Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: Rojs Maizītis)

"Policistiem nav jāsēž kabinetā!" Saruna ar kādreizējo policijas šefu Arti Velšu

9vīri
24. aprīlī 08:19 2022. gada 24. aprīlī 08:19
  Sandris Metuzāls | 9vīri
Bijušais valsts policijas šefs Artis Velšs par birokrātijas problēmām, reketieru laikiem un to, kā panākt, lai policists būtu tuvāk cilvēkiem.

Policistiem nav jāsēž kabinetā!Sācis dienestu kā iecirkņa inspektors, laika gaitā Artis Velšs uzkalpojās līdz Valsts policijas priekšnieka un Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka amatam un ģenerāļa zvaigznēm. Darbu policijā viņš pameta pirms nu jau vairāk nekā diviem gadiem un strādā privātajā sektorā – apsardzes kompānijā G4S Latvija, kur vada iekšējās drošības dienestu. Neesot vairs valsts dienestā, viņš var atļauties brīvāk izteikties, nekā valkājot formas tērpu. Tāpēc šī saruna ar Deviņvīriem ir par to, kas notiek kārtības sargāšanas frontē – kas labi, kas slikti, un ko vajadzētu mainīt.

No valsts uz privātbiznesu

Jūsu kompānija veic arī tirdzniecības centru apsardzi. Veikalos strādājošiem apsardzes darbiniekiem droši vien šis laiks nav bijis viegls – jāpārbauda kovidsertifikāti un laiku pa laikam jāuzklausa rupjības…

Viegli tiešām nav. Pirmā problēma bija tā, ka apsardzes nozarei nav tādas kapacitātes, lai varētu veikt šos pienākumus, jo pastāvīgi trūkst darbinieku. Likumdošana šajā jomā ir pat pārāk stingra, jo, lai varētu strādāt, apsardzes darbiniekam jānokārto virkne pārbaudījumu, ieskaitot arī tādus, bez kuriem varētu iztikt. Realitātē taču vairums apsardzes darbinieku vienkārši stāv pie veikala durvīm un nekad mūžā nevienu noziedznieku neaizturēs. Tādēļ prātīgāk būtu apsardzes darbiniekus kaut kā gradēt: viens līmenis varētu būt tāds, kurā nekādas īpašas zināšanas un prasmes nav nepieciešamas, jo šāds apsargs ir apmēram kā dežurants skolā vai arī pieskata kārtību veikalā, taču pavisam citas prasības būtu tiem, kuriem tiešām ir tiesības nēsāt šaujamieroci. Tādēļ pēc kovidsertifikātu ieviešanas slodze mūsu esošajiem darbiniekiem bija patiešām liela un sertifikātu pārbaudē nācās iesaistīt arī veikalu darbiniekus, jo citādi nevarēja tikt galā.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Otra problēma ir izdegšana, jo sākumā patiešām spriedze bija liela un incidentu netrūka. Ne visi apsardzes darbinieki spēj izturēt tās negācijas, kas pār viņiem gāžas. Diezgan daudz bija tādu, kuri pateica – paldies, es to nevaru izturēt. Interesanta tendence – mazāk izturīgie bija gados jaunākie darbinieki, savukārt tie, kuriem ap 50, strādāja divas trīs maiņas pēc kārtas. Vairākas reizes patiešām bija gadījumi, kad mūsu darbiniekiem fiziski uzbruka.

Un ko apsardzes darbiniekam šādā situācijā darīt – kraut pretī?

Parasti jau viņš tomēr nav viens, tādēļ var pieaicināt palīgā kolēģi, lai pārkāpēju aizturētu un nodotu valsts policijai. Taču tiešām bija pāris gadījumu, kad mūsējiem pēc tam nācās braukt uz slimnīcu, jo bija pārsista acs vai nodarīti citi miesas bojājumi. Parasti jau šādos incidentos ir iesaistīts vietējā rajona “zieds” ar kriminālu vēsturi.

Pārnākot no policijas uz apsardzes firmu, pašam nebija mazliet garlaicīgi? Jo policijā taču kaut kas notiek, kamēr apsardze ir tāds diezgan rutīnas darbs…

Jā – un nē. Arī policijā ir rutīnveidīgs darbs, turklāt arī liels stress, kas manā gadījumā beigu beigās noveda pie veselības problēmām, kur dēļ tad arī nolēmu dienestu atstāt. Aiziešana no policijas sakrita ar kovida epidēmijas sākumu un mājsēdi, tādēļ bija laiks padomāt, ko tad vēlos tālāk darīt. Sākumā, protams, bija sajūta, ka esmu gluži kā no laivas izmests – telefons vairs nezvanīja, un īsziņas 24 stundas diennaktī nepienāca. Taču man vienmēr ir paticis viss jaunais, tādēļ piedāvājums darboties privātajā biznesā likās interesants. Valsts pārvaldes aparāts vienmēr ir diezgan birokrātisks un smagnējs, taču privātuzņēmumā viss notiek ātrāk, un tādēļ nemaz tik vienmuļš darbs šeit nav.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Valsts iestādes ar operativitāti lēmumu pieņemšanā, šķiet, patiešām neizceļas…

Tā tiešām ir, un vēl klāt nāk mūžīgā vainīgo meklēšana un rakāšanās vakardienā, nevis domāšana, ko darīt, lai kritiskā situācija neatkārtotos. Privātuzņēmumā tādā ziņā vairāk var just kolēģu atbalstu un vēlmi strādāt preventīvi, lai savu produktu padarītu kvalitatīvāku un neatkārtotu pieļautās kļūdas. Te ir pavisam cita darba atmosfēra.

Kādēļ policija nevar strādāt tikpat efektīvi? Ministri vainīgi vai kāds cits?

Tur ir daudz iemeslu. Sāksim ar to, ka jau daudzus gadus policija ir bijusi pabērna lomā, jo nav īsti bijis politiskās gribas kaut ko mainīt. Tādēļ arī atalgojums un darba apstākļi policijā ir diezgan tālu no vēlamā. Ne jau velti policijā ir tik daudz brīvu štata vietu – kad gāju projām, to bija ap tūkstoti, un nedomāju, ka kaut kas būtiski pa šo laiku ir mainījies –, un jaunatnes vidū tā nav pati iekārojamākā darbavieta. Bieži vien, sākot dienestu, policistam ir jāgaida, kad varēs saņemt formas tērpu, jo finansējums kavējas. Daudzviet policijas iecirkņi ir nolaisti, ar vecām un noplukušām tapetēm – arī tas nerada vēlmi te strādāt. Tad arī nav brīnums, ka policisti tādos apstākļos strādā pa roku galam.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Ja runājam par formas tērpiem – nesen bija gadījums, kad policistam, kurš atstāja dienestu, nācās valstij atmaksāt apmēram 1000 eiro par savu formas tērpu. Kā kaut kas tāds ir iespējams – likt maksāt par formu, ko cilvēks vairs neizmantos un kas viņam bija vajadzīga tikai dienesta pienākumu pildīšanai?

(Nopūšas.) Tam gadījumam ir gara priekšvēsture. Noteikumi paredz – ja policists dienestu atstāj sakarā ar izdienas vecuma sasniegšanu vai veselības stāvokļa dēļ, tad viņam par formu nav jāmaksā. Taču, ja aiziet pēc paša vēlēšanās, tad gan ir jāmaksā formas tērpa atlikusī vērtība, ja vien tas nav novalkāts. Šāda kārtība pastāv jau ilgus gadus, un neviens tai lielu uzmanību nepievērsa, jo cik tad maksāja formas džemperis vai bikses – pāris desmitus latu vai eiro. Taču tagad ir ieviesti jaunie formas tērpi no ievērojami dārgākiem materiāliem un tātad arī kopā viss maksā dārgāk.

Skaidrs, ka nekādas loģikas jau šādā kārtībā nav – cilvēks taču tāpat pēc aiziešanas no dienesta to formas tērpu nedrīkst valkāt. Tātad sanāk, ka viņam jāmaksā par apģērbu, ko viņš vairs neizmantos. Absurds, protams, un šo kārtību jau sen vajadzēja mainīt.

Dienests bruņotajos spēkos droši vien šobrīd daudziem liekas krietni pievilcīgāks nekā policijā?

Tieši tā, jo armijas apgādi un apstākļus uzlabot bija šī jau pieminētā politiskā griba – īpaši pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā. Bet policija tikmēr palika gaidot – sak, gan jau kaut kad. Vēl sava dienesta laikā man ļoti nepatika valsts pārvaldes nespēja palūkoties mazliet tālāk uz priekšu un padomāt, kā atvieglot procesus un mazināt birokrātiju.

Viens no pēdējā laika labākajiem piemēriem ir stāsts par žogu uz robežas ar Baltkrieviju – brīdī, kad veselais saprāts prasīja to uzstādīt pēc iespējas ātrāk, viss atkal iestrēga birokrātijā…

Tas ir kārtējais piemērs, kad ugunsgrēku sāk dzēst tad, kad tas jau iet uz beigām. Par žogu bija runāts jau gadiem ilgi, jo visi taču zināja, kāds režīms ir Baltkrievijā. Ja jau tiek izsludināta ārkārtas situācija, tad attiecīgi arī jārīkojas, liekot pie malas ierasto kārtību. To, ka vajadzības gadījumā valsts ārkārtas situācijā spēj pieņemt visai krasus lēmumus, parādīja kovids. Līdzīgi vajadzēja rīkoties arī jautājumā par robežu, operatīvi iesaistot privāto biznesu, kas ātri varētu uzcelt šo žogu.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Policistus – ielās!

Kadru trūkums laikam īpaši ir jūtams ceļu policijā – pēdējos gados ceļu policistu uz ielas nemaz tik bieži vairs negadās sastapt. Tā tiešām ir?

Tas nav tikai ceļu policijā vien, vienkārši tur tas vairāk duras acīs. Savulaik mēs veicām aptauju, kas atklāja – ja cilvēki vispār ir saskārušies ar policiju, tad 70 procentos gadījumu tā bijusi ceļu policija. Ja jau kopumā policijā trūkst 1000 amatpersonu, tad tas skar visus dienestus, vienkārši ceļu policija ir tā redzamākā daļa.

Ja nebūtu izskausta korupcija un piecīši ceļu policistiem, tad droši vien tādu problēmu nebūtu un vienam otram darbs ceļu policijā liktos pievilcīgāks?

Protams, korupcijas apkarošana ir viens no iemesliem, ko veiksmīgi izdevās īstenot ar virkni palīglīdzekļu – audioierakstiem un videokamerām, kas visu laiku sekoja ceļu policistu darbiem. Pilnīgi iespējams, ka pēc tā visa daži cilvēki vairs nesaskatīja, tā teikt, izdevīgumu strādāt ceļu policijā. Bija jau savulaik arī korupcijas apkarošanai tādas idejas kā, piemēram, atlaist visus ceļu policistus un atpakaļ paņemt tikai daļu, bet tad radās jautājums, kurš tad vērtēs katrā gadījumā riska pakāpi.

Man pašam gribētos, lai mēs nonāktu līdz modelim, kāds ir realizēts Skandināvijā, arī Lietuvā un Igaunijā, kur uzsvars tiek likts uz to, lai policists pēc iespējas vairāk pildītu savus pienākumus ielās. Lai viņa ofiss būtu automašīna, nevis kabinets. Ja paskatāmies statistiku, tad no visiem noziegumiem apmēram 30 procentu ir smagie un sevišķi smagie noziegumi, kas prasa īpašu izmeklēšanu, bet lielāko daļu pārējo pārkāpumu varētu atrisināt uzreiz uz vietas.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Citiem vārdiem sakot – atrisināt, kā mēdz teikt, uz karstām pēdām?

Jā, tieši tā. Skaidrs, ka nav reāli vienā rāvienā ievērojami paaugstināt policistiem algas, lai tā nodrošinātu jaunu kadru pieplūdumu, tādēļ tieši policistu darbs ielās var padarīt policiju tuvāku cilvēkiem. Protams, daļai policistu tādā gadījumā nāksies izkāpt no savas komforta zonas. Tagad kriminālpolicijas darbinieks sēž savā kabinetā iecirknī un tur mēģina atklāt lietas, no kurām lielākā daļa visticamāk ir sīkas zādzības, kas tā arī paliks neatklātas. Jaunā modelī viņam vajadzētu uzvilkt formas tērpu, kāpt patruļmašīnā un izbraukt ielās. Un, ja ielās būs vairāk policistu, viņu darbs būs efektīvāks.

Vai lielu daļu sīko noziegumu vispār pat teorētiski ir iespējams atklāt? Īpaši jau tāpēc, ka par sīkām zādzībām, kur nozagto mantu vērtība nav liela, policisti bieži vien vispār neierosina lietas – man pašam tā gadījās, kad mašīnai nozaga spoguļus.

Lielu daļu tādu noziegumu izdodas atklāt uzreiz. Ir zvans uz policiju, tūlīt uz notikuma vietu izbrauc patruļa un, ļoti iespējams, kaut kur turpat tuvumā vainīgo noķer. Īpaši jau tad, ja tas notiek naktī.

Manuprāt, cilvēkam un sabiedrībai kopumā ir svarīgāk, lai tiktu nodrošināta kārtība un noziegumi vispār nenotiktu, nevis sīka pārkāpuma gadījumā par katru cenu tiktu sodīts konkrētais vainīgais. Ar to saskaros arī darbā apsardzes kompānijā: veikali, kurus sargājam, parasti zādzību gadījumā pat nevēlas, lai tiktu ierosināts kriminālprocess; tiem galvenais ir panākt, lai zādzību skaits tiktu samazināts līdz minimumam. Jo, ja vainīgo nenoķer uzreiz, tad ir diezgan maz cerību, ka tādu sīko noziegumu izdosies atklāt kaut kad nākotnē. Ja nu vienīgi izdodas nākt uz pēdām kādai organizētai grupai un uziet, piemēram, šķūni, pilnu ar zagtiem velosipēdiem. Tādēļ es domāju, ka policijas galvenais uzdevums ir prevencija, lai vispār novērstu noziegumus. Tagad jau esam aizmirsuši laikus, kad ikviens zināja savu iecirkņa inspektoru, taču būtu ļoti svarīgi, lai policijas patruļa apbraukātu savu iecirkni un zinātu, kas tur notiek. Patrulēšana arī ļautu operatīvi reaģēt uz izsaukumiem, un jo lielāks būs patruļu skaits, jo lielāka iespēja, ka policists būs ātri klāt un uzreiz aizturēs vainīgo.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Radari un kameras

Vecrīgā pašvaldības policijai šo modeli izdodas īstenot diezgan labi – daudzviet ir kameras, un, tikko kāds piedzēries tūrists mēģina pačurāt pie pieminekļa, policisti uzreiz ir klāt!

Jā, tas ir labs piemērs. Starp citu, lielām apsardzes kompānijām jau tagad ir pieejamas datorprogrammas, kas analizē videonovērošanas kameru informāciju un automātiski reaģē uz neordinārām situācijām publiskās vietās. Piemēram, cilvēks ļoti ilgi stāv uz viena konkrēta ielas stūra – tas rada aizdomas, vai viņš nav narkodīleris. Vai arī uz dzelzceļa perona sākas netipiska kustība – kautiņš. Atkal ir signāls, un operators var nosūtīt uz attiecīgo vietu patruļu. Šāda analītiskā programma ļauj privātai apsardzes kompānijai, kurai jāapsargā liela teritorija, ekonomēt resursus – nav jāalgo desmitiem cilvēku, pietiek ar videonovērošanu un ātrās reaģēšanas grupu. Kad valsts līdz tam nonāks – tas ir labs jautājums.

Visu Rīgu tiešām būtu iespējams noklāt ar tādu kameru tīklu?

Kameru jau tagad Rīgā netrūkst, papildus tikai vajadzētu programmu, kas analizē situāciju. Protams, jo augstākas izšķirtspējas kameras, jo augstāka datu analīzes kvalitāte. Eiropā daudzas pašvaldības šādu risinājumu izmanto, bet, kad to ieviesīs pie mums, tas atkal ir politiskās gribas jautājums. Mazpilsētā, kur teritorija mazāka, vispār nebūtu problēmu nosegt visu ar kamerām un ātri reaģēt uz iespējamiem pārkāpumiem.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: Rojs Maizītis)

No vienas puses, tas būtu jauki, jo tiešām varētu mazināt noziedzību. No otras puses – kur tad paliek cilvēku privātā dzīve un tik modernais jautājums par personas datu aizsardzību? Lielais brālis taču visu redzēs!

Protams, jautājums par personas tiesību ierobežošanu vienmēr būs aktuāls. Ir gan arī veikti pētījumi, kas rāda – likumpaklausīgiem cilvēkiem nav īpašu iebildumu pret to, ka viņus var fiksēt kāda kamera, ja tas palīdz nodrošināt kārtību. Patiesībā ikvienu no mums ikdienas gaitās jau tagad regulāri fiksē kameras. Iebraucam degvielas uzpildes stacijā – esam nofiksēti! Ieejam veikalā – atkal esam nofiksēti! Tas pats ar publiskām vietām, kur kameras uzstādījušas valsts vai pašvaldību iestādes. Jau tagad kameru ir tik daudz, ka ir īpaši jāpadomā, kur un kā iet vai braukt, ja par varītēm vēlies saglabāt savu privātumu.

Kādēļ Latvija satiksmes drošības uzlabošanā tik slinki izmanto tehniskos līdzekļus? Lietuvā un Polijā darbojas vidējā ātruma radari, bet mēs tos izmēģinājām tikai vienā Tīnūžu šosejas posmā un drīz vien noņēmām, jo neatmaksājoties. Arī kameras, kas ļautu fiksēt tos, kuri brauc pie luksofora sarkanās gaismas, nav ieviestas…

Tā tiešām ir. Tas ir tīri politiskās gribas trūkums. Visā pasaulē šie tehniskie līdzekļi ir pierādījuši savu efektivitāti, tur pat nav par ko diskutēt. Ja mēs satiksmes negadījumos bojā gājušo ziņā esam vienā no pēdējām vietām Eiropā, tad ar steigu ir jādomā, kā no šī apburtā loka izrauties. Satiksme sastāv no trim elementiem: vides, šajā gadījumā ceļu infrastruktūras; tehniskajiem drošības uzlabošanas līdzekļiem – fotoradariem, kamerām un citiem risinājumiem; un no satiksmes dalībniekiem, kas neuzmanības dēļ vai ar nodomu mēdz pārkāpt noteikumus. Ar vides un tehnisko līdzekļu palīdzību tad vajadzētu līdz minimumam samazināt iespēju, ka šie pārkāpumi tiek izdarīti.

Protams, vidējā ātruma radari būtu efektīvāki par stacionārajiem – to taču ikviens redz, ka pie stacionārā radara daudzi nobremzē, bet pēc tam atkal iespiež gāzi grīdā. Vajag tikai lēmumu par to ieviešanu – nekā sarežģīta tur nav!

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Sarkanās gaismas kameras pie luksoforiem Rīgā sevi noteikti atpelnītu jau pirmajā mēnesī…

Ja pat ne vēl ātrāk. Tas jau nav vienīgais risinājums, jo pastāv arī kameras, ko operators var grozīt dažādos virzienos, lai fiksētu pārkāpumus. Vēl strādājot policijā, biju komandējumā Gruzijā, kur redzēju, kā policijas operators sēž kabinetā, groza krustojumā esošo kameru un ieraksta pārkāpumus, par kuriem pēc tam tiek nosūtītas soda kvītis. Ja mēs Latvijā neieviesīsim šādus tehniskos līdzekļus, tad no pēdējām vietām satiksmes drošībā mūžam netiksim ārā. Jo ir skaidrs, ka uz visiem ceļiem policistus izvietot un sodīt katru pārkāpēju nav iespējams.

Varbūt atceraties, ka pirms pāris gadiem eksperimentālā kārtā policijai tika nopirkts netrafarēts busiņš, kas braukāja pa ielām un ar kamerām fiksēja pārkāpumus. Busiņš sevi atpelnīja ļoti īsā laikā, īpaši pievēršot uzmanību tādiem pārkāpumiem, kas tracina ikvienu normālu autovadītāju, taču ir grūti fiksējami – agresīva braukšana, braukšana pa sabiedriskā transporta joslām un tamlīdzīgi. Inspektors pēc tam izvērtē video un nosaka, vai tiešām ir bijis pārkāpums. Taču šāds busiņš ir tikai viens! Kaut gan vajadzētu vismaz pa vienam katrā reģionā.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Slepenības mānija

Ja salīdzinām ar gadus 20 senu pagātni, kad policisti diezgan labprāt stāstīja par  skaļāko noziegumu izmeklēšanu, tagad viņi parasti ir vārdos ļoti skopi, tāpēc daļai cilvēku var rasties iespaids, ka policija neko nedara. Kādēļ tas tā – vai vainīga personas datu aizsardzība, kas neļauj neko stāstīt par aizdomās turētajiem, un tamlīdzīgas nianses?

Jā, tā tiešām ir policistiem raksturīga iezīme. Jau mācību laikā policistiem iedzen pietāti pret izmeklēšanas datu aizsardzību, plus vēl lielākajai daļai policistu ir arī kaut kāda līmeņa pielaide valsts noslēpumam, kas arī atstāj savu iespaidu – ikviens padomā, lai, nedod dievs, nepateiktu kaut ko lieku. Ar gadiem, starp citu, tas progresē – jo ilgāk strādā, jo vairāk liekas, ka katrs vārds, ko pasaki, jau robežojas ar izmeklēšanas noslēpuma izpaušanu. Tādēļ parasti aprobežojas ar sausu informāciju vai izlaipo ar frāzi – mēs ne apstiprinām, ne noliedzam.

Pēc būtības jau patiesībā lielā daļā gadījumu neko slēpjamu policists pat gribēdams nevarētu pateikt, taču profesionālā piesardzība liek sevi manīt. Amerikā šajā ziņā pieeja ir pilnīgi pretēja – šerifs vai policists būs gatavs izstāstīt visu par noziegumu līdz diezgan sīkām niansēm. Tur pat tiesu eksperta slēdziens par nāves iestāšanās iemesliem ir publiski pieejams un apstrīdams. Taču tur ir citi likumi un citi noteikumi datu aizsardzībai nekā Eiropā.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Ja skatāmies no policijas pozitīvā tēla veidošanas viedokļa, tas nav labi – agrāk policijas šefi regulāri rīkoja preses konferences un stāstīja par izmeklēšanu, tāpēc visi zināja, kas ir, piemēram, Laimonis Liepiņš vai Aloizs Blonskis. Tagad diez vai daudzi nosauks pašreizējo kriminālpolicijas šefu. Iznākumā zūd romantikas aura, kas bija ap veco laiku policistiem un varbūt mudināja vienu otru jaunieti izvēlēties šo profesiju….

Piekrītu. Tas tiešām ir pārdomu vērts jautājums, taču man nav ideju, kā to varētu mainīt. Varbūt ar paaudzēm mainīsies domāšana, taču esmu pārliecināts, ka var daudz darīt, lai policijas darbs būtu atklātāks un saprotamāks. Ir jābūt pārdomātai mediju stratēģijai, bet policijas darbiniekiem jāmācās sarunāties ar žurnālistiem, lai saprastu, kur tad ir tā robeža, līdz kurai vari būt atklāts. Jo nerunāšana un būtisku faktu neatklāšana tiešām sabiedrībā raisa neuzticību – tad jau viņi tur droši vien neko nedara!

Man tiešām pilnīgi nesaprotamas likās nesenās diskusijas par to, vai žurnālistiem ir tiesības redzēt, kas notiek uz Baltkrievijas robežas. Labi, viņiem nav jārāda visas speciālās nianses, taču kas gan būtu slēpjams no robežas kā tādas? Ikvienam taču ir tiesības pārliecināties, ka tā tiešām tiek apsargāta! Tas taču nerada nekādu apdraudējumu!

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Reketieru laiki

Kurā gadā pats sākāt strādāt policijā?

1993. gadā.

Tad jau trāpījāt uz jautrajiem reketieru laikiem?

Jā, tos izbaudīju visā pilnībā! Varēju tuvplānā redzēt, kā valsts iziet visus attīstības līmeņus. Pirmie izsaukumi tiešām bija saistīti ar reketieru savstarpējo izrēķināšanos, ar šaušanu un tā tālāk. Ja dežūras laikā nebija kāds līķis, tas jau likās dīvaini. Bet reizēm mežā gulēja pat pa četriem vai pieciem līķiem. Es gan dienestu sāku kārtības policijā, nevis kriminālpolicijā, taču tāpat jau nācās braukt uz izsaukumiem, norobežot notikuma vietu un palīdzēt pierādījumu vākšanā. Bija arī situācijas, kad pašam nācās lietot šaujamieroci – par laimi, gan ne šaujot mērķtiecīgi virsū cilvēkam. Atzīstos godīgi – ja jādodas aizturēt bandītu, kurš savā pagalmā šauj gaisā, tad diez ko patīkama sajūta nav…

Plus vēl vispārējā nabadzība, kas valdīja tajā laikā. Policisti taču bija spiesti paši sevi apgādāt ar ekipējumu! Man vēl tagad kā piemiņa ir saglabājies pirmais steks, roku dzelžu un gāzes baloniņa turētājs, jo tos mēs paši pirkām par savu naudu. Džemperus un jakas arī paši pirkām, jo valsts tolaik neko nevarēja nodrošināt. Toties bija ļoti liela  vēlme kaut ko darīt, tādēļ ziedojām daļu algas, lai visu vajadzīgo iegādātos. Tā bija vērtīga pieredze, īpaši jau tajā laikā, kad strādāju par iecirkņa inspektoru.

Kurā vietā bijāt iecirkņa inspektors?

Jūrmalā. Asari, Vaivari, Valteri – tas bija mans iecirknis. Darba režīms tur bija aizraujošs – nekad nevarēja zināt, ar ko diena beigsies. Deviņdesmito gadu kolorītu tur varēja izjust visā krāšņumā.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Pat bandīti taču tajā laikā bija kolorīti!

Kā tad! Izcēlās gan ar izskatu, gan apģērbu un mašīnām. Un ja vēl bija iereibuši, tad uzreiz sevi lika manīt arī bravūrība. Jomas iela un pludmale jau bija tās vietas, ko viņiem patika apmeklēt. Tur tad ar viņiem nācās cīnīties, kas vienmēr bija diezgan liels pārbaudījums – nekad nevarēja zināt, ar ko tas viss beigsies. Man gan vairāk ar viņiem saskarsme bija kārtības uzturēšanas līmenī – lai pārmēru neālējas un uzvedas saprātīgi.

Sarunāties ar viņiem vispār bija iespējams, ņēma jauno policistu par pilnu?

Nebija tik traki, sarunāt varēja. Protams, vajadzēja meklēt pareizo pieeju, jo policists nedrīkst visu laiku būt uzstājīgi bargs vai arī, gluži pretēji, pārāk diplomātisks. Jāpārzina arī psiholoģija, jo nevar agresīvi sarunāties ar uzbudinātu cilvēku, kurš tad uzbudināsies vēl vairāk. Tas pats attiecas uz tiem, kuri var sniegt noderīgu informāciju – vari jau tēlot svarīgu priekšnieku, taču efektīvāk būs apsēsties blakus un parunāties kā ar cilvēku, kaut gan viņš varbūt ir jau septiņas reizes tiesāts. Viņš to novērtēs. Vairākus noziegumus man izdevās atklāt tieši tādēļ, ka bija labas profesionālas attiecības ar šādiem cilvēkiem. Vienu otru reizi kādu nenozīmīgāku pārkāpumu varēja piedot, lai citkārt iegūtu informāciju, kas ļautu atklāt nopietnu noziegumu. Policistam ir jāprot sarunāties ar cilvēkiem.

Jāprot sarunāties ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar priekšniekiem. Cik iekšlietu ministrus sava dienesta laikā piedzīvojāt? Un ar kuru bija visvieglāk strādāt?

Oi, pat neatceros, cik viņu ir bijis. Katram jau bija gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Saprotu, ka tas izklausās ļoti diplomātiski, bet tā tiešām bija. Neatceros nevienu, ar kuru galīgi nevarētu sastrādāties. Latvijas politiskā specifika gan diemžēl ir tāda, ka ministri amatā ir salīdzinoši neilgu laiku un vairumā gadījumu nekādas paliekošas pēdas neatstāj, turklāt iekšlietu sistēma jau izsenis ir bijusi atstāta pabērna lomā.

Kā absurdu vēl tagad atceros, ka pirms vairākiem gadiem Ministru kabinetā tika pieņemts valsts policijas attīstības koncepts. Pie tā strādāja simtiem ierēdņu, lai radītu pamatīgu dokumentu, no kura, manuprāt, nav īstenots pilnīgi nekas. Ministru kabinets to gan apstiprināja, bet pēc tam konstatēja, ka finansējuma nav – un nolika atvilktnē. Tad kāpēc vajadzēja tērēt laiku, lai šo konceptu vispār izstrādātu? Viena valdība izstrādāja, bet nākamā iebāza atvilktnē, un ar to viss beidzās.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Brīžam liekas, ka daudzas lietas tiek darītas vienkārši darīšanas pēc. Piemēram, bars KNAB darbinieku dienām ilgi strādā, lai pierādītu, ka kādas pilsētas mērs nelikumīgi saņēmis komandējuma naudu vai notērējis benzīnu pārsimt eiro apmērā, taču lietas izmeklēšanai tiek iztērēti tūkstoši. Vai tiešām tas ir tā vērts?

Absolūti piekrītu. Ir taču jāprot noteikt prioritātes un saprast, kādām lietām nav vērts tērēt resursus. Man pašam kā pasniedzējam Policijas koledžā bija gadījums, kas liek padomāt: viens no kadetiem, kuram es droši vien biju ielicis sliktu atzīmi, bija uzrakstījis anonīmu sūdzību Iekšējās drošības birojam par to, ka es nerādoties darbā un tikai saņemot algu. Taču tajā pašā gadā es biju koledžas studentu vērtējumā saņēmis Gada pasniedzēja titulu! Kā gan es to varēju saņemt, ja jau neesmu bijis darbā?! Taču tik un tā nācās rakstīt paskaidrojumu uz četrām lapām un skaidrot, ko  īsti esmu darījis. Pēc tam saņēmu atzinumu uz vairākām lapām par izmeklēšanas rezultātiem un konstatētajiem trūkumiem, ko vajadzētu novērst.

Vai tiešām šādiem gadījumiem būtu jāpievērš tik liela uzmanība? Varbūt prātīgāk šādus ziņojumus būtu ielikt analītiskajā failā un tikai tad, ja mapītē sakrājies tā pavairāk informācijas, veikt nopietnāku izmeklēšanu? Pretējā gadījumā taču tā ir vienkārši bezjēdzīga darbinieku laika tērēšana. No darba policijā atceros visus tos neskaitāmos ziņojumus uz 20 lapām un atrakstīšanos ministrijai par atskaitēm, kas bija jānodod jau vakar – nu kam gan tas viss ir vajadzīgs? Parasti jau viss beidzas ar to, ka neviens tos ziņojumus pat īsti neizlasa. Ir tikai bezjēdzīga rosīšanās, kas ne pie kā nenoved, tā vietā, lai noteiktu galvenās prioritātes.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Konflikta ēnā

Kad intervija jau bija gatava, sākās karš Ukrainā, tāpēc nācās ar Arti Velšu parunāties vēlreiz – nu jau par mūsu drošību pēdējo notikumu kontekstā.

Kā policijai vajadzētu rīkoties pēc Ukrainas kara sākuma, ņemot vērā, ka šajā jautājumā Latvijas sabiedrība ir diezgan sašķelta – lielum lielais vairums ir ukraiņu pusē, taču netrūkst arī Putina atbalstītāju? Bet tas nozīmē, ka nav izslēgti gan konflikti sadzīviskā līmenī, gan dažādas provokācijas…

Cilvēkiem tomēr vajadzētu saglabāt mieru un veselo saprātu. Policija vienmēr ir bijusi tā institūcija, kuras uzdevums ir nodrošināt kārtību, tādēļ policists nedrīkst ieņemt subjektīvu pozīciju. Īpaši jau tādā situācijā kā tagad, kad Putina propaganda cenšas sašķelt sabiedrību. Galvenais, lai paši policijas darbinieki skaidri saprastu, ka šī ir nepārprotama Krievijas agresija. Ja kaut kur sociālajos tīklos parādās karu atbalstoši vēstījumi, ko rakstījis kāds policijas darbinieks, tad skaidrs, ka šādam cilvēkam nav vietas dienestā. Taču kopumā man nav pamata domāt, ka policijā varētu sākties šķelšanās.

Protams, policijai šī situācija būs saspringts laiks, jo ir jāspēj reaģēt uz savstarpējiem ekscesiem sadzīviskā līmenī vai masu pasākumos. Atcerēsimies, ka vēl taču priekšā ir 16. marts un 9. maijs, kas prasīs lielas pūles, lai novērstu incidentus.

Ko šogad darīt ar 9. maiju?

Tādā vai citādā veidā jau pasākumi droši vien notiks, jo mēs tomēr esam tiesiska un demokrātiska valsts, kurā ikvienam ir tiesības paust savu viedokli. Aizliegumi diez vai ir pats labākais ceļš. Taču tiesībsargājošajām iestādēm būs daudz darba, lai nepieļautu pārkāpumus, piemēram, kara slavināšanu. Tādēļ parasti jau pirms šādiem pasākumiem tiek izstrādāta taktika, kā šos pārkāpumus novērst.

Artis Velšs iekšlietu sistēmā strādājis no 1993. gada. (Foto: No Arta Velša arhiva)

Diezgan droši var prognozēt konfliktus, kas radīsies tāpēc, ka viens otrs Putina atbalstītājs savu automašīnu mēģinās greznot ar Georga lentītēm vai nu jau bēdīgi slaveno Z zīmi, tā provocējot cilvēku pretreakciju. Ko policijai darīt šādā situācijā?

Jā, šādi sadzīviski konflikti ir ļoti iespējami, tajā skaitā mašīnu bojāšana vai incidenti autostāvvietās. Te ļoti būtiski, lai policija, tajā skaitā pašvaldības policija, spētu uz tiem ātri reaģēt un apslāpēt jau pirmsākumos, neļaujot attīstīties tālāk. Tādēļ svarīgi ir, lai policija vienmēr būtu rokas stiepiena attālumā.

Vai jums ir kaut aptuvena nojausma, cik policijas rindās varētu būt cilvēku, kuri sirdī tomēr uzskata, ka Putinam ir taisnība?

Kaut kādus skaitļus minēt te nav iespējams. Taču jāņem vērā, ka policijā lielai daļai darbinieku ir pieeja valsts noslēpumam, kas nozīmē, ka viņi ir izgājuši dubultu kontroli un valsts drošības iestādes viņu darbībai seko līdzi, tostarp arī virtuālajā vidē.  Ja arī ir pa kādam gadījumam, kad kāds sociālo tīklu vidē atļaujas radikālākus izteikumus, tad to ātri vien piefiksē. Protams, nav jau iespējams pateikt, kas cilvēkam ir galvā, taču, ja tu esi devis zvērestu, tad domāt tu vari daudz ko, taču tev ir jāpilda savi pienākumi. Es nedomāju, ka varētu būt gadījumi, ka policists tā vienkārši nepilda saņemtās pavēles.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

Citi šobrīd lasa

Keita Mosa atklāj patiesību par incidentu uz kāpnēm ar Džoniju Depu. Amberas Hērdas apgalvojums tiek atspēkots
“Vai jūs varētu atkārtot, kā jālieto šie medikamenti?” Ārsts pacientam uzdod šķietami muļķīgus jautājumus
No "salauztas sirds" miris Teksasas skolā nošautās skolotājas vīrs 1
Pievienot komentāru