FOTO: spēļu elle Jūrmalas sinagogā jeb no miljonāra līdz nervu klīnikas ubagam: vēstures paradoksi

Kazino īpašnieks kļuva par miljonāru, bet dažus gadus vēlāk viņš mira lielā trūkumā Sarkandaugavas nervu klīnikā. Viņa atraitne līķi pārdeva Rīgas anatomikumam, lai taču gūtu arī kādu materiālu labumu no vīra aiziešanas mūžībā.

Jūrmalas kazino mūžs gan nebija ilgs – tikai trīs gadi, un ar tā darbību saistās vairāki ne tikai lieli, bet arī visnotaļ spraigi skandāli, kurus pat domādams neizdomāsi. Bet kā arī lai tur nebūtu, tieši pirms simts gadiem mūsu valsts augstākā un turīgākā sabiedrība Latvijas dzimšanas dienu varēja nosvinēt ne tikai lepnos oficiālos rautos, smalkos salonos un svinīgajās pieņemšanās, bet arī, azartiski liekot visas cerības uz bagātu un pārtikušu nākotni, ar īstu miljonāru vērienu. Vieniem paveicās, citiem atkal nē…

Jūrmalas kazino un Rietumeiropas kapitāls

Neatkarīgās Latvijas pirmajos gados Latvijā azartspēles bija aizliegtas, tāpat kā arī vēlāk – pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Pirmajā gadā pēc neatkarības izcīnīšanas jaunajā valstī nevienam nebija vaļas domāt par azartspēlēm. Tikai 1919. gada 5. decembrī Tautas padome piemēroja tiesību kontinuitātes (pēctecības) principu attiecībā uz virkni cariskās Krievijas likumu, kuri bija spēkā Latvijas teritorijā līdz valstiskās neatkarības iegūšanai. Viena no šīm tiesību normām bija arī azartspēļu noliegums.

Drīz vien daļa latviešu attapa, ka vairs nevēlas dzīvot pēc jau neeksistējošās impērijas kārtības, un 1921. gadā 27. jūnijā kāds Kārlis Bērziņš (par šo visnotaļ zīmīgo un ekstravaganto personību – tālāk rakstā) iesniedza lūgumu toreizējam iekšlietu ministram Albertam Kviesim – vēlākajam Latvijas prezidentam no 1930. līdz 1936. gadam, atļaut kopā ar Vācijas pavalstnieku Hermanu Heldtu, Dancigas kūrmājas “Kazino Coppot” līdzīpašnieku, Rīgas Jūrmalā ierīkot kazino. Tomēr Iekšlietu ministrija viņa lūgumu noraidīja.

Starptautiskais afērists Kārlis Bērziņš neatkāpās un izdomāja jaunu shēmu, kā tomēr varētu izprasīt atļauju kazino atvēršanai un vērsās pie Jūrmalas vietvaras. Tā paša gada 3. septembrī Rīgas Jūrmalas pilsētas (savulaik tagadējā Jūrmala bija sadalīta trīs atsevišķās pilsētās – Rīgas Jūrmala, Ķemeri un Sloka) dome nolēma līdzekļus karā nopostītās pilsētas attīstībai iegūt ar kazino palīdzību un noslēdza līgumu ar Kārļa Bērziņa pārstāvēto “Rīgas jūrmalas tirdzniecības, banku un sporta sabiedrību” un nu jautājumu virzīja valdībā. Tagad par kazino iestājās vairs ne privātpersonas, bet gan oficiālās varas – pašvaldības pārstāvji.

Latvijas valdības bezspēcība pret Eiropas miljoniem

Tā nu mazliet ilgāk nekā pēc gada pēc Kārļa Bērziņa pirmā iesnieguma iekšlietu ministram - 1922. gada 20. jūlijā Zigfrīda Annas Meierovica vadītais Ministru kabinets vairs neiebilda pret kazino, un tas darbu uzsāka Bulduru viesnīcas telpās Bulduru prospektā 33, kur tas darbojās no 1922. gada 17.novembra līdz 1925. gada 24. novembrim.

Kā liecina vēstures liecības, Alberts Kviesis sākumā bijis pret kazino, bet vēlāk esot piekritis, kad “lieta nonāca ļoti piedzīvojuša advokāta rokās, kurš gan vēl bija tikai zvērināta advokāta palīgs”. Te nu jāspriež, ka Kviesis, kurš bija redzams jurists (viņš bijis arī zvērināts advokāts Jelgavā, Kurzemes Pagaidu zemes padomes juridiskās un organizācijas nodaļas priekšnieks, Rīgas apgabaltiesas loceklis, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, bet vācu okupācijas laikā -  Latvijas ģenerālapgabala pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas vadītājs), it labi saprata, ka jaunās Latvijas valdība varētu būt bezspēcīga pret Vakareiropas vareno valstu kapitāla interesēm. Ar lielo Rietumeiropas valstu miljonāru atbalstu nodrošinātais Kārlis Bērziņš savas idejas aizstāvībai, pēc visa spriežot, bija noalgojis varenu juridisku aizmuguri, angažējis politiķus un preses labvēlību.

Kārlis Bērziņš Jūrmalas kazino izveidē bija piesaistījis ne tikai Vācijas, bet arī Francijas kapitālistus ar francūzi Žanu Reno priekšgalā, kurš esot pārvaldījis “visus Francijas spēļu klubus”, Čehoslovākijas un citu valstu finanšu darboņus. Tā rezultātā Latvijas valdība pieņēma likumu, ka Latvijā var darboties spēļu klubi, kuru darbību atļāvis iekšlietu ministrs. Vienlaikus arī bija noteikts, ka pie kazino spēļu galdiem var sēsties tikai tie Latvijas pilsoņi, kuru gada ienākums nebija mazāks par 12 000 latiem. Uz ārzemniekiem šādi ierobežojumi neattiecās.

Benjamiņu impērija pret Jūrmalas spēļu biznesu

Nedēļu pirms Jūrmalas kazino atvēršanas – ap 1922. gada Lāčplēša dienu, 11. novembri - visos galvaspilsētas lielajos dienas laikrakstos tika publicētas milzīgas reklāmas, ka tūlīt pat Jūrmalā sāksies lielais azarts. Kaut Bulduru kazino publicitāte bija varena, tikai kaut kas arī piekliboja, jo uz vareno spēļu namu bija uzēdusies Benjamiņu preses impērija un tā laika populārākie preses izdevumi – laikraksts “Jaunākās Ziņas” un žurnāls “Atpūta” izlikās Bulduru kazino nemanām.

Kaut arī Antons un Emīlija Benjamiņi šad tad bija paviesojušies Bulduru kazino un tajā atstājuši ievērojamas naudas summas, Emīlija Benjamiņa bija nemierā ar kazino vadību, jo tā gaužām mazu savas peļņas daļu atstāja Rīgas Jūrmalas pilsētas labierīcībai, un Benjamiņi uz Bulduru viesnīcu vairāk sūtīja nevis reportierus, bet gan kontrolierus. Bulduru kazino taču atļāva darboties tikai tāpēc, ka tas bija deklarējis cēlu mērķi – atvēlēt naudu 1. pasaules kara sagrautās pilsētas infrastruktūras attīstībai!

Tā kā divu ietekmīgu Latvijas miljonāru kariņš nenāktu par labu ne vienai, ne otrai pusei, Benjamiņu impērijas un Bulduru kazino nesaskaņas publiskajā telpā īpaši neparādījās.

Tomēr četrus mēnešus pirms Bulduru kazino slēgšanas – 1925. gada 16. jūlijā “Jaunākās Ziņas” rakstīja: “Kā zināms, tad vesela komisija, kas sastādījusies no valsts kontroles un iekšlietu ministrijas pārstāvjiem, izmeklē Bulduru kazino darbību, vai tajā nebūtu pielaistas nelikumības, tā ka kazino varētu slēgt, kā to vēlas Saeima. Mēs jau vairākkārtīgi esam aizrādījuši, ka pēc šādām nelikumībām nav tālu jāmeklē. Mums ir brīnums, ka šīs nelikumības nav redzējusi kazino uzraugu iestāde, iekšlietu ministrija ar savu biedrību nodaļu. Spēļu kluba aizkulišu rīcību spilgti apgaismo tagadējā konsecionāra, Francijas pavalstnieka Rossi vēstule, kas 11. jūnijā rakstīta iekšlietu ministrijai un kuras kopija mums piesūtīta no Nicas, kur Rosi laikam uzturas. (Iepriekšējais konsecionārs) ir aizlaidies uz ārzemēm. Viņa vietu Bulduros izpilda Rumānijas žīds Našmans, kam uz to nav nekādas likumīgas tiesības. Rossi vēstulei, mīkstinātā veidā, ir šāds saturs:

“Jau 1924. gadā es novēroju, ka Bulduru spēļu namā atklātas nepareizības, per kurā tiesu iestādes bija ievadījušas izmeklēšanu”.”

Tālāk seko pārkāpumu virknes uzskaitījums: negodīgums, naudas piesavināšanās, saistību pret Jūrmalu nepildīšana un tā joprojām.

Morāles mācības

Līdz ar kazino atvēršanu sākās Jūrmalas atdzimšana pēc 1. pasaules kara, kas kūrortpilsētai piesaistīja ārzemniekus un to pietuvināja izsmalcinātajam „Rivjēras garam”, bet tikumības sargiem nu bija slūžas vaļā visai pasaulei vēstīt par izvirtušo kapitālisma morāli. Apmēram puse lepnā Bulduru kazino apmeklētāji bija ārzemnieki, no kuriem lielākā daļa bija saistīta, kā rakstīja tā laika avīzes, ar globālajām ebreju kapitāla pārvaldītajām bankām.

Ne reizi vien īsajā Bulduru kazino pastāvēšanas laikā uzvirmoja runas par tā slēgšanu. Piemēram, 1924. gada 18. augustā “Latvijas Vēstnesis” rakstīja: “Sakarā ar Saeimas lēmumu par azarta spēļu klubu slēgšanu, pacēlies jautājums arī par Bulduru spēles nama “Kazino” slēgšanu. No kompetentas puses mums paskaidro, ka minētais Saeimas lēmums uz Jūrmalas “Kazino” neattiecas. Starp Rīgas Jūrmalas pilsētu un “Kazino” sabiedrību slēgts līgums uz 10 gadiem, kuru var anulēt vienīgi tad, ja kāda no līguma slēdzēju pusēm līgumu lauztu vai pārtrauktu. Uz iekšlietu ministrijas pieprasījumu Rīgas Jūrmalas pilsētas valde paziņojusi, ka “Kazino” akciju sabiedrība līgumu kārtīgi pildot. Tādā gadījumā runa par “Kazino” slēgšanu varētu būt vienīgi tad, ja Saeimai būtu nodomā par “Kazino” slēgšanu pieņemt sevišķu lēmumu”.

Savukārt pēc gada Bulduru kazino jau bija slēgts, bet 1933. gadā Aleksandra augstumu klīnikā jeb Sarkandaugavas “trako namā” visu aizmirsts un pamests mira Bulduru kazino dibinātājs un tēvs Kārlis Bērziņš. Šī vīra biogrāfija ir vesela seriāla vērta. Viņš bija ne tikai veiksmīgs biznesmenis un afērists, bet arī bezprātīgs spēlmanis, kurš visus savus miljonus paspēlēja Montekarlo (Monako) spēļu zālēs un dzīvi beidza kā nabadzīgs paralizēts Sarkandaugavas nervu klīnikas pacients.  

No miljonāra līdz paralizētam nabagam

Pagājušā gadsimta divdesmito gadu otrajā pusē un trīsdesmito gadu pirmajā pusē Rīgas prese aizgūtnēm rakstīja par miljonāra Bērziņa gaitām.

Lai atvērtu Jūrmalas kazino, viņš par saviem kompanjoniem pierunāja kļūt Eiropas lielvalstu miljonārus, un uz to sāka plūst “vecā kontinenta” bagātnieki. Viss jau būtu turpinājies daudzmaz jēdzīgi, ja vien Bērziņa kungs, kura moto bija “Latvija, es un Dievs!” (ar šiem vārdiem uz lūpām viņš spēra vaļā visas pieejamās un nepieejamās kabinetu un apartamentu durvis) pats nebūtu iestidzis spēļu ellē. Tā laika likumi noteica, ka pats kazino īpašnieks nevarēja sēsties pie sava spēļu nama galda. Bet Bērziņš to ignorēja, un sākās nepatikšanas ar varas iestādēm. Nepaglāba viņa miljonāra statuss, ko viņš bija nopelnījis uz kazino rēķina!

Lai varētu turpināt likt likmes uz spēļu un loto galdiem, Bērziņš par Bulduru kazino priekšnieku formāli iecēla savu bijušo padoto, paķēra visus savus miljonus un aizmuka uz Montekarlo spēļu namiem. Tomēr te vietā piebilst, ka tā īsti līdz galam laikam nekad nebūs skaidrs, kas tad bija noteicējs pār Bulduru kazino, jo to vadība trīs gadu laikā mainījusies tikpat bieži kā mainīgais Jūrmalas klimats un starp viņiem ir gan franču un rumāņu, gan čehu un latviešu uzvārdi. Vārdu sakot, tā bija “internacionāla štelle” un tās īpašniekiem pirmajā vietā bija nevis Jūrmalas labklājība vai uzņēmuma peļņa, bet gan sava personīgā bankas konta papildināšana. Un tam par šķērsli nebija nekas. Lai visu to veiksmīgi realizētu, kā melš, 20. gadsimta divdesmito gadu pirmajā pusē brangus kukuļus no Bulduru kazino saņēmis ne viens vien Latvijas politiķis un ierēdnis.

Montekarlo Bērziņam, kurš Rīgas un Jūrmalas krogos ik vakaru kā nieku notrieca no 3500 līdz 5000 latu, gauži neveicās. Viņš vārda tiešā nozīmē ar ubaga tarbu atgriezās Rīgā, kur savu pazudušo dēlu atrada viņa māte, kura atvasi aizveda uz laukiem, liecināja publikācijas laikrakstā “Pēdējā Brīdī”.

Lauku mājās Bērziņš kaut cik atspirga un atgriezās Rīgā, kur savaldzināja un apprecēja kādas Lienes ielas beķerejas īpašnieci. Bet nekāda laimīgā laulības dzīve neizdevās; Bērziņš to vien tik darīja kā atkal murgoja par spēļu kārtīm. Jaunā sieva to nevarēja izturēt un viņu ievietoja Sarkandaugavas nervu klīnikā jeb kā toreiz teica – Aleksandra Augstumos.

Tur viņš “gara slimības un paralīzes pārņemts” 1933. gadā arī lielā trūkumā mira. Pat viņa tuvākie radinieki nezināja par viņa aiziešanu mūžībā. Bērziņa līķis tika nodots Rīgas anatomikumam, kur to izmantoja studentu praktiskajiem darbiem. Izbijušā miljonāra atraitne sava vīra līķi pārdeva zinātnes vajadzībām, lai taču no miroņa gūtu kādu materiālu labumu, jo viņš mantojumā nebija atstājis pat ne siera kripatiņu peļu slazdā.

Kārli Bērziņu pārdzīvojusī māte par vedeklas rīcību gan neesot bijusi sajūsmā, jo gribējusi savu dēlu apglabāt kā tas “pie latviešiem pieklājas”. Tādas, lūk, liecības par kādreiz lepnā Latvijas miljonāra dzīvi varam lasīt 1933. gada vasaras nogales Rīgas avīzēs.

Vēsturiskais nams un diplomātija

Tai pašā laikā arī vēsturiskās ēkas Bulduru prospektā 33 vēsture ir gana aizraujoša. Tiesa gan tā vairs nav tāda pati, kā 1911. gadā celtā viesnīca, bet gan nodegušā nama “replika”. Tā kā ēkā saglabāts iepriekšējais arhitektūras apjoms un detaļas, tad šī ēka ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, ar kuru saistīts arī kāds politiski nozīmīgs notikums par ko liecina piemiņas plāksne pie ēkas sienas.

Viesnīca šajā vietā atradās jau kopš 19. gadsimta beigām, taču vairākas reizes to nopostīja ugunsgrēki. Pēc 1911. gada ugunsgrēka tika uzbūvēta jauna un plašāka viesnīcas ēka, kura, diemžēl, atkal nodega padomju varas pēdējā – 1990. gadā. 1920. gadā Bilderliņu (tā līdz 1920. gadam sauca Buldurus) viesnīcā norisinājās ne tikai Latvijas, bet arī Ziemeļ- un Austrumeiropas valstu vēsturē nozīmīgā Baltijas jūras valstu starpvaldību konference ar Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas valdību delegāciju piedalīšanos. Tajā tika pieņemts lēmums par Baltijas savienības izveidošanu, taču dažādu politisku norišu dēļ tas vēlāk netika īstenots. Pirmās brīvvalsts laikā Bulduru viesnīcu par oficiālu banketu un svinīgu pieņemšanas vietu nereti izmantoja arī mūsu valstī rezidējošais diplomātiskais korpuss.

Padomju laikā ēku apsaimniekoja sanatorija “Bulduri”, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bija viena no plašākajām Jūrmalā un tika apbalvota kā labākā dziednīca Latvijā. 1990. gadā tā nodega un 1992. gadā sākās tās atjaunošana, tika rekonstruēta neliela vēsturiskās ēkas daļa, bet pārējā zemesgabalā uzceltas divas jaunbūves. Šobrīd ēku kompleksā ir kafejnīcas, biroji un dzīvokļi, vēsta Jūrmalas domes informācija.

Sinagoga Slokas ebrejiem

Nama tagadējais īpašnieks ir Eiropas Āzijas ebreju kongresa viceprezidents Emanuels Grinšpuns, kurš ēkā sava tēva Izraēla Ben Meira Akoena Grinšpuna piemiņai 2018. gadā izveidoja sinagogu “Beit Israel”, rakstīts Jūrmalas sinagogas mājaslapā jewrmala.lv. Šim notikumam par godu tika speciāli uzrakstīts Toras (Svēto Rakstu) tīstoklis, bet pēc īpaša pasūtījuma restaurētas lustras un antīkās mēbeles.

Jūrmalas sinagogas atklāšana 2018. gada rudenī:

Tā kā tagad namā, kur kādreiz valdīja velnišķīga spēļu elle, tagad cilvēki lūdz Dievu. Un tajā atkal pulcējas bagātie ebreji, tikai šoreiz nevis, lai izmestu naudu vējā, bet gan lai pievērstos daudz augstākām vērtībām. Kā tika vēstīts sinagogas atklāšanas pasākumā, tā nu kalpos ebrejiem, kuri vasarās par savu atpūtas vietu izvēlas Jūrmalu.

Jāteic, ka ar sinagogas atvēršanu Bulduros, Jūrmala atkal apliecina vienu no savām identitātēm, kas cieši saistīta ar ebreju vēsturi Latvijā. Savulaik cariskās Krievijas antisemītiskie likumi noteica īpašas “ebreju nometinājuma zonas” un Vidzemē ebrejiem bija atļauts dzīvot tikai divās pilsētās – Rīgā un Slokā (to uzskatāmi apliecina arī arhitektūras vēsture – ja Kurzemes un Latgales pilsētas var lepoties ar senajām ebreju kulta celtnēm, tad Vidzeme no tām ir “brīva”). Tādēļ arī Jūrmala jau vēsturiski bija izveidojusies par nozīmīgu ebreju kultūras centru (ne velti historiogrāfijā pastāv tāds jēdziens kā “Slokas ebreji”). Holokausta laikā visa Jūrmalas ebreju kopiena tika iznīcināta, tostarp 1941. gada jūlijā nodedzināja arī Bulduru sinagogu Talsu (tagad – Saldus) ielā.

Savukārt līdzās vēsturiskajam un atjaunotajam kādreizējam Bulduru viesnīcas namam uzceltas vēl divas modernas ēkas - daudzdzīvokļu dzīvojamais komplekss „Jūras pils” ar 43 elites klases dzīvokļiem. Bet atjaunotajā arhitektūras piemineklī ir ne tikai sinagoga, bet arī mūsdienīgs biznesa centrs, kurā ir biroju telpas un konferenču zāle. 

Skandalozā kazino slava

Bulduru kazino vēsture ir daudziem notikumiem un leģendām apvīta. Kaut arī spēļu nams pastāvēja tikai četrus gadus vēl līdz pašai padomju okupācijai 1940. gadā Bulduru viesnīca negribēja atvadīties no izbijušās slavas un to nesauca vis vienkārši par Bulduru viesnīcu, bet gan par viesnīcu “Bulduri Kazino”. 1989. gada 19. oktobrī laikraksts “Jūrmala” rakstīja:

“Latvijas Republikas laikā spēļu namā notikušas daudzas krāpšanas un visāda veida afēras, tādēļ tas iemantoja skandalozu slavu. Par to liecina liels skaits avīžu izgriezumu, kas apskatāmi Jūrmalas Vēstures un mākslas muzejā”.