Biznesa pasaules superzvaigzne Īlons Masks - sapņotājs ar biezo naudasmaku

Parasti globāla mēroga uzņēmējs ir diezgan noslēpumaina persona, par kuru plašāka publika zina ļoti maz. Piemēram, ko jūs zināt par pasaulē lielākās telekomunikāciju kompānijas AT&T īpašniekiem un vadību? Tās ilggadējā direktora Rendela Stīvensona biogrāfija angliskajā Vikpēdijā aizņem 21 rindiņu, no kurām divas veltītas viņa darbībai skautu organizācijā. Vai par pasaules lielākā autoražotāja Toyota saimniekiem un šefiem? Arī neko, vai ne? Labākajā gadījumā šādi ļaudis starmešu gaismā parādās pāris reižu gadā kādās visaugstākā līmeņa starptautiskās konferencēs, kur nolasa savu labi atalgoto PR speciālistu rakstītus vēstījumus.

Īlons Masks ir pavisam cits gadījums. Var teikt – biznesa pasaules superzvaigzne, kura no publicitātes nekad nav vairījusies. Drīzāk otrādi, jo viņa biznesam publicitāte ir nākusi tikai par labu. Viņš ir viens no tiem ļoti nedaudzajiem uzņēmējiem, kuram ir savs miljonos skaitāms pielūdzēju pulks, kas aizturētu elpu seko katrai sava elka paustajai atziņai. Šo pielūgsmi Maskam ir izdevies pārnest uz paša radītajiem produktiem, kā tas ir attiecībā uz elektromobiļiem Tesla. Šajā ziņā viņu var salīdzināt ar ilggadējo Apple bosu Stīvu Džobsu, kurš telefonu iPhone spēja padarīt par kulta preci, pēc kuras cilvēki ir gatavi stundām stāvēt rindā. Maska un Džobsa dzīves stāstos ir diezgan daudz kopīga, taču abiem ceļš uz virsotni nav bijis rozēm kaisīts.

Triju valstu pilsonis

Īlons piedzima pirms 50 gadiem ne gluži tajā valstī, kas asociējas ar plašām iespējām biznesā, – Dienvidāfrikas Republikā. Jo vairāk, ja atceramies, kāda izskatījās Dienvidāfrika pirms pusgadsimta. Tā bija valsts, kurā valdīja aparteīds, kas beigu beigās noveda pie ārvalstu sankcijām un būtībā arī pie DĀR izstumšanas no starptautiskās saimes. Un nav brīnums, ka, sasniedzis pilngadību, Īlons nonāca pie secinājuma – no Āfrikas jādodas prom! Ļoti iespējams, ka šī apgaismība lielā mērā pār viņu nāca tāpēc, ka DĀR Maskam jau pavisam drīz būtu jādodas karadienestā, taču izredzes skraidīt ar automātu pa savannu vēlāko miljardieri nepavisam nevilināja.

Emigrēšanu atviegloja tas, ka Īlona mamma Meja ir dzimusi Kanādā. No sava vīra un bērnu tēva Erola Meja tobrīd jau vairākus gadus bija šķīrusies un pārcēlusies uz dzimto Kanādu, taču bērni palika pie Erola. Vispār Īlona vecāki ir interesants pārītis – Meja ir 1969. gada Mis Dienvidāfrika titula ieguvēja un atzīta modele, kā arī vairāku dietoloģijas grāmatu autore, savukārt Erols – labi pelnošs inženieris. Interese par tehniskām lietām Īlonam acīmredzot ir no tēva, kurš puikam nopirka pirmo datoru, bet talants apburt cilvēkus – no mammas.

Meja dzīvoja Kanādā, kas gluži nebija Īlona sapņu zeme ASV, taču diezgan tuvu tai. Pāris gadus viņš dzīvoja un studēja Kanādā, apgūstot datorprogrammēšanu, pēc tam pārcēlās uz Ameriku, kur absolvēja universitāti un nonāca tur, kur bija viņa īstā vieta, – jauno tehnoloģiju mekā Kalifornijā. Starp citu, Masks vēl tagad oficiāli ir triju valstu – Dienvidāfrikas, Kanādas un ASV – pilsonis.

Kalifornijā Īlons kopā ar brāli Kimbelu (vēl viņam ir māsa Toska, kura darbojas Amerikas kinoindustrijā) par tēva iedotajiem pārdesmit tūkstošiem dolāru nodibināja savu pirmo kompāniju Zip2. Naudu tēvs gan iedeva, taču subsīdiju pavadīja burkšķēšana, ka nekas prātīgs no šīs ieceres brāļiem neiznāks un labāk būtu gājuši meklēt kādu stabilāku darbu.

Pirmie miljoni

Lai saprastu, kā Masks tika pie pirmajiem 22 miljoniem dolāru, iztēlosimies interneta laikmeta rītausmu deviņdesmito gadu vidū. 1995. gadā brāļu Masku kompānija Zip2 darbojās programmatūras izstrādes jomā, veidojot tādu kā uzņēmumu interneta katalogu, kas bija apvienots ar karšu servisu. Citiem vārdiem sakot, kaut ko attāli līdzīgu tagadējam Google Maps, tikai ļoti apgraizītā versijā. Kamēr Īlons caurām dienām veidoja datorprogrammu, tikmēr Kimbels ar vēl pāris entuziastiem apstaigāja tuvākas un tālākas apkaimes uzņēmējus, uzbāžoties viņiem ar vilinošu piedāvājumu – sak, vēlaties, lai ieliekam jūsu autoservisu vai restorānu mūsu datubāzē?

Vairums atteicās, pat nenoklausījušies stāstu līdz galam, jo – kuram dīvainim gan vajag reklamēties internetā, ja ir pieejamas avīzes un telefongrāmatas?! Atgādinām – runa ir par 1995. gadu, kad internets vēl ir bērnu autiņos. Vēlāk viens no Zip2 darbiniekiem atcerējās: “Reiz es atgriezos mūsu birojā ar čeku par gandrīz 900 dolāriem. Prasīju pārējiem puišiem, ko iesākt ar šo naudu. Īlons pārstāja klabināt datora tastatūru, palūrēja pāri monitoram un teica: “Mums ir nauda? Nevar būt!””

Beigu beigās jaunajiem censoņiem izdevās pievērst lielāka kalibra uzņēmēju uzmanību, kuri novērtēja interesanto ideju un bija ar mieru investēt Zip2 pāris miljonus dolāru. Tiesa, Īlonam gan nācās pamest uzņēmuma ģenerāldirektora posteni, atdodot šo vietu pieredzējušākam džentlmenim, kuru iecēla jaunie akcionāri, Maskam tika viceprezidenta krēsls. Droši vien šādas kadru pārbīdes bija pareizas, jo jaunajai vadībai izdevās noslēgt izdevīgus līgumus ar vairākām mediju kompānijām par datubāzu izmantošanu.

1999. gadā nāca piedāvājums, no kura nevarēja atteikties, – Zip2 vēlējās iegādāties datoru industrijas gigants Compaq Computer, plānojot integrēt sev piederošajā interneta pārlūkā AltaVista. Tie, kuri lietojuši internetu deviņdesmitajos, droši vien vēl atceras šo tagad vairs neeksistējošo pārlūksistēmu. Compaq par šo pirkumu samaksāja vairāk nekā 300 miljonus dolāru, no kuriem Īlonam tika 22, Kimbelam – 15 miljoni.

PayPal radīšana

Divdesmit gados kļūt par miljonāru – nav slikti, vai ne? Taču Īlons vienmēr ir bijis maksimālists un darbaholiķis, tāpēc grūti iedomāties viņu ar nopelnītajiem miljoniem gulšņājam Bahamās un malkojam daikiri. Jau tajā pašā gadā, kad tika pārdots Zip2, Masks savu kapitālu ieguldīja jaunā uzņēmumā ar nosaukumu X.com – tajā pašā, kuram vēlāk būs lemts transformēties par slaveno PayPal. Sākumā gan kompanjoni iebilda pret šādu nosaukumu, ne bez pamata uzskatot, ka tas var radīt nelāgas asociācijas, jo, pieliekot vēl divus X, iznāktu perfekts pornosaita nosaukums, taču Īlons šos iebildumus neņēma vērā.

X.com sākotnēji bija iecerēta kā interneta banka, jo Masks jau studiju laikā, stažējoties kādā no lielajām bankām, bija sapratis, ka tās ir pārāk birokrātiskas un lēnīgas straujajam digitālajam laikmetam. Tiesa, jau darba gaitā kļuva skaidrs, ka īstu interneta banku izveidot nav tik vienkārši, un uzņēmums pievērsās interneta maksājumu sistēmas izstrādei un maksimālai vienkāršošanai. Turpat netālu no X.com biroja tajā pašā virzienā darbojās vēl viena kompānija, Confinity, un 2000. gadā abu uzņēmumu vadītāji nonāca pie slēdziena, ka prātīgāk būs apvienoties, nevis censties vienam otru izkonkurēt. Iznākumā parādījās jauna kompānija ar nosaukumu PayPal – līdz šim tā sauca Confinity izstrādāto maksājumu sistēmu, taču tika nolemts to padarīt par visa uzņēmuma nosaukumu.

Kā jau varēja gaidīt, apvienojoties vairākiem ambicioziem un valdonīgiem cilvēkiem, drīz vien radās pirmās domstarpības. Viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem bija jautājums par to, kādai darorprogrammu videi primāri izstrādāt maksājumu sistēmu. Masks bija par Windows, bet Confinity radītāji – par elastīgāko Linux vidi. Beidzās viss ar to, ka Masks tika izmests no PayPal priekšnieka krēsla un izlikts aiz durvīm, piemeklējot viņam simboliski vadošu amatu, kuram gan nebija nekādas būtiskas ietekmes uz kompānijas darbību. Šajā ziņā atkal var vilkt paralēles ar leģendāro Apple dibinātāju Stīvu Džobsu, kuru akcionāri arī padzina no ģenerāldirektora amata; atgriezās viņš tikai pēc vairākiem gadiem, lai izvilktu Apple no stagnācijas purvāja.

Maska gadījumā gan nekāda triumfāla atgriešanās nenotika. Īsti nav arī pamata viņu dēvēt par PayPal radītāju un attīstītāju, jo pakalpojumu ar šādu nosaukumu bija izveidojuši Confinity puiši, un pie apvienotā uzņēmuma stūres Īlons bija tikai nepilnu gadu. Taču sava daļa nopelnu PayPal izaugsmē Maskam nenoliedzami bija, par ko viņš arī tika bagātīgi atalgots 2002. gadā, kad kompāniju nopirka interneta tirdzniecības milzis eBay, samaksājot par to pusotru miljardu dolāru. Īlonam Maskam kā 11,7 procentu PayPal akciju īpašniekam no šīs summas tika 180 miljoni. Nav slikti par četru gadu darbu...

Kā Īlons no krieviem raķetes pirka

Atvadījies no PayPal, Masks metās nākamajā projektā – šoreiz tik vērienīgā, ka tas jau robežojas ar fantastiku. Proti – kosmosa apguve un Marsa kolonizācija. Par to, ka Īlons vispār līdz kaut kam tādam aizdomājās, jāpateicas zinātniskās fantastikas grāmatu autoriem ar Aizeku Azimovu priekšgalā; šādu literatūru Masks ar lielu aizrautību lasīja jau bērnībā. Taču pie idejas par Marsu viņš nonāca pēc vairāku stundu brauciena vienā automobilī ar kolēģi, kura laikā abi sāka apspriest, cik reāls ir lidojums uz Marsu. Atbraucis mājās, Īlons intereses pēc ielūkojās NASA mājaslapā, lai noskaidrotu, kādi ir amerikāņu kosmosa pētnieku plāni šajā virzienā, un ar lielu pārsteigumu konstatēja, ka šādu plānu vienkārši nav. Tad viņš nolēma pats ķerties pie lietas.

Izlasījis lērumu speciālās literatūras par raķešu būvi, miljonārs saprata: lai plānotu kosmosa iekarošanu, vispirms ir nepieciešamas nesējraķetes. Iegādāties tās varēja tikai vienā vietā – Krievijā. Un tā 2001. gadā Masks kopā ar savu skolas laiku biedru un kompanjonu Džinu Kentrelu ieradās Maskavā, lai iegādātos trīs starpkontinentālās ballistiskās raķetes, ko iespējams izmantot kravu nogādāšanai kosmosā. Par tālākajiem notikumiem abu pušu stāstītais atšķiras. Masks apgalvo, ka krievi viņu dienām ilgi vazājuši aiz deguna un dzirdījuši ar vodku, izvairoties no skaidras atbildes par darījumu, savukārt Krievijas pārstāvji saka, ka iedomīgais amerikānis pamanījies sastrīdēties ar vienu no galvenajiem krievu raķešu konstruktoriem. Kad beidzot sarunas nonāca līdz konkrētai summai, tika minēti astoņi miljoni dolāru. Masks bija sapratis, ka tik maksās trīs raķetes, savukārt krievi uzstāja, ka tā ir vienas raķetes cena. Beidzās viss ar neko – Īlons nospļāvās un atgriezās dzimtenē, apņēmies uzbūvēt raķeti pats.

2002. gadā viņš nodibināja kompāniju SpaceX, kuras galvenais uzdevums bija radīt jaudīgu raķeti, ko varētu izmantot kravu nogādāšanai kosmosā. Masks tajā ieguldīja 100 miljonus dolāru, taču daudzi šaubījās, vai tur kaut kas prātīgs var sanākt, jo kosmosa apguve tomēr ir ārkārtīgi dārga izprieca, kas prasa miljardos skaitāmus tēriņus.

Taču no biznesa plāna viedokļa Īlons visu bija izdomājis pareizi. Pēc tam kad 2003. gadā katastrofā gāja bojā daudzkārt izmantojamais amerikāņu kosmosa kuģis Columbia, NASA pakāpeniski slēdza šāda tipa kosmoplānu izmantošanas programmu. Tas nozīmēja, ka būtībā par monopolistu kravu nogādāšanā kosmosā kļuva krievu Roskosmos, taču bija acīmredzams, ka Krievija netiek galā ar šo misiju. Ja kāds spētu uzbūvēt pats savu daudzkārt izmantojamu kosmosa kravas kuģi, tad viņam būtu visas iespējas savās rokās pārņemt lielu daļu tirgus, kurā apgrozās ļoti liela nauda; viena mākslīgā zemes pavadoņa nogādāšana kosmosā izmaksā ap 90 miljoniem dolāru. Masks bija apņēmības pilns kļūt par šo “kādu” un savas ieceres raksturoja ar vārdiem: “Raķetēs nav nekā īpaši dārga. Vienkārši tie, kuri raķetes būvēja un apkalpoja agrāk, to darīja ārkārtīgi neefektīvi.” Dzīve pierādīja, ka šajā ziņā viņam bija taisnība.

Plāna īstenošanai lieti noderēja viņa harisma un pārliecināšanas spējas. Lai vispār būtu jēga ķerties pie tik milzīga projekta, SpaceX bija nepieciešams spēcīgs sabiedrotais – šajā gadījumā NASA. Maskam izdevās kosmosa aģentūru pārliecināt par sava projekta dzīvotspēju, turklāt viens no spēcīgākajiem argumentiem bija izmaksas – SpaceX bija gatava nesējraķeti uzprojektēt un uzbūvēt par 440 miljoniem dolāru, kamēr NASA līdzīgs projekts maksātu trīs reizes dārgāk.

2006. gadā bija gatava pirmā Maska raķete Falcon 1, kas orbītā varēja nogādāt 570 kilogramu smagu kravu. Teorētiski nogādāt, jo pirmajā izmēģinājuma lidojumā raķete uzsprāga. No pirmajām piecām SpaceX uzbūvētajām raķetēm tāds pats liktenis piemeklēja trīs. Ne pārāk iepriecinoša statistika, un vienubrīd Īlona kosmosa kompānija bija bankrota priekšā, jo reti kurš vairs ticēja Maska spējām radīt vairākkārt izmantojamu kosmosa kuģi. Par laimi Īlonam, NASA tomēr nezaudēja ticību un 2008. gadā noslēdza ar SpaceX 1,6 miljardus dolāru vērtu līgumu par 12 lidojumiem uz Starptautisko kosmosa staciju. Var teikt, ka NASA izglāba Maska kompāniju, ļaujot nelabvēļiem ne bez pamata apgalvot, ka SpaceX veiksmes stāsts lielā mērā balstās uz valsts budžeta naudas. Taču – veiksmes gadījumā NASA finansiālajā ziņā būtu ieguvēja, jo pagaidām veiksmīgākās Maska nesējraķetes Falcon 9 viens lidojums kosmosā izmaksā no 56 līdz 77 miljoniem dolāru, kamēr krievu Proton tipa nesējraķetei – ap 100 miljoniem. Tiesa, Proton spēj nest lielāku kravu – 23 tonnas; Falcon – 13 tonnas.

Taču pagaidām izskatās, ka Masks, kā jau biznesmenis, darbojas daudz efektīvāk nekā birokrātiskais Roskosmos, kas nespēj turēt līdz SpaceX programmas tempiem. Sākot no 2015. gada, Falcon 9 regulāri paceļas gaisā, un šā tipa raķetes ir veikušas vairāk nekā 120 lidojumu, no kuriem tikai divi bijuši neveiksmīgi.

Marsa kolonizācija

Protams, Masks nav vienīgais bagātnieks, kuram ir klikšķis uz kosmosa apguvi. Ar līdzīgām idejām ir apsēsts kompānijas Virgin boss Ričards Brensons un Amazon īpašnieks Džefs Bezoss, kuri abi turklāt ir paspējuši uzbraukt līdz kosmosa robežai. Atšķirībā no viņiem Masks pats tuvāk zvaigznēm neraujas, un kosmosa tūrisms nav viņa jājamzirdziņš. Īlons ir izskaitļojis, ka ilgtermiņā lielāku peļņu nesīs kravu pārvadājumi, un šķiet, ka viņam ir taisnība.

Turklāt arī paša Maska biznesa intereses sniedzas vēl tālāk – viņš jau strādā pie kosmiskā interneta projekta un ar savām raķetēm nogādājis kosmosā gandrīz 2000 sakaru pavadoņu. Ideja ir interesanta: ar torņu palīdzību nav iespējams nodrošināt interneta pārklājumu uz visas zemeslodes, taču to varētu izdarīt no kosmosa, palaižot orbītā 4425 sakaru pavadoņus. Ja viss notiks, kā iecerēts, šis projekts tiks realizēts jau tuvākajos gados.

Bet arī ar to Īlona plāni neaprobežojas – tie sniedzas līdz pat Marsam. Viņš ir pārliecināts, ka tuvāko paaudžu laikā cilvēki kolonizēs Sarkano planētu, iekārtojot zem īpašiem kupoliem apmetnes. Īlons pat ir aprēķinājis, cik smagu kravu viņa Falcon Heavy raķete vienā lidojumā varētu nogādāt uz Marsu, – 16,7 tonnas. Izklausās pēc nevaldāma fantāzijas lidojuma, ko nav iespējams realizēt? Ar šodienas domāšanu tā tas patiešām ir, taču varbūt Masks spēj paraudzīties tālāk nekā vienkāršais cilvēks. Un varbūt tiešām ir vērts ieklausīties viņa teiktajā – no brīža, kad cilvēks pirmo reizi ar lidaparātu pacēlās gaisā, līdz pirmajam lidojumam kosmosā pagāja tikai 58 gadi, un kas zina, kādus tehnoloģiskos augstumus cilvēce sasniegs vēl pēc pusgadsimta?

Brīnums, vārdā Tesla

Krietni tuvāk zemei ir cits Maska dižprojekts – elektromobiļu būve. Drīz pēc PayPal akciju pārdošanas Īlons 2004. gadā 70 miljonus dolāru investēja Kalifornijā bāzētajā elektrisko automobiļu uzņēmumā Tesla, apsteidzot konkurentus, kuri par elektromobiļu sērijveida ražošanu nopietni sāka domāt pēc gadiem desmit.

Kaut gan visai izplatīts ir mīts, ka Masks Teslu radījis no nulles, patiesībai tas īsti neatbilst. Uzņēmumu Tesla 2003. gadā nodibināja Martins Eberhards un Marks Tarpenings, un Masks tam pievienojās pēc pusgada, turklāt drīz vien starp viņu un Eberhardu radās domstarpības, kuru dēļ Eberhards bija spiests kompāniju pamest, vēl pēc laiciņa viņam sekoja arī Tarpenings.

Vēl jāņem vērā, ka Tesla ražotnes neradās nepavisam tukšā vietā, bet gan veidojās uz rūpnīcas bāzes, ko astoņdesmito gadu vidū kopīgiem spēkiem bija izveidojušas korporācijas General Motors un Toyota. 2009. gadā iepriekšējie īpašnieki rūpnīcu bija gatavi pārdot, taču Toyota nolēma pie viena iegādāties 2,5 procentus Tesla akciju.

Lielā mērā pateicoties Maska personības šarmam, Tesla izdevās pievērst publikas uzmanību vēl pirms sērijveida ražošanas sākšanas, un potenciālie pircēji, ieskaitot tā brīža Kalifornijas gubernatoru Arnoldu Švarcenegeru, drīz vien jau bija gatavi stāties rindā. Taču paziņot par revolucionāra automobiļa ražošanu – tas ir viens, taču pavisam kas cits ir sākt reālu mašīnu būvi. Drīz vien izrādījās, ka jaunā tehnikas brīnuma Tesla Roadster pašizmaksa ir lielāka par plānoto pārdošanas cenu. Pārdot mašīnu bija iecerēts par 85 000 dolāru, taču izgatavošana izmaksāja ap 200 tūkstošiem. Mašīnas projektu nācās pārstrādāt, lai samazinātu izmaksas.

Kad Roadster beidzot nonāca tirgū, daļa auto tika atsaukti tehniska defekta dēļ. Par Tesla automašīnu montāžas kvalitāti, starp citu, vēl tagad palaikam dzirdamas sūdzības (2018. gadā tika atsaukti 123 000 Model S elektromobiļu, kam konstatēja stūres pastiprinātāja bojājumus), kaut gan no tehniskā viedokļa tās patiešām ir šedevrs.

Dažu gadu laikā Tesla elektromobiļi kļuva par kulta preci – apmēram tāpat kā iPhone viedtālruņi, tikai 100 reižu dārgāki. Taču kompānijas finansiālais stāvoklis bija visai bēdīgs, jo, sākot Tesla projektu, pirmā elektromobiļa izstrādei bija atvēlēti 25 miljoni, taču 2008. gadā jau bija iztērēti 140 miljoni. Sākās arī globālā krīze. Lai glābtu Tesla, Masks uzņēmumā ieplūdināja savus personīgos līdzekļus, kas kompāniju gan glāba no kraha, taču par ļoti pelnošu uzņēmumu to saukt nevar vēl šobaltdien – biežāki ir tie mēneši, kad bilance ir mīnusos, nekā tie, kad plusos.

Paradoksāli, bet visas šīs ķibeles nav traucējušas Tesla kļūt par vienu no pasaulē vērtīgākajiem uzņēmumiem, kura akcijām ir tendence kļūt arvien dārgākām. Akciju vērtības izmaiņas īpaši ir redzamas tad, kad Masks nāk klajā ar kārtējo paziņojumu par nākotnes plāniem vai, kā izdarīja pavisam nesen, pārdod kaudzīti savu akciju, tā vienā rāvienā nopelnot piecus miljardus dolāru. Īlonam gan šie pieci miljardi tāds nieks vien ir, jo viņa īpašumu kopējā vērtība tiek lēsta 83 miljardu vērtībā, kas viņu padara par bagātāko cilvēku pasaulē.

Diktators direktora krēslā?

Kāds Īlons Masks ir kā menedžeris un vadītājs? To, ka viņa vadības stils ir ļoti agresīvs, atzīst gandrīz visi, kuri ar Masku kopā strādājuši. Par brīvdienām viņa darbinieki var aizmirst, jo, tā kā Īlons pats strādā septiņas dienas nedēļā pa vismaz 12 stundām, to pašu viņš prasa arī no pārējiem: “Strādājiet 80–100 stundas nedēļā – tas palielina izredzes gūt panākumus!”

Tas gan nenozīmē, ka algas Maska uzņēmumos tiktu maksātas lielas, jo pārlieku dāsni cilvēki par miljardieriem nekļūst... Kad viens no Tesla vidēja līmeņa vadītājiem reiz neieradās uz sapulci, jo bija vēlējies būt klāt brīdī, kad dzimst viņa bērns, Masks viņam aizsūtīja niknu ziņu: “Tas nav attaisnojošs iemesls. Esmu vīlies. Tev nepieciešams noteikt prioritātes. Mēs te patlaban mainām pasauli un vēsturi, un vai nu tu esi kopā ar mums, vai arī ne.”

Darbu pazaudēt pie viņa ir viegli – ja bosam liksies, ka tu pārāk maz strādā, tad ātri vien nonāksi aiz durvīm. Bijušie Tesla darbinieki ir stāstījuši, ka Īlons vēlas, lai arī darbinieki būtu apsēsti ar vēlmi mainīt pasauli tāpat kā viņš. Vēl viena īpašība, kas nepieciešama, lai varētu sastrādāties ar Masku, ir spēja uzņemties atbildību – ja cilvēks domā tikai saskaņā ar instrukcijām un nespēj pats izdomāt efektīvu problēmu risinājumu, tad diez vai būs pa ceļam ar Īlonu.

Pats viņš par savām attiecībām ar darbiniekiem reiz izteicās visai ironiski: “Cilvēki, kuri mani pazīst, parasti par mani ir labās domās. Patiesībā jau viņi vienmēr ir labās domās par mani līdz brīdim, kad es viņus atlaižu.” Tiesa, pēdējos gados viņš gan atzīst, ka nevajag pievērst uzmanību tikai darbinieku talantiem vien, jo nedrīkst aizmirst arī par katra personību: “Laba sirds – tas arī ir svarīgi. Es kļūdījos, domājot, ka visu nosaka tikai smadzenes vien.”

Masks bez maskas

Īlona privātā dzīve ir tikpat vētraina un piedzīvojumiem bagātīga kā viņa bizness. Atšķirībā no daudziem citiem liela mēroga uzņēmējiem, kuri savu privāto dzīvi cenšas turēt noslēpumā, Masks arī šajā ziņā ir superzvaigzne un neko neslēpj. Vai, pareizāk sakot, īsti nemaz nevar noslēpt.

Masks ir bijis precējies vairākas reizes. Ar pirmo sievu Džastinu viņš iepazinās vēl studiju laikā, bet mazliet vēlāk – 2000. gadā, kad Īlons jau bija kļuvis par miljonāru. Kā jau varēja prognozēt, kopdzīve ar tik ambiciozu un valdonīgu cilvēku kā Masks nebija nekāds rožu dārzs – pāris diezgan regulāri strīdējās, un, kā vēlāk stāstīja Džastina, Īlons ne vienreiz vien izmetis: ja laulātā draudzene būtu viņa kompānijas darbiniece, viņš Džastinu jau sen būtu atlaidis. Piedevām viņš par varītēm bija gribējis, lai sieva nokrāso blondus matus, un nav bijis sajūsmā par viņas plāniem veidot karjeru rakstniecībā, ko viņa tomēr mēģināja darīt un ir sarakstījusi sešas jauniešu auditorijai domātas fantastikas grāmatas.

Kaut gan pārim bija pieci bērni (vēl viens nomira desmit nedēļas pēc piedzimšanas), laika gaitā attiecības arvien vairāk sāka bojāties, līdz beidzot abas puses pieņēma lēmumu šķirt laulību. Taču tad atklājās maza nianse, kas līdz sirds dziļumiem satrieca Džastinu. Drīz pēc kāzām jaunais vīrs viņai bija licis parakstīt laulības līgumu, apgalvojot, ka to paģērot darīt viņa uzņēmuma direktoru padome, bet pēc šķiršanās kļuva skaidrs, ka Džastinai nepienākas nekas no Īlona bagātībām. Beidzās viss ar tiesu darbiem, pēc kuriem viņa tomēr saņēma māju Losandželosā un 20 miljonus dolāru. Savu laulību ar biznesa superzvaigzni viņa raksturoja īsi: “Es viņam biju sieva – kārtējais jaunuzņēmums. Taču es neko nenožēloju, jo man ir pieci bērni.”

Kā jau superzvaigznei pieklājas, no rakstnieces Īlons pārslēdzās uz aktrisēm – par viņa simpātiju kļuva britu aktrise Talula Reilija. Kopdzīve izvērtās diezgan savdabīga: 2010. gadā abi apprecējas, bet 2012. gadā izšķīrās, lai pēc gada vēlreiz apprecētos. Un 2016. gadā atkal izšķīrās – nu jau, kā izskatās, uz visiem laikiem.

2017. gadā Īlons zvaigžņu apritē iekāpa, tā teikt, ar visām četrām, un nonāca akurāt pa vidu skandalozajai šķiršanās prāvai, kurā attiecības skaidroja aktieri Ambera Hērda un Džonijs Deps. Ar apvainojumiem abas puses neskopojās: Deps stāstīja, ka Ambera viņu krāpusi ar Masku, savukārt Hērda apgalvoja, ka Džonijs viņu mēdzis iekaustīt, un pat piesauca Īlonu par liecinieku. Dzeltenā prese par visām šīm atklāsmēm bija stāvā sajūsmā.

Ilgi gan Maska romāns ar Hērdu neturpinājās, un 2018. gadā viņš uzsāka attiecības ar citu zvaigznīti – kanādiešu dziedātāju Graimsu. Pēc diviem gadiem pāris sagaidīja pirmdzimto un sarūpēja sensāciju, paziņojot, ka puiku saukšot nevis par Džonu vai Ričardu, bet gan X Æ A-12. Izklausās pēc veļasmašīnas modeļa vai Saturna attāla pavadoņa nosaukuma, taču abi vecāki to bija domājuši nopietni un sāka skaidrot, ka burtu un simbolu kombinācijā izmantoti fizikas simboli un elfu alfabēta burts, kā arī lidmašīnas A-12 nosaukums. Vai tiešām viņi arī mājās bērnu tā uzrunā, sakot: “X Æ A-12, beidz raustīt kaķi aiz astes, labāk nāc vakariņās!”, ziņu trūkst, toties pavisam droši ir tas, ka pirms dažiem mēnešiem, kad X Æ A-12 bija apritējis knapi gads, Īlons un Graimsa izšķīrās.

Par ekscentriskā miljardiera jaunām mīlas dēkām nekas nav dzirdēts, taču varam būt droši, ka vēl jau dzirdēsim – gluži tāpat kā biznesā un kosmosa iekarošanā, arī mīlas lietās Maskam, pēc visa spriežot, robežu nav. Jo vairāk tāpēc, ka pats Īlons ne reizi vien ir atzinis – vientulība viņu padara nelaimīgu.