Pulkvedis Sandris Gaugers stāsta par karu: "Pietiek, ja katrs nošauj vienu ienaidnieku..."

Par sarunu ar Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes komandieri Sandri Gaugeru Deviņvīri vienojās februāra nogalē. Bijām domājuši parunāt par vērienīgajām mācībām Vācijā, no kurām brigāde tikko bija atgriezusies, un par tās kaujas spējām, jo tieši šī vienība būtībā ir Latvijas armijas galvenais spēks. Taču, kad pienāca noliktā intervijas diena, tad apstākļi jau bija mainījušies – Krievijas karaspēks bija iebrucis Ukrainā, kur jau risinājās intensīva karadarbība. Tāpēc nācās runāt par skarbākām tēmām: par karu, kas notiek tepat netālu, un par to, vai Latvija ir drošībā.

Esam beidzot izauguši

Vācijā notikušās mācības jaunajā realitātē, kurā nu jau dažas dienas dzīvojam, liekas kaut kas tāls, kaut gan patiesībā bija pavisam nesen. Tiek uzsvērts, ka tās bija īpašas, taču kas īsti tur bija tik neparasts?

Tas, ka visas brigādes sastāvā mēs piedalāmies mācībās, nav nekas īpašs – Latvijā to esam darījuši ne vienreiz vien. Arī iespējas sadarboties starptautiskajā vidē mums ir tepat. Taču Vācijā īpaši bija tas, ka pirmo reizi mums pavērās iespēja pārvietot no vienas vietas uz otru tādu skaitu cilvēku un tehnikas. Tas tomēr nav gluži tas pats, kas aizbraukt uz Daugavpili un Liepāju.

Kā notiek tāda tehnikas daudzuma pārvietošana – ar kuģiem vai pa sauszemi?

Gan tā, gan tā. Eiropā šādos gadījumos parasti izmanto dzelzceļu, kas ir vienkāršākais risinājums, taču mums pagaidām diemžēl šādas iespējas vēl nav atšķirīgā sliežu platuma dēļ. Kad būs Rail Baltic, iespējas pārvietoties būs ievērojami lielākas.

Pašās mācībās interesanti un noderīgi bija tas, ka mēs visi bijām pieslēgti digitālai spēlei. Tas nozīmē, ka katru karavīru varēja izsekot datorā. Bet tas ļauj analizēt lēmumu pieņemšanas un izpildes ātrumu. Piemēram, situācija prasa ātri pārvietot spēkus no punkta A uz punktu B. Es pēc tam datorā izsekoju, cik laika tas prasa un kā notiek pārvietošanās. Redzu pat katru izšauto lādiņu. Latvijā mums šādas analīzes iespējas nav pieejamas.

Otra būtiskā lieta bija tā, ka mums katrās veicamajās funkcijās – štābā, artilērijā un citur – bija klāt amerikāņu speciālisti ar lielu pieredzi. Viņi labi zina, ko un kā vajag darīt, bet, pateicoties viņu tiešajai klātbūtnei, ir atgriezeniskā saite un mēs uzreiz varam uzzināt, ko varētu darīt labāk vai citādi. Ja saliekam kopā datorā pieejamo analīzi un speciālistu padomus, tad iegūstam zināšanas, kādas Latvijā mums nav pieejamas. Īpaši jau artilērijā, ko mēs Latvijā nopietni attīstām tikai pēdējos četrus gadus, tāpēc šajā jomā mūsu zināšanas pagaidām ir ierobežotas. Rezultātā mājās atbraucām ar paku informācijas par to, ko esam labi izdarījuši un kur ir nepieciešami uzlabojumi. Ir no kā atsperties, lai turpinātu izaugsmi. Jo pats tu vari augt līdz kādam brīdim, līdz sasniedz griestus, un tad ir jāiet skolā. Mēs tagad bijām skolā pie labiem skolotājiem.

Kādi bija secinājumi – cik liela ir sadaļa, ko var vērtēt kā labu, un cik liela tā, kur nepieciešami uzlabojumi?

Patiesībā rezultāti bija ļoti labi. Kad pirms trijiem gadiem es kļuvu par brigādes komandieri, tad zināju, ka mēs brauksim uz šīm mācībām, tādēļ visu šo laiku intensīvi strādājām, lai varētu sasniegt šo milestone jeb atskaites punktu. Kopējais vērtējums bija šāds – mēs varam vadīt visu veidu brigādes līmeņa operācijas. Tas, ka mēs 30 gados esam izauguši līdz brigādei, ir ļoti labs rādītājs. Jo vienības likvidēt ir ļoti vienkārši, taču pēc tam atjaunot ir grūti – ar to patlaban saskaras lielākā daļa Eiropas valstu. Tas prasa lielu laiku, jo vajag virsniekus un instruktorus, kuriem jāaug no pašas apakšas. Es pats esmu dienestā 30 gadus – apmēram tik daudz laika tad arī tas prasa.

Pēc mācībām tika atzīts, ka mēs varam veiksmīgi izpildīt gan aizsardzības, gan uzbrukuma operācijas ar artilērijas un gaisa spēku atbalstu. Turklāt saviem sabiedrotajiem mēs esam parādījuši, ka kā valsts esam izauguši no bērnu autiņbiksītēm. Šobrīd nevienam sabiedrotajam nav jautājumu par to, vai mūsu komandēšanai var uzticēt bataljona izmēra vienības, tātad 600–700 karavīru.

Tas nozīmē, ka krīzes gadījumā mēs paši arī esam tie, kuri komandēs sabiedroto apvienoto karaspēku šajā aizsardzības sektorā un negaidīsim kādu amerikāņu pulkvedi?

Tas atkarīgs no tā, kāda izmēra sabiedroto vienība ieradusies Latvijā. Pirmais izmērs, kas ir pašpietiekams – tā ir brigāde, jo tai ir gan artilērijas un inženiertehniskais atbalsts, gan arī mediķi un apgādes vienība. Tātad, ja ierodas amerikāņu brigāde, kas var darboties autonomi, tad to nav nepieciešamības nodot komandēt latviešiem. Taču, ja atnāk bataljona līmeņa vienība, tad to gan var atdot mūsu vadībai. Tā tas ir ar patlaban Latvijā esošo NATO kaujas grupu, kuras vadību nodrošina mūsu mehanizētā brigāde. Ja vajadzētu doties karot, tad mēs būtu tie, kuri šo grupu komandētu.

Ukrainas kara pārsteigumi

Gribot negribot nākas parunāt par karu Ukrainā. Ukraiņu pusē cīnās daudzas un dažādas vienības: regulārā armija, teritoriālās aizsardzības vienības, mazas brīvprātīgo vienības, vēlāk ieradās arī dažādās valodās runājoši ārzemju brīvprātīgie. Kā to visu ir iespējams koordinēt?

To ir ļoti grūti izdarīt. Patiesībā jau brīvprātīgajiem uzdevums ir gauži vienkāršs: redzi ienaidnieku – šauj! Viss. Mums ir šādas atpazīšanas zīmes, bet krieviem šādas – tas arī viss. Ja mēs te Rīgā kara gadījumā brīvprātīgajiem izdalītu 100 000 šauteņu, tad neko daudz jau nevajadzētu – lai ikviens nošauj vienu ienaidnieku. Vairāk nevajag! 100 000 beigtu okupantu – tas ir ļoti daudz.

Skaidrs, ka koordinēt tik daudzas vienības, kā tagad karo Ukrainā, ir ārkārtīgi grūti. Tādēļ gan NATO, gan visa pārējā pasaule apbrīno to, ko ukraiņi dara, jo viņi spēj koordinēt savu spēku darbību. Protams, daudz tiek darīts arī politiskajā līmenī, nerunājot nemaz par milzīgo tautas atbalstu. Tautas apziņa, ka zem krieviem viņi nekādā gadījumā vairs nedzīvos un stāvēs par savu valsti līdz pēdējam – tas ir kaut kas fenomenāls.

Krievu karaspēks Ukrainā iekšā gāja lielās mehanizētās kolonnās, ko ukraiņi vienu pēc otras sagrāva. Ko krievi darīja šķērsām, ja reiz ukraiņiem izdevās tikt galā ar tik daudzām kolonnām?

Tur ir vairāki aspekti. Protams, cik nu vispār par to var spriest, jo par daudz ko mums nākas spekulēt – mēs vienkārši nezinām vienā un otrā pusē notiekošo. Pats lielākais pārsteigums ir tas, ka krievi, cik var noprast, praktiski neizmanto elektroniskās karadarbības līdzekļus. Tas tiešām ir pārsteidzoši, jo mēs vienmēr esam gatavojušies tam, ka nāksies darboties elektroniskās karadarbības apstākļos, kad ir traucēti sakari un dronu vadība. Mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka elektroniskās karadarbības vidē krieviem ir nospiedošs pārsvars pār NATO. Domājām, ka viņi spēj noslāpēt visus signālus, taču Ukrainā to neredzam. Lūk, tas ir analīzes vērts, jo nav skaidrs – kāpēc tā?

Ja runājam par mehanizētajām kolonnām, tad ir divi veidi, kā var karot. Pirmais – konvencionāli. Proti, abu pušu vienības saskrējās, izkāvās, un pēc tam redz, kurš uzvarējis. Otrais veids, ko ļoti labi piekopj ukraiņi – mazās komandās organizēt slēpņus, sašaut pretinieka kolonnu un nozust.

Vai mūsdienās tāds karš, kāds tas bija agrāk – ar kaujām atklātā laukā –, neaiziet nebūtībā? Arvien biežāk taču kaujas norisinās pilsētas vidē, jo tur tai pusei, kas aizstāvas, ir virkne priekšrocību…

Taču ir arī riski. Lielu pilsētu, tādu kā Kijeva, kur dzīvo vairāki miljoni cilvēku, evakuēt ir gandrīz neiespējami. Tādēļ patiesībā jau mēs negribam karot pilsētās, jo gribot negribot tas nozīmē lielus civiliedzīvotāju upurus. Es biju cerējis, ka 21. gadsimtā karš vairs nenotiks tā, kā tagad redzam Ukrainā – ar artilēriju, kas brutāli apšauda pilsētas…

Izklausīsies ciniski, taču pilsētas apšaude ar sagrautām mājām un bojā gājušiem cilvēkiem izraisa ievērojami lielāku sabiedrisko rezonansi visā pasaulē nekā kauja kaut kur mežā…

Jā, taču tādā gadījumā tiek ziedotas civiliedzīvotāju dzīvības. Vienmēr esmu uzskatījis, ka, ja vien ir iespējams izvairīties no civiliedzīvotāju upuriem, tad to arī noteikti vajag darīt. Un ir jau šai lietai arī otra puse – krievi savukārt visai pasaulei apgalvo, ka ukraiņi ir tie, kuri cenšas aizsegties ar mierīgajiem iedzīvotājiem. Kaut gan patiesībā jau liela daļa pilsētu iedzīvotāju paši piedalās cīņā pret uzbrucējiem.

Lai karotu ārpus pilsētas, ir vajadzīga bruņutehnika. Bez tās nevar iztikt. Krievu 1. tanku divīzija, kas karo Harkovas virzienā, patiesībā to ir darījusi ļoti veiksmīgi. Tādēļ nevar teikt, ka tanku laiks ir pagājis. Nē, es domāju, ka nekas labāks par tankiem līdz šim nav izdomāts.

Pagātnes un nākotnes kari

Tātad nav pamata uzskatīt, ka tagad par kaujaslauka karali būtu kļuvis drons?

Droni var būt efektīvi tādā gadījumā, ja to ir daudz un ja izdodas tikt galā ar pretinieka elektroniskās karadarbības mašīnu. Ukrainā tas tiešām darbojas. Protams,  par dronu efektivitāti ir grūti spriest, skatoties internetā izvietotos video, jo mēs jau nezinām, vai uzbrukumā ir iznīcināts viens vai vairāki tanki; tāpat arī to, kādi ir dronu zaudējumi. Taču skaidrs, ka ikviens iznīcināts tanks – tas ir labi. Droni nenoliedzami ir efektīvi, to amerikāņi pierādīja jau Afganistānā, taču likt visas cerības tikai uz tiem, manuprāt, nav pareizi. Drons jau būtībā ir tā pati lidmašīna un izpilda tās pašas funkcijas kā, piemēram, F-16, taču ir lētāks. Galvenā atšķirība ir tā, ka lidmašīna var lidot arī elektroniskā kara apstākļos, kad dronam rodas problēmas.

Būtu taču tik skaisti, ja karotu roboti, bet cilvēki sēdētu kabinetos pie ekrāniem un tikai spaidītu podziņas! Kuram pirmajam roboti beidzas, tas zaudējis!

Taču civiliedzīvotāju upuri tāpat diemžēl būtu neizbēgami. Iedomājieties kaujas robotus Rīgā…

Ideālais karš jau notiktu kaut kur klajā laukā, kur viena otrai pretī stātos divas robotu armijas!

No šī viedokļa labi bija Napoleona laiku kari, kad pļavā nostājās divas armijas un savā starpā izkāvās puiši sarkanās biksēs ar puišiem baltās biksēs. No mūsdienu viedokļa tas liekas jocīgi, taču civiliedzīvotāju upuru tādos karos bija mazāk.

Kā īsti notiek elektroniskā karadarbība? Ir kaut kāda iekārta, kas rada traucējumus?

Ir dažnedažādas iekārtas. Vienas var bloķēt dronam domātos signālus, citas spēj tos bloķēt dažādos spektros. Ir sistēmas, kas darbojas 30 kilometru attālumā, bet ir arī tādas, kas lielākā attālumā. Un krievi ir īpaši ar to, ka viņiem šīs elektroniskās karadarbības sistēmas ir pat bataljonu līmenī. Tādēļ arī visiem patlaban ir liela mīkla, kādēļ Ukrainā šīs sistēmas darbībā neredz. To noteikti vēl rūpīgi analizēs.

Jāņem vērā, ka šīs iekārtas var apslāpēt drona signālu, taču vienlaikus tās arī pašas raida signālus, kas pretiniekam ļauj noteikt vienības atrašanās vietu. Tāpēc vairs obligāti nav nepieciešamas acis debesīs vai izlūki, lai noteiktu, kur atrodas pretinieks, un sāktu slānīt viņu ar artilēriju. Tikko esi pacēlis klausuli, mēs to jau redzam. Krieviem ir pieejamas abas šīs spējas, taču tās ir arī mums.

Kā krievi vispār ir tikuši pie tik jaudīgas elektronikas, jo paši taču viņi to neražo, bet importēt neļauj sankcijas?

Daudz kas tomēr ir importēts, daudz kas nāk arī no Ķīnas. Putins pēdējos 20 gadus ir visiem spēkiem cēlis armiju, īpaši jau pēc 2014. gada notikumiem. Kopš tā laika Krievijā militārais budžets ir nemitīgi audzis. Tāpēc nekādi nevar teikt, ka militārajos jautājumos Krievija būtu dumja un nesaprastu, ko dara. Nav gluži tā, ka tehnoloģijās viņiem būtu jāpaļaujas tikai uz Rietumiem.

Taču droši vien liela daļa militārā budžeta ir arī vienkārši izzagta – to var redzēt arī Ukrainā, kur krievu karavīriem tiek izsniegtas pārtikas devas, kam derīguma termiņš beidzies jau 2015. gadā, bet daļa tehnikas ir visai nožēlojamā stāvoklī…

Man ir 48 gadi, un padomju armijā es nepaspēju trāpīt, kaut gan biju tai diezgan tuvu. Taču skaidrs, ka krieviem nekad nav bijis svarīgs karavīrs. Tā ir masa, kurai tūkstotis uz vienu vai otru pusi neko īpaši nemaina. Tādēļ viena no viņu lielākajām problēmām Ukrainā ir tā, ka daudzi karavīri pat īsti nezina, kāds ir viņu uzdevums un kas būtu jādara. Tā ir ļoti būtiska atšķirība no mums, jo mēs uzskatām, ka uzdevums ir jāizskaidro ikvienam karavīram, lai viņš saprastu, kas notiek. Ja karavīrs nezina, kas viņam jādara gadījumā, ja komandieris ir nošauts vai pazuduši sakari, tad sākas bardaks. Ukrainā var redzēt, ka ir nodrošinājuma vienības, kuru uzdevums ir apgādāt priekšā karojošos, taču, neraugoties uz to, ka priekšā esošie jau ir iznīcināti, apgādes kolonnas turpina braukt. Jo viņi pat nesaprot, kas tur priekšā notiek. Tātad vadības sistēma krievu pusē ir ļoti vāja, bet tas neizbēgami noved pie upuriem. Katra vienība ir atšķirīga, kaut gan varētu likties, ka visi taču mācījušies vienā skolā. Nē, patiesībā katrai vienībai ir savs raksturs un savs gars, kas nemainās reizē ar komandieru maiņu. Ir grūti kaut ko mainīt, ja mēs, lūk, te esam tā darījuši jau 30 gadu. Te varu vēlreiz piesaukt jau pieminēto krievu 1. tanku divīziju, kur bilde ir atšķirīga nekā vairumā vienību. Tātad kaut ko viņi dara citādi.

Jau Otrā pasaules kara laikā vācieši atzina, ka padomju armija atšķiras ar nespēju uzņemties jebkādu iniciatīvu zemāko komandieru līmenī, visas komandas izpildot akli un bez izdomas. Laikam jau tas ir saglabājies arī tagadējā Krievijas armijā?

Ļoti iespējams, taču skaidrs arī tas, ka tādas karavīru masas kā Krievija neviens cits nespēj ģenerēt. Kad Hitlers 1941. gadā iegāja Krievijā, viņš bija pieņēmis, ka krieviem ir trīs miljoni karavīru. Kad vācieši trīs miljonus bija saņēmuši gūstā jau pirmajos pāris mēnešos, tad varēja tikai jautāt – no kurienes nāk arvien jaunas un jaunas vienības. Protams, to varēja atļauties, tikai pateicoties sabiedroto atbalstam, kas piegādāja tehniku un kara materiālus. Rietumu atbalsts bija būtisks jau tajā laikā, jo nekā daudz cita bez ļaužu masām Staļinam nebija.

Ja runājam par mūsu armiju, tad te ir pavisam cita pieeja. Komandieriem ir liela rīcības brīvība, pieņemot lēmumus. Ja brigāde saņem pavēli, tad mēs zinām, ka jāizdara ir tas un tas, bet kopējais plāns ir šāds. Kopējā plāna ietvaros bataljona, rotu un vadu komandieriem ir iespēja manevrēt un pašiem domāt, kā labāk to izdarīt. Es viņu vietā plānu neuzrakstīšu. Tas nevar būt viena cilvēka šovs, tāpēc ir brigādes štābs, kurš veic plānošanu, bet es varu tikai salikt akcentus un ietekmēt procesu, kā man liekas pareizāk.

Tātad, ja ir uzdevums ieņemt punktu X, tad kā to labāk paveikt – to katrs komandieris skatās turpat uz vietas?

Jā. Bet es varu rotas un bataljona komandierim piedāvāt atbalstu vai nu no gaisa, vai artilērijas un inženieru atbalstu.

Labākais līdzeklis pret tanku

Sākoties karam Ukrainā, daudzas valstis sāka ukraiņiem sūtīt prettanku ieročus. Vai tie tiešām ir tik efektīvi pret tankiem? Un vai ar tiem ir tik vienkārši iemācīties apieties, lai izdalītu jebkuram brīvprātīgajam?

Ir gudri prettanku ieroči, un ir vienkārši prettanku ieroči. Savu darbu izdara gan vieni, gan otri. Atšķirība tā, ka ar to ieroci, kas nav gudrāks, ir jāatrodas tankam tuvāk, kamēr ar gudro var atrasties tālāk. Protams, ja vien ir tāda iespēja, tad labāk ir šaut pa tanku no pieciem kilometriem, kamēr šāviens no 300 metriem būs ievērojami riskantāks. Un, jo gudrāks ir prettanku ierocis, jo sarežģītāka būs apmācība. Tas prasa ilgākus treniņus, jo te jau jāņem vērā arī laika apstākļi – izšautā raķete vispirms var ieiet mākoņos un pēc tam iznirt no tiem tieši virs mērķa. Ievērojami ātrāk var iemācīties apieties ar vienkāršu prettanku ieroci, ar ko izšauj un pēc tam to var aizmest. Tā nav nekāda raķešu zinātne.

Vai prettanku ieroči ir efektīvi? Jā, protams! Mēs uz to izmantošanu esam gājuši daudzu gadu garumā, vadoties pēc vienkārša principa – ja nevar atļauties tanku, tad kas ir nākamais labākais līdzeklis cīņā pret tankiem? Tas ir prettanku ierocis. Mēs vēl joprojām esam pārliecināti, ka labākais tanku iznīcinātājs ir cits tanks, taču, ja tas nav pieejams, tad atliek prettanku ieroči. Tādēļ pēdējos desmit gados Latvija ir daudz ieguldījusi prettanku ieroču iegādei – gan gudro, gan vienkāršo. Ir gan prettanku ieroči, kas domāti tanku iznīcināšanai, gan arī tādi, kas paredzēti bruņutehnikai ar plānākām bruņām. Tas ir mūsu kaujas vešanas veids. Par laimi, NATO kaujas grupas sastāvā mums ir pieejami arī tanki, kas ļauj izvērst plašāku kombināciju – tanki un prettanku ieroči pret tankiem.

Kad Latvija paziņoja, ka nodod ukraiņiem daļu mūsu prettanku ieroču, varēja rasties jautājums – vai mēs paši nepaliksim bešā?

Nē, nav tā, ka paliekam bešā. Arī mēs ļoti intensīvi saņemam ieroču un munīcijas piegādes, tādēļ nav tā, ka visu atdodam Ukrainai, bet paši paliekam pliki un nabagi. Tur viss ir saskaitīts un sarēķināts. Visa mums pietiks!

Vēl viens diezgan izplatīts stāsts – mēs atdodam tos ieročus, kam beidzas derīguma termiņš. Tiem vispār ir kaut kāds derīguma termiņš?

Visām raķetēm ir derīguma termiņš, tādēļ mēs tiešām atdodam tās, kam šis termiņš ir tuvāk beigām, jo viņi taču tās izmantos jau rīt. Derīguma termiņi tiek noteikti dažādu iemeslu dēļ, piemēram, bateriju dēļ, ko pats tā vienkārši nomainīt nevar. Tādēļ raķetes pēc derīguma beigām tiek sūtītas atpakaļ uz rūpnīcu, kur tās komplektē no jauna un sūta atpakaļ.

Daži cilvēki bija pamanījuši, ka mūsu brigāde mācībās Vācijā atradās laikā, kad jau brieda Krievijas uzbrukums Ukrainā, tāpēc radās bažas – ja uzbrukums vienlaikus tiktu vērsts arī pret Latviju, kas tad mūs aizstāvētu?

Nu, nav jau tā, ka mēs būtu galīgi debili! (Smaida.) Visa Latvijas armija jau nebija aizbraukusi uz mācībām. Visa NATO kaujas grupa jau bija tepat, turklāt gan mēs paši, gan arī NATO nepārtraukti ļoti rūpīgi seko tam, kas notiek robežas otrā pusē. Lēmums par braukšanu būtībā tika pieņemts nedēļu pirms tam, kad mēs sākām pārvietot spēkus, un tad nebija nekādu indikāciju par iespējamo apdraudējumu. Un, ja runājam par pašreizējo situāciju nedēļu pēc kara sākuma, tad Latvija ir daudz drošākā situācijā nekā bija pirms tam, jo gandrīz visi Krievijas spēki tagad atrodas konflikta zonā.

Tas gan droši vien nemazina mūsu riskus gadījumā, ja, nedod dievs, sākas globāls konflikts ar kodolieroču izmantošanu?

Arī tad mēs atrodamies labā vietā, jo pirmās pilsētas, ko skars trieciens, būs lielās Eiropas un pasaules megapoles. Tām pastāv ievērojami lielāks risks nekā mums. Tādēļ es domāju, ka pagaidām mūsu tautai nav pamata uztraukumam par savu drošību. Kas notiks tālāk – grūti spriest, jo zaudēt Putins droši vien nebūs gatavs un tātad nav zināms, kur tas viss novedīs. Par to uztraucas visa pasaule, nevis tikai Latvija, NATO vai Krievija. Taču, ja runājam par konvencionālo karu, tad spēku apjoms, kas atrodas Eiropā, ir nesalīdzināmi lielāks par to, kas ir Putina rīcībā. Jābūt pašnāvniekam, lai izšķirtos par konfliktu ar NATO. Tik vienota kā patlaban Eiropa un NATO nav bijuši nekad. Pirms desmit gadiem varēja būt jautājumi par to, vai tiešām ārvalstu karavīrs brauks karot un varbūt krist Latvijā, bet patlaban nekādu šaubu vairs nav. Pietiek paskatīties uz demonstrācijām Romā, Berlīnē un citur. Šobrīd cilvēkiem Eiropā vairs nav sajūtas, ka Krievijas iespējamie draudi ir kaut kur tālu, Eiropas otrā malā. Nē, tagad šie draudi ir tepat blakus.

Vai var just, ka pēdējo notikumu gaismā ir mainījies Latvijā dislocēto ārvalstu karavīru noskaņojums?

Stresa līmenis, protams, ir pieaudzis visā Eiropā, tādēļ te esošie karavīri regulāri sazvanās ar mājām. Skaidrs, ka cilvēki ir satraukušies – ne tikai Eiropā, bet arī Kanādā. Publiski pieejamā informācija ir ļoti pretrunīga, tāpēc cilvēkiem ir grūti saprast, kas notiek un notiks. Angliski ir termins fog of war, tātad kaujas migla – šī migla tagad valda medijos un sociālajos tīklos, kur ir pilns ar video rullīšiem, bieži vien pretrunīgiem, tāpēc daudzi neko īsti nevar saprast. Tādēļ mums ir jācenšas skaidrot un mēģināt kliedēt neziņu.

Brīvdienās runāju ar draugiem, kuri prasīja – ja pēkšņi sāk bombardēt Rīgu, kur mēs varam meklēt patvērumu? Kurā patvertnē vai pagrabā? Lūk, to cilvēkiem vajag skaidri pateikt, jo patiesībā pietiek mums gan bunkuru, gan pagrabu. Zem Rīgas taču ir vesela pazemes pilsēta! Taču par to civilās aizsardzības komitejām, kas pastāv katrā pilsētā, ir jārunā. Protams, pašreizējā saspīlētajā situācijā neviens negrib radīt papildu stresu, stāstot par patvertnēm, taču par to ir tomēr jārunā – ko cilvēkiem darīt, ja sākas karš. Sauksim lietas īstajos vārdos. Jo labāk cilvēki būs informēti, jo drošāk viņi jutīsies.

Negaidīta uzbrukuma nebūs

Vai mūsdienās ir iespējams, ka Krievija nemanāmi koncentrētu karaspēku pie robežas un negaidot “tieši četros no rīta” mums uzbruktu?

Ir tāds termins – surprise attack jeb pārsteiguma uzbrukums. Nē, šobrīd tāds nav iespējams. Agrāk mēs uzskatījām, ka Pleskavā dislocētais krievu karaspēks varētu dot negaidītu triecienu, taču patlaban tas vairs nav iespējams. Mēs to laikus zināsim, redzēsim un sapratīsim. Mēs arī zinām, kur šobrīd atrodas liela daļa Krievijas armija – Ukrainā.

Protams, no Putina puses nāk daudz dezinformācijas par krievu armijas patiesajām spējām. Domāju, ka kopš padomju laikiem nekas daudz tur nav mainījies – piecgadi četros gados un tādā garā! Domāšana jau ir palikusi tāda pati, kā bija toreiz: tu taču nevari priekšniekam teikt, ka nespēsi kaut ko izdarīt, tādēļ nākas melot. Tāpēc visticamāk Putins šobrīd ir savu ģenerāļu ķīlnieks, jo reālo bildi par savu spēku gatavību nesaprata un tika maldināts. Mēs visi baidāmies no varenās Krievijas armijas, taču tagad redzam, ka arī krievu karavīrs ir mirstīgs.

Kā mūsdienās ir iespējams cīnīties ar informācijas noplūdi, ko rada visiem pieejamie mobilie tālruņi? Karavīri mēdz filmēt video par savām gaitām, vienību pārvietošanos filmē iedzīvotāji un liek sociālajos tīklos, tā apgrūtinot kaut kādu slepenības režīma ievērošanu. Ar to vispār var tikt galā?

Nenormāli grūti. Taču to var mēģināt pavērst savā labā, kā to ir izdarījuši ukraiņi. Viņi ir ļoti skaidri pateikuši – mūsu spēkus, lūdzu, nefilmējiet un nerādiet sociālajos tīklos! Un mēs tos arī neredzam. Taču krievus filmējiet pie katras izdevības un sūtiet mums, mēs to visu izmantosim savā labā! Te ļoti svarīgs ir tautas noskaņojums.  Šajā ziņā ukraiņi ir fenomenāli ar tautas spēju un gribēšanu cīnīties par savu valsti. Par to vēl rakstīs vēstures grāmatās. Un šajā gadījumā tauta palīdz cīņā pret iebrucēju ja ne ar ieročiem, tad ar informāciju. Pietiek kādā Harkivas ielā parādīties tanku kolonnai, kā ukraiņu armija to uzreiz uzzina. Ja cilvēki zina, ko no viņiem grib, tad var paveikt lielas lietas. Tas ir mājasdarbs, ko mums vajadzētu izpildīt – kamēr vēl ir laiks…

Tagad Latvijas armijas bruņojumā ir daļēji tepat Latvijā tapusī bruņumašīna Patria. Kā tā sevi parādīja mācībās?

Vācijā tā sevi parādīja labi. Taču te es gribu uzsvērt, ka tā ir pamata bruņumašīna ar vieglu bruņu, un tās izmantošanas galvenais mērķis patiesībā ir zemessardze. Šādas bruņumašīnas būs zemessargu rīcībā, lai nosacītajā krīzes situācijā viņi ar tām varētu pārvietoties. Jo ir divas dažādas lietas – pārvadāt cilvēkus ar vienkāršu kravas mašīnu vai ar Patria, kurai ir bruņas, kas pasargā no strēlnieku ieroču uguns. Un kā cilvēku nogādāšanas līdzeklis līdz kaujas laukam Patria sevi parādīja ļoti labi. Taču tā nav kājnieku kaujas mašīna, kas pozīcijās varētu kalpot kā uguns atbalsta ierocis. To cilvēki reizēm nesaprot. Jā, tai ir ierocis, ar kuru Patria sevi var pasargāt, taču šī bruņumašīna nav domāta izmantošanai kaujā.

Nākotnē mēs gribam nonākt līdz kājnieku kaujas mašīnām, kas ir domātas gan karavīru pārvadāšanai, gan arī dalībai kaujā. Vai kādreiz nonāksim līdz tam, ka mēs paši tepat Latvijā tādas ražosim – to ir grūti pateikt. Katrai rūpnīcai jau tomēr ir noteikts pasūtījuma apjoms, lai atmaksātos ar to nodarboties. Ja mūsu pasūtījums būtu virs 100 mašīnām, kas gan maksā ļoti lielas summas, tad jebkuram uzņēmumam var rasties interese kaut kādu ražotni atvērt arī šeit. Patria kopskaits ir virs 200, tādēļ somi bija ieinteresēti ražošanu atvērt pie mums, turklāt arī apkope tad ir vienkāršāka. Vai ar kājnieku kaujas mašīnām tas būs iespējams, to mēs nezinām. Patlaban mēs esam pasauli informējuši, ka mēs gribam kaujas mašīnas, un tagad gaidām piedāvājumus, kuru izvērtēšana prasīs vēl pāris gadus. Ja mēs tās varētu ražot tepat, tad tas būtu fenomenāli, jo mēs iegūtu nenovērtējamas zināšanas par bruņutehnikas ražošanu, kas taču arī ir mašīnbūve, tikai ļoti sarežģīta.

Šī intervija un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.