Frontē bez pārmaiņām: mikroķirurgs Olafs Libermanis stāsta par ikdienu militārajā hospitālī Kijivā

Darbs kazarmu režīmā

Tev Kijivā sanāk strādāt tikai ar ievainotām militārpersonām, vai pie tevis ved arī civilistus?

Es strādāju militārā hospitālī, un tur nonāk pamatā militārpersonas. Civilajiem ir cits hospitālis, taču mēs ar to sadarbojamies.

Nākas saskarties tikai ar šautām brūcēm, vai ir arī šķembu radīti ievainojumi?

Visādi gadās. Ievainojumi ir dažādi, piemēram, ir traumas no krītošām konstrukcijām, kad šāviņš trāpījis ēkā.

Pēc kara rakstura varētu domāt, ka vairāk vajadzētu būt šķembu radītiem ievainojumiem, ņemot vērā, ka Ukrainu nepārtraukti bombardē ar raķetēm un apšauda artilērija...

Tas ir pareizs secinājums. Šauto ievainojumu tiešām ir mazāk. Vairāk ir, kā te saka, "mino-vzrivnaja travma" jeb sprādziena radīti ievainojumi.

Dzirdēts, ka ir izmantotas arī fosfora bumbas. Ar to radītajiem ievainojumiem ir nācies saskarties?

Fosforu neesmu redzējis. Ir kasešu bumbas. Kādam pacientam bija ievainojumi, ko varētu būt radījusi kasešu bumba, taču simtprocentīgas pārliecības par to nebija.

Tātad pēc ievainojuma to secināt nevar? Miesā redzams vienkārši caurums, taču nav skaidrs, kas to radījis?

Pacientam bija daudz to caurumu. Multipli. No tā tika secināts, ka tā varētu būt bijusi kasešu bumba. Es pats to nepētīju. Zini, mani neinteresē tā politika... Tas ir tāpat kā infektologs meklē kovida avotus, bet terapeits meklē, kā to ārstēt. Lūk, es esmu tas terapeits. Es pat neiedziļinos un nemeklēju, kā ievainojumi radušies, jo ir pārāk daudz darba. Reāli ir baigi daudz ko darīt, un tad, kad tu beidz šancēt, tad jārisina saimnieciskie jautājumi, apgādes un personāla jautājumi. Jāsaprot, ka mūsu hospitālī ir  kazarmu režīms. Tu reāli dzīvo hospitālī, viss personāls tur dzīvo. Taču, piemēram, medmāsu reizēm vajag palaist mājās, un, ja viņa ir aizgājusi, tad pašam nākas sapakot sterilizētos instrumentus. Ja pats tos instrumentus nesapakosi – bet  tas prasa pusotru vai divas stundas –, tad no rīta nebūs ar ko strādāt. Tas ir tāds kā viena cilvēka teātris; tu esi kā maza restorāniņa īpašnieks, kurš pats ved produktus, pats gatavo, pats mazgā traukus, pats klāj galdu, pats novāc, pats izmazgā telpas. Esmu tuvu tam.

Es jau labprāt pamācītos, ko dara vietējie doki, jo viņi ir ļoti lieli speciālisti ievainojumu ārstēšanā, taču man nesanāk, vienkārši neatliek laika. Es strādāju savā zālē ar pacientiem, viņi strādā savās zālēs ar saviem pacientiem. Ja man arī gadās kāda diena, kad es varētu pastrādāt ar viņiem kopā un pamācīties to, ko man vajag, tad parasti tajā dienā vienkārši paguļu.

Tātad mācīšanās paliek pēckara laikam?

Ja tev vajag uzņemt svaigu keisu, tad vajag to gadījumu kopā ar vietējo doku operēt un ārstēt, bet tas man paņem visu darba dienu. Un tad es vairs netikšu ar saviem pacientiem galā... Ja vēl jābraukā uz citu hospitāli konsultēt un vēl citu operēt, tad beigās vairs netiec galā ar tiem darbiem. Neatliek laika mācīties tik daudz, kā gribētos. Var jau būt, ka arī tie fosfora bumbu pacienti kaut kur mūsu hospitālī ir, bet es taču neesmu bijis tajā apdegumu nodaļā un pat nezinu, vai tāda vispār ir. Es kopš pirmās stundas esmu darbos kā tāds āpsis savā alā un tik kapāju un kapāju!

Izmirusī Kijiva

Tava specialitāte ir ekstremitātes – rokas un kājas?

Pamatā rokas un plaukstas. Uz to es cenšos fokusēties.

Cik operācijas dienā tev sanāk? Viena?

Mikroķirurģiskās operācijas ir diezgan komplicētas un ilgas. Reizēm es eju palīgā blakus operāciju zālē, arī viņi nāk man palīgā. Tā diena paiet. Tad vēl jābrauc uz citu hospitāli konsultēt; attālums jau it kā nav liels, bet jābrauc cauri tiem blokpostiem, kur pārbauda dokumentus. Un tas ir laika patēriņš. Tad vēl nākas kārtot klīnisko videomateriālu, fotomateriālu, taisīt Powerpoint prezentācijas, lai citi arī redz, ko tu dari.

Nekur vairāk kā dažādos hospitāļos Ukrainā kara laikā tā arī neesi bijis?

Ko es tur ārā darīšu? Tur ārā cilvēkiem ir nelaime, pilsēta ir totāli tukša, izskatās briesmīgi. Ir pretdabiski, ja svētdienā pilsētas centrā lielā ielā ir tikai viens gājējs un var redzēt, ka aizbrauc viena mašīna. Pēdējā nedēļā  gan cilvēki sākuši atgriezties.

Izklausās pēc mūsu pirmā Covid lokdauna, kad viss bija ciet un Rīgas ielas tukšas...

Jā, tāds nedaudz spoku pilsētas iespaids. Taču ir viena atšķirība – Kijivā var redzēt, ka mājās nedeg gaisma, tur nav cilvēku. Svētdienas rītā pie autostāvvietas klusums un nekas nekustas, neviens neiet pie mašīnas. Tikai kāds vecītis iziet ārā ar suni pastaigāt. Labi, mēs uz to varam skatīties citādi, jo esam atbraukuši palīgā un mums ir interesanta ķirurģija, taču ukraiņiem viss notiekošais ir lielā nelaime, kas skar visus. Ukrainā patiešām ir visaptveroša nelaime, visām sievietēm vīri un dēli karo. Nu ko gan es tur iešu skatīties, staigāt pa pilsētu?! Tam nav  ne īsti laika, ne īsti spēka, ne arī ētiski tas ir.

Vai ukraiņu milzīgo patriotisma vilni ikdienā var just?

Kā kuram. Dažiem attieksme bija apmēram kā sporta spēlē – ahā, viņi mums šito, bet mēs viņiem kreiseri nogremdējām... Citiem ir liels naids. Vēl citi ir neizpratnē – kas vispār notiek, kāpēc agrāk dzīvojām normāli, bet tagad cits citu sit nost? Cilvēki ļoti dažādi reaģē. Patriotisms, protams, ir, bet tas nav tāds histērisks patriotisms. Nē, cilvēki strādā, nav aizlaidušies, lai gan varētu to darīt – vismaz civilie. Bet viņi ir palikuši un strādā.

Es neesmu sevišķi jautājis un kustinājis šo tēmu, jo man ir ļoti labi profesionāli kontakti Krievijā un Baltkrievijā. Es pat negribu tajā lietā par daudz iedziļināties, es gribu izdarīt savu darbu un palīdzēt tiem cilvēkiem... To, ko man stāsta, es uzklausu, varbūt kādreiz izsaku kādu komentāru. Un ziniet, es domāju, ka viņi savā ziņā arī paši ir vainīgi, ka viss tik tālu nogājis. Ukraina taču ir lielākā un bagātākā valsts Eiropā! Ar tiem resursiem, kas Ukrainai ir, viņi tomēr nav attīstījuši savu saimniecību, kas pirms kara bija švaka, un to viņi paši atzīst. Ja runājam par konfliktu: nu, tur, es domāju, atbildīgi ir 50 uz 50 procentiem gan tie, kas to uzsāka tiešā veidā, gan arī tie, kuri sevi uzskata par civilizēto pasauli, jo – kāpēc viņi tik tālu šo procesu nolaida? Varēja taču jau agrāk pateikt – veči, ja jūs tā, tad mēs jums šitā! Varēja meklēt kādus risinājumus, lai nenonāktu līdz karošanai.

Domā, ka Krievija tiešām ņemtu par pilnu mēģinājumus nepieļaut karu? Izskatās, ka Putins nebija rēķinājies, ka viss tik tālu aizies...

Eiropa taču no viņa pērk tos ogļūdeņražus. Varbūt vajadzēja nepirkt? Tas ir komplekss jautājums, kas tiek pasniegts stipri vienkārši un lineāri. Vieni ir sliktie, otri – labie. Es neticu pilnīgi labajiem un pilnīgi sliktajiem. Protams, tā invāzija mani šokēja, ka vispār ir iespējams tik vienkārši sagraut mūsu ikdienas dzīvi. Tas attiecas arī uz mums, jo saproti, ka viss, ko mēs darām un sarūpējam ar latviešiem raksturīgo pamatīgumu – mājas, ko būvējam un cenšamies iekārtot, trauki un mēbeles –, tas viss var pēkšņi vienā brīdī pazust!

Pats kara plāns izgāzās jau pirmajā nedēļā. Šiem jautājumiem vajadzētu meklēt risinājumu, diemžēl pašlaik tie ir iestrēguši. Šobrīd mani vairāk uztrauc jautājums par taktisko kodolieroču izmantošanu – ja tos lietos, vai ar to viss apstāsies? Tā draud izvērsties par globālu problēmu. Jo masveidīga kodolieroču izmantošana nozīmē, ka cauri ir ar mūsu planētu.

Bruņotie dakteri

Kādā intervijā ieminējies, ka tev pašam tagad arī jāatsvaidzina zināšanas, kā apieties ar ieročiem. Vai tas ir normāli, ka karā mediķim, kurš glābj dzīvības, ir jādomā, kā šaut uz citiem, lai glābtu savējo?

Atrodoties tur, mainās domāšana. Viena lieta, ko tu izspried Rīgā vai Berlīnē, bet pavisam cita – kad esi Ukrainā. Tu redzi to vidi. Visi ir formās, arī ārsti. Ieroči stāv ārstu istabā, un liela daļa ārstu ir bruņoti. Ir skaidrs: ja klīniku triecienā mēģinās ieņemt un apsardze netiks galā, tad ārsti droši vien iesaistīsies – neko nepadarīsi... Es ceru, ka līdz tam nenonāks, bet trenēties vajag.

Šajā ziņā pasaule diemžēl nav mainījusies uz labo pusi. Napoleona armijas ķirurgs Larejs bija stāstījis, ka Vaterlo kaujas laikā angļu komandieris Velingtons esot aizliedzis saviem karavīriem šaut uz franču lauka hospitāļa pusi – tas neesot civilizēti. Bet mūsdienās tik vālē virsū!

Redz, Kadirova kungs pateica, ka viņš neņems gūstekņus. Neņemšot ukraiņu nacionālistus, taču kā viņš tos atšķirs? Es pieņemu, ka viņš pats varbūt atšķirs, bet vai visi viņa zaldāti un virsnieki atšķirs?

Laiki mainās arī citā ziņā. Jau pieminētais Larejs bija slavens ar to, ka  Borodinas kaujas laikā spēja amputāciju veikt vidēji septiņās minūtēs. Cik tagad laika prasa tādas operācijas, kā veic tu?

Ir mainījusies visa medicīna, tagad cilvēkus efektīvāk no kaujas lauka izvelk un viņi tur nenoasiņo. Ievainotos aizved uz hospitāļiem un tur ārstē. Ir mainījušās sabiedrības prasības pret veselību un dzīves kvalitāti. Toreiz noņēma kāju un cilvēks staigāja ar koka protēzi vai bez tās, bet tagad cilvēks, atgriežoties mājās, grib atkal sērfot un slēpot, grib labi izskatīties, grib atgriezties dienestā.

Otra lieta: amputācija no medicīnas skatpunkta ir laba un glābjoša operācija, taču no valsts interešu viedokļa nekas tik skaidri neliecina par neveiksmīgu militāro kampaņu kā liela cilvēku kopa ar amputētiem locekļiem. Ja cilvēks mirst varoņa nāvē, viņu apglabā ar vainagiem un salūtu. Bet, ja paliek piecdesmit džeki bez rokām, bez kājām, tad tā ir kara seja un slogs sabiedrībai. Tas psiholoģiski ietekmē sabiedrību, nākamos karavīrus, apgrūtina rekrutēšanu.

Rekonstrukcija, ko mēs veicam, šo problēmu risina. Cilvēks atnāk mājās, viņš pieklibo, ir ilgi ārstējies, tas ir izmaksājis dārgi, taču viņš atnāk ar abām kājām.

Bet tomēr – cik vidēji ilgst operācija?

Operācijas notiek sērijveidā. Šodien tev iztīra brūci, rīt vai parīt paskatās un vēlreiz iztīra to bojāto vietu, tad vēl paskatās, pārsien un sāk likt kopā. Ir jārēķina summārais laiks. Operācija var ilgt pusstundu, bet var arī trīs, četras vai piecas stundas un vairāk.

Mikroķirurģijas progress ir tur, ka agrāk – pirms divdesmit pieciem vai trīsdesmit gadiem – mēs lepojāmies ar to, cik stundas varam izturēt operējot, bet mēs lepojamies, cik ātri izoperējam, cik ātri veicam konkrētā tipa operācijas. Ir pat tāds uzskats, ka tas ķirurgs, kas mīksto audu pārstādīšanas operāciju veic ilgāk par trim stundām, ir slikts ķirurgs. Es šajos kritērijos neiekļaujos, bet tas ir pamats strādāt, operēt vairāk un trenēties, domāt, kā novērst liekas kustības, atrisināt jautājumus ar instrumentiem, trenēt personālu un uzlabot savu veiktspēju.

No agrākajiem kariem priekšstats par lauka hospitāli ir apmēram tāds – telts meža vidū, kur ķirurgs asiņainā halātā griež vai sniedz pirmo palīdzību, bet tālāk ievainotos nogādā uz stacionāro hospitāli. Vai šis lauka hospitāļa posms mūsdienās vēl pastāv?

Tādi hospitāļi ir. Tie ir mobilie hospitāļi tajās vietās, kur slimnīcas ir sagrautas. Bet, ja tevi teleportētu uz mūsu slimnīcu Kijivā, tev liktos, ka tu esi Rīgas 1. vai 2. slimnīcā pirms kaut kādiem divdesmit vai trīsdesmit gadiem, kad tur vēl nebija laba remonta. Jā, tās telpas prasās pēc kosmētiskā remonta, bet aprīkojums ir ļoti dažāds – ir arī ļoti moderns, pat modernāks nekā Latvijā. Piemēram, radioloģijā viņiem ir iekārta svešķermeņu staru diagnostikai. Tā ir normāla slimnīca, intensīvas plūsmas apstākļos tur ir pilns koridors, pilnas operāciju zāles, cilvēki strādā. Tur ir militārā sistēma – ja tu esi iestājies armijā, tev ir jāstrādā. Cilvēkiem ir dažāda attieksme pret darbu, bet pamatā laba. Viņi cenšas strādāt, taču, protams, ir noguruši, jo karš ir ieildzis.

Patvertnē neslēpjamies

Kas hospitālī notiek uzlidojuma vai apšaudes gadījumā? Personāls var paslēpties patvertnē, bet kas notiek ar slimniekiem?

Jā, mums ir patvertne. Bet es tajā ne reizi neesmu bijis. Pirmajā naktī, kad atskanēja sirēnas (tās bija regulāri, dažreiz katru stundu), skrējām meklēt, kur ir tā patvertne, bet māsiņas vienkārši turpināja gulēt. Redzējām, ka personāls nereaģē, tādēļ arī mēs vairs nereaģējam uz tām sirēnām.

Tātad – cerēsim, ka paveiksies un bumba uz galvas neuzkritīs...

Ukrainas pretgaisa aizsardzība strādā labi. Daudzas spārnotās raķetes notriec. Spārnotās raķetes acīmredzot netērē uz mums – nu kam mēs esam vajadzīgi? Es vismaz tā ceru. Kad Irpeņā norisinājās kaujas, artilērija šāva 15 kilometrus no mums, taču tai laikam bija citi uzdevumi un līdz mums tā netika. Nu, Izraēlā cilvēki tā dzīvo jau piecdesmit gadu – gaisa trauksme, izšauj kādu raķeti, ir kaut kādi sprādzieni... Tu to sāc pieņemt kā laikapstākļus un vairs nereaģē. Ziņās ik pa laikam izlasu, ka mūsu pilsētā kaut kur ir trāpīts, bet uztveru to apmēram tāpat, it kā Rīgā ir noticis satiksmes negadījums.

Kā teica Arestovičs – iespējamība, ka tev trāpīs raķete, ir apmēram tāda pati kā tikt notriektam ar automašīnu...

Liktenim neizbēgsi. Cilvēki kāpj kalnos un riskē, brauc ar laivām un riskē. Karadarbības zona ir karadarbības zona. Tāpēc jau tur negāžas iekšā ļaudis no visas Eiropas...

Vai jūs ar kolēģi Mārtiņu Mazubri Kijivas hospitālī bijāt vienīgie ārzemnieki? Vai no citām valstīm arī ir mediķi?

Taisījās jau kaut kādi braukt; tagad gatavojas braukt amerikāņu ortopēds  – muguras ķirurgs, bet, vai atbrauks, nezinu. Viņš jau bija Kijivā, taču nestrādāja tieši medicīnā, bija vairāk saistīts ar vajadzību apzināšanu un finansiālo atbalstu. Nesen runājām pa telefonu, un viņš gribot atbraukt strādāt. Bet ar to strādāšanu ir tā, ka principā vietējie mediķi tiek labi galā ar saviem uzdevumiem.

Tātad nav jāuztraucas, ka ukraiņiem varētu pietrūkt mediķu?

Vismaz mūsu hospitālī noteikti ne. Droši vien, ja kāds atbrauktu, tad atslogotu vietējos ārstus, kāds dabūtu atpūsties vairāk un izgulēties, bet nav tā, ka te nav ārstu. Turklāt atbraucējam vēl būs jāizcīna vieta zem saules, jāiegūst citu uzticība un jāpierāda sava noderība. Nevar būt tā, ka atbraucējam jāvelta tik daudz uzmanības un ar viņu jāauklējas, bet nekāda lielā ieguvuma no viņa nav. Beigās viņš tērēs manu laiku, nevis atvieglos man darbu.

Uz cik ilgu laiku pats dodies atpakaļ uz Kijivu?

Cilvēki ir ieguldījuši manī naudu, ir iesākts projekts, tur ir pacienti, kas sākti ārstēt, tur ir bijis ilgs darbs ar hospitāļiem. Nav īsti neviena, kam to visu varētu atstāt. Es domāju, ka pāris mēnešus Ukrainā palikšu. Tāds ir plāns.