Vilis Daudziņš par dziesmu svētkiem veltīto filmu, tautastērpu kastingu un savām attiecībām ar zirgiem

Bārdaino hipsteru kolektīvs

Vai pats kādreiz esi korī dziedājis?

Vecāki mani mēģināja aizvest uz kori, taču es aizmuku. Un biju par to ļoti priecīgs, jo koris vienmēr bija plkst. 7.30 kā pirmā stunda. Tad man likās, ka tas ir brīnišķīgi, ka esmu ticis vaļā no kora, taču tagad to nožēloju, jo tomēr esmu izvēlējies tādu profesiju, kurā būtu vēlams prast dziedāt. Taču diemžēl man nav tādu dotību.

Ja runājam par 1873. gada dziesmu svētkiem, tad parasti priekšstats ir diezgan romantizēts – kā nu visi dodas dziedāt, saģērbušies smukos tautastērpos. Taču, ja paskatāmies tā laika bildes, tad nekādu tautastērpu tur nav...

Katrs nāca tā sapucējies, kā nāktu uz jebkuriem godiem. Godu drēbes dažādos reģionos atšķiras, toties viena pagasta ietvaros varēja būt līdzīgi,  tādēļ sanāk kaut kas līdzīgs tautastērpiem. Patiesībā jau lielā mērā interese par etnogrāfiju un tradīciju pētīšanu radās, pateicoties vāciešiem, kuri to aizsāka, bet latvieši vēlāk turpināja. Tad arī sākās mūsu lielo vīru – jaunlatviešu – laiks.

Dziesmu svētku organizēšana lielā mērā saistās ar Rīgas Latviešu biedrības darbu, ko varēs redzēt arī filmā. Kādu varoni tu tajā atveido?

Bernhardu Dīriķi – viņš bija Latviešu biedrības priekšnieks. Ļoti interesants vīrs; mūsdienās viņš būtu kāda ietekmīga elektroniskā medija īpašnieks, jo viņš bija pirmais, kurš izdeva nedēļrakstu latviešu valodā. Tajā ikviens katru nedēļu varēja uzzināt jaunumus gan par elefantiem un žirafēm, gan par jaunākajām agrotehnikas vēsmām pasaulē, gan par turku karu. Var teikt, ka viņš ar savu mediju ieveda latviešus pasaulē un ļāva saprast, kas tajā notiek. Tajā laikā latviešiem jau bija ļoti liels lasītpratēju skaits, atšķirībā no daudzām citām tautām Krievijas impērijā. Bernhards Dīriķis bija ļoti nozīmīga persona mūsu vēsturē.

Tā kā stāsts ir par notikumiem, kas risinājās pirms 150 gadiem, tad īsti jau mēs nezinām, kāds viņš bija. Taču man šī distance ļoti patīk, jo pieļauj zināmu spēlēšanos ar tēlu. Pats stāsts arī ir interesants: kā latviešu vīri saspļauj saujās un ļoti īsā laikā uztaisa dziedāšanas svētkus. Turklāt dara to, pamatīgi lekdamies savā starpā, kā jau tas latviešiem pierasts. Tomēr beigu beigās vienojās par lielo ideju.

Un par ko bija lekšanās? Kurš lielāks priekšnieks?

Jā, jā – man kā pirmajam Latviešu biedrības priekšniekam ir konflikts ar arhitektu Jāni Baumani, kurš tagad nācis pie varas.

Droši vien var dot fantāzijai vaļu, mēģinot iztēloties, kā tad šis kungs pirms 150 gadiem varēja izskatīties un uzvesties...

Mums ir brīnišķīga grimētāja Beata Rjabovska – īsta māksliniece un burve. Patiesībā jau citādas grima mākslinieces es savā dzīvē nemaz neesmu saticis. Grimēšana aktierim ir ļoti svarīga, man tas ir pārejas mirklis starp to dzīvi, kas paliek uz ielas, un to, kas būs uz skatuves. Tā ir pārtapšana tēlā.

Atgriežoties pie Beatas – tas bija ļoti smalks un piņķerīgs darbs, jo vispirms no manas galvas un zoda tika veidots nolējums, lai pēc tam man neskaitāmas reizes nevajadzētu iet piemērīt bārdu. Un tikai pēc tam bārda tiek pielāgota un iedzīvināta manā sejā. Jo tur jau tajos laikos visi bija bārdaini – īsts hipsteru kolektīvs! Atceros, jau bērnībā, kad skatījos vecās bildes, ko man rādīja vecmāmiņa, tajās vecvectēvam, kurš bija beķeris, bija tāāādas ūsas! Piecus vai sešus centimetrus gaisā! Un, kā jau beķerim, tās ūsas bija apbirušas ar miltiem.

Bārda nekrīt nost?

Nē, ko jūs! Tagad ir brīnišķīgas līmes. Parasti jau sāpīgākais process ir bārdas noņemšana. Tiesa, ja jāfilmējas karstumā, tad gan grimētājam ir daudz darba, lai pirms katra dubla pieskatītu, vai kungam ūsas nav atlīmējušās.

Ikdienā laikam tikai retais aktieris nēsā ūsas vai bārdu?

Dažiem kolēģiem ir, taču tas, protams, uzliek zināmus ierobežojumus. Tad jāskatās, kā to integrēt lomā. Vai arī jāgriež nost. Nopietni runājot, aktiera seja ir kā matrica, no kuras var izveidot jebko. Aktierim ir jābūt nekādam – te es nerunāju par viņa intelekta līmeni, bet gan par izskatu. Principā viņam jābūt neredzamam.

Droši vien uz pirmajiem dziesmu svārkiem no laukiem sabrauca daudz tādu cilvēku, kuri pirms tam Rīgā nekad nebija bijuši...

Protams. Varam tikai mēģināt iedomāties, kā viņi vispār brauca uz Rīgu laikos, kad galvenais pārvietošanās līdzeklis bija zirgu pajūgs. Katru dienu nobrauca kādu gabalu un tad nakšņoja iebraucamajā vietā. Nonākot Rīgā, viņi ieraudzīja lielas mājas, kādas varbūt nekad nebija redzējuši – ja nu vienīgi barona pili. Taču Rīgā jau bija mājas ar pieciem un sešiem stāviem. Gan jau bija ko brīnīties.

Mani pašu ļoti interesē visi sadzīviskie sīkumi. Piemēram, tualetes. Tagad Dziesmu svētku estrādē ir mūsdienīgas un lielas tualetes. Tas skats, kad piecdesmit veči vienlaikus stāv pie pisuāriem, ir varens! Bet cik mazmājiņu bija sabūvēts uz pirmajiem dziesmu svētkiem, lai pietiktu tiem 1016 cilvēkiem, kas tajos piedalījās? Tas ir ievērojams skaits, un viņi visi tur bija četras dienas, kamēr norisinājās koncerti.

Arī par dalībnieku izmitināšanu taču bija jādomā. Lasīju, ka uz vēlākajiem dziesmu svētkiem tika meklēti salmi, uz kuriem varētu visus izguldināt kaut kur spīķeros vai kur citur...

Cik zinu, pirmajos svētkos daudzus izmitināja Turnhallē jeb vingrošanas biedrības zālē. Gan jau tas viss notika līdzīgi kā mūsdienās, kad svētku dalībniekus izmitina skolu sporta zālēs. Tradīcija, ka koristi un dejotāji guļ vingrošanas zālē, kā smejies, nāk jau no pirmajiem svētkiem!

No kurienes latviešiem vispār tā kāre uz dziedāšanu tik liela? Jo pat Latviešu biedrības nolikumā cita starpā ir teikts, ka tās uzdevums ir ne tikai veicināt zināšanu izplatīšanu, bet arī dziedāšanu!

Pirms tam jau bija notikuši vācu dziedāšanas svētki, arī latviešu dziedāšanas svētki Dikļos. Tajos gan lielākoties dziedāja garīgas dziesmas – tās, kas tagad atrodamas luterāņu dziesmu grāmatās. Piemēram, Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Un tur pie vainas lielā mērā ir hernhūtiešu draudzes, kurās ierasta lieta bija Dieva slavēšana caur dziedāšanu. No vienas puses, tā bija apsveicama lieta, taču no otras – pateicoties hernhūtiešu darbības vērienam, mums ir saglabājies maz autentisku Vidzemes tautasdziesmu. Jo viņi tās vai nu vienkārši izskauda kā pagānu dziesmas, vai transformēja atbilstoši savai gaumei.

Interesants ir dzimumu sadalījums, jo pirmajos svētkos bija tikai 212 sievietes. Un 791 vīrietis. Iedomājieties, kā skanēja šis koris, ja zinām, kāda bija vīru balsu proporcija! Tas vispār ir interesants stāsts – kā sievietes tolaik mēģina tikt pie dziedāšanas. Vienīgais veids bija jauktie kori, nekādu sieviešu koru jau nebija. Tātad, ja pagastā bija kādas dziedāt gribošas sievietes, tad viņām vajadzēja pielauzt diriģentu, lai tiktu veidots jauktais koris. Bet tas nozīmēja, ka kopā ar vīriem dziedāja un tātad uz Rīgu brauca arī viņu sievas! Un tas no vīru viedokļa vairs nav interesanti... Jo pieļauju, ka lielai daļai vīru četras Rīgā pavadītās dienas bija varens piedzīvojums, ko labāk izbaudīt bez laulenes pie sāniem!

Bet par visu šo četru dienu pasākumu taču kādam bija arī jāmaksā?

Jā, jā, bet ap to laiku bija jau arī ļoti turīgi latvieši, kuri šo to bija sasnieguši biznesā. Piemēram, Rīgā ir Tomsona iela, bet maz ir to, kuri zina, ka tā ir par godu Rihardam Tomsonam, kurš vienubrīd bija lielākais minerālmēslu ražotājs un tirgotājs Krievijas impērijā. Tādēļ droši var teikt, ka starp svētku rīkotājiem bija cilvēki ar kapitālu, kuri spēja pārliecināt arī tos, kuriem bija vidēja rocība, ka ir vērts ziedot, lai visai pasaulei parādītu, kas mēs tādi esam. Jo laika bija maz, bet situācija – sarežģīta. Ģenerālgubernators jeb Krievijas vietvara uz visu šo ieceri skatās ar aizdomām, jo cara politika paredzēja valsts rusifikāciju, bet no otras puses ir vācu muižniecība, kas par latviešu ideju arī nav lielā sajūsmā. Abas šīs puses pieprasa, teiksim tā, zināmus reveransus. Un te nu uz skatuves parādās Latviešu biedrības vīri un uzsāk smalku politisku spēli, kuras rezultātā vācieši ar gubernatoru sakašķējas un pa šo burzmu var notikt dziedāšanas svētki.

Kašķi gan bija arī latviešu rindās, jo Rīgas Latviešu biedrība tobrīd atradās uz bankrota robežas. Bija pat cilvēki, kuri uzskatīja, ka jādibina jauna biedrība. Taču dziesmu svētki kļuva par vienojošu ideju – parādīt visai pasaulei, kas ir latvieši! Laika bija maz – un varbūt tieši tādēļ cara gubernators piekrita svētku rīkošanai, jo uzskatīja, ka latvieši tāpat nepagūs. Taču latvieši ņēma un tiešām uztaisīja svētkus!

Biedrība beigās laikam kaut ko pat ar svētkiem nopelnīja?

Jā, bija ieejas biļetes, un svētki beidzās ar peļņu.

Savu tautastērpu meklējot

Ja pārceļamies uz mūsdienām – kā tu domā, cik ilgi latviešiem vēl būs dziesmu svētki?

Droši vien tik ilgi, kamēr būs pēc tiem vajadzība.

Varbūt pēc gadiem divdesmit globalizācijas ietekmē visa lietvedība notiks angļu valodā un latviešu valoda kopā ar dziesmu svētkiem vienkārši atmirs?

Viss var būt. Man liekas, ka mazo tautu un valodu fenomens ir tajā, ka to zina ļoti mazs skaits cilvēku. Uz planētas mēs esam septiņi miljardi, bet cik no tiem runā latviski? Mazāk nekā divi miljoni! Tā ir tāda noslēpumaina masonu ložas valoda, ko citur pasaulē neviens nesaprot. Un tātad tas ir ekskluzīvi! Runāt latviski vai piedalīties dziesmu svētkos ir ekskluzīvi!

Tas pats ir ar tautastērpiem. Atceros, ka pirms kādiem no iepriekšējiem dziesmu svētkiem mēs ar Zani stāvējām pie pareizticīgo baznīcas un skatījāmies gājienu. Un mums tā sagribējās pašiem savus tautastērpus! Nākamos četrus gadus es veltīju tautastērpa gādāšanai – un tagad mums abiem ar Zani ir tautastērpi. Simtgadei veltītajos dziesmu svētkos mēs abi tajos sapucējāmies. Jutos kā ķēniņš, kā princis!

Tautastērpi saistās arī ar dzimtas koka pētīšanu. Es pats esmu absolūts rīdzinieks, man nav savu mantotu lauku māju. Man gan ir lauku īpašums Vallē, taču tas ir iegādāts. Tādēļ, meklējot saknes, sāku ar vecvectēviem, kas nāk no Latgales un no Kurzemes. Plašs areāls. Braucu un pētīju turienes tautastērpus; var teikt, ka taisīju tautastērpu kastingu. Visforšākais un ērtākais man likās suitu tautastērps, taču, kad aizbraucu uz Alsungu, tad uzreiz sapratu, ka tik vienkārši vis nebūs. Tur man uzreiz prasīja – kāpēc tev to vajag, un kāda tev saistība ar šo pusi? Godīgi sakot, īsti jau nekāda… Bet tad es nodomāju, ka tautastērpa jēga taču ir cildināt to zemi, kas tev ir mīļa un tuva. Mūsējā tagad ir Valle, kas atrodas Zemgales maliņā, uz robežas ar Sēliju. Nekāda raksturīga Valles tērpa nav, tādēļ es radīju savu versiju, balstoties tuvākās apkārtnes pagastu tradīcijās. Man liekas, sanāca satriecoši labi!

Interesanti, ka šim tautastērpam ir ļoti krāšņa veste – ja paskatāmies vēsturē, tad tā droši vien bija mēbeļu drēbe, kas muižkungam palikusi pāri. Taču zemgalietis ir taupīgs – neies jau smuko drēbi likt uz muguras, kur to tāpat neviens neredz, tādēļ viss spožums ir tikai priekšpusē, bet aizmugure ir no vienkāršas vadmalas. Bikses ir pa sprancūžu modei, un es gara acīm redzu nabaga franču grenadieri, kurš nošauts guļ kaut kur pie Bauskas, bet vietējie viņu izpurina no biksēm, izpēta šniti un uztaisa sev tādas.

Vīrieši un zirgi

Kur notiek "Zeme, kas dzied" filmēšana?

Kino jau ir tāds burvju pasākums – viena vienīga mānīšanās. Biedrības nama fasāde – taču tas ir vēl vecais nams; ne tas, kas tagad atrodas Rīgas centrā – ir uzbūvēta Cinevillā. Tur filmējam visas ienākšanas un iznākšanas, arī sarunas uz bruģa, kur garām brauc rati un iet smalkas madāmas. Biedrības nama iekštelpu interjers ir uzbūvēts angārā. Dziesmu svētku gājienu filmēs pie Politehnikuma jeb Latvijas Universitātes ēkas, bet paši dziesmu svētki būs īpaši būvētās dekorācijās. Vēl viena šīs filmas īpatnība būs tā, ka tajā būs daudz tekstuālas informācijas, kas nepieciešama, lai saprastu, kas tad tur notiek un kas ir tie cilvēki, kas tur darbojas – Dīriķis, Tomsons un pārējie. Tādēļ skatītājiem būs ļoti uzmanīgi jāklausās. Lielākais filmas apjoms laikam jau ir nofilmēts, taču sarežģītākie masu skati taps šovasar.

Vai pēdējā laikā latviešiem nav tāds kā vēsturisko filmu bums – Dvēseļu putenis, seriāls par Benjamiņu, vēl taču bija arī Matīsa Kažas vēsturiskais vesterns?

Īsti jau nav, jo filmas pamatā tagad taisa jaunā paaudze, kuru vēsture īpaši neinteresē vai arī interesē kādā neparastā kontekstā. Šī jau arī ir tāda kostīmu drāma, kurā visi sapucējušies smukās drēbēs un ar bārdām ratos un pajūgos.

Starp citu, šīs filmas kontekstā aizdomājos par to, ka mūsdienās vīriešus zirgi vairs neinteresē. Vīriešiem zirgi ir beigušies! Agrāk zirgs bija galvenais pārvietošanās līdzeklis, taču tam ir tikai viens zirgspēks. Tiklīdz parādās kaut kas ar vairāk zirgspēkiem – auto vai motocikls, tā vīrietim zirgi beidzas. Un sentiments par zirgiem paliek tikai sievietēm. Ja mēs aizbrauktu uz jebkuru zirgaudzētavu, tad tur noteikti satiktu sievietes. Sieviešu attiecībās ar zirgiem ir kaut kas tāds, kā nav vīriešiem.

Kāpēc es to stāstu? Jo filmēšanā ainās, kur jāparādās zirgiem, ļoti bieži tiek izmantotas sievietes, kuras aplīmē ar bārdu un ūsām – jo viņas prot apieties ar zirgiem un vadīt pajūgu vai karieti! Vīriešu ar šādām prasmēm vairs tikpat kā nav! Patiešām interesanti, kā laiki ir mainījušies... Droši vien vīriešu attiecībām ar zirgiem punktu pielika tas, ka kā ieroču šķira beidzās kavalērija. Tad vīriešiem zirgi kļuva neaktuāli. Es nezinu nevienu puisīti, kuram būtu pie sienas kalendārs ar zirgiem – viņiem būs bildes ar F-1 pilotiem  un motocikliem. Savukārt meitenēm kalendāri ar zirgiem patīk.

Kādas tev pašam attiecības ar zirgiem?

Es no viņiem baidos. Tik liels lops, ko ar tādu iesākt!? Nē, tīri estētiski jau man zirgs patīk. Taču visādi citādi es pret zirgu izjūtu bijību – ej nu sazini, kas darās tajā lielajā galvā...

Tev loma bija arī vienā no pēdējo gadu vērienīgākajām latviešu filmām :Dvēseļu putenis". Kā tās filmēšanā gāja?

Atceros lielu sniega pūtēju, pret kuru vajadzēja stāvēt, un lēnām apledoja pielīmētās ūsas. Aukstums bija nežēlīgs, taču tas bija labi, jo ir lietas, ko var notēlot, bet ir arī tādas, kas jāizjūt. Ja kadrā patiešām ir auksti, tad tas aktierim nāk tikai par labu. Taču te jāatceras, ka ir jau vēl visa filmēšanas grupa un brīvprātīgie, kuri vienā brīdī tēlo vācu līķus, bet pēc tam latviešu līķus. Vienubrīd guli ar tā pagrieztu roku, bet pēc tam – šitā. Un viņiem jau arī visiem bija auksti. Apbrīnoju brīvprātīgos, kuri bija gatavi visu darīt par velti, lai tikai varētu piedalīties šajā lielajā kopīgajā pasākumā.

Savulaik intervēju kara vēstures rekonstruktoru Jāni Jeļisejevu, kurš arī kā statists bija filmējies Dvēseļu putenī. Viņš stāstīja, ka tad, kad padzirdējis par šādas filmas veidošanu, tad neesot bijis ne mazāko šaubu – man taču arī tur noteikti ir jāpiedalās!

Vēstures rekonstruktori man, no vienas puses, ir dziļi simpātiski, taču no otras – viņi ir gatavi stundām ilgi strīdēties par detaļām un apspriest, vai tā varēja būt vai nevarēja. Savukārt man kā aktierim taču ir jādomā pavisam par citām lietām. Tādēļ ir labi, ja filmā kā konsultants ir šāds vēstures rekonstruktors, taču tikai tad, ja viņš ir viens. Un nav vairāki, kuri strīdas savā starpā par to, vai tāda šautene varēja 1916. gadā būt vai arī parādījās gadu vēlāk. Mēs taču saprotam, ka lielākajai skatītāju daļai tādas nianses ir pilnīgi vienaldzīgas. Kaut gan, protams, labāk ir nešmaukties un visu darīt pedantiski pat tad, ja to spēs novērtēt tikai daži speciālisti. Tas noteikti ir labāk nekā sākt kaut ko darīt, ja esi tikai pavirši kaut ko palasījis vai iespaidojies no citām filmām.

Ja atskaties uz filmām, kurās esi piedalījies, kuras filmēšanas process tev pašam liekas visinteresantākais?

Domāju, ka Matīsa Kažas "Ūdens garša". Brīnumains gabals. Neticami grūts, jo nofilmēts vienā kadrā. Varētu likties – nu kas gan tur grūts, jo tieši tā, vienā paņēmienā, taču es spēlēju izrādes! Taču filmēšanā tas ir ļoti sarežģīti, jo ikvienam jābūt maksimāli koncentrētam: aktieris nedrīkst pārteikties, lampai jāatrodas tieši tur, nevis kaut kur citur, arī kamerai jābūt noteiktā vietā, un tev ir jāizrāpo zem tās tā, lai tevi nepamana un tu ar kāju to neaizskar. Tūkstošiem dažādu noteikumu, kas visiem jāievēro. Pāriešana no vienas telpas uz otru, no vienas ēkas uz otru vai iekāpšana automašīnā un izkāpšana – tas viss notiek, neizslēdzot kameru. Protams, pirms tam to visu ilgi mēģina, lai saprastu, kā tas vispār ir iespējams. Mēģinājām, mēģinājām un mēģinājām, un pēc tam bija četras filmēšanas dienas, kurās vajadzēja nofilmēt astoņus dublus. No tiem derīgi bija tikai divi. Ar pārējiem notika visādas nelaimes. Piemēram, atklājās, ka filmējamai mašīnai ir tukša riepa – un nācās pārtraukt filmēšanu. Vēl labāks bija gadījums, kad operators Aleksandrs Grebņevs paklupa pār filmas skaņotāju. Abi bija ļoti nelaimīgi, jo dubls atkal bija metams ārā. Protams, varētu jau atmest ar roku un montēt kopā no vairākiem dubliem, taisot parastu filmu, taču beigās visi saņēmās un divi lietojami dubli tomēr iznāca, no kuriem izvēlējās labāko.

Otra Matīsa Kažas filma, kurā piedalījos, bija Kurp vedīs ceļš. Latviešu vesterns, kurā es biju krievu policijas izmeklētājs Orlovskis. Jautrs pasākums. Starp citu, ar zirgiem, taču es no saskares ar viņiem laimīgi izvairījos – sēdēju savā policijas karietē un turējos pie rokturiem. Tur bija tik droši, cik nu vispār var būt karietē ar diviem zirgiem, kuri vienreiz jau bija ieskrējuši kokā... Viņiem acīmredzot nesaskanēja viedoklis par to, pa kuru pusi jāapbrauc koks… Katrs palika pie sava. Un kariete kokā. Manā braucienā gan viss beidzās laimīgi.

Kā ir strādāt kopā ar tādu jaunās paaudzes režisoru kā Matīss Kaža, kurš par tevi ir krietni jaunāks?

Man patīk. Viņš ir sava ceļa gājējs, kurš ļoti pārliecināts par sevi. Viņam ir tāda... laba un sakarīga cilvēka aura. Tādēļ gribas ar viņu kopā strādāt, turklāt viņš ļoti nopietni pievēršas katrai tēmai, ar ko strādā. Un ir ļoti ražīgs.

Patiesībā jau mana kinopieredze ar katru gadu kļūst arvien bagātāka, jo filmu uzņemšanas process uzņem apgriezienus un nāk arvien jauni režisori. Nāk arī studenti, kuru filmās piekrīt filmēties tādi veci kurkuļi kā es – jo tā ir pareizi un tā vajag. Īsfilmu formāts ir labs ar to, ka tajā jaunajam režisoram ir jāprot 15–17 minūtēs koncentrēti iedot skatītājam pareizo sajūtu un pateikt to, ko gribas.

Unikālie vakari

Kur tev pašam labāk patīk strādāt – kino vai teātrī?

Teātrī. Man patīk būt uz skatuves un just publiku. Vēl man patīk ekskluzivitātes sajūta, ko sniedz teātris. Kino šajā ziņā ir tautas māksla – to vienkārši ņem un skaties, kad ienāk prātā. Režisori un aktieri varbūt jau sen ir nomiruši, bet tu vari to filmu skatīties un skatīties. Taču teātrī ir cita sajūta: tas, vai konkrētajā vakarā tur būs Notikums, ir atkarīgs no ļoti daudzām lietām – kaut vai no tā, kas pa dienu ir noticis ar aktieriem un skatītājiem. Vakarā visi šie faktori saplūst kopā un notiek unikāla izrāde – otras tādas nekad vairs nebūs. Nekad! Nākamajā reizē mēs jau būsim nedēļu vecāki, pasaulē būs sācies karš vai pandēmija – vai varbūt nebūs sācies –, un visi šie notikumi iedod jaunu kontekstu. Teātris – tā ir dzīva organisma sajūta.

Taču tev pašam nākas atkal un atkal spēlēt vienu un to pašu...

Jā, tā ir mūsu profesijas īpatnība, ka kaut ko varam spēlēt 200 un vēl vairāk reižu. Taču jāsaprot, ka mums tā varbūt ir divsimtā reize, taču skatītājam, kas tajā vakarā atnācis uz teātrī, tā ir pirmā reize un viņš grib to pirmreizīguma sajūtu.

Vai vispār ir iespējams izrādi divsimtajā reizē nospēlēt ar tādām pašām emocijām kā pirmajā?

Ir. Te vajag pašam sev iekšēji izdomāt kaut kādu jaunu notikumu, kas, piemēram, varētu būt ar tavu varoni noticis pirms tam. Ir dažādi psiholoģiski triki, kas ļauj visu izdzīvot pa jaunam. Tas ir treniņu, pieredzes un attieksmes jautājums.

Bija laiki, kad aktieriem pēc izrādes nesa ziedu klēpjus un viņu fotokartītes tirgoja kioskos. Nav žēl, ka neesi tos laikus piedzīvojis?

Nē, man patīk tas laiks, kurā dzīvoju. Būtu jau šmaukšanās, ja es tagad teiktu, ka mani neatpazīst – atpazīst jau, protams. Taču es neesmu bohēmas un šampanieša burbuļu cilvēks. Mani tas neinteresē. Tas ir gan labi, gan slikti, jo nenoliedzami bohēma ir nozīmīga kultūras daļa, kas ģenerē jaunus notikumus un mākslas darbus. Taču laiki ir mainījušies un tādas bohēmas vairs nav. Vai varbūt man nav…

Vilis zīmē

Nesen atsāku zīmēt. Viss sākās 17. februārī plkst. 5.20 no rīta, kad man līmēja lateksa galvu filmai "Zeme, kas dzied". Process garš – pusotras stundas, un es aiz gara laika sāku zīmēt telefonā. Pirmajā bildē redzams, kā es pārtopu par Bernhardu Dīriķi, tad uzzīmēju savus bārdainos kolēģus un pēc tam jau sāku zīmēt dažādas situācijas, kas varēja būt notikušas Rīgā 1873. gada jūnijā. Nu jau man ir vairāk nekā 120 zīmējumu un ir nodoms izdot tos albumā  Pirmie dziedāšanas svētki bildēs.

Ceru, cilvēkiem patiks. Vismaz tā es varu piedalīties šajos svētkos, jo, kā mēs noskaidrojām, dziedāt man nevajadzētu.

Zini, kad es izbaudīju īstu slavas mirkli? Kad 2013. gada svētku dziesmu grāmatā ieraudzīju Jēkaba Nīmaņa komponēto dziesmu Guna no izrādes Latviešu mīlestība ar maniem vārdiem! Iedomājies?! Visa Dziesmu svētku estrāde dzied tavu dziesmu… Kaut kas neticams!