Ēriks Hānbergs: "Mēs nedrīkstam zaudēt pašsavaldīšanos"

Piemēram, agrāk ņēmu vērā viņu ieteikumus izvairīties no ļaužu drūzmas. Pandēmijas laikā ar dzīvesbiedri Velgu staigājām pa parkiem un mazām ieliņām. Un bieži vien, it īpaši pirmajos mēnešos, kad ļaudis ļoti piesargājās un reti parādījās publiskajā telpā, es konstatēju, ka Rīgas centrs ir gandrīz tukšs. Abi esam gan potējušies, gan pārslimojuši kovidu. Veiksmīgi pārdzīvojot šo laika posmu, pieradām arī pie maskām.

Un tiklīdz mans prāts bija pierimis un saradis ar pandēmijas dažādajām izpausmēm, Krievijas pēkšņais iebrukums Ukrainā bija kā negaidīts belziens. Man šis karagājiens pret neatkarīgu valsti uzjundīja virkni atmiņu uzplaiksnījumu, jo es taču piedzīvoju Otro pasaules karu, esmu dzimis 1933. gadā. Man kā puikam nācās pieredzēt ļoti daudz ko. Gan bēgļu gaitas, gan dažus mēnešus Kurzemes cietoksnī, ko dēvēja par katlu. Tas viss manī bija nogulsnējies gan kā briesmu pilns, gan kā romantisks puikas piedzīvojums. Es biju zēns – ļoti pretrunīgs savos pārdzīvojumos. No vienas puses, apjēdzu, ka karš – tas ir kaut kas briesmīgs, bet, no otras puses, meklēju piedzīvojumus. Pēc kara, kad atrados internātā, kopā ar lielākiem puikām slepeni devāmies šaut pa mērķiem. Pieredzēju, ka lielie zēni spridzina mīnas. Tas bija tā laika ārprāts un puiku romantika. Tas viss uzplaiksnīja manā atmiņā, un tikai tagad tā pa īstam es sāku apjēgt kara laika šausmas.

Atceros, mēs dzīvojām Kurzemes radu mājās – trīs kilometru attālumā no lidlauka. Bieži piedzīvojām krievu divplākšņu jeb kukuruzņiku uzlidojumus. Laika gaitā mēs ar tiem apradām. Mēs pieradām, ka tie uzlido un met bumbas. Naktīs bombardējot, tie meta apgaismošanas svecītes. No rītiem mēs, puikas, meklējām šo izmesto svecīšu izpletnīšus. Tie bija veidoti no īpaša materiāla, no kura varēja šūt blūzītes. Tolaik taisījām arī dažādus spridzekļus no patronām un atrastā šaujampulvera. Tādas ir manas bērnības atmiņas – gan šausmas, gan apliecinājums, ka cilvēks ātri pierod pie kara briesmām.

Vācu laikā lauku ļaudis slēpa lopus tuvējā mežainē, bet lielās salmu kaudzēs slepeni glabāja un baroja rukšus, jo tolaik bija stingri reglamentēts, cik mājlopu drīkst turēt. Regulāri notika pārbaudes, un, ja kūtī bija par daudz mājdzīvnieku, sodīja.

Kara laika atmiņas man šodien nedod mieru. Atceros konkrētu epizodi – milzīga bēgļu karavāna. Katru nakti karavānas ļaudis nakšņo mežmalā, bet no rīta dodas tālāk. Pie katra pajūga piesiets kāds mājlops – zirdziņš vai gotiņa. Un tad pēkšņi pie mums pieklīst liels aitu bars. Pavisam septiņpadsmit. Tēvs un mamma mudina mani dzīt aitas prom un prasīt, kam tās pieder. Bet vienalga tās spītīgi turas pie mums. Aitas visu laiku mums sekoja – līdz pat radu mājām. Tēva brāļi brīnījās, ka mums ir ne tikai gotiņa, bet arī liels aitu bars. Vēlāk aitu pieklīšana tika skaidrota ar kādu man piemītošu dīvainību – ar spēju suģestēt aitas. Par to liecina arī kāds senāks notikums. Kad biju mazs, mūsu mājās bija sugas teķis, kuram nebija īpaša vārda, mēs viņu vienkārši saucām par teķi. Viņš kā vaislinieks sugas turpināšanai apkalpoja arī kaimiņmājas. Auns bija dikti negants, visus badīja. Toties mani viņš neaiztika. Parasti bija tā, ka ik rītu es uzrāpos viņam mugurā un jāju uz ganībām. Tuvinieki sprieda, ka man ir kāda īpaša magnētiska pievilcība. Vācu laikā tās pieklīdušās aitas gan mani vecāki, gan tēva brāļi izmantoja dažādos darījumos.

Esmu piedzīvojis ne tikai pēckara izdzīvošanu, bet arī dzīvošanu. Kāpēc es lietoju abus šos jēdzienus? Kad atguvām neatkarību, reizēm sanāca būt kopā ar trimdas latviešiem un dzirdēt pārmetumus, ka mēs, dzīvojot padomju sistēmā, esam ielaidušies darījumos ar represīvo sistēmu un bijuši kolaboranti. Reaģējot uz šiem pārmetumiem, rakstnieks Zigmunds Skujiņš reiz uzdeva jautājumu visiem tiem, kuri kritizēja mūsu esību piecdesmit gadu garumā: “Bet, jūsuprāt, kā tad mums vajadzēja dzīvot?”

Arī šodien – jo vairāk attālināmies no padomju laika, jo biežāk atskan pilnīgs noliegums. Notiek sadalījums baltajos un melnajos. Pietrūkst objektīvas analīzes un kārtīgas izpētes, kā tad īsti tolaik dzīvojām. Mēs taču dzīvojām tā, lai Latvija, Igaunija un Lietuva nepazaudētu nacionālo stāju un, attīstoties sabiedrībai, tā nobriestu līdz tam brīdim, lai sāktu ceļu uz neatkarību. 

Šodien esmu iesaistījies izpētes procesā, lai rastu objektīvāku skatu uz padomju laiku. Pirms kāda laika iznāca mana grāmata Alfrēds Čepānis vaļsirdībās. Tur parādīts viens no kompartijas spilgtākajiem funkcionāriem, kurš Latvijai izšķirīgajos brīžos kļuva par PSRS Tautas deputātu un kā LPSR Augstākās padomes deputāts balsoja par mūsu valsts neatkarību. Nav šaubu, ka izpētes process jāturpina, lai mēs labāk izprastu padomju gados aizvadīto laiku.

Šodienas briesmīgajā apdraudējumā, kas satrauc visu pasauli, nedrīkstam zaudēt pašsavaldīšanos, mums jāturas līdzsvarā un optimismā. Mums jāturpina dzīvošana daudzveidībā. Es turpinu rakstīt un sadarboties ar izdevniecībām. Starp vairākām iecerēm esmu sagatavojis arī grāmatiņu atslodzei. Tas ir stāsts par mūsu ģimenes kaķi, vārdā Tintis Tinte, kurš tagad jau ir citos medību laukos. Un ne tikai. Grāmata saucas Tintis Tinte un kaķu aprūpētājs dakteris Sīgrens Brics. Dakteris ik vasaru apmeklēja mūsu Tinti un vienmēr, kad tikāmies, izstāstīja kādu interesantu piedzīvojumu no savas vetārsta dzīves. Kopā nolēmām veidot grāmatu – tie būs stāsti gan par Tinti, gan citiem mājdzīvniekiem. 

Tā kā daudzus gadus esmu bijis žurnālists un aculiecinieks būtiskiem procesiem, tas viss atstājis manāmus nospiedumus manā dzīvē. Viens no maniem turpmākajiem iecerējumiem ir grāmata, kurā atskatos uz aizvadīto laiku. Grāmata būs ar nosaukumu Toreizējības un tagadējības. Grāmatā dokumentāli rādu padomju laika varēšanas, iespējamības, diplomātiskās versijas, kā arī tā laika kolhozu sistēmas bezjēdzību.

Es turpinu darboties savā žanrā, es turpinu rakstīt. Es to daru, kaut apkārt ir tik daudz apdraudējumu un neziņas. Protams, arī es ar bažām raugos nākotnē. Rūpes un trauksme reizēm iezogas arī manās sajūtās, kad domāju par radiem, draugiem, sabiedrību. Atceros konkrētu gadījumu, kas saistīts ar mani un bailēm. Tas notika neatkarības rītausmā, kad mūs negaidīti pārsteidza Maskavā sarīkotais pučs. Tas bija brīdis, kas iezīmēja trauksmi un neziņu. Omonieši bija izdzinuši mūs no Preses nama, mēs atradāmies pagaidu mājvietā, kur izdevām Neatkarīgo Cīņu, kas vēlāk pārtapa par Neatkarīgo Rīta Avīzi. Puča laiks – tas bija bīstams brīdis, kad šķita – atkal varam nonākt padomju verdzībā. Kolēģi ieteica man un avīzes galvenajam redaktoram Andrim Jakubānam pazust, paslēpties. Mēs sapratām, ka to nedarīsim, jo vienkārši nedrīkstam to darīt. Jā, ir bailes, bet tās ir jāpārvar. Mēs esam tur, kur esam, un darām to, kas mums jādara. Tas bija laiks, kad katru dienu atvadījos no savas sievas Anniņas, īsti nezinot, vai pārnākšu mājās.

Arī šodien daudziem ir neziņa un bailes par nākotni. Daudzi nezina, kā rīkoties, kad, piemēram, redz, kā citi veikalos izpērk konkrētus produktus. Tā ir maza panika, kas var pāraugt lielā. Un tiešām – ko šodien vajag pirkt un ko nevajag?

Es ieteiktu turēties pie kāda sena zemnieku principa, proti, zemniekam ir jādarbojas tā, lai viena raža ir klētī, otra raža – uz lauka, bet trešā – bankā. To arī iesaku ikvienam individuāli un katrai ģimenei – arī no mazumiņa atlicināt rītdienai.