Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Leo Hiršsons - Zemessargs, ieroču meistars, sapieris, kaskadieris un arī pēdējais padomju Latvijas politieslodzītais. (Foto: Rojs Maizītis)

Brīvības cīnītājs Leo Hiršsons par čekas pagrabiem, tēva varoņdarbiem, mīklainām nāvēm un dažādām sabotāžām 2

9vīri
17. aprīlī 07:32 2022. gada 17. aprīlī 07:32
  Sandris Metuzāls | 9vīri
Leo Hiršsons ir viens no tiem cilvēkiem, kura piedzīvojumu stāstus var klausīties stundām ilgi. Jau no bērna kājas no sirds nīdis padomju varu un centies tai kaitēt kā nu spēdams, par ko šogad oficiāli saņēmis nacionālās pretošanās kustības dalībnieka krūšu nozīmi, tā papildinot savu apbalvojumu kolekciju, kurā jau bija Viestura ordenis. Zemessargs, ieroču meistars, sapieris, kaskadieris un arī pēdējais padomju Latvijas politieslodzītais – tāda īsumā ir Leo biogrāfija.

Hiršsons bija pēdējais, kurš atstāja bēdīgi slavenos “čekas pagrabus” Stabu ielā, kaut gan šajā gadījumā pagrabu pieminēšana ir tikai daiļrunīgs apzīmējums – patiesībā Leo sēdēja kamerā pirmajā stāvā. Bet pameta to nepilnas divas nedēļas pēc Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada maijā, nosēdējis tur nepilnu pusgadu. VDK viņu arestēja par ieroču glabāšanu un pat draudēja “piešūt” pantu par terorismu un mēģinājumu vardarbīgā ceļā gāzt padomju varu, kaut gan patiesībā neko vairāk par pāris šaušanai nederīgiem ieročiem un teātra zobeniem neatrada. Ļoti iespējams, ka tas bija tikai iegansts, jo padomju varai Hiršsons nepatika vēl kāda iemesla dēļ – pēc brauciena uz Zviedriju 1989. gadā viņš Latvijā atgriezās ar pilnvarām šeit atjaunot sociāldemokrātisko partiju, tā būtībā liekot pamatus daudzpartiju sistēmai. Skaidrs, ka komunistiem tas nevarēja patikt…

Tēva gēni

No kurienes tev tāds naids pret komunistiem?

Tas man jau bija iedzimts. Kad 1940. gadā Latvijā ienāca sarkanie mēsli, viņi nošāva manu vectēvu – tēva tēvu. Viņš Ventspils pusē bija kaut kādas tirdzniecības organizācijas priekšnieks. Un tad mans tēvs iegāja mežā – atriebties par savu tēvu. Karš vēl nebija sācies, kad mans tēvs jau bija mežā. 1941. gadā, jau pēc kara sākuma, viņš uzzināja, ka šucmaņi Kuldīgā nošāvuši arī mammu. Kā fāters vēlāk teica – kad uzzināju, ka mamma nošauta, sāku knallēt arī tos zili pelēkos.

Vai tad viņš visu kara laiku mežā nosēdēja?

Nē, tur bija smagāk. 1941. gadā viņš aizgāja atpakaļ uz Liepāju, lai izvestu no pilsētas savu brūti. Tobrīd viņam mežos bija jau vairāki bunkuri, arī nobruņojies viņš bija diezgan pamatīgi. Taču Liepājā viņu paņēma ciet. Sākumā viņš nonāca Liepājas geto, jo papīros bija rakstīts, ka viņš ir ebrejs. Patiesībā jau nekāds ebrejs viņš īsti nebija, par to stāsts ir diezgan garš. Viss sākās ar to, ka 1812. gadā Napoleona karagājiena laikā no Besarābijas te ienāca čigānu tabors, kura barons iemīlējās vietējā žīdu tirgotāja meitā, kuras ģimene arī tikko bija iebraukusi no Vācijas. Tā radās ģimene un barons tika pie uzvārda, jo čigāniem jau uzvārdu nebija, tikai vārdi. Tālāk  jau visi precējās krustu šķērsu. Mana tēva tēvs skaitījās ebrejs, bet māte bija latviete, vārdā Zelma. Bet ebrejiem izcelsmi taču skata pēc mātes, nevis pēc tēva! Tādēļ Liepājas ebreju sabiedrība manu tēvu īsti tā arī nekad nebija pieņēmusi.

No geto fāteru aizsūtīja uz Paplakas darba nometni, bet no turienes viņš aizmuka un atkal ieskrēja mežā. Tur bija viens interesants moments: Kaufmaņa mežsarga mājās, kur viņš reizēm gāja pēc pārtikas, bija sarunāta zīme, kad var nākt, jo neviena sveša nav – kārts ar lupatu šķūņa galā. Tēvs vienudien aiziet un skatās, ka saimnieku nav, taču pa pagalmu šiverē kaut kādi bruņoti svešinieki civilās drēbēs. Viņš tos visus piecus pa vienam bija paklusām novācis. Tikai jau pēc kara atklājās, ka tajā laikā pie Aizputes ir bijusi desantēta krievu diversantu vienība, kura bez pēdām pazudusi; par to rakstīja vēsturniece Inese Dreimane – tātad acīmredzot to tad fāters arī bija sastapis.

Leo tēvs jaunībā nodarbojās ar boksu. (Foto: No Leo Hiršsona arhīva)

1943. gadā viņu atkal paņēma mežā pie Skrundas ciet, knapi paspēja noslēpt zem sūnām šaujamos. Tad viņu aizveda uz Liepājas cietumu, bet pēc tam uz Rīgu, uz Mežaparka nometni. Vēlāk pārsūtīja uz Štuthofas nometni Vācijā, no turienes uz Zaksenhauzeni, tālāk uz Magdeburgu un beigās uz Būhenvaldi.

Pamatīgi izceļojies…

Kā tad. Būhenvaldē viņš piedalījās boksa mačā, ko tur sarīkoja vācieši – pirms kara taču viņš bija nopietni trenējies boksā –, un stājās pretī kaut kādam Vācijas čempionam, kurš dienēja apsardzē. Un fāters viņu nokautēja.

Par tādu joku nekādas sankcijas nepienācās?

Gluži otrādi – viņam piemeklēja labāku darbu un ielika automašīnu remonta komandā, ko vadāja no viena lēģera uz otru. Kad karš jau bija gandrīz galā un krievu artilērija jau apšaudīja apsardzes torņus, ieslodzītos veda nošaut uz dzelzceļa uzbērumu. Vecais pa ceļam bija nobļāvies vāciski: “Draugi, visi uz priekšu!”, un tad visi metušies bēgt. Skrējuši pāri lielam laukam, sargi šāvuši pakaļ, un beigās līdz galam no 150 cilvēkiem bija aizskrējuši tikai pieci…

Taču, kad uzskrējuši virsū krieviem, tie atkal taisījušies viņus likt pie sienas. Vecais sācis viņus lamāt latviski, līdz priekšā iznācis viens leitnantiņš, kurš izrādījies latvietis. Tēvs viņam visu pastāstījis un atkal ticis ielikts auto remonta brigādē, kur viņš sagaidīja kara beigas. Bet pēc tam nonāca krievu filtrācijas nometnē. Pēc tās viņš teica: “Kad tiku filtrācijas nometnē, tad sapratu, ka Būhenvalde bija īsta sanatorija!” Kad pēc atgriešanās Latvijā tēvs stacijas laukumā satika savu jaunāko brāli Sīmani, tas viņu nebija pazinis – tik ļoti fāters ieslodzījumā bija izkaltis.

Leo Hiršsons - Zemessargs, ieroču meistars, sapieris, kaskadieris un arī pēdējais padomju Latvijas politieslodzītais. (Foto: Rojs Maizītis)

Tādēļ skaidrs, ka mūsu ģimenē naids pret sarkanajiem bija jau no laika gala. Tas pats jau bija arī no mammas puses, jo tur bija Latvijas armijas virsnieki, kuri tika represēti. Kad fāters saveda kārtībā veselību, viņš sāka Liepājā strādāt par sagādnieku  un braukāja pa laukiem. Visur viņam bija savi cilvēki, kuri stāstīja, ja bija uzradies kāds pārāk šiverīgs komunists. Un tad parasti tas komunists kaut kā diezgan ātri pazuda…

Cik ilgi tēvs tā viens pats karoja?

Līdz sešdesmito gadu vidum. Klausījās Rietumu radio un gaidīja, kad nāks amerikāņi un angļi, bet, kad šie nenāca, tad sāka pats kaut ko darīt un viņiem palīdzēt cīņā pret komunismu. Tādā, lūk, vidē es izaugu. Sešdesmito gadu vidū, kad man bija jau kādi desmit gadi, varēja redzēt, ka viņš ir tam visam atmetis ar roku. Atminos, ka reiz viņš pārradās mājās dubļains un nobridies, mamma viņam pārmetoši teica: “Hermani, nu kad tev tas karš vienreiz beigsies?!” Uz ko viņš atbildēja: “Nekad, Līvij, nekad!” Taču beidzās jau arī viņam.

Jau četrdesmitajos Kurzemes mežabrāļi viņu bija iesaukuši par Meža Melno – viņš jau arī bija liela auguma un tumsnējs. Kad jau mūsdienās runājos ar mežabrāli Ernestu Rudzurogu, tad ieprasījos, vai viņš nav dzirdējis par tādu Meža Melno. “Kurš tad par to nebija dzirdējis – kur tas parādījās, uzreiz kaut kas notika!” viņš uzreiz atbildēja. Teicu – nu, lūk, tagad zināsi, ka tas bija mans vecais! Pēc vārda jau neviens viņu nezināja.

Kad pats sāki ņemties ar šaujamajiem – jau tajos laikos?

Oi, tiešām sen. Man bija šaujamie gan no Kurzemes, gan bēniņos atrasti, gan izrakti. Tajā laikā izraktos vēl varēja savest kārtībā, tagad gan tas vairs nebūtu iespējams. Rokas man bija īstajā vietā, un ar ieročiem apieties man bija ierādījis jau tēvs. Jo sākās jau viss ar to, ka es, puika būdams, atradu vecā šaujamo, ko gan viņš man uzreiz atņēma. Bet pamazām jau sāku saprast, ko viņš īsti dara. Viņam taču vēl mežā bunkuros bija palikuši šaujamie.

Dienot zemessardzē. Labajā rokā - no tēva mantotais mauzeris (Foto: No Leo Hiršsona arhīva)

Atceros, ka kopā ar tēvu un Kārļonkuli – Kārli Grinpukalu –, kurš dzīvoja Ģipkā pie pašas jūras, reiz pārvedām ieročus. Vienos Jāņos šie abi kaut ko dikti runājās, līdz pasauca mani – puika, šonakt iesim uz kapiem! Aizgājām uz Ģipkas kapiem, kur vajadzēja atrakt veselu arsenālu – gan šaujamos, gan patronas. Tas viss bija palicis no Feldberga nacionālo partizānu grupas, tie bija ieroči, ko 1945. gadā no Vācijas bija atvedis Boriss Jankavs SS Jagdverband vajadzībām. Kārļonkulim bija uzticēts tos šaujamos pieskatīt, taču ar laiku kapi kļuva par šauriem un ieročus vajadzēja noslēpt kaut kur citur. Izrakām, salikām ratos un vēlāk noslēpām mežā izraktā bedrē. Vēlāk Kārlis tos šaujamos bija vēlreiz pārslēpis, taču neviens nezina, kur, jo pats viņš jau ir miris.

Man pašam bija arī tēva mantots mauzeris ar visu koka maksti; turklāt ar unikālu numuru – 001. To jau deviņdesmitajos atdevu čomam, kurš strādāja valdības apsardzē. Ļoti precīzs un ērts verķis.

Uz Astras bērēm – ar automātu zem jakas

Ko pats darīji, lai kaitētu padomju varai?

Ko tik nedarīju… Astoņdesmitajos, kad skolā mācīju darbmācību, vadīju arī diskotēku, tādēļ skolēniem biju topā. Pie manis uz mājām nāca puikas, kuriem es stāstīju īsto Latvijas vēsturi.

Neviens tiešām nenostučīja?

Nē. Jau vēlāk, kad čeka mani paņēma ciet, viens laikam bija piekritis sadarboties, jo blakus istabā čekisti bija dauzījuši viņa māti. Taču viņš jau neko nezināja. Viņam gan lika parakstīt papīru, ka man bēniņos ir 72 pistoles, kaut gan tas puisis nekad pie manis bēniņos nebija bijis.

Slavenais "Sten" automāts, ar kuru Leo gāja uz Gunāra Astras bērēm. (Foto: No Leo Hiršsona arhīva)

Kad astoņdesmito gadu vidū sākās viļņošanās, mani saveda kopā ar Lidiju Lasmani, kurai es kādu laiku biju miesassargs. Gunāra Astras bērēs es atbildēju par Lidijas un žurnāla "Auseklis" redakcijas drošību.

Ko gan tu tur daudz varētu atbildēt – ja nāktu čekisti, ko tad iesāktu?

Man bija automāts zem jakas. Angļu "Sten Mark 2". Tas nāca no jau pieminētā Borisa Jankava 1945. gadā atvestā arsenāla – toreiz tādus atveda 52 gabalus. Baigi labais verķis! Primitīvs, bet labs. Pēc tām bērēm Lidija mani kopā ar pārējiem aicināja uz restorānu Astorija pieminēt Gunāru, taču es atteicos, sakot – tā jau jūsu kompānija, ko es tur pa vidu maisīšos. Patiesībā es nevarēju iet tāpēc, ka man zem jakas bija tas automāts! Garderobists nebūtu sapratis, ja es viņam to dotu paglabāt.

Un tiešām tu būtu šāvis, ja nāktu čekisti?

Jā. Kāpēc ne? Galu galā, es taču savulaik, septiņdesmito gadu otrajā pusē, Liepājā vadīju grupu, kas regulāri uzbruka padomju garnizonam.

Tas ir kā – uzbruka?

Uzvilkām armijas formas tērpus un uzbrukām jūrniekiem. Bet pēc tam jūrnieku formās uzbrukām armijniekiem un sadevām pa purnu. Doma bija panākt, lai starp abām pusēm veidotos savstarpējs naids. Viņi parasti gāja uz dančiem Dzelzceļnieku kultūras namā, un tur regulāri izcēlās kautiņi. Vietējā garnizona vadība nevarēja saprast, kas tur īsti notiek. Bijām izveidojuši konspirētu saziņas sistēmu, lai katrs ķēdītes loceklis zinātu tikai divus cilvēkus.

Vairāki cilvēki no mūsu grupas diezgan mīklaini gāja bojā. Piemēram, Voldemārs Škubers pazuda rudenī, bet uzpeldēja tikai pavasarī Daugavā pie Salu tilta. Atrada viņu diezgan sadauzītu, tādēļ domājām, ka pirms nāves bija spīdzināts. Drīz pēc tam vēl vienu mūsējo, Vitu Kasparoviču, atrada šķūnītī pakārušos, vēl pēc kāda laika Andris Āboliņš gāja bojā dīvainā satiksmes negadījumā. Mežsargam Uldim Grīnbergam it kā mežā uzkrita koks. Beigās vēl arī Leonīdu Lisovu atrada blakus viņa kuģim mirušu pie trapa – viņš bija jūrnieks. Kopā pieci gabali. Tas viss notika gan ne viena gada laikā, bet ilgāk.

Leo Hiršsons - Zemessargs, ieroču meistars, sapieris, kaskadieris un arī pēdējais padomju Latvijas politieslodzītais. (Foto: Rojs Maizītis)

Kad tas viss bija – astoņdesmito gadu sākumā?

Jā. apmēram. Mums septiņdesmito gadu beigās bija plāns pārtvert krievu radioizlūkošanas ziņojumus: katru dienu tos no izlūkošanas daļas uz štābu pie rokas pieķēdētā čemodāniņā nogādāja virsnieks, ko pavadīja divi automātisti. Skaidrs, ka tāpat vien jau viņi tos ziņojumus neatdotu, tādēļ mums bija vajadzīgi ieroči. Es nopeilēju, ka Liepājas Kaujas slavas muzejā esošie ieroči ir gana labi un tos var savest lietošanas kārtībā…

Vai tad tiem nebija stobrā izurbts caurums, lai nevarētu pašaut?

To visu var salabot, esmu to darījis ne vienreiz vien. Naktī pārlīdu pāri žogam, pa ugunsdzēsēju trepēm uzkāpu uz jumta, no turienes caur bēniņu jumtu izlīdu līdz šņorbēniņiem un pa striķi nolaidos uz skatuves, kas tur bija. Tālāk jau aizgāju uz muzeju, izcēlu apakšējo stiklu ar visu kustības signalizāciju, ielīdu iekšā un paņēmu visu, ko man vajadzēja. Pēc tam izlīdu atpakaļ un aiztaisīju stiklu ciet. Neviens nevarēja saprast, kā tur kāds ticis iekšā! Pēc kāda laiciņa to pašu nostrādāju vēlreiz. Taču tad konstatēju, ka ziņojumus nogādājošie kurjeri ir mainījuši savu maršrutu, un tas man nepatika – radās tāda ļoti nemierīga sajūta. Tādēļ atdevu šaujamos mežsargam Grīnbergam, bet drīz pēc tam sākās tā čistka, par ko stāstīju. Bija doma tas krievu ziņojumus pēc tam ar Leonīda Lisova starpniecību nodot zviedriem, jo viņi atklātā jūrā reizēm tikās ar zviedru kuģiem un mainījās ar visādām mantām.

Kaut gan tev jau nebija ne jausmas, kas tajos ziņojumos, ko gribēji dabūt, ir rakstīts…

Protams, turklāt tie ziņojumu jau bija šifrēti. Bet zviedri tad tos varētu pētīt, varbūt viņiem tie noderētu. Es ļoti gribēju nodibināt kontaktus ar zviedriem, taču tas izdevās vēlāk, jau 1989. gadā, kad ar Lidijas Lasmanes palīdzību man izdevās saņemt izsaukumu braucienam uz Zviedriju. Tur pirmās divas nedēļas turienes latvieši mani vienkārši vadāja apkārt, lai saprastu, vai neesmu čekas iesūtīts aģents. Kad saprata, ka neesmu, tad viņi jau mani pieņēma savā lokā un es gāju uz mācībām pie Ulda Ģērmaņa, kurš mācīja arī zviedru slepeno dienestu darbiniekus. Viņš man tā arī pateica: tevi noteikti arestēs, bet es palīdzēšu tam sagatavoties.

Dienot zemessardzē. (Foto: No Leo Hiršsona arhīva)

Un ko viņš tev mācīja?

Visādas gudras lietas: psiholoģiju, fizionomiku un tā tālāk. Kad čeka mani vēlāk tiešām arestēja, man šīs zināšanas ļoti noderēja, es ar pratinātājiem spēlējos kā kaķis ar peli. Viņi domāja, ka spēlējas ar mani, bet patiesībā es spēlējos ar viņiem.

Čekas cietumā

Tas jau bija padomju varas pašās beigās, tādēļ droši vien arī paši čekisti šai lietai vairs īsti nopietni nepiegāja?

Jā, viņi to visu darīja diezgan slinki. Turklāt viņi nebija piefiksējuši, ka es ar savu ģimeni jau esam Amnesty International aizstāvībā, kas viņu darbu vēl vairāk apgrūtināja. Sakarus ar Amnesty biju nodibinājis jau Zviedrijā esot, 1989. gadā. Pēc aresta ar mani runāja pats toreizējais čekas priekšnieks Zukulis. Nosēdināja pie kafijas galdiņa, taču varēja redzēt, ka pats ir uzraucies, jo rokas trīc. Jo ar mani tagad nācās apieties ar baltiem cimdiem, citādi Amnesty International sacels skandālu! Prasīja, vai man ir kādi iebildumi pret apcietinājuma režīmu. Jā, tas, ka es te vispār atrodos! Varbūt es kaut ko vēloties? Teicu, ka gribu normālas cigaretes, jo apcietinājumā varēja saņemt tikai cigaretes bez filtra. – Labi, bet vai jūs tos filtrus nededzināsiet un vēnas sev negriezīsiet? – Vai es tiešām pēc tāda izskatos? – Labi, varēsiet saņemt! Iznākumā es biju vienīgais visās čekas izolatora astoņās kamerās, kurš drīkstēja saņemt cigaretes ar filtru!

Čekisti tevi arestēja par ieroču glabāšanu, pareizi? Kaut gan fotoattēlā no tiem laikiem redzams, ka patiesībā tur ir kaut kādi zobeni un veci šaujamie?

Kā tad, tie bija Voldemāra Karpača rapieri no izrādes "Sirano de Beržeraks!" Un kaudze sarūsējušu šaujamo. Baigi vērtīgie verķi! (Smejas.) Par kaut ko viņiem mani vajadzēja sašņorēt, un viņi izdomāja šādu variantu.

Vienkārši atnāca un sarīkoja mājās kratīšanu?

Jā, es tieši taisījos braukt uz klases salidojumu Liepājā, biju tikko nodzinis bārdu un pa logu skatos – nāk desmit purniņi. Pa priekšu ļoti garš milicis. Man pakaļ bija atbraukuši ar trim volgām. Pirmās trīs dienas nosēdēju milicijā Aspazijas bulvārī, pēc tam mani pārveda uz Centrālcietumu, kur ielika pie sevišķi bīstamajiem noziedzniekiem.

Leo Hiršsons - Zemessargs, ieroču meistars, sapieris, kaskadieris un arī pēdējais padomju Latvijas politieslodzītais. (Foto: Rojs Maizītis)

Un kā viņi tevi uzņēma?

Viņi par mani jau visu zināja. Tur darbojās tāds bezdrāts telefons, ka visiem viss bija jau zināms. Nekādu pretenziju pret mani viņiem nebija. Kompānija gan bija varena: vienam astoņi līķi, vienam trīs, pārējiem pa vienam. Bija arī čigāns, kuram milicijas pulkvedis bija 17 reizes uz naža uzkritis. Visi nopietni vīri. Mūs jau neveda lejā uz kopējo pastaigu laukumu, bet gan uz jumta un apsargāja ar sunīšiem, jo skaitījāmies sevišķi bīstami.

Centrālcietumā nosēdēju divas nedēļas, pēc tam mani savāca uz Stūra mājas kamerām. Tur ātri iedzīvojos un sapratu, ka nav jau viņi nekādi supermeni. Pateicoties Ģērmaņa receptēm, diezgan viegli tiku ar viņiem galā. Man pat sarīkoja preses konferenci, kur viens no galvenajiem jautājumiem bija par sociāldemokrātu partijas atjaunošanu Latvijā! Jo Stokholmā vietējie man bija noorganizējuši tikšanos ar Bruno Kalniņu. Aizbraucu pie viņa, un izrādījās, ka Brunis labi pazinis manu vectēvu. Viņš mani ātri uzņēma sociāldemokrātos, lai es pēc atgriešanās Latvijā varētu jau šeit nodibināt sociāldemokrātisko partiju. Jo nebija jēgas ņemties ar sabiedriskajām organizācijām, ja varēja vienā rāvienā Latvijā atjaunot daudzpartiju sistēmu, taču to varēja izdarīt, no Bruno Kalniņa saņemot atļauju šeit atjaunot sociāldemokrātu partiju.

Un ko tev apcietinājumā deva piederība sociāldemokrātiem?

Ha, daudz deva! Es biju Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs, bet, ja paskatāmies vēsturē, tad no kā ir veidojusies komunistiskā partija? Pareizi – no sociāldemokrātiem! Tādēļ sociāldemokrāta statuss man bija izdevīgs no abām pusēm. Kaut gan Brunim es godīgi pateicu, ka neesmu nekāds pārliecinātais sociāldemokrāts un tā ir tikai politiska manipulācija, lai atjaunotu daudzpartiju sistēmu. Un labi, ka mēs to izdarījām, jo vēlāk izrādījās, ka komunistiem jau bija plāns, kā no kompartijas pārkrāsoties par sociāldemokrātiem! Tādēļ var teikt, ka mēs kopā ar otru tā laika sociāldemokrātu Modri Šteinu būtībā izjaucām komunistiem vissavienības mēroga plānu. Un tad nav nekāds brīnums, ka mani arestēja!

Leo Hiršsons - Zemessargs, ieroču meistars, sapieris, kaskadieris un arī pēdējais padomju Latvijas politieslodzītais. (Foto: Rojs Maizītis)

Baroja čekisti tevi labi?

Jā, ļoti labi. Nesa ēdienus no pašu čekistu ēdnīcas, jo astoņām kamerām nebija jēgas gatavot atsevišķi. Vecos laikos tur bija lielie katli, kuros vārīja ieslodzītajiem ēdienu, taču tad, kas es tur sēdēju, tā vairs nebija. Es jau vairs nebiju bēdīgi slavenajā čekas pagrabā, bet gan pirmā stāva kamerās, jo tajā laikā pagrabā nevienu vairs nedrīkstēja turēt.

No rīta parasti piecēlos, pavingroju, tad paēdu brokastis, bet pēc tam bija stundu gara pastaiga. Pēc tās varēja palasīt grāmatu vai pamācīties – man bija angļu valodas pašmācības grāmata.

Kas vēl kopā ar tevi sēdēja?

Sākumā bija kopā ar vīru, kurš bija arestēts par valsts mantas izzagšanu un arī par kaut kādiem ieročiem. Uzreiz sapratu, ka viņš ir stukačs, jo viņam bija divi matrači. Pēc tam ielika citā kamerā. Ieeju un skatos – sēž kaktā vīrs, uzlicis lupatu uz acīm un neko nerunā. Sāka runāt tikai pēc pāris nedēļām, pastaigu laukumā ar žestiem rādot, ka te visu noklausās. Izrādās, ka viņš bija baigi nopietnais vecis – padomju armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes jeb GRU apakšpulkvedis Vladimirs Borščovs, arestēts par sadarbību ar franču slepeno dienestu. Kaut kādas epizodes viņam bija arī Rīgā, tādēļ viņu no Maskavas bija atveduši uz šejieni. Viņš bija baigi labais spečuks par noklausīšanās iekārtām un nolasīja man veselu lekciju, kas palīdzēja saprast, kādēļ tie maitas čekisti tik daudz par mani bija uzzinājuši. Izrādās, mājās aiz slēģa bija noslēpts mikrofons, bet es parasti nopietnas lietas gāju runāt laukā un tātad trāpījos tieši tuvumā tam mikrofonam.

Sēžot kamerā, tev bija pārliecība, ka viss tomēr beigsies labi?

Jā. Ja es nebūtu pabijis Zviedrijā un izgājis sagatavošanas kursu pie Ģērmaņa, tad droši vien būtu citādi. Taču ar tām zināšanām un redzot, kas čekā komandē parādi, es sapratu, ka viss būs okei.

Leo ciemos pie Bruno Kalniņa 1989. gadā. (Foto: No Leo Hiršsona arhīva)

Cik ilgi nosēdēji?

No 1989. gada 24. novembra līdz 1990. gada 16. maijam. Neatkarības deklarāciju parakstīja 4. maijā, taču es nosēdēju mazliet ilgāk. Tur gan bija diezgan interesanti: izsauca mani izmeklētājs, kuram es uzreiz paziņoju, ka bez advokāta neko nerunāšu. Viņš saka: “Nē, nē, advokātu nevajadzēs. Kā tu domā, kādēļ es tevi izsaucu?” Saku, ka nezinu, varbūt laidīsiet mājās? Jā, uzminēji! Aizgāju atpakaļ uz kameru, tikai nu jau durvis neviens neslēdza ciet. Apsargi vēl joka pēc pajautāja, vai arī pusdienas uz atvadām gribēšu. Protams, neiešu taču mājās ar tukšu vēderu! Pie atvērtām durvīm paēdu pusdienas, uzpīpēju, pastaigāju pa koridoru un sapratu, ka vairāk neviena visā izolatorā nav, tikai es viens pats. Kad izgāju ārā, tad apsēdos uz Stabu un Brīvības ielas stūra un priecājos par dabu un cilvēkiem.

To, ka 4. maijā pieņemta Neatkarības deklarācija, tu vispār zināji?

Zināju, jo man taču avīzes nāca. Tiesa, normālākā no tām bija "Cīņa". Sēžot kamerā, man dzirde bija tiktāl noslīpēta, ka 4. maijā es dzirdēju, ka kaut kur augšā kāds ir attaisījis logu, un varēju dzirdēt pa radio, kā tiek balsots par neatkarību. Tad sapratu, ka esam uzvarējuši.

Vai varēja just, ka čekisti paši saprot – Latvija būs brīva?

Bija gan tādi, kuri bija mūžīgie čekisti, bet bija arī tādi, kuri visu saprata un zināja, ka laiki mainās. Un tie caur mani varbūt gribēja izpelnīties labāku statusu nākotnē, cerot, ka, mainoties varai, es par viņiem aizlikšu labu vārdu.

Kādēļ pats deviņdesmito gadu sākumā neaizgāji politikā? Iespējas taču visas bija!

Tāpēc, ka es strauji izstājos no sociāldemokrātiem un iestājos zemessargos – biju 15. bataljona operatīvās daļas priekšnieks un arī ieroču meistars. Bet, esot dienestā zemessardzē, es vienlaikus nedrīkstēju būt politikā. Un politika jau mani arī nekad nav vilinājusi, jo es ļoti ātri sapratu, kāds zaņķis ir politika.

Šī intervija un daudz kas cits interesants žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

 

Citi šobrīd lasa

Vladimira Žirinovska dēls Igors kārtējo reizi mainījis savu identitāti: tagad viņš vairs nav sava tēva dēls
Princis Harijs pirms došanās pie karalienes Elizabetes II nolīdzis sev Maikla Džeksona bijušo miesassargu
Redzams kartē, taču policija meklēt nesteidzas: Vanagu ģimene piedzīvo detektīva cienīgu atgadījumu 4
Skatīt visus komentārus