Valts Pūce savu 60. jubileju sola svinēt, kad ukraiņi uzvarēs karā

Ar ko zīmīgs šis laiks, kuru piedzīvojam?

Šodien vairāk nekā jebkad no augšas tiek uzspiests oficiālais, pareizais viedoklis, tomēr es vēlos saglabāt tiesības uz savu individuālo viedokli. Un visi tie, kuri iebilst pret oficiālo viedokli, tiek iedzīti zemē. Tas viss ož pēc totalitārisma, nav ne smakas no demokrātijas. Ļoti spilgti tas izpaudās pandēmijas laikā, kad piedzīvojām šo briesmīgo ligu – kovidu. Tieši tad valsts vara nodemonstrēja savu vardarbīgo politiku. Skaidrs, ka bija jāievieš ierobežojumi, bet veids, kā tas tika izdarīts, izslēdza jebkādu individuālu izlemšanas iespēju. Manuprāt, tas bija ļoti slikti. Es personīgi pievienojos uzskatam, ka nepieciešams vakcinēties, bet saprotu arī tos, kas nebija ar mieru to darīt. Un man nepatika valsts attieksme – kā tā attiecās pret cilvēkiem, kuri nevakcinējās. Mēs visi tikām sašķiroti un sadalīti. 

Par visām šīm lietām es varu spriest varbūtības formā, jo konkrētais laiks ir īpašs, turklāt es neesmu Delfu orākuls. Es nevaru pateikt, kā bija vai nebija pareizi, un vēl mazāk – kā būs vai nebūs pareizi. Es varu tikai novērtēt stilu un formu, kā mēs konkrētās lietas risinām. Un saistībā ar kovidu mēs šīs lietas risinājām neprasmīgi. Es zinu vairākus gadījums, kad tiem, kuri potējās, radās veselības problēmas.

Man simpātiska un pieņemama šķita Zviedrijas valdības attieksme pret saviem cilvēkiem. Tā bija cilvēcīga un demokrātiska. Iespējams, kāds teiks, ka Zviedrijā bija sliktāki rādītāji, raugoties uz saslimušo un mirušo statistiku, taču ļoti svarīga ir forma un veids, kā vara attiecas pret cilvēkiem.  Zviedrijas valdība deva ļaudīm izvēles iespējas, tie bija ieteikumi un rekomendācijas. Arī mums nepieciešams rīkoties tāpat, ja vien vēlamies būt demokrātiski.

Vai nav tā, ka visa pasaule kļūst arvien totalitārāka?

Protams. Latvija ir tikai maza daļiņa no pasaules sabiedrības, mēs velkam līdzi lielajiem. Mēs dziedam lielā korī, bet kordiriģents atrodas kaut kur citur. Skaidrs, ka pasaule kļūst totalitārāka, bet šis jau nav pirmais gadījums – pasaulē viss atkārtojas. Ja paraugāmies vēsturē, redzam, ka piedzīvotā krīze nav nekas ārkārtējs, mūsu planētu ik palaikam piemeklē lielas krīzes. Kā piemēru varam ņemt Pirmo pasaules karu, kas notika pirms vairāk nekā simts gadiem. Pasaule totāli pārveidojās, radās jaunas valstis, tai skaitā arī Latvija. Notika agrāko vērtību pārvērtēšana. Par to visu reiz labi izteicās Šveiks – to varam lasīt Jaroslava Hašeka darbos.

Bija briesmīgs karš, pēc tam spāņu gripa. Tagad notiek otrādi. Vispirms bija kovids, tagad – karš. Esam līdzīgā situācijā, varam vilkt paralēles. Pēc gadiem divdesmit sekoja Otrais pasaules karš, atkal tika pārdalīta pasaule. Arī šeit saskatāmas paralēles – agrāk bija Hitlers, bet tagad ir Putins. Visas šīs lietas ir cikliskas, un mēs esam spiesti tās pārdzīvot.

Vai esat gatavs pārziemošanai?

Tagad esmu savās lauku mājās Mazirbē, 300 metru no jūras. Malku sagādāju jau pirms diviem gadiem, kad tā bija ievērojami lētāka. Bet vienalga būs jātaupa. Skaidrs, ka šī enerģētiskā krīze kaut kad atrisināsies, tāpēc es ieteiktu netaisīt baigo paniku. Pirms sākam žēloties, padomājam, kā iet ukraiņiem. Es piemērošos – lieku reizi neaiziešu uz restorānu un lieku reizi neaizbraukšu uz savu lauku māju. Es pamainīšu savu dzīves stilu, netērēšu tik daudz. Tas ir dzīves sīkums, mīļie draugi.

Dzīvot pārmaiņu laikā – tas ir jauki vai briesmīgi?

Tas ir ļoti vērtīgi. Aiz izmisuma par dzīves dārdzību mēs to vērtīgumu nemaz nepamanām. Taču šis pārmaiņu laiks ved uz labāku nākotni. Dzīves skarbie brīži mums ļauj sasniegt jaunu līmeni. Tagad jau ir redzams, ka šis nākamais līmenis būs saistīts ar enerģētikas jomu. 

Agrāk Rietumu pasaule daudz filozofēja par zaļo enerģiju, bet tā bija tika tāda filozofēšana. Tagad ir skaidrs, ka nav citu variantu. Tagad būs grūta ziema un, iespējams, būs grūta arī nākamā. Taču mēs ejam uz jaunu līmeni. Cilvēks pēc savas dabas ir slinks un kūtrs, un visi šie pārmaiņu brīži piespiež kaut ko darīt,  meklēt risinājumus. Jau tagad Latvijā salikti pietiekami daudz saules paneļu, un būs vēl. Ja nerunājam par tām šausmām, kas notiek Ukrainā, visas šīs pārmaiņas ir ļoti nepieciešamas.

Kaut neesat Delfu orākuls, kādas ir jūsu prognozes par karu?

Man ir pesimistiskais un optimistiskais scenārijs. Pesimistiskais variants vēsta, ka krievi nostrādās lielas cūcības un izmantos atomieročus, bet optimistiskais stāsta, ka viņi paši savā valstī saies konfliktā un cits citu apsitīs. Es ticu ukraiņu uzvarai un domāju, ka austrumu monstrs beidzot tiks nolikts pie vietas. Nav labi tā teikt, bet es ceru uz pilsoņu karu Krievijā. Kamēr Krievijas tauta balstīs šo režīmu, tikmēr tas turēsies. Kad tauta izlems, ka nevajag balstīt, notiks lielas pārmaiņas. Un tādā gadījumā, iespējams, izveidosies jaunas valstis.

Cik šis laiks ir pateicīgs radošām aktivitātēm?

Man šis gads bija ražīgs. Uztaisīju programmu ne tikai Radio korim, bet arī pūtēju orķestra Rīga jubilejas koncertam. Tad vēl tapa Dziesmu svētkiem paredzētā ievada kompozīcija un lielkoncerta fināla gabals koklēm. Visa vasara pagāja darbos, nesanāca to īsti izbaudīt.

Starp citu, šis ir mans jubilejas gads, smalka lieta. Bija ieplānots to atzīmēt, bet kara dēļ atcēlām brīnišķīgu koncertu  ar valsts kori un Liepājas simfonisko orķestri. Pasākums bija iecerēts aprīlī, bet karš jau ritēja pilnā sparā, un es vairs nebiju spējīgs domāt par jubilejas atzīmēšanu un svinēšanu. Šo koncertu mēs pārceļam uz nākamo gadu, kad svinēsim Ukrainas un visas civilizētās pasaules uzvaru pār dinozauriem.

Gadu skaitlis 60 iepriecina vai sarūgtina?

Sarūgtina. Daudzi koķetē ar savu vecumu, bet man negribas to darīt. Sešdesmit – tas tomēr ir daudz, turklāt laika paliek arvien mazāk. Pagaidām vecums gan neietekmē manu profesionālo varēšanu. Man ir ko teikt, un kaut kas arī sanāk. No tāda viedokļa nav pamata bēdāties.

Kinorežisors Rolands Kalniņš nodzīvoja līdz 100.

Arī es izvirzu sev tādu mērķi, jo šajā jautājumā svarīgi ir orientieri. Ja tu noorientējies uz 65, tad gals jau ir klāt, bet, ja esi gatavs dzīvot līdz 100, tad esi labākajā vecumā. Pats galvenais ir saglabāt enerģijas dzirksti un gatavību izprast šo pasauli, kas visu laiku dramatiski mainās. Un tad vēl nepieciešams iemācīties no šīm izmaiņām paņemt to vērtīgāko, kas turpmāk varētu noderēt. To es novēlu ne tikai sev, bet arī citiem.

 Kur labāk strādājas – pilsētā vai laukos?

Laukos. Man ir kabinets, pa kura logu redzu dižpriedi, kas mani iedvesmo uz lieliem darbiem. Skaidrs, ka laukos strādājas labāk nekā pilsētā. Iespējams, tas saistīts ar vecumu, jo, kā redzu, jauniem cilvēkiem vairāk patīk pilsēta, drūzma un tusiņi. Arī man jaunībā bija līdzīgi, bet pēdējos desmit gadus es jūtu, ka man vislabāk patīk skats pa logu uz manu dižpriedi. Un tad vēl putnu čivināšana un jūras šalkas. Tas viss mani iedvesmo, savukārt Rīgas drūzma –  tā mani nerosina, tā mani traucē.