Zigmunds Freids aizrautīgi pētīja cilvēku seksualitāti, taču necieta, ka citi interesējas par viņa privāto dzīvi

Jaunībā Freids bija neirastēnisks un ļoti greizsirdīgs. Greizsirdība viņu pavadīja līdz pat dzīves beigām – Freids vērsa to pret kolēģiem, kuri apšaubīja viņa mācību. Karjeras sākumā Zigmunda godkārīgie sapņi par slavu kļuva palīdzēja viņam kaldināt panākumus – viņš kļuva par ievērojamu vīru, turklāt ar lielu ietekmi.  

Prezentējot savus atklājumus un teorijas, Freids uzskatu attīstībā par cilvēka psihi un garīgo dzīvi paveica daudz vairāk nekā visu iepriekšējo gadsimtu ārsti un filozofi. Viņš būtiski ietekmēja 20. gadsimta psiholoģiju, medicīnu, socioloģiju, antropoloģiju, literatūru un mākslu. Freida skatījums uz cilvēka iedabu bija revolucionārs, tas izraisīja pamatīgu rezonansi zinātnes aprindās. Viņš uzskatīja, ka galvenais spēks, kas virza cilvēka rīcību, domas un vēlmes, ir libido enerģija, precīzāk, seksuālā tieksme. Tieši ar to ir pieblīvēta zemapziņa, kas pretojas morāles normām un tikumības postulātiem, kuri dominē apziņā.

Protams, ne jau visi steidza piekrist Freida pārsteidzošajiem atklājumiem, un arī tagad netrūkst viņa mācības kritiķu. Viņš pat ironiski ticis dēvēts par seksuālu maniaku, jo visur saskatījis kaut kādu saistību ar seksu.

Lai vai kā, bet savas dzīves beigas psihoanalīzes pamatlicējs izvēlējās pats. Saasinoties onkoloģiskajai saslimšanai un sāpēm kļūstot arvien mokošākām, Freida ārsts pēc pacienta lūguma ievadīja viņam nāvējošu morfija devu. Šajā pasaulē ievērojamais zinātnieks bija nodzīvojis 83 gadus.

Ar degsmi apgūt visu jauno

Zigmunds Freids piedzima 1856. gada 6. maijā mazā Austrijas pilsētiņā Freibergā 240 kilometru attālumā no galvaspilsētas Vīnes. Viņa tēvs Jakobs, nabadzīgs vilnas tirgotājs, bija precējies jau trešo reizi. Viņa sieva bija jauna meitene, kura gandrīz katru gadu dzemdēja pa bērnam, un pirmais no viņiem bija Zigmunds. Kad viņam bija trīs gadi, Freidu ģimene devās laimes un peļņas meklējumos uz citām pilsētām. Kādu laiku viņi dzīvoja Leipcigā, tad pārcēlās uz Vīni. Diemžēl arī tur Freidu ģimene dzīvoja tikpat nabadzīgi kā agrāk. Vēlāk Zigmunds par savu bērnību rakstīja: “Trūkums un nabadzība, nabadzība un galīgs trūkums.”

Mācoties licejā, viņš uzrādīja labas sekmes literatūrā, svešvalodās un it sevišķi antīkajā filozofijā. Zigmunds ļoti nopietni aizrāvās ar literatūru, tā bija kaislība, ko viņš pārmantoja no tēva un saglabāja visu mūžu. Ar dēla sākotnējo izglītošanu ģimenē nodarbojās māte Amālija, bet vēlāk to pārņēma Jakobs, kurš ļoti vēlējās, lai Zigmunds iegūtu labu izglītību un iestātos privātajā ģimnāzijā. Nopietnā sagatavošana mācībām un paša iedzimtās spējas vielu ļāva Zigmundam deviņu gadu vecumā nokārtot iestājeksāmenus un iestāties ģimnāzijā gadu agrāk par noteikto vecumu. Jau pietiekami agri Zigmunds pārliecinājās, ka viņa ģimenē galvenā noteikšana ir mātei – kaut arī Amālija formāli atzina vīra lomu, svarīgos lēmumus pieņēma tieši viņa. Jau vēlāk Zigmunds teorētiski izklāstīja mātes ambīciju ietekmi uz viņa paša emocionālo attīstību, norādot, ka cilvēks, kuru bērnībā bezgalīgi mīlējusi māte, visu atlikušo mūžu saglabā sevī uzvarētāja izjūtu un ticību panākumiem, kas arī stimulē gūt šos panākumus.

Brāļu un māsu vidū Zigmunds izcēlās ar uzcītību un degsmi apgūt visu jauno. Vecāki centās viņu atbalstīt, mājās radīja piemērotu gaisotni un apstākļus, lai sekmētu dēla mācības. Piemēram, pārējie bērni mācījās sveču gaismā, bet Zigmundam piešķīra petrolejas lampu un atsevišķu istabu. Lai nekas nenovērstu pusaudža uzmanību no mācībām, pārējiem bērniem tajā laikā bija aizliegts nodarboties ar mūziku vai trokšņot. 

Zigmunds patiešām čakli mācījās, un viņam bija labas sekmes. Īpaši zēns interesējās par literatūru un filozofiju, teicami prata dzimto vācu valodu, agri apguva arī grieķu un latīņu valodu, prata sazināties franču, angļu, spāņu un itāļu valodā. Mācoties ģimnāzijā, Zigmunds uzrādīja izcilus rezultātus un kļuva par klases labāko skolnieku. Viņš izcēlās ar savām spējām, skaidro prātu, kaisli uz grāmatām un dzīvo interesi par jaunākajiem zinātnes sasniegumiem.

Apņēmība kļūt par ievērojamu zinātnieku

Pēc ģimnāzijas beigšanas jaunietis īsti nezināja, ko pats vēlas. Vispirms Zigmunds nolēma studēt jurisprudenci, pēc tam – filozofiju, bet beigu beigās priekšroku deva medicīnai, lai gan patiesībā viņam par to nebija īpašas intereses. Vēlāk viņš nekautrējās to atzīt arī publiski. Freids rakstīja, ka nav izjutis nekādu noslieci nodarboties ar medicīnu un izvēlēties ārsta profesiju, un arī vēlāk, jau atrodoties medicīnas vidē, nekad tur neesot juties komfortabli un nav sevi uzskatījis par ārstu šā vārda patiesajā nozīmē.

Pēc Medicīnas fakultātes pabeigšanas Zigmunds sāka strādāt Fizioloģijas institūtā, kur viena no viņa nodarbēm bija zivju dzimumorgānu pētīšana. Kad viņam tas noriebās, viņš turpināja darbu klīniskās psihiatrijas laboratorijā. Jaunais, godkārīgais un nabadzīgais Freids alka gan slavas, gan naudas, bet nekā no tā viņam nebija. Tad Zigmunds uzrakstīja un izdeva grāmatu par toreiz aktuālu tēmu afāziju – valodas traucējumiem pēc insulta. Tā gan nekādu ievērību neguva – nākamo deviņu gadu laikā grāmatnīcām izdevās pārdot tikai 257 šīs grāmatas eksemplārus. 

Divdesmit sešu gadu vecumā Zigmunds iepazinās ar 21 gadus veco Martu Berneiju – trauslu maza auguma meiteni. Jāteic, ka arī viņš pats nebija nekāds īpaši padevies augumā – tikai 160 centimetru garš. Freids iemīlējās, bet precēties nesteidzās. Viņš sev un Martai nosolījās, ka viņi precēsies tikai tad, kad viņš būs iekrājis pietiekami lielu naudas summu kopdzīves uzsākšanai, jo nevēlējās sākt laulības dzīvi nabadzībā. Viņi bieži tikās un rakstīja viens otram vēstules.

Greizsirdības un māņticības varā

Zigmunds Freids bija diezgan neirastēniska persona, un visskaudrāk tas izpaudās viņa jaunībā. Sākumā Martai bija grūti pierast pie viņa krasajām garastāvokļa maiņām. Vienu dienu viņš bija cerību un jūsmas pilns, bet nākamajā – drūms un apātisks. Marta bija daudz līdzsvarotāka, un grūtos brīžos viņa prata uzmundrināt Zigmundu. Turklāt Freids bija ļoti greizsirdīgs un šad tad greizsirdības lēkmēs rīkoja skandālus. Vēlāk viņš to nožēloja un lūdza piedošanu.

Pēc kādas greizsirdības lēkmes viņš rakstīja Martai: “Es zaudēju kontroli pār sevi. Ja man būtu vara iznīcināt visu pasauli, ieskaitot arī mūs, un dot tai iespējas visu sākt no jauna, es to izdarītu nešauboties.” 

Turklāt Zigmunds bija māņticīgs. Par to liecina kāds gadījums. Reiz viņam sāpēja kakls, Freids tikai ar pūlēm varēja runāt un norīt ēdienu, tāpēc devās pie ārsta. Bija nepieciešama neliela operācija. Tās laikā viņš juta tik lielas sāpes, ka ar dūri uzsita pa krēslu, uz kura sēdēja. Sitiena brīdī no gredzena izkrita maza pērlīte un paripoja zem rakstāmgalda. Gredzenu ar pērlīti viņam bija uzdāvinājusi Marta. Pēc trim dienām Zigmunds pilnībā izveseļojās, bet notikums ar gredzenu nedeva mieru. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un rakstīja Martai vēstuli: “Atbildi man atklāti un godīgi, vai pagājušo ceturtdien pulksten 11 nemīlēji mani mazāk, vai tajā momentā nebiju Tev apnicis, vai varbūt Tu biji man neuzticīga?”

Freids bija greizsirdīgs pat uz Martas vecākiem, jo viņam šķita, ka līgava saviem vecākiem pievērš lielāku uzmanību nekā viņam. “Kad Tu atgriezīsies, Tu atgriezīsies pie manis, Tu taču to saproti, lai arī kā dumpotos tavas radniecīgās jūtas. Jau no seniem laikiem ir noteikts, ka sieviete atstāj tēvu un māti un seko vīram, savam izredzētajam. Nedusmojies, Marta, neviena mīlestība nelīdzinās manējai.” Marta bija sašutusi par līgavaiņa agresīvo toni un piedraudēja atsaukt saderināšanos. Freids saprata, ka pāršāvis pār strīpu, un viņam nācās samierināties ar Martas neatkarīgo raksturu.

Reiz Zigmundam radās aizdomas, ka Marta nav vienaldzīga pret viņu kopīgo draugu Frici, un viņš lūdza līgavu pārtraukt šo draudzību. “Esmu radīts no daudz stiprāka materiāla nekā viņš. Ja mūs salīdzinātu, tad viņš saprastu, ka nav man sāncensis,” rakstīja Freids. Marta viņam atbildēja, ka stipriem cilvēkiem pieklājas būt pieklājīgiem, bet Zigmunds ir ļoti nepieklājīgs, pieprasot viņai atteikties no draugiem. Nodemonstrējot savu neatkarību, Marta tūlīt pat aizsūtīja vēstuli Fricim un paskaidroja, ka viņu draudzīgās attiecībās saglabāsies par spīti Freida greizsirdības scēnām. Tā viņi bieži kašķējās un atkal salīga mieru. 

Pēc kāda laika Freids devās uz Parīzi, lai stažētos pie tolaik slavenā doktora Šarko, kurš ārstēja histēriķus ar hipnozi. Freids klusībā cerēja, ka jauniegūtās zināšanas ļaus viņam nopelnīt naudu un beidzot apprecēties ar Martu. Kādā vēstulē viņš rakstīja: “Mana mazā princese! Es atbraukšu ar naudu. Es kļūšu par ievērojamu zinātnieku un atgriezīšos Vīnē ar lielu oreolu virs galvas, un mēs tūlīt pat apprecēsimies.”

Kaut arī, stažējoties pie slavenā hipnologa Šarko, Freids ieguva daudz jaunu zināšanu un atziņu, Vīnē viņš tomēr atgriezās bez naudas. Zigmunds bija noguris dzīvot ar tukšām cerībām, tāpēc naudu aizņēmās un beidzot apprecējās ar Martu.

Privātprakse un zinātne

Viņu laulības pirmo deviņu gadu laikā Marta laida pasaulē sešus bērnus. Zigmunds arvien vairāk pievērsās saviem pētījumiem, bet ar visiem mājas darbiem bija jātiek galā Martai, kura allaž prata nodrošināt vīram vislabākos apstākļus gan darbam, gan atpūtai.

Taču Freidu gaidīja liela vilšanās – viņa atklājumi par histēriju neizraisīja nekādu interesi Vīnes psihiatru aprindās. Tad Freids saprata, ka uz kādu laiku jāmet pie malas zinātniskie pētījumi un jāķeras pie privātprakses. Savā dzīvoklī viņš ierīkoja pacientu pieņemamo telpu. Sākumā viņš izmēģināja visu ko – elektroterapiju, hipnozi un dažādas masāžas. Laika gaitā viņš izstrādāja savu ārstniecības metodi, ko mēs pazīstam kā psihoanalīzi. Tā kā Zigmundam nepatika, ka uz viņu nepārtraukti skatās, viņš izdomāja ļoti asprātīgu šīs problēmas risinājumu – ieteica saviem apmeklētājiem nogulties uz dīvāna, bet pats apsēdās aiz pacienta galvas. Tā neviens vairs uz viņu nelūkojās, un Freids varēja mierīgi uzklausīt pacienta stāstījumu.

 Viņš kļuva arvien populārāks, it sevišķi turīgu ļaužu aprindās. Bagātas, kaprīzas un histēriskas Vīnes kundzes bariem traucās pie Zigmunda, lai izstāstītu savus bēdu stāstus. Kad Freidam parādījās nauda, viņš arvien vairāk laika sāka veltīt zinātniskiem pētījumiem un grāmatu rakstīšanai par psihoanalīzi.

Saviem pētījumiem Zigmunds pievērsās ar lielu pacietību un neatlaidību. Viņš izvairījās no viesībām, izsmēķēja 20 cigāru dienā un daudz strādāja, un centība tika atalgota. Viņa darbu ietekmē daudzās pasaules valstīs izveidojās psihoanalīzes apvienības, viņu aicināja uz dažādām universitātēm un sumināja kā jaunas ārstniecības metodes pirmatklājēju. Beidzot Freids bija kļuvis ne tikai bagāts, bet arī slavens. 

Apziņa, intuīcija un zemapziņa

Freids uzskatīja, ka psihisko slimību ārstēšanai nepieciešams izprast to iedabu, bet, lai gūtu skaidrību par atsevišķiem fenomeniem, vajag tos sistemātiski novērot un izpētīt. Tas noveda pie svarīgā psihoanalīzes principa kā iedarbīgas pētniecības metodes atklāšanas. Freidam izdevās psiholoģiskos jēdzienos un kategorijās izskaidrot cilvēka uzvedību un demonstrēt, kā šo uzvedību noteiktos apstākļos var mainīt. Viņam izdevās satuvināt jēdzienus ārstēšana un pētniecība. Freida atklājumi radīja pirmo visaptverošo personības teoriju, kas tika balstīta novērojumos, nevis prāta pieņēmumos.

Par viņa galveno sasniegumu kļuva kardināla priekšstatu maiņa par cilvēka rīcības cēloņiem un motīviem. Freids savā teorijā apgalvoja, ka cilvēka rīcību nosaka nepārvarams un neapzināts spēks – libido (latīniski libido – dziņa, vēlme, kaisle, tiekšanās). Runa ir par seksualitāti, kas izpaužas jau zīdaiņiem un ko civilizēts cilvēks ir spiests nomākt sabiedrības uzvedības normu dēļ. Nepieklājīgās un nepieņemamās vēlmes tiek iedzītas zemapziņā, no kurienes tās vada cilvēka uzvedību, izpaužoties sapņos, jokos, neapzinātos žestos, atrunās, uzmācīgā rīcībā, aizmirstās lietas un vārdos. To, kas slēpjas zemapziņā, indivīds nespēj patstāvīgi apzināties, jo tas ir iznīcinoši gan viņa personībai, gan priekšstatiem pašam par sevi.

Vēlāk Freids precizēja savus uzskatus par zemapziņas īpašībām un norādīja, ka cilvēku vada ne tikai seksuālās, bet arī iznīcināšanas un pašiznīcināšanās tieksmes. Viņš aprakstīja psihes struktūras hierarhiju, kas sastāv no apziņas, intuīcijas un zemapziņas. Intuīcija ietver tās vēlmes un domas, kas var tikt viegli apzinātas. Kas attiecas uz zemapziņu, tās saturs no cilvēka ir pilnībā apslēpts, bet apziņa ir apgrūtināta.

Pēc neilgas nesekmīgas eksperimentēšanas ar dažādiem paņēmieniem 1895. gadā Freids atklāja arī brīvās asociācijas metodi. Jaunā tehnika izpaudās tādējādi, ka Freids piedāvāja saviem pacientiem atmest apziņas kontroli pār savām domām un runāt pirmo, kas vien ienāk prātā. Viņš noskaidroja, ka brīvā asociācija pēc pietiekami ilga laika noved pacientu līdz pilnībā aizmirstiem notikumiem, kurus viņš ne tikai atcerējās, bet emocionāli pārdzīvoja atkal no jauna.

Freids iemācījās lasīt starp rindām un pakāpeniski saprata, ko nozīmē tie simboli, ar kuru starpniecību pacienti pauž dziļi apslēpto. Šīs zemapziņas procesu valodas tulkošanu ierastajā valodā viņš nodēvēja par skaidrošanas mākslu, tomēr pilnībā to visu apjēdza un izprata tikai pēc tam, kad bija atklājis sapņu nozīmi.

Attiecības ar kokaīnu

Nevar nepieminēt Freida īpašās attiecības ar narkotisko vielu kokaīnu. Zinātnieks dzīvoja laikā, kad daudzi uzskatīja kokaīnu par pavisam nekaitīgu pulveri, un Freids to reklamēja kā brīnumzāles, kas spēj dziedināt no depresijas, dispepsijas, morfija atkarības un citām kaitēm. Kokaīnu viņš lietoja pats un ieteica to arī saviem pacientiem. Kādā vēstulē Zigmunds rakstīja, ka kokaīns labi noder sirds slimību un nervu pārslodzes gadījumos. Viņš šo preparātu raksturoja kā efektīvu pretsāpju līdzekli, kas dod iespēju veikt sarežģītas ķirurģiskās operācijas. 1884. gadā viņš publicēja sajūsmas pilnu rakstu "Par koku".

Tieši tajā laikā no visas Eiropas jau sāka pienākt ziņas par saindēšanos ar kokaīnu, neglābjamu pierašanu un citām bēdīgām tā lietošanas sekām. Līdz 1887. gadam zinātne faktiski jau bija pilnībā izkliedējusi visus mītus par kokaīnu – tas tika publiski nosodīts kā liels ļaunums. Bet Freids tolaik jau bija atkarīgs no kokaīna un līdz pat 1900. gadam regulāri cieta no neizturamām galvassāpēm, sirdsdarbības traucējumiem un biežas deguna asiņošanas.

Mūža nogalē Freids vairs nerunāja ar savu aizraušanos ar kokaīnu, centās to pat nepieminēt un savos bibliogrāfiskajos sarakstos nenorādīja tos darbus, kas bija veltīti kokaīna lietošanai. Pētnieku rīcībā gan nav pārliecinošu datu, vai Freids pārtrauca lietot kokaīnu vai arī pa kluso turpināja to darīt. 

Nacisti pret Freidu

Pēdējos dzīves gados Zigmunds Freids vairs nepriecājās par slavu – tā viņu apgrūtināja. Viņš vēlējās netraucēti strādāt. 1923. gadā zinātniekam operēja mutes vēzi, ieliktā protēze un sāpes padarīja viņa dzīvi grūti panesamu. Viņš gan centās vīrišķīgi pārciest sāpes – daudz jokoja un rakstīja grāmatu par nāves dievu Tanatosu, radot teoriju par cilvēka tieksmi pēc nāves. Kad Holivudas magnāts Samuels Goldvins viņam piedāvāja 100 000 dolāru tikai par to, lai varētu psihoanalīzes pamatlicēja vārdu ielikt kādas filmas titros, Freids dusmās nosūtīja viņam vēstuli ar kategorisku atteikumu. Filmā bija ekranizēti stāsti par slavenu cilvēku mīlas sakariem. Zigmunds arī pasūtīja tālāk vācu kinokompāniju UFA, kad tā vēlējās veidot filmu par psihoanalīzi. Kad 1928. gadā uz Eiropas kinoekrāniem parādījās filma Dvēseles noslēpumi, kuras reklāmās tika plaši izmantots Freida vārds, zinātnieks sacēla pamatīgu skandālu un pieprasīja kompensāciju.

Kad Vācijā pie varas nāca nacisti, Freida grāmatas tika atzītas par kaitīgām un sadedzinātas. 1933. gada 11. maijā Berlīnē doktora Jozefa Gēbelsa vadībā tika mesti sārtā daudzu autoru darbi, kuros bija saskatāmi antifašistiski uzskati. Kad pienāca Freida grāmatu kārta, ceremonijmeistars noskandēja: “Pret pārspīlētu dvēseles un dzimumdzīves vērtējumu un cilvēka dvēseles drošsirdības vārdā es Zigmunda Freida rakstus atdodu liesmām!” Pēc grāmatu dedzināšanas Berlīnē sekoja līdzīgas izdarības Frankfurtē, kur pirms dažiem gadiem zinātniekam bija pasniegta Gētes prēmija. Uzzinājis par notikušo, Freids iesaucās: “Kāds progress! Viduslaikos viņi būtu sadedzinājuši mani pašu, bet tagad apmierinās ar manu grāmatu dedzināšanu!”

Kad 1938. gada 11. martā vācu armija iebruka Austrijā, zinātnieks vēl vilcinājās pamest dzimteni – bija pārliecināts, ka nacisti viņu neaiztiks. Tomēr Freids kļūdījās. Drīz vien viņa mājā policisti veica kratīšanu un arestēja meitu Annu. Tā kā Freidam bija daudz ietekmīgu draugu ārvalstīs, kuri kategoriski pieprasīja vācu ierēdņiem sniegt paskaidrojumus aresta lietā, Annu nākamajā dienā atbrīvoja. Kad viņa atgriezās mājās, Freids noteica: “Rīt pat gatavojamies izbraukšanai no Vīnes.” Tomēr tas nebija tik viegli izdarāms – pagāja krietns laiks, kamēr Freida ģimene nokārtoja visas nepieciešamās formalitātes un dabūja atļauju apmesties uz dzīvi Londonā. Kad viss it kā bija nokārtots, tikai tad zinātnieks ar šausmām apjēdza, ka nacisti nemaz negrasās viņa ģimeni izlaist no Austrijas. Viņi bija nobloķējuši Freida kontus bankās, bet izdevniecībās konfiscējuši visas viņa grāmatas.

 Pateicoties zinātnieka draugiem, šajā lietā iejaucās vairākas ietekmīgas personas, ieskaitot arī ASV prezidentu Franklinu Rūzveltu. Pat Itālijas vadonis Benito Musolīni pats personīgi lūdza savam draugam Ādolfam Hitleram izlaist Freida ģimeni no Austrijas. 1938. gada 4. jūnijā Freida ģimene ar vilcienu devās uz Parīzi, lai pēc tam turpinātu ceļu uz Londonu. Diemžēl zinātnieks jau bija smagi slims un vairs nevarēja produktīvi strādāt. Slimība strauji saasinājās, un viņš vienu pēc otras pārcieta divas sarežģītas onkoloģiskās operācijas. Psihoanalīzes pamatlicējs pats izvēlējās savas dzīves beigas. Slimība progresēja, un sāpes kļuva arvien mokošākas. 1939. gada 23. septembrī Zigmunda Freida ārsts pēc pacienta lūguma ievadīja viņam nāvējošu morfija devu.