Kādas bija Lieldienas pirms 100, 90, 80 un 70 gadiem: drāmas, kosmonautika un sniega kupenas
Pirmās brīvvalsts laikā - pirms 100 un 90 gadiem - Lieldienu svētkus aptumšoja saimnieciskās problēmas: 1922. gadā svētki bija jāsvin vēl pilnībā pēc kara neatjaunotā valstī, bet desmit gadus vēlāk pār mūsu galvām jau pārklājās Lielās Depresijas tumšie mākoņi.
Nacistu okupācijas laikā – 1942. gadā mazliet prieku sniedza lielie sniegi: pilsētnieki vismaz ar kamanām varēja aiztraukties pie saviem lauku radiem un, iespējams, no viņiem uz pilsētu atvest kādu zelta vērtē esošu speķa gabalu vai kartupeļu maišeli.
Un tad jau nāca padomju zābaks, kas kristiešu svētkus neatzina un tie pagāja Ļeņina dzimšanas dienas, darbaļaužu solidaritātes pirmssvētku tirdziņu un Kosmonautikas dienas zīmē. Atjaunotās Latvijas laikā Lieldienām jau bija oficiāls statuss.
Rēķinot pa desmitgadēm, pēdējo simts gadu laikā divas reizes Kristus augšāmcelšanās dienu divas reizes esam svētījuši pirmās brīvvalsts laikā, vienu reizi nacistu jūgā, četras reizes zem padomju zābaka un trīs reizes jau atjaunotās republikas laikā. Tā kā Lieldienu datums katru reizi iekrīt savā datumā, Jauns.lv atgādina šos datumus un ielūkojās, kas tolaik par to dienu bija rakstīts tā laika avīzēs:
1922. gads – 16. aprīlis (“Darba Balss”, 19.04.22):
“Mīlestības drāma. Aleksandra ielā pie kučiera Ernesta Mūrnieka ieradusies 14. aprīlī ap plkst. 7 viņa līgava Zelma Melbrenc, bet ap plkst. 10 agrākā viņa līgava Erna Ozoliņ. Tiklīdz Mūrnieks atvēris durvis, viņa nošāvusi to ar vairākiem revolvera šāvieniem, bet Zelmu Melbrenc grūti ievainojusi arī ar vairākiem šāvieniem un tad pati pārgriezusi ar bārdas nazi sevim rīkli. Viņas abas vēl dzīvas aizvestas uz pilsētas slimnīcu”.
1932. gads – 27. marts (“Latvijas Sargs”, 29.03.32):
“Agri iekritušās Lieldienas šogad neatgādināja citkārt parastās Lieldienas, kad malu malās pacēlās svētku šūpotnes un atkusušos kalnu pauguros zēni vēla raibi nokrāsotas svētku olas. Šūpotnēm laiks vēl ir pārāk vēss un nevar taču viņās kāpt kažokiem mugurā!
Citkārt atkusušos paugurus šoreiz sedza bieza sniega kārta. Vidzemē slēpoja, ka slēpes vien skanēja.
Lieldienas provincē šogad svēta neparasti klusi. Tas pārdzīvoto saimniecisko grūtību iespaids. Samērā klusi svētki paiet arī Rīgā.
Kāds Rokšans Aptiekas ielā dzēruma skurbumā apdraudējis ar nazi publiku. Alberts Rozans no Bolderājas svētku jūsmā uz ielas šaudījis ar revolveri un par to dabūjis iepazīties ar policijas protokolu.
Pārpildīti bija teātri, kino un, galvenais, baznīcas. Ļaudis arvienu vairāk sāk meklēt dvēseles līdzsvaru un svētku jūsmu reliģijā”.
1942. gads – 5. aprīlis (“Tālavietis”, 07.04.42):
“Šodien Lieldienas aizritēja mūsu apgabalā klusi, pārdomās par jaunā pavasara darba cēliena sākumu, klusā priekā un ticībai labā galīgai uzvarai. Tāda ticība ir cauraugusi arī visus mūsu senču ticējumus, viņu pasaules uzskatus. Šogad mēs sagaidījām un aizvadījām Lieldienas vēl dziļos sniegos, vēl Latvijas silos nebija sadzirdama meža baložu omulīgā rūkšana un uz kailā zara jau vīteroja savu nebeidzamo prieka dziesmu melnais strazds.
Pastāvot kamanu ceļam, diezgan daudzi pilsētnieki šogad izbrauca pa Lieldienām ciemoties laukos pie radiem, draugiem un paziņam. Tamdēļ mūsu apgabala lielākā pilsēta Valmiera bija klusāka un mierīgāka kā parasti. Pa dienu daudzi valmierieši izgāja pastaigāties, lai baudītu pavasara sauli un spirgtumu. Vakarā tie pulcējās teātra un kino izrādes. Daudzi valmierieši Lieldienās pulcējās arī savā sirmā dievnamā, lai, paveroties nāves un dzīvības saskarsmē, justu Lieldienu noslēpumu, kas ir arī visas pasaules noslēpums.
Gandrīz katrā mājā šķīvjos gulēja Lieldienu olas, ja arī šogad tās nebija tik spilgti krāsainas, kā iepriekšējos gados, tad tomēr negaršoja sliktāk. Lauku mājās netrūka arī latviešu lielākā un mīļākā svētku drauga - putojošā miestiņa. Tas ir svētku dvēsele latviešu sētās jau no tiem laikiem, kad mūsu sentēvi, šīs zemes turētāji, noslēguši ar Daugavas krastiem mūžīgu draudzību un iesakņojuši ar saviem kapiem savu tautu šajos krastos tā, ka latviešu dzīvības koka saknes nejaudā izraut no viņu dzimtenes nekādas viesuļvētras.
1952. gads – 13. aprīlis (“Brīvā Venta”, 15.04.52):
“Pirmie Ventspils rajonā lauksaimniecības arteļa “Jaunā gvarde” biedri uzsākuši izlases aršanu. Pirmie pavasara aršanu sāka kolchoza ceturtās brigādes ļaudis, kur brigadieris b. Strops. Pirmajā dienā tīrumos strādāja 3 arāji.
Ventspils rajona kolchozu, MTS, ciemu padomju, lauksaimniecības speciālistu, kolchozu partijas un komjaunatnes organizāciju aktīvs, apzinādamies lauksaimniecības lomu visā tautsaimniecības attīstībā un padomju valsts varenības nostiprināšanā, uzskata par galveno uzdevumu izaudzēt augstas lauksaimniecības kulturu ražas, celt sabiedriskās lopkopības produktivitāti, nostiprināt kolchozus organizatoriski un saimnieciski”.
1962. gads – 22. aprīlis (“Dzimtenes Balss”, 24.02.62):
22. aprīli aprit 92 gadi kopš Vladimira Iļjiča Ļeņina dzimšanas dienas. Šo dienu atzīmē ne tikai Padomju Savienības tautas, bet visa progresīvā cilvēce. Zem nemirstīgā ļeņinisma karoga šodien soļo trešā daļa pasaules iedzīvotāju.
Saules pielijušajā klusajā Cēsu ielā viens otram pretim - Ļeņina koka namiņš un fabrikas mūra korpuss. No pilsētas galvenās maģistrāles - Ļeņina ielas šurp atlido automašīnu straumes dūkoņa. Vakarā iedegas ugunis. Gaisma Ļeņina logā… Tāpat kā pirms sešdesmit diviem gadiem”.
1972. gads – 2. aprīlis (“Cīņa”, 04.04.72):
“Ar Rīgas garnizona priekšnieka pavēli Rīgas garnizona karaspēka daļu, iestāžu un militāro mācību iestāžu personālsastāvs no 1972. gada 10. aprīļa pāriet uz vasaras formas tērpiem. Ģenerāliem, admirāļiem, virsniekiem, virsdienesta praporščikiem, mičmaņiem un seržantiem no 3. aprīļa ārpus ierindas atļauts valkāt vasaras mēteļus un lietusmēteļus”.
1982. gads – 11. aprīlis (“Padomju Jaunatne”, 13.04.82):
“Darbīgi ciemiņi ieradās Ventspils rajona Piltenes kolhozā. Te notika Latvijas KP Ventspils rajona komitejas un republikas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības kopīgi organizētā meža dienu talka.
Talcinieki strādāja cūkkopības kompleksa apzaļumošanā, veidoja jaunas un pielaboja pašreizējās tīrumu aizsargstādījumu joslas, kuru uzdevums šajā piejūras saimniecībā - stāties pretī spēcīgajiem vējiem, kas rada augsnes eroziju, aizpūš no augsnes trūdvielām un barības vielām bagātākās daļiņas. Meža dienu bilance bija iepriecinoša: talcinieki - Piltenes vidusskolas audzēkņi un pedagogi, Ventspils rajona sabiedrisko organizāciju, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības republikas pilsētu un rajonu nodaļu pārstāvji - iestādīja vairāk nekā 8000 eglīšu, liepu, bērzu un ozolu dēstu, vītolu un pelēkā kārkla spraudeņu.
Piltenes talka pēc garāka laika posma bija pirmā bezdelīga tik nepieciešamās tradīcijas mežu un dārzu dienas atdzimšanā. Ventspils rajonā “zaļie pasākumi” šajā pavasarī iecerēti kolhozos “Liekne”, “Sarkanā bulta”, “Dzintarkrasts”, Užavas un Ventspils padomju saimniecībās, kur lielas nosusinātās platības pakļautas vēja erozijas spēkiem. Ievērojot šo piejūras zemienes specifiku, šajās saimniecībās, arī Piltenes kolhozā, kopš 1980. gada īsteno preterozijas stādījumu ģenerālo shēmu. Šis kompleksais pasākums nav jāsaprot tikai kā šķērslis vējam, lai saglabātu augsnes auglību. Zaļās joslas uzlabos sadzīves un higiēnas apstākļus”.
1992. gads – 19. aprīlis (“Jelgavas Ziņotājs”, 21.04.92):
“Lieldienas gan visvairāk gaida bērni. Uz olu krāsošanu viņi nekad nav mudināmi. To pierāda arī izstāde 23. bērnudārzā “Kumeliņš”. Bērni, palīdzot audzinātājām un vecākiem, bija izveidojuši ļoti skaistu izstādi. Te varēja paskatīties, kā klāt Lieldienu galdu, kā sakārtot krāsainās oliņas. Grupiņu telpas un gaiteņi bija pilni ar Lieldienu noskaņu, jo arī tie bija izrotāti ar krāsotām olām. Gan jau arī Lieldienu Zaķis būs dzirdējis, ka šeit mājo tik čakli bērni...”.
2002. gads – 31. marts (“Latvijas Vēstnesis”, 28.03.02):
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags: “Tā ir māksla nerisināt lielo, dzīves attīstībai doto uzdevumu, bet sastapt nāvi nesagatavotam. Tā ir durvju noslēgšana. Līdzās mirstības problēmai, ar kuru ir konfrontēti visi cilvēki, daudzi no mums būs aizslēguši kādas savas strupceļa durvis. Varbūt četrdesmit gavēņa dienās par tām ir bijis daudz jādomā. Aktuālā Lieldienu jēga ir tā, ka augšāmceltais Kristus ir ceļā uz tavām strupceļa durvīm. Universālas receptes pamatoti dara piesardzīgu, bet, kad runa ir par stingri sacirtušos dzīves mezglu, tikai viens atrisinājums būs īsts - ja pa mūsu noslēgtajām durvīm ienāk Kristus”.
2012. gads – 8. aprīlis (“Kuldīgas Novada Vēstis”, 03.04.12):
Aleksandrs Lange, Kuldīgas novada domes priekšsēdētājas vietnieks: “Šajā pavasarī zemnieki var vieglāk uzelpot, jo ziemāju sējumi ir krietni labāk pārziemojuši nekā iepriekšējās ziemās. Sākusies ziemāju virsmēslošana un gatavošanās pavasara sējai.
Zemnieki ziemā gatavojuši kurināmo šķeldu. Tā ir iespēja, atbrīvojot no apauguma grāvjus un lauku malas, saņemt papildu ieņēmumus. Šķeldu pērkam no visiem novada zemniekiem, kuri gatavi to piegādāt. Kuldīgas pilsētas centrālajai katlumājai vai jaunajai koģenerācijas elektrostacijai, kas inženiertehnikas ziņā ir sarežģītākais projekts novadā. Gandarījums, ka esam šo objektu uzbūvējuši un svinīgi 23. martā atklājuši. Tā ir viena no pirmajām un modernākajām koģenerācijas elektrostacijām Baltijas valstīs”.
