Kāpēc mēs sākām skaitīt laiku, un kas izdomāja, ka vajag pārgriezt pulksteņus

Kamēr mēs sēžam vienā vietā, laika skaitīšana nav īpaši sarežģīta, un ar to gluži labi tika galā jau senie grieķi un romieši. Mūsu vecvectēviem un vecvecmāmiņām, kuri visas savas dzīves laikā ļoti reti atstāja dzimto pagastu vai pilsētu, arī viss bija vienkārši – cēlās ar gaiļiem, bet pie miera devās reizēm ar tumsu. Pat ja kādam turīgākam bija pulkstenis, tad laukos tas drīzāk bija greznumlieta, nevis dzīves nepieciešamība. Zināt, ka šobrīd pulkstenis ir 12.55, nebija īpašas nepieciešamības, jo ko gan tu laukos īpaši varēji nokavēt?

Jūrnieku vajadzības

Pilsētā viss bija sarežģītāk, jo 19. gadsimta nogalē, kad Rīgā strauji attīstījās industrializācija, jau bija svarīgi, lai strādnieki uz darbu rūpnīcā ierastos precīzi noteiktā laikā, nevis kaut kad starp sešiem un desmitiem no rīta. Ņemot vērā, ka pulkstenis vēl joprojām bija luksusa prece, fabrikanti atrada vienkāršu risinājumu – ar sirēnām visai tuvākajai apkaimei (bet strādnieki, kā likums, dzīvoja ne pārāk tālu no rūpnīcas) deva ziņu, ka jāceļas un jāiet uz darbu.

Un, kā jau tas gadās ar daudzām tehniskām novitātēm, vieni no pirmajiem, kas plaši sāka izmantot kabatas, bet vēlāk arī rokas pulksteņus, bija militāristi, kuriem bija ļoti būtiski plānot un koordinēt savas darbības, lai tās notiktu noteiktā laikā. Ja reiz uzbrukumam bija jāsākas desmitos no rīta, tad nebija pieļaujams, ka kāda vienība to nokavētu kaut par desmit minūtēm. Tādēļ ikvienam virsniekam bija vajadzīgs pulkstenis, bet, tā kā kabatas laikrāži kara laikā nebija diez ko parocīgi, Pirmajā pasaules karā arvien lielāku izplatību ieguva rokaspulksteņi.

Taču vēl svarīgāk zināt pareizu laiku bija jūrniekiem, jo jau 16. gadsimtā jūrasbraucēji savu atrašanās vietu okeānā sāka noteikt ar pulksteņa palīdzību. Viņi tad arī visticamāk bija pirmie, kuri saskārās ar kādu problēmu – ja pulkstenis bija noregulēts Spānijā, tad tas nebūt nenozīmēja, ka tas rādīs pareizu laiku arī kaut kur Meksikas piekrastē. Tā cilvēki nonāca pie izpratnes, ka dažādās pasaules malās konkrētajā brīdī pulksteņa rādījumi var būt atšķirīgi. Bet tas savukārt noveda pie globālas laika skaitīšanas sistēmas izveidošanas.

Pirmie līdz tai aizdomājās angļi, kuriem, kā jau jūras lielvalstij, bija ļoti būtiski sakārtot laika skaitīšanas sistēmu un tātad bija nepieciešams atskaites punkts, pēc kura varētu vadīties. Šim nolūkam 1675. gadā Londonas piepilsētā Griničā tika izveidota observatorija, kuras galvenais uzdevums bija laika etalona noteikšana un jūrasbraucējiem vajadzīgo koordināšu precizēšana. Vēl pēc pusgadsimta turpat Anglijā tapa pirmais jūras hronometrs, kas spēja noteikt gandrīz precīzu laiku ceļojuma laikā. 18. gadsimta nogalē zinātne bija attīstījusies jau tiktāl, ka spēja noteikt laika starpību starp Griničas un Parīzes observatorijām – tā bija deviņas minūtes un 19,8 sekundes. Laika skaitīšana bija sasniegusi teju vai pilnību.

Paldies vilcienam

Taču vidusmēra cilvēkam, kuram nevajadzēja stūrēt kuģi, visi šie smalkie aprēķini īpaši nebija nepieciešami. Pārdesmit minūtes uz priekšu vai atpakaļ – tas nebija svarīgi līdz pat 19. gadsimtam, kad parādījās sabiedriskais transports vilcienu izskatā. Tie, gluži tāpat kā mūsdienās, kursēja pēc noteikta grafika, taču ar to radās nopietna problēma. Proti, katra apdzīvotā vieta dzīvoja pēc astronomiskā laika, ko tagad varēja noteikt ļoti precīzi. Taču vilcienu satiksmes organizētājiem no tā bija maz labuma, jo varēja izmežģīt smadzenes, lai sastādītu kustības grafiku, ņemot vērā, ka katrā nākamajā apdzīvotajā vietā laiks bija citāds. Kad Londonā bija 10.00, tad Liverpūlē bija par kādām desmit minūtēm mazāk. Tas viss radīja diezgan lielu jucekli, kādā britu dzelzceļš funkcionēja pirmos divdesmit gadus, līdz 1850. gadā tika pieņemts lēmums par pamatu ņemt Griničas laiku. Citiem vārdiem sakot, vilcienu sarakstus veidot tikai un vienīgi pēc Griničas meridiāna laika, ignorējot astronomisko laiku. Nedaudz vēlāk šo praksi pārņēma arī britu pilsētas, atsakoties no dzīvošanas pēc astronomiskā laika, kas dažādās vietās bija atšķirīgs.

Pārējai Eiropai bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai pārņemtu vienkāršo britu sistēmu. Vācieši vēl gadiem ilgi vadījās pēc astronomiskā laika un izvietoja savās dzelzceļa stacijās īpašas tabulas, kurās bija norādīta laika starpība dažādās pilsētās. Vēl sāpīgāka šī problēma bija Amerikā, kur teritorija bija milzīga un tātad laika atšķirība vēl lielāka. Lai ar to tiktu galā, 1869. gadā amerikāņu dzelzceļnieki pieņēma lēmumu valsti sadalīt četrās laika joslās, tā atvieglojot orientēšanos laikā. Viņi arī bija tie, kuri izdomāja mest pie malas sīkumainību un laika joslās pulksteni pagriezt nevis par kaut kādu noteiktu minūšu skaitu, bet gan pa veselai stundai.

Taču pagāja vēl vairāk nekā desmit  gadi, kad līdz šai saprātīgajai domai nonāca visa pārējā pasaule. Tas notika 1884. gadā, kad Vašingtonā 25 valstu delegācijas izstrādāja pasaules laika joslu sistēmu, par atskaites punktu ņemot Griničas meridiānu. Sākotnēji gan laika joslas attiecās tikai uz dzelzceļa satiksmi, bet visi pārējie tās neņēma vērā. Laikam jau nav pārsteigums, ka vieni no nedaudzajiem, kas pretojās Griničas meridiānam kā atskaites punktam, bija franči, kuri līdz pat 20. gadsimta sākumam ietiepīgi skaitīja laiku pa savam un tikai 1911. gadā atzina Griničas laiku, tiesa, nosaucot to par Parīzes laiku ar deviņu minūšu kavēšanos. Septiņdesmitajos gados Francija beidza spītēties uz pārgāja uz laika zonu, kas no Griničas laika atšķiras precīzi par vienu stundu.

Vasaras laiks un ziemas laiks

Bet kā tad radās ideja par vasaras un ziemas laiku, par pulksteņa rādītāju grozīšanu uz priekšu un atpakaļ? Šķiet, ka pirmais ar to klajā nāca ASV vēstnieks Francijā Bendžamins Franklins, puspajokam ierosinot sveču ekonomijas nolūkos visiem cauru gadu mosties reizē ar pirmajiem saules stariem, tā piemērojoties gadalaikiem. Bet, lai visi varētu laikus pamosties, modinātāja vietā varētu izmatot lielgabalu zalvi.  Krietni vēlāk, 1907. gadā, jau nopietnāku pamatojumu piedāvāja angļu celtnieks Viljams Vilets, uzskatot, ka šāds risinājums ļaus ekonomēt apgaismojumam tērēto enerģiju un nāks par labu cilvēku mentālajam stāvoklim. Viņš bija ievērojis, ka vasarā daudzi cilvēki guļ vēl tad, kad saulīte jau gabalā, un uzskatīja, ka tā tiek bezjēdzīgi tērēts tik dārgais laiks, ko varētu izmantot ievērojami lietderīgāk. Tiesa, saskaņā ar Vileta plānu pulksteņa rādītājus vajadzētu nevis vienā piegājienā pagriezt uzreiz par stundu, bet gan mēneša laikā katru svētdienu par 20 minūtēm.

Sākumā neviens šo piedāvājumu neuztvēra nopietni, un Vilets savas dzīves laikā tā arī nepiedzīvoja savas idejas īstenošanu. Taču viss strauji mainījās Pirmā pasaules kara gados, kad enerģijas ekonomija kļuva būtiska. Pirmie to saprata vācieši, kuri jau 1916. gadā ieviesa vasaras un ziemas laiku, pagriežot pulksteņa rādītājus par stundu. Drīz vien šo risinājumu pārņēma arī frontes pretējā pusē esošie angļi, krievi un amerikāņi.

Pēc kara daļa valstu atteicās no pulksteņa grozīšanas – pirmās to izdarīja Vācija un ASV. Taču, kad sākās Otrais pasaules karš, tad gan vācieši, gan amerikāņi ekonomijas nolūkos atkal atgriezās pie ziemas un vasaras laika. Vairums Eiropas valstu gan ar pulksteņa grozīšanu neizrāvās un atsāka to darīt vien septiņdesmitajos gados.

Latvija ar vasaras un ziemas laiku iepazinās padomju laikos. PSRS ilgu laiku ignorēja citu valstu pieredzi pulksteņa grozīšanā un tikai 1981. gadā beidzot nolēma sekot pārējo piemēram. Pirms tam vadošie ekonomisti bija ilgi un dikti rēķinājuši, kādu ekonomisko labumu dos tas, ka, piemēram, mācības skolā pavasarī sāksies stundu agrāk un tātad nebūs jātērē elektrība apgaismojumam, tas pats attiecās arī uz daudzām darbavietām. Talkā nāca arī mediķi, kuri vienā balsī apgalvoja, ka pulksteņa pagriešana par stundu uz priekšu vai atpakaļ nāks par labu cilvēku bioritmiem. Tiesa, vēl pēc dažiem gadiem daļa mediķu sāka šo apgalvojumu apšaubīt. Lai kā tur arī būtu ar bioritmiem, pulksteņa grozīšana nekur nepazuda arī pēc PSRS sabrukuma, jo Eiropā, kur mēs nonācām, arī pastāvēja ziemas un vasaras laiks. Pirms trim gadiem Eiropas Parlaments gan nolēma atteikties no vasaras laika, taču birokrātiskā procedūra, lai to izdarītu, ir tik smagnēja, ka vēl tagad mēs no pulksteņa grozīšanas neesam tikuši vaļā.

Īpašās zonas

Zemeslode ir sadalīta 24 laika joslās, ko skaita, sākot no Griničas meridiāna. Ilgu laiku to apzīmēja kā Greenwich Mean Time jeb GMT, un Latvija ir zonā GMT+2, taču tagad tas skaitās neoficiāls, lai arī ierasts apzīmējums, bet pareizi būtu Universal Time Coordinated jeb UTC. Vēl viens izplatīts Griničas laika apzīmējums ir Zulu Time.

Taču pastāv arī dažas īpašas laika zonas, piemēram, Antarktīda, kur nav noteiktas joslas, bet gan katra polārā stacija dzīvo pēc savas valsts laika. Vēl divi īpatnēji izņēmumi ir Kiribati un Tongas atoli, kas atrodas zonā, kur mainās dienas – tiem ir savas īpašas laika zonas, UTC+14 un UTC+13.