plāna lomām. It kā runājot pretī faktam, ka filma kopš pirmsākumiem bija starptautisks, galvenokārt pat ārzemju projekts. Scenārijs – pēc francūža Emanuela Karrera panākumiem bagātā biogrāfiskā romāna Ļimonovs (2011), kam piešķirtas vairākas franču literatūras nozares prēmijas un ticis gods būt iekļautam prezidenta Nikolā Sarkozī rekomendētās jaunākās obligātās lasāmvielas sarakstā. Šī grāmata ir kļuvusi par starptautiskā mēroga bestselleru, tulkota vairāk nekā 20 valodās. Un tomēr Eduards Ļimonovs, kurš lielāko daļu dzīves aizvadīja emigrācijā, bija un palika krievu rakstnieks. No šāda viedokļa loģiski bija filmu par viņu filmēt Maskavā.     

Pašā filmēšanas karstumā sākās karš. Vēl nupat, 2022. gada 24. februāra priekšvakarā, režisors un viņa producenti cits citu pārliecināja par to, ka nekāda kara, protams, nebūs. Ka tas nevar notikt tāpēc, ka nevar – un nekad.      

– Ir tāds jēdziens “kalendārais filmēšanas plāns”, – man skaidro Kirils, – kas ikvienai filmēšanas komandai jāievēro bez jebkādām novirzēm. Tas ir likums! Katru dienu jānofilmē noteikts materiāls tam paredzētajā apjomā, citādi viss pajuks un nobruks. Mēs nevarējām atcelt filmēšanu 24. februārī un arī turpmākās dienas.

Tajā pašā laikā es apzinājos, ka viss draud vienkārši norauties. Mums ir starptautisks sastāvs, rietumu producenti, ārzemju finansējums. Un tad sākās zvani no vēstniecībām, brīdinājumi aktieriem: brauciet projām nekavējoties un neatgriezieties – mēs nevaram uzņemties atbildību par jūsu drošību. Te jau atceļ visus lidojumus uz Eiropu. Te atslēdz SWIFT – tātad neienāks banku pārskaitījumi. Visa filmēšanas grupa ar krīta bālām sejām neatraujoties skatās aifonu ekrānos.

Parasti es aizliedzu mobilos tālruņus savos filmēšanas laukumos, taču te saprotu, ka mani aizliegumi ir bezspēcīgi. Cilvēki spēj domāt tikai par vienu – vai viņi varēs atgriezties mājās? Un tomēr es turpinu filmēt savu kino, līdz visi ir aizbraukuši un es palieku viens ar tukšām dekorācijām. Tādа neticama sajūta, kad tu aptver, ka dzīve, kāda tā bija pagātnē, ir beigusies, bet jauna vēl nav sākusies. Un ir šie daži mirkļi, kad tās burtiski skatās viena otrai acīs. Bet tu stāvi savā neizpratnē. Ko darīt tālāk? Ko iesākt, pie kā tverties?

Situāciju sarežģīja tas, ka viņš pats nedrīkstēja pamest Krieviju, kamēr nebija saņēmis nosacītu pirmstermiņa atbrīvojumu lietā, kas pret viņu bija safabricēta pirms vairākiem gadiem. Lieta jau bija slēgta. Bet parāds astronomiskā apjomā – 140 miljoni rubļu – joprojām karājās pār viņa galvu. Par laimi, viņam izdevās atdot naudu un izrauties brīvībā.    

***

Iespējams, viens no pašiem galvenajiem Kirila Serebreņņikova talantiem ir viņa neticamās darba spējas un fantastiska koncentrēšanās uz svarīgāko. Man ir gadījies redzēt viņu visatbildīgākajos un dramatiskākajos radošās dzīves un personīgā likteņa brīžos. Kirils vienmēr ir bijis iekšēji savākts, gatavs kaujai, tuvcīņai. Jā, viņa āriene ir drīzāk bohēmiski nevērīga, manieres – apburoši laipnas, tomēr viņā ir jaušams stingrs, dzelžains raksturs un tvēriens.  Viņš nekad neizaicinās sarunu biedru, nepacels balsi. Viņam piemīt budistisks miers, ko viegli noturēt par iekšēju aukstumu, pat vienaldzību. Taču patiesībā Serebreņņikovs ir cilvēks vulkāns, cilvēks ar savām slepenajām kaislībām, ko iemācījies pakļaut un kontrolēt ar gribasspēku.   

Tā tas bija, kad viņš atbrauca no dzimtās Rostovas pie Donas iekarot Maskavu un jau pirmajās izrādēs lika saprast, ka ir jaunās teātra paaudzes līderis. Tā bija, kad viņš triecienā ieņēma Krievijas galvaspilsētas skatuves citu pēc citas, iemīlinot sevī aktierus – kā jaunus, tā vecus, bet ar savu talantu un enerģiju uzvarot iestīvējušo akadēmisko teātra iestāžu trulumu un rutīnu. Arī vēlāk, kad uzņēma savu pirmo aktieru kursu, kurš pēc tam pārauga Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) Septītajā studijā. 2012. gadā savā pārziņā saņēmis pamirušo, nevienam nevajadzīgo Gogoļa teātri, Serebreņņikovs to burtiski dažos mēnešos pārvērta par vismodernāko un prestižāko teātra spēles laukumu Maskavā. Gogoļa centrā (tā turpmāk sauca viņa teātri) Serebreņņikovam izdevās paveikt neiespējamo – krievu skatuvei atkal iepūst dzīvību, aktualitāti un novatorismu. Katra izrāde bija jauns izrāviens, izlaušanās nezināmajā. Katra izrāde atklāja jaunas zvaigznes.

***

Vārds “zvaigzne” ir viens no atslēgas vārdiem Kirila Serebreņņikova vārdnīcā. Un nav sagadīšanās, ka savu izrāžu un filmu saturu viņš bieži veidojis, par pamatu ņemot izcilu personību likteņus. Dejotājs Rūdolfs Nurejevs, dzejnieki Rainis un Aspazija, rokmūziķis Viktors Cojs, dzejniece Anna Ahmatova, komponists Pēteris Čaikovskis, nu arī Eduards Ļimonovs…

– Man bieži jautā, kāpēc mani tā uzrunā diženu cilvēku dzīvesstāsti. Jo, patiesi,  sanāk, ka mans radošais CV ir kaut kāda biogrāfisko darbu sērija “Ievērojamo cilvēku dzīve”. Arī pats sev esmu mēģinājis atbildēt uz šo jautājumu. Kāpēc? Tas bieži pieprasa pamatīgu iedziļināšanos pat ļoti nepatīkamās detaļās un sīkumos. Ir jāielaižas nogurdinošā komunikācijā ar pēcnācējiem un mantiniekiem. Gandrīz vienmēr draud mokoša ņemšanās ar autortiesībām. Un patiešām – kāpēc gan neņemt oriģinālmateriālus, literārus sižetus? Klapatu, bez šaubām, būtu mazāk. Diemžēl šajos sižetos nav likteņa kategorijas, nav mūžības sajūtas, kura mani tagad interesē. Pieskaroties šiem dižajiem mūžiem, cenšos izprast un saprast kā pagājušo 20., tā jauno 21. gadsimtu.

***     

Filmā Čaikovska sieva Serebreņņikovs ir ielūkojies arī 19. gadsimtā. Turklāt izvēloties vienu no noslēpumainākajām krievu kultūras lappusēm. Par Antoņinu Miļukovu, izcilā komponista sievu, zināms ir maz. Pēc neveiksmīgām laulībām cauri krievu mūzikas ģēnija dzīvei viņa izies kā ēna bez savas balss, tā arī paliekot nepazīta, apmelota, visbeidzot – aizmirsta. Kas bija šī sieviete, kāda viņa bija? Kāpēc iznīdēt pat viņas piemiņu tik kaismīgi pūlējās Čaikovska tuvākie radinieki un līdzgaitnieki? Kas viņā bija tik baiss? Miļukova taču bija un palika komponista sieva 15 gadus, līdz pašai viņa nāvei. Kaut arī tikai bērēs daudzi Čaikovska talanta pielūdzēji pārsteigti uzzināja, ka viņu elkam ir likumīga atraitne.      

Kirila Serebreņņikova filma sākas ar brīdi, kad Antoņina Miļukova atnāk uz dzīvokli, kur Čaikovskis aizgājis mūžībā. Ar nesekmīgu atvadu mēģinājumu. Miļukovu neielaida atvadīties no mirušā vīra. Sēru vainagu, kuru viņa atnesa līdzi, nekavējoties nobēdzināja, bet vēlāk izsvieda mēslainē, lai nevienam neduras acīs. Gluži tāpat kā visa Antoņinas dzīve izrādījās atstumta un izsviesta vēstures mēslainē.

Serebreņņikovs ir bijis gatavs rušināties memuāru pelnos un sodrējos, lai atkarotu savu mazo patiesību par viņu. Par viņas apmātību ar mūziku un tikpat apsēsto mīlestību pret Čaikovski, par nožēlojamajiem un uzmācīgajiem centieniem būt sievai tam, kuram jau pati doma par tuvību ar sievieti bija pretīga. 

 – Antoņina un viss, kas ar viņu saistīts, ir viens no Čaikovska slepenās dzīves punktiem. Var sacīt, ka tas ir viņa vainas un nožēlas, sāpju un kauna punkts. Caur viņa un sievas attiecību prizmu var izprast to, kāds bijis šis cilvēks – diženās, dievišķās mūzikas autors. Protams, varētu rādīt, kā viņš svinīgi klanās, pateicoties par skatītāju ovācijām, vai viņa rokas, kas daiļi vēcina diriģenta zizli, varētu stāstīt par to, kā viņš sacerēja Gulbju ezeru vai atklāja Ņujorkas Kārnegī zāli. Arī tas būtu savā ziņā izglītojoši, taču nez vai mēs tad uzzinātu ko jaunu par cilvēku pašu. Bet tieši tas, kas ar viņu notika patiesībā, kas viņu plosīja, kuri bija trigeri dzīves ceļā uz traģiskajām, cēlajām kulminācijām un garīgo izlaušanos viņa mūzikā, – lūk, tas, manuprāt, ir visinteresantākais.

Pēdējās fotogrāfijās redzam Čaikovski kā mūžvecu vīru. Sniegbalti mati, nomocīta, nelaimīga seja, no bezmiega iekaisušas acis. Bet viņam bija 53 gadi, tik, cik man tagad. Taču Čaikovskis bija dzīvojis tik neticami piesātinātu, intensīvu dzīvi, ka trauslais fiziskais apvalks to nespēja ietilpināt. Iespējams, tieši tāpēc viņš gāja bojā tik agri. Izprast Čaikovska gara drāmu es centos, pētot viņa savādo, mokošo laulību.

***

Filmā Antoņinu tēlo jaunā aktrise Aļona Mihailova. Serebreņņikovs stāsta, ka pirmais iespaids bijis diezgan savāds: gara auguma jauniete, tikpat kā kailu noskūtu galvu un neticami tieva. Kā izrādījās, nesen atgriezusies no Meksikas, kur pārslimojusi malāriju. Un, raugi, tieši šajā būtnē – tik ārkārtīgi maz līdzīgā tai ziedošajai, kuplajai blondīnei, kādu Čaikovska sievu zinām pēc vienīgās viņu kāzu fotogrāfijas, – Kirils Serebreņņikovs saredzēja savas filmas galveno varoni. Protams, sieviete, kuru spēlē Aļona Mihailova, ir sarežģītāka par savu vēsturisko prototipu. Patiesīgu liecību par Antoņinu ir tik maz, ka vietas improvizācijām un fantāzijām atliek pārpārēm.   

Arī visa Serebreņņikova filma ir savdabīga fantāzija – drūma sāga, kas grimst zaļganā puskrēslā kā smagā sapnī un mokošā īstenībā vienlaikus. Uz ekrāna klīst cilvēki – ēnas. Kadrā uzmācīgi pavīd un mijas frakas, vestes, mundieri, melnas kaklasaites. Čīkst vecs parkets, kūp eļļas lampas… Atmosfēra šķiet spiedīga, gaiss sasmacis – kā tad, kad logus cieši aizdrīvē ar lupatām uz ziemu. Šeit nav, ko elpot. Šeit nav iespējams dzīvot. Un pat mūzika, kas piedalās filmā kā trauksmains, nervozs fona troksnis, nesola ne mirkli miera vai atpūtas. Serebreņņikovs principiāli atsacījās no Čaikovska mūzikas, savu likmi liekot uz jaunā komponista Daniila Orlova sarakstīto. Par to var strīdēties, tāpat kā nepiekrist režisora izvēlei Čaikovska lomu piešķirt amerikānim Odinam Baironam, vienam no Gogoļa Centra trupas līderiem.  

Viņa tēlojums man šķita samērā blāvs un banāls – kā visu dižajam komponistam veltīto klišeju izlase. Taču acīmredzams ir viens: Aļona Mihailova ir zvaigzne īstajā šā vārda nozīmē. Uz viņu balstās un noturas visa sarežģīti būvētā filmas konstrukcija. Viņa nebīstas uz ekrāna izskatīties kroplīga, nožēlojama, nebīstas tieši ielūkoties izmisuma bezdibenī. Mihailova spēlē piesmietu dzīvi, kura nevienam patiesībā nav vajadzīga un visiem ir par nastu. Bet tā tomēr ir dzīve!

Un sieviete, kura kautri klaudzina pie cieši slēgtām durvīm, aiz kurām savu ģeniālo mūziku sacer viņu neieredzošais vīrs, šī sieviete ir dzīva, viņa cieš, viņa jebkurā gadījumā ir iejūtības un apžēlošanas cienīga. Ja reiz ir kāds attaisnojums viņas dzīvei uz zemes, tad tā ir šī nepiepildītā, bezjēdzīgā mīlestība pret ģēniju – no kuras viņa galu galā arī zaudē prātu.    

***

Ar nezināmo likteņa un vēstures upuri Antoņinu Miļukovu diametrāli kontrastē Kirila Serebreņņikova nākamās, arī šoreiz biogrāfiskās filmas galvenais tēls Eduards Ļimonovs, dzimis Savenko (1943–2020). Cilvēks, kurš pat visbezcerīgākajos apstākļos ir juties kā uzvarētājs un varonis – visās nozīmēs superzvaigzne. Bez jautājumiem un šaubām. Rakstnieks, dzejnieks, revolucionārs, Krievijā aizliegtās Nacionālboļševiku partijas dibinātājs, mūžīgais dumpja cēlājs.

Viņš tika izraidīts no Padomju Savienības jau 70. gados. Dzīvoja kā Parīzē, tā Ņujorkā. Apguva 13 amatus: bija akmeņlauzis, guvernants, namzinis… Jau ar pirmo romānu  Tas esmu es – Edička tika pie starptautiski pazīstama vārda un slavas (Romāns nekavējoties tika pārtulkots 15 valodās; tiesa gan, pirmoreiz to publicēt piekrita tikai padsmitais no uzrunātajiem izdevējiem Ļimonova toreizējā mītnes zemē ASV – Red.). Karoja bijušajā Dienvidslāvijā, “sēdēja” Krievijā. Izdzīvoja cauri trim cietumiem un piecām oficiālajām laulībām. Miris pirms divarpus gadiem.   

Kirils Serebreņņikovs personīgi Eduardu Ļimonovu nepazina. Tikai reizi rakstnieks apmeklēja viņa izrādi Atsaldētie, par ko liecina fotogrāfija, kur viņš pozē kopā ar Serebreņņikova aktieriem. Laikā, kad viņš jau bija nedaudz piemineklis pats sev.

– Tā bieži gadās, ka es paņemu tēmas un stāstus, kuri negaidītā un savādā veidā kļūst par priekšvēstnešiem kādam notikumam vai pavērsienam manā personiskajā dzīvē. Vai pat sabiedrības dzīvē. Ja par to aizdomājas – Ļimonovs bija cilvēks, kura dzīve bija saistīta ar kara priekšnojautu. Viņš to piesauca, viņš to izaicināja. Viņš vienmēr rāvās karot. Savāda sagadīšanāsa: tieši tad, kad mums pēc plāna bija jāfilmē ainas, kas saistītas ar Edija – tā filmā sauc galveno varoni – jaunību, pienāca ziņas, ka tiek bombardēta viņa dzimtā Saltovka Harkivas pievārtē. Interesanti, kāda būtu viņa attieksme pret to? Kurā pusē viņš būtu? Grūti pateikt. Taču tas ir fakts: tajā dienā uz Ļimonova dzimto pilsētu krita Krievijas bumbas. Protams, viņš bija pozas cilvēks, žesta cilvēks. Jūs visi esat par karu, bet es būšu pret karu! Vai otrādi.

Viņš bija no nolādēto dzejnieku sugas, viņi eksistē pretēji pasaules uzbūves likumiem. Viņš burtiski drebēja no iekšējās pankrokenrola enerģijas, trīsēja kā drudzī. Un vienlaikus viņā bija jūtams kaut kāds neizskaidrojams maigums. Un ievainojamība. Pat pēc videoierakstiem spriežot, es redzu ļoti nepārliecinātu cilvēku, kurš ir atkarīgs no tā, ko par viņu kāds pateiks. Kā uz viņu paskatīsies, kurā ailē un kurā vietā viņa vārds būs lasāms sava laika slavenību ranga sarakstā.

Ja par atskaites punktu ņem Kirila novērojumu, tagad Ļimonovam būtu jājūtas gandarītam: Serebreņņikova filmā viņu spēlē pasaules zvaigzne – anglis Bens Višovs, slavenais Parfimērs un satriecošs Hamlets, viens no savas paaudzes labākajiem aktieriem. Trausls, nervozs, ar izskūtu pakausi 80. gadu panku stilā, brillēs ar trīskāršām dioptrijām – Višovam šokējoši labi izdodas pielīdzināties savam varonim, kurš viņam jānospēlē kā jauns, tā vecumdienās. Gadi Edičku nepavisam nebija mainījuši. Līdz pēdējam elpas vilcienam viņš bija tikpat nevaldāms, tikpat nesamierniecisks un nikns kā savā Harkivas jaunības periodā.

***

Ļimonova, balādes par Ediju filmēšana ir beigusies. Tagad ir montāžas un ieskaņošanas kārta, sekos pēdējā filmas apstrāde – gana ilgs process pirms tās lielā ekrāna pirmizrādes.  Šajā laikā notikt var vēl daudz kas, taču jau tagad skaidrs, ka tuvākajā laikā Serebreņņikovs neatgriezīsies Krievijā.

Pēc Gogoļa centra slēgšanas viņam vienkārši nav, kur atgriezties. Savu dzīvokli galvaspilsētā viņš tālredzīgi pārdeva vēl pirms kara sākuma. Maskavas teātros viņu nekas negaida. No Lielā teātra repertuāra svītroti viņa baleti, publikas iecienītie, kritiķu novērtētie hiti: Nurejevs un Mūsu laikmeta varonis. Viņa izrāžu vairs nav A. Čehova Maskavas Dailes teātra (MHT) un teātra Sovremeņņik afišās.  

Šobrīd Kirilu ar dzimteni saista tikai viņa deviņdesmitgadīgais tēvs, kurš dzīvo Rostovā pie Donas, viņi turpina sazvanīties katru dienu.

Par savu kolēģu masveidīgo izbraukšanu no Krievijas viņš spriež ar saprotamu rūgtumu, tomēr neuzlūko to kā traģēdiju. Viņaprāt, viss bijis nosacīts jau iepriekš, kopš paša sākuma.

– Jo tiem, kuri Krieviju pārvalda šobrīd, ir vienalga, kas notiks ar krievu teātri. Viņus teātris neinteresē vispār. Viņu redzējumā tā ir kaut kāda dīvaina darbības joma, kurā strādā tikpat dīvaini ļautiņi. Kaut ko tur grib, mēģina lekties. Priekšniecība vispār ilgu laiku nepievērsa teātrim uzmanību. Bet, kad pievērsa, tad aši sāka slēgt izrādes, iebaidīja cilvēkus, kas iedrošinājās izteikties par sabiedriski politiskām tēmām. Mums taču ilgi centās iedvest šādu virzienu – dariet, ko gribat, bet politiku neaiztieciet, neaiztieciet valsts iekārtu!

Tikko kāds pieskārās sāpīgajām tēmām, nekavējoties sekoja aizliegums vai stingrs uzbļāviens. Slēdza izrādes, sauca par nodevējiem. Tiek atkārtota vēl Padomju Savienībā sekmīgi aprobētā shēma: nevēlamo aktieru vai režisoru vārdus vienkārši izdzēsa no titriem.  Un tajā bija kaut kāds prātam neaptverams idiotisms: cilvēku nedrīkstēja nosaukt vārdā. Viņa uzvārdu nedrīkstēja izrunāt skaļi. Taču Krievija ir bagāta zeme, dzims vietā citi cilvēki. Atnāks uz teātri, sāks kaut ko iestudēt. Neaizvērs teātrus. Nenomirs tie, kuri ir palikuši tajos strādāt. Viņi turpinās kāpt uz skatuves, izklaidēt publiku. Un kaut kādos citos apstākļos parādīsies kāds lecīgs drosminieks un teiks: “Es nepiekrītu.”  

– Bet piekrīti taču, ka tam vajadzīgs laiks. Paies gadi.

– Taču kas ir šie gadi pret mūžību.

– Nu, un ko tie, kuriem nav rezervē mūžības, ko darīt viņiem?

– Katrs lemj par sevi pats. Daudzi aizbrauc, jau ir aizbraukuši. Vairums – satriecoši labi mākslinieki. Krievijas slava, tās īstie varoņi. Taču vai tas kādu uztrauc? Otrādi, viņiem uzspiež kauna zīmogu, viņus nolād, pasludina par nodevējiem. Cik mežonīgi tas viss izklausās 21. gadsimtā! Kāpēc pie mums, Krievzemē, viss vienmēr ir tik fatāli, kāpēc šī briesmīgā attieksme? Kāpēc viņiem mugurā met šos akmeņus, apber ar lāstiem? Ir taču saprotams, ka šie cilvēki brauc turp, kur viņiem būs labāk dzīvot.

Un tas, ka nopietni mākslinieki šobrīd ir pametuši Krieviju, nozīmē, ka viņiem tur ir slikti. Tāpēc ka viņi nevar tur strādāt, tāpēc ka nejūtas brīvi. Un viņi ir aizbraukuši ne jau garšīgu ēdienu vai kaut kādu skaisto dzīvi meklēt – bet meklēt to, bez kā nevar būt, eksistēt savā dzimtenē. Nevienu radošu darbu nevar darīt bez vēlēšanās iegūt brīvību. Lai ārā būs visbaisākais sals, visšausmīgākā valsts vara, taču cilvēki, kuri dara šo darbu, pārvarot visus apstākļus, vienmēr centīsies noformulēt savu brīvības ideju. Tā katram ir atšķirīga. Taču bez tās, esmu drošs, radošs darbs nav iespējams.