Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ekonomists Pēteris Strautiņš. (Foto: Rojs Maizītis)

Naudas kļūst arvien vairāk! Ekonomists Pēteris Strautiņš par šobrīd Latvijā un pasaulē notiekošo 1

9vīri
6. augustā 04:55 2022. gada 6. augustā 04:55
  Egīls Zirnis | 9vīri
"Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš par apsēsta prezidenta nepieciešamību, Rīgas bedri, fleksitariāņiem un par to, kam un kad kļūs labāk.

Kārlis Ulmanis Otrā pasaules kara sākumā reiz esot skarbi apsaucis kādu no sava kabineta ministriem, kurš izteicis gandarījumu, ka Latvija bauda neitralitātes labumus, kamēr citas valstis, ieskaitot lielvalstis, ir ierautas karā. Ja mums no šā kara izdosies tikt laukā bez biksēm, tas būs ļoti labi, dusmīgi teicis Ulmanis. Toreiz viņa bažas bija pamatotas, jo Latvija drīz vien tika okupēta. Ja jūs tagad lasāt šīs rindas, tas nozīmē, ka ne kodolapokalipse, ne Krievijas iebrukums Latvijā nav noticis, lielākie pārbaudījumi, kas mūs gaida, ir ekonomiska rakstura, proti, vai mēs nepaliksim bez biksēm kara un citu iemeslu izraisītā cenu lēciena dēļ. Visu pasauli piemeklējusi ekonomiskā nedrošība, jo neviens nezina, kā situācija attīstīsies. Prognozējot nākotni, ekonomisti, tajā skaitā šīs intervijas varonis, bankas Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš, pavasarī teica: vispirms diemžēl kļūs vēl sliktāk, pirms kļūs labāk. Vasarā skats uz dzīvi mēdz būt cerīgāks, un arī Strautiņš tagad dod pamatu piesardzīgam optimismam, atgādinādams, ka Latvijas ienākumu līmenis par 90 procentiem pārsniedz pasaules vidējo līmeni un atšķirība pieaug.

Kā mums nenosalt

Šā gada 18. aprīlī tu, vērtēdams ekonomiskās perspektīvas, izteicies: diemžēl kļūs vēl sliktāk, pirms kļūs labāk. Kas dod pamatu cerēt, ka var kļūt labāk?

Teiciens, ka naudas nekad nav bijis tik daudz, joprojām ir patiess un kļūst arvien patiesāks. Ja raugāmies uz pavisam lielajiem skaitļiem, pandēmijas laikā Latvijas kopprodukts svārstījās ap 30 miljardiem eiro gadā. Tagad, skat, pāris gados tas būs aizskrējis jau līdz 40 miljardiem. Gada pirmajā ceturksnī IKP naudas izteiksmē bija plus 18 procentu. Tātad vairāk naudas iekšā, vairāk naudas ārā. Protams, kad viss strauji mainās, dažiem naudas strauji kļūst vairāk, citiem tas notiek daudz lēnāk vai vispār nenotiek.

Tāpēc nevarētu cerēt, ka laiks no šā gada vasaras līdz 2023. gada vasarai būs visiem viegls un patīkams – tas būs ārkārtīgi kontrastains. Teiksim, cilvēks, kura ienākumi aug plus mīnus līdz ar vidējo ienākumu augšanas tempu un kurš dzīvo mājā, ko kurina ar malku, vai pilsētā, kuru apkurina ar šķeldu, arī izjutīs diskomfortu no tā, ka apkures cenas aug un pārtika kļūst dārgāka (domājams, tā vairs nekļūs daudz dārgāka nekā jau ir kļuvusi), bet nekāda katastrofa viņam tā nebūs. Varbūt viņš vienu gadu iztiks bez reālo ienākumu pieauguma vai arī zaudēs viena līdz triju gadu laikā iegūto reālo ienākumu pieaugumu. Bet, ja cilvēks dzīvo mājā, kuru tieši vai netieši kurina ar gāzi, ja viņa ienākumi neaug un, iespējams, ir bijuši mazi jau sākumā, tad viņam šis gads būs ļoti dramatisks. Atliek cerēt uz vēlēšanām (smaida). Šobrīd apspriestā palīdzības pakete, 350 miljoni eiro, kas ir mazāk nekā viens procents no strauji augošā IKP, domāju, vēl nav viss, gan jau uz vēlēšanām būs vēl kaut kas! Bet bez valsts papildu atbalsta daļa Latvijas iedzīvotāju droši vien netiks galā ar augošiem izdevumiem.

Ekonomists Pēteris Strautiņš. (Foto: Rojs Maizītis)

Tomēr cerams, ka šis nebūs tāds laiks, ko varētu saukt par ļoti sliktu Latvijas ekonomikai. Tas vienkārši būs ļoti dažāds laiks dažādiem Latvijas iedzīvotājiem.

Cik liela ir tā iedzīvotāju daļa, kura bez valsts atbalsta neizvilks? Vai tie būs tikai tie, kas kurina savu māju ar gāzi?

Jā, riska grupa ir tie ar nelieliem ienākumiem un gāzes apkuri. Pat tad, ja cilvēks ir diezgan nabadzīgs, viņam nekas īpašs nedraud, ja viņš dzīvo lauku mājā, ko kurina ar malku, kuru viņš sagādā savā mežiņā, turklāt vēl daļu pārtikas izaudzē savā dārziņā.

Vai gāzes cena var augt vēl un vēl?

Runājot par jebkādām biržas cenām, vai tā būtu gāze, graudi vai nafta, visa informācija jau ir cenā. Ja vien tu neesi gudrāks par šā tirgus profesionāli, tad jebkādas prognozes ir bezjēdzīgas. Skaidrs tas, ka gāze ir dārga, šobrīd tās cena svārstās virs 100 eiro par megavatstundu, un vēsturiski tā ir bijusi 15–20 eiro par megavatstundu, tātad pieaugums ir ļoti ievērojams. Arī malka, granulas un šķelda ir kļuvusi dārgāka.

Kāpēc šķelda un granulas ir kļuvušas dārgākas?

Tāpēc, ka tās ir daļēji aizvietojamas siltuma ražošanā, līdz ar to, ja gāze ir dārgāka, arī bioenerģija kļūst dārgāka. Turklāt pieaug arī biomasas izmantošana ķīmiskajā rūpniecībā, vismaz kādu laiku ir augusi biomasas izmantošana elektrības ražošanā, kas ekoloģiski un ekonomiski nav tā saprātīgākā lieta. Arī ražošanas izmaksas – degviela, tehnika, darbaspēks – kļūst lielākas. 

Cik cilvēkam būtu jāpelna, ja viņš grib palikt pie gāzes apkures? 

Mājokļi ir ļoti dažādi. Varam uz to paraudzīties šādi: nākamajā sezonā bez valsts subsīdijām siltuma cena pilsētā, ko pilnībā apkurina ar šķeldu, varētu būt 70–80 eiro/Mwh, pilsētā, ko apkurina ar gāzi – 150–200 eiro/Mwh. Tātad atšķirība būs vismaz divas reizes. Lai sabiezinātu krāsas, pieņemsim, ka cilvēks “šķeldas pilsētā” dzīvo siltinātā mājoklī, bet māja “gāzes pilsētā” ir nesiltināta – tad starpība ir vēl divas, divarpus reizes, un mēs jau runājam par četrkāršu vai  pat pieckāršu atšķirību. Protams, ja cilvēkam ir lieli ienākumi, viņš var samaksāt arī par gāzes apkuri.

Ekonomists Pēteris Strautiņš. (Foto: Rojs Maizītis)

Kas ar gāzi notiks – tā būs tikai dārga vai var arī pietrūkt? 

Šobrīd simtprocentīgi droši neko nevar apgalvot. Inčukalna gāzes krātuves piepildījums pavasarī bija samērā labs, jo bija silta ziema, bet kā būs ar piegādi turpmāk? Klaipēdas jauda vairāk vai mazāk nosedz Baltijas patēriņu, bet tur ir sarežģījumi, dažādi tehniski ekonomiski riski – daļu Klaipēdas jaudas jau ir rezervējuši spēlētāji ārpus Baltijas, šobrīd ir ierobežota jauda pārvedei no Klaipēdas uz Inčukalnu... 

Ar to ir saistīta Latvijas vēlme celt pašai savu gāzes termināli?

Jā. Baltijā vēl vienu termināli vajadzētu, paļauties tikai uz vienu būtu riskanti, savukārt trīs termināļi būtu stipri par daudz.

Kurā valstī tad nevajadzētu celt termināli – Igaunijā vai Latvijā?

It kā jau tehniski un ekonomiski loģiskākais risinājums būtu terminālis Skultē.

Netālu ir Inčukalns, līdz ar to gāzi uz turieni var novest, saglabājot augsto spiedienu – spiediena nolaišana no pārvadāšanas līmeņa līdz gāzes vada līmenim ir dārgs process.

Protams, nav garantijas, ka tas terminālis jelkad tiks izmantots. Karš Ukrainā var beigties, gāzes plūsma no Krievijas var atjaunoties, un iespējams, ka Latvijai nākotnē gāzi piegādās caur to pašu Klaipēdu. Vēl jau ir savienojums starp Lietuvu, Poliju un tālāk uz pārējo Eiropu.

Bet pagaidām aprēķinos netiek ņemta vērā kara iespējama beigšanās? 

Kā var aprēķinos ņemt vērā neprognozējamus procesus? Droši vien visi tie, kas Baltijā uz komerciāliem pamatiem investē enerģijas ražošanā, pārvadē un tā tālāk, patur prātā arī šādu iespēju.

Tātad pastāv arī varbūtība, ka uzceltais terminālis var pārvērsties par muzeju?

Vai vienkārši par papildu drošības garantiju.

Ekonomists Pēteris Strautiņš. (Foto: Rojs Maizītis)

Eksports aug

Kādas būtu Latvijas ekonomikas attīstības prognozes, ja 24. februārī karš nebūtu sācies?

Gada sākumā visas IKP pieauguma prognozes šim gadam bija ap četriem procentiem! Tad visi nodomāja gandrīz vienādi: “Tā nebūs!” Jā, sākās karš, un visas prognozes strauji nobruka uz leju, divu procentu diapazonā. Šobrīd atkal nāk uz augšu. Starp citu, iespējams, ka četru procentu prognoze izrādīsies pareiza.

Kas tādam IKP pieaugumam ir apakšā?

Pirmkārt, ļoti veiksmīgais eksporta sniegums. Pirmajā ceturksnī Latvijas pakalpojumu eksports ir audzis par 40 procentiem un preču eksports – par 30 procentiem. Protams, tur ir visādas atrunas un piebildes. Pakalpojumu eksportā savu lomu spēlē tā saucamais bāzes efekts. Pagājušā gada sākumā nebija gandrīz nekāda tūrisma, pandēmija ietekmēja arī transporta pakalpojumus. Līdz ar to šā gada pirmajā ceturksnī tūrisma pakalpojumu eksports ir plus 400 procentu (starp citu, ar šādu pieaugumu tūrisms vēl nav atgriezies pie pirmspandēmijas līmeņa). Bet pat izfiltrējot ārā šādus pārejošus efektus, redzam stabila, noturīga, ilglaicīga progresa pazīmes. IT un biznesa pakalpojumi, kas ir svarīgākā Rīgas eksporta nozare, tiecas pretī jaunām virsotnēm. Šogad IT biznesa un arī finanšu pakalpojumu eksports Latvijai varētu būt ap trim miljardiem eiro, pavisam nesen šķērsojām divu miljardu robežu. Tā ir ilglaicīga un noturīga progresa turpināšanās. Ekonomika attīstās, viss notiek. Latvijas eksporta nozares attīstās pietiekami strauji.

Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā Latvijā bija ķīmijas bums, daudzi studēja ķīmiju. Vai tagad jaunam cilvēkam tu ieteiktu studēt IT zinības?

Tā ir saprātīga izvēle, daudz drošāka izvēle darba tirgum nekā lielākā daļa citu profesiju. Starp citu, arī ķīmiķi joprojām ir vajadzīgi, algas ķīmijas un farmācijas nozarē arī ir ļoti labas, tuvu 2000 eiro mēnesī, daudz labākas nekā Latvijas rūpniecībā un ekonomikā kopumā. Nu, IT jomā vidējā alga ir stipri virs 2000 eiro mēnesī.

Kādas ir atrunas attiecībā uz preču eksporta pieaugumu?

Preču eksportā lielā atruna ir tāda, ka pieaugums radies galvenokārt cenu kāpuma dēļ. Bet ne tikai tādēļ. Rūpniecības pieaugums pirmajā ceturksnī bija ap septiņiem procentiem. Galu galā IKP pirmajā ceturksnī reālā izteiksmē pieauga par 6,7 procentiem un naudas izteiksmē gandrīz par 20 procentiem. Tātad ekonomikas attīstība turpinās. Tas, kas notiek enerģijas tirgū, īpaši Eiropas enerģijas tirgū, ir vētra. Tā ir nepatīkama, bet tā pāries, enerģijas cenas kaut kad kritīsies.

Cik gadus tās var būt augstas?   

Izejvielu cenas vienmēr krīt pēc tam, kad tās ir strauji pieaugušas. Cik ilgi šoreiz būs augstas? To es gribētu zināt! Ir šāda tāda nosacīti objektīva informācija, kas atspoguļojas tirgus nākotnes darījumos. Pēc principa “prognozes ir prognozes, vārdi ir lēti, bet, ja cilvēki liek naudu galdā un pērk naftu, teiksim, ar piegādi 2025. gadā, viņi uzņemas risku”. Cilvēki, kas pērk naftu pēc trim gadiem, saka, ka naftas cena tad būs samazinājusies no 100 dolāriem par barelu līdz apmēram 75 dolāriem par barelu. Var būt tā, ka nafta tad maksās dārgāk, bet var būt arī tā, ka nafta maksās daudz lētāk. Gāzes cenas šobrīd ir ar tūlītēju piegādi 100 eiro par megavatstundu, bet ar piegādi pēc 3–4 gadiem jau daudz zemākas.

Mums jau arī nav jāsēž un pasīvi jāgaida, kad gāzes cena pasaules tirgū kritīsies. Ir daudzas lietas, ko paši var darīt, un tas arī tagad tiek darīts. Pilsētas pāriet uz šķeldas apkuri, daudzi cilvēki savās mājās pāriet no gāzes uz, piemēram, granulām.          

Gāzes apkure ir ērtāka...

Jā, bet, kā jau teicu, siltuma izmaksas siltinātā mājā ar šķeldu un nesiltinātā mājā ar gāzi atšķiras apmēram piecas reizes.

Ekonomists Pēteris Strautiņš. (Foto: Rojs Maizītis)

Inflācija un investīcijas

Cik augsta šogad būs inflācija?

Nevaru izcelties ar superoriģinālām prognozēm. Gada vidējās inflācijas prognozes šobrīd ir ap 15 procentiem. Šobrīd ir lielākā inflācija kopš 2008. gada. Latvijā 2008. gada pīķis vēl nav pārsniegts, Igaunijā un Lietuvā jau ir.

Kā tas varētu ietekmēt lielus projektus?

Jau ietekmē. Lasījām, ka Sarkandaugavas pārvada celtniecība bija apturēta. Visi celtniecības procesi šobrīd ir saistīti ar izmaksu pieaugumu un administratīvu ķēpu, īpaši tad, ja otrā pusē ir sabiedriskā sektora pasūtītājs, kurš nevar vienkārši pateikt: nu ja, metāls kļuvis dārgāks, es tev iedošu papildu naudiņu. Celtniecība ir kļuvusi dārgāka – bet arī naudas ir vairāk. Naudas ir vairāk visā pasaulē, daļa no tās atnāk arī uz Latviju, un šīs uz Latviju nākošās naudas daudzums aug stipri strauji. Šogad Latvijas eksports kopā varētu būt ap 25 miljardiem eiro. Vēl pavisam nesen atceros skaitļus ap 15 miljardiem...

Kādas ir investīciju prognozes Latvijai? Šajā sakarā dzirdēts sakām: kādas var būt investīcijas piefrontes zonā?

Latvija ir nosacīta piefrontes zona. Latvija ir vieta, par kuru drošības jomas profesionāļi izspēlē dažādus riska scenārijus, tas ir viņu darbs – visu laiku izdomāt dažādus šausmu scenārijus un tad prātot, kā ar tādām situācijām tikt galā.

Ukrainā šādi scenāriji jau ir realitāte...

Jā, bet realitāte ir arī tā, ka liela daļa slavenās Pleskavas gaisa desanta divīzijas ir mirusi, liela daļa Krievijas kara tehnikas ir iznīcināta, NATO ir mobilizējusies, Somija un Zviedrija tuvinās NATO.

Vai ar Krieviju un Baltkrieviju mums vēl ir kāda ekonomiska saistība?

Šobrīd tā jau ir tuvu nekādai. Protams, mēs vēl izjūtam to, ka nesen šī saistība bija. Tūrisma nozarē Krievija vēl nesen bija lielākais klients, bet tas aprāvās jau pandēmijas laikā. Tranzīts ir apmēram puse no vēsturiskā maksimuma, šā gada sākumā nedaudz atdzīvojās, bet nākotnes prognozes, protams, ir diezgan bēdīgas. Farmācijas nozarei Krievija bija svarīgākais klients, viņi to izjūt. Medikamentus eksportēt nav aizliegts, bet tur ir transporta, norēķinu un citas problēmas.

Atomelektrostacija neatmaksāsies

Kā tu vērtē tā sauktos enerģētiskās neatkarības pasākumus, piemēram, vēja parku būvēšanu? 

Vārdi “enerģētiskā neatkarība” man gandrīz liek salēkties. Ja atceramies stāstu ar OIK, kas nodarīja stipri lielu ļaunumu Latvijas ekonomikai...

Pirms OIK bija mazās HES...

Jā, nodarīja ļaunumu arī dabai. Lielā mērā tas bija saistīts ar jēdziena “enerģētiskā neatkarība” greizu izpratni. Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas ekonomika vispār nevar pastāvēt bez tirdzniecības ar pārējo pasauli.  Līdz ar to kļūt pašpietiekamiem enerģētikā nav nekādas jēgas, jo mēs vispār nevaram būt pašpietiekami. Bet, ja mēs enerģētisko neatkarību saprotam kā apgādes drošību – vai nu spēju saražot pašiem, vai drošu iespēju nopirkt kaut kur citur –, tad tas ir saprātīgs mērķis. Pāreja no gāzes uz šķeldu siltuma ražošanā ir laba gan no izmaksu viedokļa, no pārējās Latvijas ekonomikas stimulēšanas viedokļa, no apgādes drošības viedokļa. Tu pieminēji vēja parkus. Lieljaudas vēja elektrostacijas ir lēmums, ko nekad nenāksies nožēlot. Jau šobrīd komerciāli rentabls projekts bez valsts atbalsta, turklāt vēja jaudu palielināšana Latvijā dzīs lejā elektrības cenu. Vējš nevar garantēt zemu cenu visu laiku, bet jebkura papildu vēja turbīna palielina iespēju, ka Latvijā būs zemas elektrības cenas periodi brīžos, kad ir stiprs vējš. Tas, ko jau nolēmuši darīt "Latvijas valsts meži" kopā ar "Latvenergo", ir saprātīgs risinājums. Ja vēja parkus uzbūvē "Latvenergo", jau viena uzņēmuma ietvaros ir iespējama jaudu balansēšana. Teiksim, ja pūš vējš, mēs pieturam Daugavā ūdeni vai nededzinām gāzi – gāze paliek brīdim, kad nepūš vējš un ūdens nav tik daudz.

Vai atomenerģija tomēr nav daudz efektīvāka?      

Tā ir šausmīgi dārga.

Sākumā jā.

Visā dzīves ciklā ļoti dārga. Protams, atomstacijai ir zemas mainīgās izmaksas, bet fiksētās izmaksas ir milzīgas. Var pavaicāt "mātei guglei", kādas ir izlīdzinātās izmaksas dzīves ciklā vēja, saules, gāzes enerģijai, atomenerģijai un tā tālāk, un iegūsi atbildi, ka atomenerģija ir 3–4 reizes dārgāka par vēja enerģiju.

Kāpēc, par spīti augstām izmaksām, runā par atomenerģiju? Tai ir divi plusi – zemi CO2 izmeši un vadāmība, kā nav citiem enerģijas veidiem, atskaitot ģeotermālo enerģiju, kas Latvijā elektrības ražošanai īsti nav iespējama. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka atomstacija Baltijā strādās ar milzīgiem zaudējumiem. Atomstaciju Baltijā neviens nebūvēs ar tirgus nosacījumiem. Ar vēju tā grib būvēt, atomstaciju negribēs. Tad Baltijas valstīm vai nu ir jāliek galdā liela naudas summa būvēšanai, ap 10 miljardiem, vai jāveido garantētā iepirkuma sistēma.

Ekonomists Pēteris Strautiņš. (Foto: Rojs Maizītis)

Lieljaudas vēja parki sabojās Latvijas skaisto ainavu!

Jā, ainavu bojās. Bet cik miljardus mēs esam gatavi samaksāt, lai vēja parku nebūtu? Skaidrs, ka tie būs. Ir cilvēki, kuriem lielo Daugavas HES nojaukšana ir sapnis, piemēram, ornitologs Jānis Ķuze. Protams, tas var notikt, ja labi attīstās kodolsintēzes tehnoloģijas, bet, pat ja tas tehniski būtu iespējams, kas vēl nav pierādīts, ir skaidrs, ka arī tā nebūs lēta enerģija, jo fiksētās izmaksas būs milzīgas.

Domāju, ka atomelektrostaciju Baltijā nebūvēs. Tā, protams, ietekmētu elektrības cenu, garantētu zemas cenas lielākajā daļā gada. Atomstacija Baltijā, protams, būtu brīnišķīga ziņa elektrības patērētājiem, bet tā netiks būvēta ar tirgus nosacījumiem.

Bet ja mainās politiskā situācija Baltkrievijā un mēs varam pirkt enerģiju no Astravjecas atomstacijas?

Ja tā būs, tas ietekmēs elektroenerģijas cenu Baltijā lejupvērstā virzienā. Bet, cik man zināms, lietuviešu iebildumi pret Astravjecas staciju ir saistīti ne tikai ar Baltkrievijas politiskā režīma raksturu.  

Kā tu vērtē 21. jūnijā pieņemto Ministru kabineta lēmumu, ka drīkstēs kailcirtē cirst jaunākus kokus?  Ornitologs Viesturs Ķerus to vērtē kā pēdējo gadu sāpīgāko pārbraucienu Latvijas mežiem, kura sekas, visticamāk, būs neatgriezeniskas.

Apzinoties manas ierobežotās zināšanas par šo tēmu, stratēģiski es virzītos uz to, lai Latvijā palielinās stingri aizsargāto mežu platības, kuros saimnieciskā darbība nenotiek vispār vai notiek ļoti ierobežotā apjomā, savukārt lielākajā daļā pārējās platības es nosacījumus liberalizētu. Vecuma, diametra un citi ierobežojumi savulaik tika radīti vairāk saimniecisku apsvērumu dēļ, atbilstoši tam koksnes veidam, kāds pagātnē bija vajadzīgs. Es teiktu, ka kā dabas aizsardzības instruments šie diametra un citi ierobežojumi ir labās auss kasīšana ar kreiso kāju. Teiksim, priežu mežs tiek nocirsts nevis 70, bet 80 vai 100 gadu vecumā, bet cik tam ir liela nozīme, ja priežu meža dabiskais vecums ir ap 300 gadu? Bet vēlreiz atkārtoju, manas zināšanas par šo tēmu nav tik lielas, lai runātu par visām niansēm. Mani iepriecināja "Rīgas mežu" lēmums atteikties no galvenās cirtes. Pierīgas mežiem lielāka vērtība ir no atpūtas viedokļa, turklāt šā Latvijas reģiona ekonomika ir maz atkarīga no mežu nozares atšķirībā, piemēram, no Vidzemes.

Kādēļ atpaliekam no kaimiņiem

Teici, ka Latvijas ienākumu līmenis šobrīd par 90 procentiem pārsniedz pasaules vidējo līmeni, tātad acīmredzot daudzu valstu cilvēki labprāt pārceltos uz šejieni. 

Jā, nav šaubu. Tad tā būs Latvijas iedzīvotāju politiskā izvēle, kādā veidā šo procesu regulēt.

Bet latvieši pārcelsies uz Igauniju un Lietuvu, jo Latvija, cik dzirdēts, ekonomiskajā attīstībā atpaliek no abām Baltijas māsām.

Jā, atpaliek.

Kāpēc atpaliek?

Klasisks pretjautājums: cik stundu mums ir laika un cik daudz alus?

Īsās versijas tev nav?

Uz to ir ārkārtīgi grūti atbildēt īsi. Dziļās saknes ir vēsturē, ģeogrāfijā, politikā, var spekulēt ar kādām kultūras niansēm... Ja pavisam īsi, es teiktu, ka starpību ar Igauniju nosaka nacionālajā līmenī īstenotās politikas kvalitāte ilgā laikā, bet pārsvarā stipri tālā pagātnē – 90. gadu sākumā un vidū igauņiem daudz vairāk paveicās ar cilvēkiem, kas bija pie izšķirošo lēmumu pieņemšanas. Arī pēc tam Igaunijas centrālā valdība ir bijusi daudz aktīvāka radikālā valsts un sabiedrības pārveidē. Latvijā ir bijuši iekšpolitiski un ārpolitiski prezidenti, bet mums nav bijis tāds prezidents kā igauņiem Tomass Hendriks Ilvess, kurš ir absolūti apsēsts ar tehnoloģijām...

Ekonomists Pēteris Strautiņš. (Foto: Rojs Maizītis)

Andris Bērziņš bija televizoru meistars.         

Ilvess bija gatavs izaicināt, provocēt, kaitināt, likt cilvēkiem mainīties. Savukārt atšķirību ar Lietuvu un tās pēdējo gadu izrāvienu lielā mērā nosaka vietējās politikas kvalitāte. Lietuvas lielāko pilsētu, jo īpaši Viļņas un Kauņas, vadītāji ir spējuši piesaistīt investīcijas un pārveidot pilsētvidi. Latvijā redzam piemērus, cik ļoti var atšķirties pilsētu ekonomiskā dinamika atkarībā no tā, kā pilsēta tiek pārvaldīta. Liepājas izrāviens pēdējos piecos gados ir vietējās politikas nopelns. Jelgava atdzimst kā rūpniecības pilsēta, Cēsis ir sekmīgi likušas uzsvaru uz pakalpojumu attīstību, Valmiera pēcpadomju ērā visu laiku ir bijusi stipra, Ventspilī pēdējā laikā dinamiski attīstās rūpniecība un programmēšanas nozares; šīs Ventspils jaunās eksporta nozares jau ir kļuvušas lielākas par transporta nozari.

Es teiktu, ka lielākās problēmas Latvijā aizvadītajos desmit gados un attīstības starpības izveidošanās un padziļināšanās ar Lietuvu ir saistīta ar Rīgā tajos gados notikušo. Arvien vairāk parādoties ziņām par to,  kas Rīgas domē notika pie iepriekšējās vadības, ir skaidrs, ka Rīgas vadošajiem personāžiem pilsētas attīstība nebija tas, kas viņus personiski motivēja visvairāk. Protams, tas ietekmēja visu Latviju.

Rezumējot, ja mums neuzmetīs bumbu uz galvas, Latvijas saimnieciskā nākotne tev rādās diezgan gaiša?     

Jā, tagad vietējā vara Latvijas teritorijā kopumā ir uz attīstību orientēta.

Vai tu pats esi mainījis kādus paradumus ekonomiskās situācijas ietekmē?

Mana māja ir apkurināma ar granulām jau desmit gadus. Uz darbu es ar velosipēdu brauktu vēl biežāk, ja nebūtu jārūpējas par citiem ģimenes locekļiem. Gaļu patērēt mazāk cenšos jau ilgāku laiku, tas arvien labāk izdodas. Pasaulē ir cilvēki, kurus angliski sauc "Flexitarians", viņi ir tikuši vaļā no priekšstata, ka gaļa ir jāēd katrās pusdienās, un ikdienā lielākoties pārtiek no augu pārtikas. Bet neteikšu, ka tas būtu lētāk!

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; Ukrainas armija apstiprina pēdējā tilta Hersonas apgabalā iznīcināšanu 7
"Parodija par mani bija izdevusies!" - Raimonds Pauls sajūsmā par Maksima Galkina uzstāšanos
"Tu ēdi maizi no putinistu rokām." Krievijas dramaturgs atbild Alvja Hermaņa kritikai par "Doždj" interviju ar Rīgas mēru 23
Pievienot komentāru