Par dziesmu, dziesmu svētkiem un diriģēšanu: saruna ar talantīgo jaunās paaudzes diriģentu Edgaru Vītolu

Vīru kori izzūd

Kas Latvijā notiek ar vīru koriem?

Pa visu Latviju ir palikuši apmēram 20 vīru koru. Sākas jaunā sezona, un vēl būs jāprecizē: kādi kori varbūt atdzimst un veči sanāks kopā, citur varbūt koris izjucis pavisam, cits mēģina vēl kaut kā noturēties, citur parādās tādi pusprofesionāli sastāvi, kas vairāk projektu veidā strādā. Tukumā 4. jūnijā bija sievu un vīru koru salidojums, tad varēja redzēt, ka estrāde pilna ar sievām, bet vīru tikai kāda trešdaļa.

Trešdaļa tātad tomēr sanāk?

Bet tas ir Tukuma estrādē. Iedomājieties, jo šo proporciju pārceļam uz lielo Mežaparka estrādi. Agrāk jau bija tā, ka sievu un vīru koriem bija atsevišķi koncerti, tad viņi piepildīja estrādi. Kādreiz vidējs vīru koris bija 40–50 dziedātāju, normāls bija 70–80. Rīgas kori bija ap 80–85; pats vadu vīru kori "Absolventi", kurā ziedu laikos bija vismaz 80 dalībnieku. Tagad liels vīru koris skaitās ap 40, vidējs – 30–35, bet ārpus Rīgas – 25–30. Reti kurā korī ir izteikts jauniešu īpatsvars. Arī augstskolās – Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē – kori nav pilni ar jauniem cilvēkiem, studentiem.

Tur pasniedzēji dzied? Laboranti?

Nē, cilvēki no malas. Arī absolventi. Jāņem gan vērā, ka arī pandēmija ir ietekmējusi situāciju.

"Absolventi" ir sens koris?

Dibināts 1959. gadā. Pēckara gados sākumā bija klusums,  bet ap piecdesmitajiem gadiem koru kustība ļoti strauji uzplauka. Ne velti pirmie skolēnu dziesmu svētki notika 1960. gadā. Tie bija laiki, kad latviešiem jāturas kopā. Viens par visiem, visi par vienu. Tāds nosaukums korim tādēļ, ka padomju laikā tas darbojās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas paspārnē un tajā dziedāja ļaudis, kas bija beiguši akadēmiju. Viņi sanāca kopā un nodibināja kori Paula Kveldes vadībā. Tagad viņš jau ir aizsaulē. Viņš pats bija pabeidzis Lauksaimniecības akadēmiju, pēc tam arī konservatoriju. Viņš personīgi bija daudz cietis no padomju režīma, jo tajā laikā mēģināja ieplūdināt korī arī aizliegto, nevēlamo, interpretējamo repertuāru. Un viņu noņēma no trases... Sarežģīta vēsture, bet var rēķināt, ka koris darbojas no sešdesmitajiem gadiem. Tas ir labs, tradīcijām bagāts koris. Ir gan arī vecāki kori. Piemēram, "Tēvzeme", "Dziedonis", "Gaudeamus".

Kāds ir to vīru vecums, kuri vēl dzied korī? Ap 50?

Dažādi. Vidējais varētu būt ap 40. Tas nenozīmē, ka nav jauniešu. Ir, taču viņu proporcionāli ir mazāk.

Tradīciju maiņa

Pirmajos latviešu dziedāšanas svētkos vīru un sievu proporcija bija 5:1. Tagad laikam ir pilnīgi otrādi...

Ja mēs paņemam jebkuru jaukto kori, tad tur pārsvarā ir divas rindas ar dāmām un viena nepilna rinda ar vīriem. Ja skatāmies tieši vīru korus, proporcija būs vēl mazāk, jo tajos ir tikai 500 dziedātāju pa visu Latviju. Bet pavisam kopā visos koros, kas piedalās dziesmu svētkos, ir 16–17 tūkstoši dziedātāju. 

Tur jau vairs nav pat 1:5, drīzāk 1:50!

Starp citu, latviešiem nevajadzēja par pirmajiem skaitīt 1873. gada dziesmu svētkus, jo tā mēs zaudējām igauņiem, kuri savējos sarīkoja  1869. gadā. Mums vajadzēja par Vispārējiem dziesmu svētkiem saukt tos pirmos, kuri notika Dikļos, kur pulcējās seši vīru kori ar 120 dziedātājiem tagadējā Neikena estrādē. Būtībā tie bija pirmie dziedāšanas svētki, kur nāca kopā kori, un tas notika 1864. gadā. Tātad deviņus gadus pirms 1873. gada vispārējiem svētkiem. Dikļos bija vīru kori un viens bērnu koris, tie visi bija draudzes locekļi. Vācbaltu tradīcijas...

Tā tie vīru kori caur laikiem auga un brieda. Pirmās kordziesmas ir rakstītas izteikti vīru koriem. Pagājušā gadsimta septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi bija zenīta laiks vīru koriem. Tie bija fenomenāli laiki, jo vidusmēra koris nesatilpa vienā autobusā, vajadzēja divus.

Kāpēc tajā laikā bija tāds pacēlums?

Tas tā veidojās sociālpolitiski. Kaut kā tie dziesmu svētki ir izdzīvojuši visus 150 gadus. Tā tas bijis visās trīs Baltijas valstīs. Lietuviešiem gan visšvakāk, bet bija diezgan līdzvērtīgi. Mums tagad nevajadzētu palaist to visu pašplūsmā un atstāt nepieskatītu, vajag kaut ko izdomāt, lai tas iedzirksteļo, atdzimst.

Ja man jautātu, kā dabūt mūsdienu jaunieti uz kori, tad vajadzētu visiem kopā pateikt, ka tā ir nevis kaut kāda veca tradīcija, bet tas ir kruti šodien, tas ir forši, atraktīvi. Man ir disertācija par to, kā mēs varam kori attīstīt, padarīt dzīvu, pilnveidot. Es strādāju skolā, un man nav problēmu piesaistīt jauniešus – mums korī ir 80–90 dziedātāju, ar to esmu skatēs piedalījies. Lielākais sastāvs bijis 127. Tātad vēstījums varētu būt – koris un kustība, koris un atraktivitāte. Ja dziedi Emīlu Dārziņu, tad, protams, netaisīsi nekādu šovu, bet, ja paņem kādu mūsdienu korim rakstītu gabalu, piemēram, Lauras Jēkabsones vai Valta Pūces rakstītu, tam var pielikt daudz ko interesantu klāt, lai tā vairs nebūtu pasīvā stabiņu salikšana uz skatuves, kur visi stāv miera stājā. Nevajag atteikties no visa vecā, bet der ieskatīties arī jaunajā. Mēs nepiesaistīsim jauniešus, ja stāstīsim, ka koris ir veca tradīcija. Ja veca, tad ko jaunietim tur darīt?

Kas tagad notiek pamatskolā, vidusskolā? Tur vispār vēl ir mūzikas mācība?

Mācību priekšmets mūzika ir iekļauts mācību programmā līdz devītajai klasei. Lielās vidusskolas un ģimnāzijas arī kaut ko piedāvā. Obligātā kora vairs nav, tagad ir interešu izglītība. Koris pielāgots jēdzienam pulciņš, līdzīgi kā tamborēšana vai programmēšana.

Deviņdesmitajos gados daudziem regulārie koncertbraucieni uz ārzemēm bija tas burkāns, kas motivēja dziedāt korī. Bet kuru tagad vairs iekārdināsi ar braucienu autobusā uz Itāliju...

Jā, zinu, ka koris "Absolventi" līdz politiskās iekārtas maiņai daudz braukāja uz Austrumiem, bet deviņdesmitajos atvērās Rietumi. Kori varēja braukt uz starptautiskajiem konkursiem Eiropā, kur mēs kļuvām ļoti pazīstami un mūsu kori regulāri uzvarēja konkursos. Kur vien mēs braucām, tur dabūjām "Grand prix!" Kā latviešu koris brauc, tā gūst medaļas! Tagad jau tas viss ir nedaudz citādi. Trīs klikšķi telefonā – un tev ir aviokompānijas pēdējā brīža piedāvājums.

Tagad galvenā motivācija ir dziesmu svētki. Es gan neesmu tā viedokļa atbalstītājs, ka būtu jāgatavojas tikai uz dziesmu svētkiem – kādam taču korī jādzied arī svētku starplaikā! Gatavošanās taču sākas jau tad, kad svētki beidzas. Kori nevar nodibināt tagad. Ir jāsanāk kopā, jāpierod vienam pie otra. Mēģinājumi aizņem 40–50 procentus no kora dzīves. Ne velti to sauc par kolektīvu, nevis vienkārši cilvēku grupu, kas nāk, stāv un dzied. Viņiem jābūt īpašam "connection".

Man ir arī jauktais koris "Aura". Tur ir izveidojusies tāda kā draugu grupa, kura ne tikai dzied kopā, bet arī sporto vai spēlē prāta spēles. Korī ir jābūt kaut kādam pamatam, vēl kaut kādām kopīgām interesēm, jo šie cilvēki taču korī kopā pavada diezgan ilgu laiku.

Diriģēšanas noslēpumi

Vai tu vari diriģēt simfonisko orķestri?

Es varu! Esmu arī to darījis.

Kā atšķiras kora un orķestra diriģēšana?

Teorētiski takts figūra paliek tādi pati, bet atšķirība ir vietās, kur tu dziedātājiem rādi ieelpu – viņiem tas ir nepieciešams. Orķestrī ne visiem mūziķiem ir noteiktos brīžos jāieelpo, te tad arī atšķirība. Viss ir atkarīgs no zināšanu bāzes, jo dziedātājiem viss ir skaidrs – te ir tenori, basi vai soprāni, alti, kur jāpārzina katras balss specifika, kā arī vokāls. Ja tu esi orķestra diriģents, tad tev ir jāzina katrs instruments. Tur nav tā, kā korī, kur ir četras atsevišķās grupas – orķestrī ir instrumenti. Un tev ir katrs  no tiem jāpārzina, ko un kā tam vajag darīt. Kora partitūras notis ir  vieglāk pārskatāmas, bet orķestra partitūrās viss jāuztver vienlaicīgā gājumā.

Kāds lapas pāršķir?

Pats pāršķir. Labāk ir, ja diriģē no galvas. Opernieki tā arī dara, viņi jau zina izrādes. Tāpat man ir ar kordziesmām. Paprasiet man nodiriģēt "Lauztās priedes" vai "Gaismas pili" – nodiriģēšu jebkurā diennakts laikā.

Vai diriģentam ir jābūt absolūtajai dzirdei?

Nē. Ir muzikālā, melodiskā, harmoniskā un absolūtā dzirde. Absolūtā ir tad, kad tu uz dullo vari pateikt, kāda skaņa skan. Koristam ir jābūt muzikālai dzirdei. Diriģentam vajadzētu dzirdēt, kā skan kopā akords. Un ir tāda lieta kā intonācija – jo spicāka tev ir dzirde, jo labāk tu dzirdi, vai skaņa ir par augstu vai par zemu.

Diriģenti pārsvarā ir vīrieši?

Ja mēs runājam par virsdiriģentiem, tad jā, taču ir arī diriģentes. Dāmas es varētu nosaukt tikpat daudz, cik kungus. Agita Ikauniece, Aiva Birziņa, Māra Marnauza, Ilze Valce un citas.

Redzēts, ka reizēm diriģē ar zizli, bet reizēm vienkārši ar rokām. No kā tas ir atkarīgs?

Kori mēs diriģējam ar rokām, jo rokai ir jābūt plastikai. Orķestrim var būt zizlis. Tas ir saistīts ar to, ka nepieciešams precīzi norādīt dziesmas sākumu tā, lai visi to redz.

Zizlis diriģentam laikam ir tāds privāts priekšmets. Vai jūs tos laužat kā tenisisti raketes?

Kā nu kurš. Dažiem ir laimes zižļi jeb saucamie talismani, ko sargā kā acuraugu, bet reizēm zižļi lūst. Koru diriģentiem faktiski nav zižļu. Parasti tie ir vai nu pūtēju, vai simfoniķu diriģentiem.

Superdiriģents var nodiriģēt ar pildspalvu vai tējkarotīti?

Var, taču tas nebūs pieklājīgi.

Un kā ir ar žestikulāciju? Leģendārais Jānis Dūmiņš parasti tik enerģiski žestikulēja...

Tas atkarīgs no diriģenta, vietas, situācijas un mūzikas. Mūzikas akadēmija pieturas pie akadēmiskā žesta, kurš ir diezgan savākts. Žesti atšķiras pēc telpas plašuma un dziedātāju daudzuma. Un vēl – jo mazāks žests, jo klusāka skaņa, jo skanīgāk jāspēlē, jo plašāk jārāda. Dūmiņam bija jādiriģē "Jāņu vakars", kur pēdējās divas lapaspuses ir uzrakstītas "forte" vai "fortissimo", un beigās trīs "forte" dinamikā, tur jau citādi nekādi nevar, kā vien ar plašu žestikulāciju! Turklāt Mežaparka estrāde ir īpaša vieta, kas prasa īpašu domāšanu. Tur plašums ir tik liels, ka diriģents kori dzird ar nelielu novēlošanos, taču jāprot šai niansei pielāgoties. Ne katrs to var.

Dziesmu svētku fenomens

Ja atskatāmies uz koru repertuāru, vai tajā kaut kas vēl ir palicis no pirmajiem dziesmu svētkiem 1873. gadā?

Ir grūti pateikt, vai tieši no 1873. gada, bet ir pa kādai tautasdziesmai.

Piemēram, "Cekulaina zīle dzied"...

Jā, Jāņa Cimzes vai Dāvja Cimzes tautasdziesmu apdares. Pirmajos svētkos tāda latviešu repertuāra sevišķi daudz pat nedrīkstēja būt. Bija baznīcas dziesmas, tad vēl tautasdziesmu apdares. Vīru kora dziesmas pamazām pēc tam tapa – tās rakstīja Jāzeps Vītols, Andrejs Jurjāns, vēlāk gan Mediņi, gan Emīls Dārziņš. Tās visas ir bijušas dziesmu svētkos.

Baltijā jau vispār valstu dibināšana varēja būt diezgan saistīta ar dziesmu svētkiem, ar pašapziņu, ka mēs tomēr esam viena tauta.

Droši vien kopības izjūta dziesmu svētkos bija īpaša, jo kur tad vēl cilvēki tajos laikos sanāca kopā? Baznīcā un krogā, vēl kapusvētkos reizi gadā...

Es aizdomājos, kā kādreiz varēja noorganizēt dziesmu svētkus ar analogo telefonu vai vispār bez tā. Tev piezvanīja, un, ja tu nebiji uz vietas, tad kādam bija jāpieraksta viss uz lapiņas: “Rīgā 20. septembrī desmitos rajonu vadītāju sanāksme.” Un neviens nepārzvanīja, vai tu tiksi un vai viss paliek spēkā.

Viena dāma, kura astoņdesmitajos gados bija Rēzeknes metodiskās apvienības vadītāja skolēnu svētkos, stāstīja, ka aizbraukusi uz sanāksmi  Rīgā ar pilnīgi jaunu burtnīcu. Pierakstījusi pilnu, aprakstījusi visus vākus, tad atbraukusi atpakaļ uz savu rajonu, sasaukusi visus skolotājus un izstāstījusi, kas kuram jādara. Janvārī pateica – skate būs 15. martā pulksten desmitos tautas namā! Un visiem jābūt, nav variantu.

Savukārt mūsdienās ir tāds bardaks ar organizēšanu – e-pasti, īsziņas...

Kāda pašam bija sajūta, pirmo reizi stājoties dziesmu svētku kopkora priekšā?

Fantastiska. Mana pirmā reize bija skolēnu svētkos 2015. gadā. Man bija jādiriģē Raimonda Paula dziesma ar Knuta Skujenieka vārdiem "Es nāku no mazas tautas". Režisori bija izdomājuši, ka tas būs pirmais gabals, kura laikā starp ejām nāks visi skolu koru diriģenti. Beigās sanāca tāds lielformāta gabals. Tas ir sevišķs mirklis, kad uz tavu vienu rokas mājienu padsmit tūkstoši reizē ieelpo un sāk dziedāt. Tas ir liels uzticības kredīts. Jo, ja dziedātājam nepatiks, tu vari vicināties, cik tu gribi, viņš tik un tā nedziedās skaļāk.

Tātad tev kā diriģentam vajag iepatikties koristiem, tajā pašā laikā panākt, lai pret tevi būtu respekts?

Tās ir grūtas robežas starp vadītāju, draugu, kolēģi, cīņubiedru...

Kādreiz diriģents tikai diriģēja kori, bet tagad tā ir neliela daļa pienākumu. Mums ir jārūpējas par visu: telpām, notīm, tērpiem, projektu rakstīšanu, transportu un tā tālāk. Būtībā tā jau ir producēšana. Kad top koncerts, tad klāt nāk arī rūpes par apgaismošanu, apskaņošanu, režisoru, koncertmeistaru, solistu vai programmas pieteicēju, plus vēl jāslēdz līgumi. Par laimi, man gan ir daudz palīgu, kas palīdz ar organizēšanu, paldies viņiem visiem!

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.