Mācītājs Juris Cālītis par karu Ukrainā, patērētājkultūru un brīvību: "Viss ir mūsu rokās"
Viedoklī par pašreizējām aktualitātēm dalās Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, Rīgas Reformātu-Brāļu evaņģēliski luteriskās draudzes un Anglikāņu baznīcas Svētā Pestītāja draudzes mācītājs Juris Cālītis.
Karš Ukrainā man liekas ļoti bīstams, jo tas jebkurā brīdī var izvērsties par lielu katastrofu Eiropai un visai pasaulei. Es neesmu no tiem, kas domā, ka viss tā mierīgi beigsies. Kā redzam, Krievijas taktika ir pati mežonīgākā, kāda vien ir iespējama, – visu sagraut un nolīdzināt ar zemi.
Krievu sākotnējā iecere par Ukrainas ātru ieņemšanu ir izgāzusies, tagad viņi trako un posta.
Kristīgā mācība norāda, ka visas lietas ir cilvēku rokās. Ja mēs izlemsim aiziet bojā, tad arī aiziesim bojā. Un nebūs nevienas maģiskas rokas vai debesu tētiņa, kas to apstādinās. Tā ir tāda bērnišķīga domāšana, ka šeit nevar notikt lielas katastrofas, jo to nepieļaus Dievs. Tas gan nenozīmē, ka pie visām lietām nav klāt dievišķā spēka.
Mēs Zvannieku kopienā to piedzīvojam jau divdesmit gadu. No vienas puses, mums pašiem viss ir jāizplāno un jāizdara. Mums pašiem jāmeklē līdzekļi, jāgādā par bērniem un jātiek galā ar viņu samocītajām dzīvēm. Šeit nav nekādas maģiskas rokas, kas šos darbus izdarītu mūsu vietā. Ja kļūdāmies, tad arī redzam savas kļūdas un paši tās labojam. Taču, no otras puses, mēs esam pieredzējuši un pieredzam, ka mūsu dzīvi šeit veicina Dieva klātsesamība. Tā ir pastāvīga. Kā piemēru varu minēt savu māti, kura bija ļoti ticīgs cilvēks. Viņa regulāri apmeklēja baznīcu, bet par Dievu īpaši daudz nepļāpāja. Toties viņa darīja, un tam visam, ko viņa darīja, bija liela svētība. To pašu mēs piedzīvojam Zvanniekos, to ir grūti izstāstīt. Kaut visas lietas mēs kārtojam paši, tajā visā ir Dieva svētība, tā ir klātesoša. Un šī svētība ir spēcīgāka par mūsu varēšanu un nevarēšanu.
Protams, mēs nespējam ietekmēt lielos, globālos procesus, bet tajā pašā laikā katra cilvēka dzīvošana ir iedibināta pavisam citā kontekstā, kas nepakļaujas procesiem, kuri nāk no vienas vai otras cilvēku varas. Mēs atrodamies kādā dziļākā īstenībā. Jāsaprot, ka eksistē divi līmeņi. Viens ir pasaulīgais, kurā mēs rosāmies un darām to, kas mums jādara, otrs – dievišķais, kas vijas cauri visam. Bez ticības mēs esam pavisam nenozīmīgi radījumi, gluži kā zāle, ko kāds var vienkārši nopļaut. Ja tiešām esam ticīgi cilvēki, esam aicināti rīkoties ar drosmi un uzticēšanos.
Viena no pēdējā laika aktualitātēm – iecerētā padomju pieminekļu demontāža. Kas attiecas uz pieminekli Pārdaugavā, to nepieciešams demontēt pietiekami ātri. Vispār to vajadzēja izdarīt jau pašā sākumā, kad Latvija atguva neatkarību. Toreiz mēs daudz ko neizdarījām, jo noraustījāmies. Arī ieviest latviešu valodu visās skolās vajadzēja jau pirms daudziem gadiem.
Es uzskatu, ka mums nav jāskatās uz pieminekli, kas apliecina mūsu verdzību. Kāpēc mums tas būtu jādara? Pat ja tas citiem ir uzvaras simbols.
Mums nepieciešams rīkoties ar apdomu un neravēt ārā gluži visu, kas atgādina padomju laiku, taču šī centrālā liecība par latviešu tautas pakļautību un okupāciju – tā noteikti ir jānojauc. Ja mēs vēlamies turpmāk dzīvot cieņpilni, mums no šā pazemojuma un iznīcības simbola ir jāatbrīvojas. Turklāt tas jāizdara ātri, nevis ar garām birokrātiskām procedūrām. Ja šo procesu ievilksim, dosim iespēju visādiem populistiem izvērsties un plosīties.
Šodien mēs redzam, ka Krievija militāri nemaz nav tik labi sagatavota un spēcīga, kā agrāk tika reklamēta. Turklāt Krievijai it nemaz nerūp dzīvā spēka zaudējumi.
Tā notika arī Otrajā pasaules karā, kad sarkanā armija piedzīvoja milzu zaudējumus, dzenot drošā nāvē simtiem tūkstošu un miljonu kareivju. Tā nav prasmīga karošana, tā ir savas tautas iznīcināšana.
Es ceru, ka karš ir mobilizējis arī mūs pašus, jo drosme un pārliecība par saviem spēkiem – tās ir svarīgas īpašības. Katrs var uzdot sev vienkāršu jautājumu – vai es esmu gatavs par kaut ko mirt? Vai arī es par katru cenu glābšu savu ādu...
Manuprāt, tauta, kas gatava mirt, faktiski ir neuzvarama.
Reizēm dzirdēts viedoklis, ka dzīvība – tā ir pati lielākā vērtība. No kristīgā skatpunkta dzīvība tomēr nav tā lielākā vērtība, tā nestāv vērtību piramīdas augšgalā. Skaidrs, ka dzīvībai ir vērtība, it sevišķi vērtīgi ir gādāt par otra cilvēka dzīvību. Blakus dzīvībai droši liekama arī brīvība, jo dzīvība bez brīvības nesniedz īstu dzīvošanu. Dzīvība pati par sevi ir tikai kails fizioloģisks fakts, dzīvība ir arī žurkām un tārpiem.
Jau agrāk dzirdēts novērojums, ka labklājība Rietumu cilvēkus padarījusi neuzņēmīgus. Šeit darbojas elementāra psiholoģija – kas tevi saista, to tu arī sargā.
Ja no rīta līdz vakaram esi norūpējies, kā vairāk nopelnīt, kā sekot modei, uz kuru kūrortu doties, tad galvā vairs nav intereses par citām lietām. Ja tevi saista lietas, kas pieder patērētājkultūrai, tad tās tu arī sargā. Savukārt brīvība, neatkarība, cīņa, drosme, līdzcietība – šīs lietas ir sekundāras. Komforts un ērtības padara cilvēku laisku, traucē veidot raksturu. Tad cilvēks grib sargāt savu mantu, nevis par kaut ko cīnīties. To mēs dzirdam dažādos izteikumos no Rietumu cilvēku puses, kad tiek paustas bažas par dzīves līmeņa kritumu un to, ka cietīs agrāk piekoptais dzīves stils. Latvijā šādas runas gan nav populāras, bet Rietumos šādi viedokļi reizēm izskan.
Ir arī pozitīvi novērojumi. Ukrainas atbalstīšanā mani patīkami pārsteidza Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons. Agrāk šķita, ka Džonsons ir diezgan lēns savā raksturā, taču tagad viņš ir ieņēmis nozīmīgu vietu un velk līdzi pārējos.* Es ceru, ka Ukrainā notiekošais karš daudzus ir atmodinājis un licis pārvērtēt agrākās vērtības.
Skaidrs, ka visam ir sava cena. Es jau agrāk teicu savai saimei – ja esam gatavi atbalstīt Ukrainu, mums par to būs jāmaksā.
Ja Ukraina būtu padevusies, tad gāze mums būtu ievērojami lētāka un arī inflācija nebūtu tik liela. Mūsu materiālā dzīve būtu ērtāka, bet Ukraina būtu okupēta.
Protams, mēs varam čīkstēt par dārgo apkuri un augstajām pārtikas cenām, taču tas nav salīdzināms ar to postu, kas jānes Ukrainai. Viņiem ir lielas ciešanas, bet mums – mazas. Turpmāk ēdīsim nedaudz vienkāršāk.
Mani iepriecina, ka latvieši bez kurnēšanas uzņēma un izmitināja Ukrainas bēgļus. Bet vai mūsu labvēlība pret bēgļiem būs ilga un noturīga? Tas ir rakstura jautājums. Tas ir tāpat kā bērniem, kas dodas uz skolu. No sākuma viņiem ļoti patīk, bet vai viņi ir gatavi regulāri mācīties visu mācību gadu? Ja to uztver kā pienākumu, tas veido bērnu raksturu. Arī mums, pieaugušajiem, jāturas. Nebūsim vienas dienas puķītes, kas zied tikai īsu brīdi.
Turpinot tēmu par mācīšanos, nonākam pie lielā jautājuma – kas tad ir reliģija? Bijuši dažnedažādi mēģinājumi uz to atbildēt, taču skaidas un izsmeļošas definīcijas nav. Arī es varu mēģināt kaut ko paskaidrot šajā lietā, jo galu galā mācu teoloģiju Latvijas Universitātē. Reliģiju es saucu par skolu, kristietība – tā ir skološanās.
Ja cilvēks vēlas būt ticīgs, viņam jāiet šajā skolā. Ja viņš neiet reliģijas skolā, bet ir pietiekami nopietns cilvēks, tad viņš iet dzīves skolā. Ja cilvēks uzskata, ka nav iemesla veidot savu raksturu un attīstīties, viņš vispār var atteikties no visu veidu skolām. Tad vien atliek cīnīties par izdzīvošanu un meklēt izklaidi.
Jo esam attīstītāki, jo vairāk lietu spējam saprast un baudīt. Varam skaistāk un cilvēcīgāk dzīvot. Savukārt, ja esam orientēti tikai uz izklaidi, esam kā mazi bērni, kuri dzenas un piesaistās acumirklīgiem priekiem. Tie ir tādi uzbudinājuma mirkļi, kas ātri pāriet, un pēc tam vajag jaunas devas. Taču īsts prieks ir noturīgs, un es iesaku visiem tiekties pēc šā īstā, dziļā un noturīgā prieka.
*Juris Cālītis šo komentāru sniedza, vēl pirms Boriss Džonsons bija paziņojis par demisiju.
