Rakstnieks Arno Jundze: "Arī diloņslimajiem brāļiem Veidenbaumiem bija karaklausības apliecības"

Teorija, ka mēs, ceļojot cauri laikmetiem un dzīvēm, esam vieni un tie paši, ir sena kā pasaule. Laiku pa laikam nākas atzīt – kaut kas šai stāstā slēpjas. Varbūt tā ir vienkārša un cilvēciska vēlme cerēt, ka lielajā kosmiskajā ritmā esam kaut kas vairāk par viendienīti, kas vakarā sakļauj spārnus, lai nekad vairs nepamostos. Varbūt vainojams ticības gēns, kura izcelsme mūsos tā arī nav izskaidrota. Bet varbūt šajā noslēpumainajā padarīšanā slēpjas kaut kas pārdabisks, par ko viens filozofs jau krietni sen teicis  – pierādījumi šajā jomā neesot iespējami.

Rakstot romānu par Eduardu Veidenbaumu un viņa dieva un kosmiskās kārtības meklējumiem, par to nācās domāt jo bieži. Likteņa ironija, teksts tapa pandēmijas laikā, kad, Blaumaņa vārdiem runājot, “nāves ēnā” sajūta izpaudās jo spilgti. Tagad mēs, protams, varam viszinīgi pasmaidīt par pandēmijas sākumu – 300 dienā inficētiem Covid-19 pacientiem, par stingro lokdaunu un totālo mājsēdi, kas tobrīd, 2020. gada aprīlī, šķita mūžīga.

Tomēr pandēmijas pirmā gada ziema bija tieši tāda – eksistenciālu pārdomu pilna, un daudzi mūsu tautieši, līdzīgi kā savulaik Florences patricieši mēra epidēmijas laikā, slēpās kaut kur laukos. Florences bagātie toreiz varēja nobēgt burvīgās Fjēzoles vīna dārzos, savukārt latviešiem bija iespēja atcerēties par ilgstoši piemirstajām, bet nu pēkšņi par aktuālām kļuvušajām viensētām. Kā toreiz teica kāds paziņa – tagad jau laukos aiz katra krūma sēž pa rīdziniekam un atjauno sabrukušās dzimtas mājas.

Uz šāda fona Veidenbauma laiks – 19. gadsimta septiņdesmitie, astoņdesmitie un drusciņ deviņdesmitie gadi – toreiz ieblieza kā senā vikingu sāgā – ar vāli pa pieri. Secinājumi bija diezgan interesanti. Jā, mūsdienās esam sadūrušies ar Covid-19.

Tā ir sērga, kas Holivudas filmu ietekmē 2020. gadā spēja uzburt apokaliptiskas ainas; toreiz Bergamo iedzīvotājiem Itālijā tās diemžēl kļuva par realitāti. Mirušo bija tik daudz, ka, nodrošinot epidemioloģisko kārtību, nācās lūgt talkā armiju.

Tomēr vai tas ir kas neparasts, līdz tam nepiedzīvots un ekstrēmi bīstams? Kā bija 19. gadsimta nogalē? Sāksim ar Veidenbaumu nokāvušo sērgu. 1882. gadā vācu ārsts Roberts Kohs atklāja tuberkulozes nūjiņu, tomēr 1892. gadā šīs zināšanas mūsu dzejniekam nedeva neko. Pagāja gandrīz 40 gadu līdz pirmajai prettuberkulozes vakcīnas izgudrošanai, bet tikai 1944. gadā beidzot tika konstatēts, ka streptomicīns slimību spēj nopietni apkarot. Eduardam Veidenbaumam, viņa brāļiem Kārlim un Voldemāram, tāpat kā tūkstošiem citu latviešu šie enciklopēdiskie fakti nepalīdzēja. Viņi mira skarbā un nevienlīdzīgā cīņā pret tuberkulozi – līdzīgi kā miljoniem cilvēku visur pasaulē.

Kaulainā dāma ar izkapti pļāva, nešķirojot, vai ienākusi augstmaņu pilī vai nabagu ļaužu būdiņā. Vēl vairāk pārdomu, rakstot romānu, mani izraisīja atklāsme, ka nekas taču nav beidzies. Tiek lēsts, ka joprojām pasaulē ik gadus no tuberkulozes mirst 1,1 miljons iedzīvotāju un tā esot otra nāvējošākā slimība pēc AIDS. Esam pieraduši.

Eduarda Veidenbauma laikā dzīve bija traģiski vienkārša. Ja tev ir dilonis, tu mirsi. Ja esi saaukstējies un dabūjis plaušu karsoni, tā ir droša zīme, ka nonāksi kapos. It kā ar to nepietiktu, laiku pa laikam avīzes ziņoja par jaunmodīgo influences sērgu. Tā toreiz dēvēja gripu. No gripas līdz plaušu karsonim reizēm ir viens solis. Rezultātā garantēta vieta smilšu kalniņā. Protams, līdz bēdīgi slavenajai spāņu gripai Veidenbauma dzīves laikā vēl kāds laiciņš bija jāpagaida, tomēr arī lokāli holeras un tīfa uzliesmojumi tolaik bija ikdiena. Ar šīm abām kaitēm 19. gadsimta medicīna puslīdz prata tikt galā, un mirušo skaits nebija tik iespaidīgs kā viduslaikos. Tomēr cilvēki slimoja un mira. Interesanti, kā tāda 19. gadsimta epidemioloģiskā katastrofa visā savā baisajā letālo slimību daudzveidībā izskatītos mūsdienu Pasaules Veselības organizācijas un Slimību profilakses centra preses konferenču kontekstā?

Pie visa šī jāņem vērā arī neizskaidrojamo pašnāvību vilnis jaunu vīriešu vidū. Viņa augstība sifiliss tolaik bija neārstējama un baisa slimība, kas nodrošināja garantētu plānprātību ilgtermiņā un šausminošas ķermeņa deformācijas. Lai slimību dabūtu, reizēm pietika ar dažām baudas un svētlaimes minūtēm, bet nākotnes perspektīvas šajos gadījumos šķita tik atbaidošas, ka daudzi labāk izvēlējās cilpu vai lodi. Kā nu nesaslimt, ja katrā sevi cienošā Krievijas impērijas pilsētā bija krogi un priekamājas, bet nekādu kontracepcijas iespēju. Iespēja iedzīvoties briesmīgajā un nāvējošajā slimībā bija tik biedējoši reāla, ka saprātīgi turīgo atvašu vecāki nekautrējās apgādāt savus dzimumbriedumu sasniegušos jaunekļus ar veselīgām konkubīnēm. No tiem laikiem vēsturē ir palicis gan stāsts par Romanovu dzimtas pēctecim piesaistīto smuko poļu balerīnu, gan par vecākā Pliekšāna jaunajam Pliekšānam piesūtīto kalponīti. Pēdējais gan dienasgrāmatā sūrojās par to, ka viņam nekas īpaši neesot vedies.

Var vaicāt, kam gan viss šis garais ievads, kas droši vien varētu būt vēl krietni garāks. Vienkārši tāpēc, ka nepielūdzamie fakti liecina – 19. gadsimta nogalē iespēja dabūt galu no kādas pandēmijas bija krietni vien reālākā nekā 21. gadsimtā. Visas šīs mūsdienīgās runas par drīzo pasaules galu ir izēstu olu čaumalu vērtībā. Cilvēce nudien ir atsperīga kā kaķis un nemirs no kāda draņķa vīrusa, lai cik briesmīgs tas šķistu. Turklāt mūsdienās medicīna un zinātne attīstās krietni straujāk nekā tolaik un pasaulei nebūs jāgaida vairāk nekā pusgadsimts līdz nākamā penicilīna vai streptocīda atklāšanai.  

Īstenībā, bet par to tikpat kā nerunājam un nedomājam, Latvija un tās cilvēki apmēram reizi divdesmit gados balansē uz būt vai nebūt naža asmens tikai tāpēc, ka esam atkarīgi no sava lielā kaimiņa un dažādos laikos arī valdnieka iegribām. Kalpot par atomlietussargu – vietu, kur notriec ienaidnieka izšautās raķetes, – nebija nekas patīkams visu Aukstā kara laiku, tomēr īpaši seksīgi tas droši vien bija Karību krīzes laikā, kad likās, raķetes tūlīt lidos abos virzienos. Tad politbiroja pasaku Jūļi internacionālās draudzības vārdā iebruka Afganistānā tā, lai to nepagūtu izdarīt amerikāņi. Šī rīcība nostādīja septiņdesmito un astoņdesmito gadu latviešu jaunekļus eksistenciālās krustcelēs – paraus vai neparaus karot Afganistānā? Tāds, lūk, bija jautājums.

Tad nāca Čornobiļas katastrofa ar solījumiem tās seku likvidatoriem – mēs jūs neaizmirsīsim. Protams, ka aizmirsa. Kā gan citādi. Tam sekoja barikāžu janvāris, ko ievadīja asiņainie Baku un Viļņas notikumi. Par to, cik Azerbaidžānas galvaspilsētā noslepkavoto tika sasviesti jūrā, mūsu vēsturnieki klusē. Mums nosacīti paveicās.

Tagad jau kuro mēnesi guļamies un ceļamies ar ziņām par karadarbību Ukrainā. No sākuma sabiedēti un saspringuši, nu jau mazāk vai vairāk apnikuši.

Kaimiņvalsts politbiroja jaunie un ne mazāk ļaunie pasaku Jūļi to dēvē par ierobežotu specoperāciju nacisma apkarošanai, bet mēs dzīvojam nāves ēnā un esam sašutuši par obligātā militārā dienesta plāniem un vakcināciju. Kā lai te neatceras, ka arī diloņslimajiem brāļiem Veidenbaumiem bija karaklausības apliecības un daudz netrūka, ka vecāko brāli Kārli paņemtu dienestā. Tad Eduardam nāktos saimniekot Kalāčos un viņš kā dzejnieks nepiedzimtu. Rezultātā nebūtu nedz mana romāna, nedz šā raksta.