Manipulācijas ar ļaužu prātiem. Vai katrā mītā ir daļa patiesības?

Sazvērestības teoriju piekritēji uzskata, ka tā nav vienkārša smadzeņu skalošana, bet gan izsmalcināta sistēma. Efektīvu šo metodi padara konsekventā un sistemātiskā tās pielietošana, ļaužu vairākumam to pat nepamanot. Protams, par to var pavīpsnāt, jo, kā zināms, pasaulē netrūkst cilvēku, kas it visā saskata slēptas sazvērestības. Taču mēs arī nevaram droši apgalvot, ka nekādu sazvērestību vispār nav. Vietā atcerēties veco labo teicienu: “Ja jums ir vajāšanas mānija, tas vēl nenozīmē, ka jums neseko.”

Saistībā ar Overtona loga tehnoloģiju visbiežāk tiek pieminēta homoseksualitāte, kas ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kā pēdējos gadu desmitos pret šo parādību mainījusies sabiedrības attieksme. Tas ir acīm redzams, ka attieksme pret homoseksulitāti kļuvusi ievērojami pozitīvāka, it īpaši jaunāku cilvēku vidū.

Šim nolūkam tiekot izmantota pasaulē pazīstama tehnoloģija, kas saucas Overtona logs. Tas ir vairāku pakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībai kategoriski nepieņemamu parādību pārvēršanai normālās un to praktiskai ieviešanai. Šajā sakarā tiek pieminēts, ka Overtona logu izmanto ne tikai homoseksualitātes propagandai, bet arī citiem nolūkiem.

Ar savu iespēju logu

Kas tad ir šī velnišķā metode? Sazvērestības teorijas aizstāvji stāsta, ka šo sabiedrības manipulācijas paņēmienu pirmais aprakstījis amerikāņu sociologs Džozefs Overtons. Metode ļauj partijām, korporācijām, valdībām un nevalstiskajām organizācijām pārliecināt sabiedrību, ka tās idejas, kuras līdz šim šķitušas pilnīgi nepieņemamas, nemaz nav tik sliktas. Vēlāk tās tiek padarītas populāras un nostiprinātas ar likumu. Tā ir tehnoloģija, ar kuru soli pa solim var mainīt sabiedrības attieksmi pret pašas akceptētajām vērtībām.

Džozefs Overtons norādīja, ka sabiedrībā katrai idejai vai problēmai ir tā sauktais iespēju logs. Tas ietver politisku ideju loku, kurā šīs idejas vai problēmas uzskatāmas par pieņemamām vai nepieņemamām, pamatojoties uz pašreizējo sabiedrības viedokli un attieksmi. Šā loga ietvaros kādu konkrētu ideju var plaši apspriest, atklāti atbalstīt, propagandēt un mēģināt nostiprināt ar likumu. Logu maina, mainot no stāvokļa neiedomājami līdz stadijai aktuāla politika, kad tēma tiek plaši apspriesta, pieņemta cilvēku apziņā un nostiprināta ar likumu. Loga pārbīde notiek, nevis mainoties politiķu idejām, bet tad, kad šīs idejas ir mainījušas sabiedrību.

Sociologs ieskicē piecus posmus, kas sabiedrībai jāiziet, lai mainītu attieksmi pret kādu parādību.

Pirmais posms – no neiedomājamā uz radikālo. Lai kādai idejai noņemtu apspriešanas tabu, par to beidzot jāsāk runāt. Tādējādi sabiedrībai kāda agrāk pilnīgi nepieņemama parādība tiek iekļauta informācijas laukā kā izaicinoši radikāla. Diskusijas par šo tēmu kļūst organizētas – kā vērā ņemama problēma sabiedriskajos un akadēmiskajos forumos.

Otrais posms – no radikālā uz pieņemamo. Šajā procesā emocionāli nepieņemami termini tiek nomainīti ar emocionāli neitrāliem. Tiek ieviesti jauni jēdzieni, kas sabiedrības apziņā vairs neizraisa tik lielu sašutumu.

Trešais posms – no pieņemamā uz saprātīgo. Šajā posmā sabiedrībai tiek iedvesta doma par apskatāmās parādības dabiskumu. Tiek izmantoti dažnedažādi fakti un skaidrojumi, kas parādībai piešķir it kā dabisku raksturu. To var saukt par lūzuma brīdi, kad absolūti margināla parādība kļūst sabiedrībai saprotama.

Ceturtais posms – no saprātīgā uz populāro. Šajā procesā masu apziņā tiek nostiprināta doma par parādības plašo izplatību sabiedrībā. Tas tiek darīts, asociējot konkrēto parādību ar populārām personām, kuras cilvēkos izraisa pozitīvas emocijas.

Piektais posms – no populārā uz politisko. Parādība kļūst par politiski nozīmīgu jautājumu, tās noraidījums kļūst par cilvēktiesību pārkāpumu. Masu apziņā tiek propagandēta negatīva attieksme pret jebkādu šīs parādības nosodījumu vai kritiku. Nepaklausīgo savaldīšanai un sodīšanai ievieš jaunus krimināllikuma pantus.

Un tā, pēc kārtas īstenojot visus piecus soļus, iepriekš noliegta sociāla parādība var tikt padarīta par normālu un ar likumu aizsargājamu. Kā uzsver sazvērestības teorijas piekritēji, tieši šādā veidā Rietumos savulaik tika legalizēta homoseksualitāte un viendzimuma laulība.

Kā legalizēt kanibālismu

Lai labāk saprastu, kā šī metode strādā, teorētiski tiek modelēta situācija, kad, izmantojot Overtona loga tehnoloģiju, sabiedrībā tiek legalizēts... kanibālisms. Skaidrs, ka mūsu civilizētajā sabiedrībā kanibālisms jeb cilvēku ēšana ir tabu tēma. Tas šķiet pilnīgs ārprāts – apēst savu kaimiņu vai kolēģi. Patlaban mūsu sabiedrībā nebūtu ne mazāko iespēju propagandēt kanibālismu – cilvēku sašutums būtu neizmērojams. Tas nozīmē, ka pašlaik iespēju logā jautājums par kanibālisma legalizāciju ir nulles stadijā, ko saskaņā ar Overtona teoriju sauc par neiespējamo. Kanibālisma tēma sabiedrībai ir absolūti nepieņemama, to neapspriež presē, tā ir neiedomājama un absurda. Taču, kad tiek veikts manipulācijas pirmais posms – no neiedomājamā uz radikālo –, situācija pamazām mainās. Un to ir iespējams izdarīt, jo pie mums taču valda vārda brīvība.

Kāpēc gan neparunāt par kanibālismu? Zinātnieki taču drīkst runāt par visu, viņiem nav nekādu tabu, viņiem viss ir jāizpēta un jāpārbauda. Runājot par etnoloģijas tēmām, zinātnieki sāk apspriest dažādu cilšu eksotiskos rituālus, pievēršot uzmanību arī kanibālismam, norāda uz ciltīm Polinēzijā un Melanēzijā, kur šāda rīcība ir normāla. Apēst savu mirušo radinieku tur pat skaitās goda lieta. Tātad par kanibālismu, kā izrādās, var brīvi runāt, nepārkāpjot zinātniskās robežas.

Paralēli zinātniskajai diskusijai uzrodas arī radikāli noskaņoti cilvēki, kuri pauž uzskatu, ka kanibālismam nav ne vainas. Šo radikāļu esamību un ideoloģiju noteikti pamana plašsaziņas līdzekļi, par viņiem sāk runāt sociālajos tīklos. Raisās sarunas – ko par cilvēka gaļas ēšanu domā speciālisti, cik tā vērtīga vai nevērtīga mūsu uzturā. Tas nozīmē, ka pirmā posma mērķis – noņemt tabu un piesaistīt plašāku auditoriju – ir sasniegts.

Pēc tam tiek iedarbināts otrais posms – no radikālā uz pieņemamo, kad tiek īstenota idejas pieņemšana. Zinātnieki nāk klajā ar pierādījumiem, ka cilvēka gaļa satur ļoti vērtīgas uzturvielas, tās lietošana ievērojami samazina riskus saslimt ar smagām slimībām. Savukārt tos cilvēkus, kas pretojas šiem uzskatiem, pasludina par neizglītotiem fanātiķiem, kas iebilst pret zinātni. Šāda neiecietība tiek publiski nosodīta.

Šajā posmā turpinās zinātnieku teiktā citēšana, jo tas taču ir stulbi – noraidīt zināšanas! Tie, kuri atsakās apspriest šo parādību, tiek saukti par tumsoņām, nejēgām un liekuļiem. Tomēr, lai legalizētu kanibālismu, jānomaina tā īstais nosaukums. Kanibālismam tiek piešķirts jauns zinātnisks apzīmējums – antropofāgija. Jēdziens kanibālisms vairs nepastāv. Taču arī jauno terminu drīz vien atzīs par aizvainojošu un nomainīs.

Jaunu jēdzienu konstruēšanas mērķis ir nošķirt problēmas būtību no tās nosaukuma, atraut vārda formu no satura. Kanibālisms vispirms tiek pārdēvēts par antropofāgiju, tad par antropofiliju. Laika gaitā tiek piemeklēti dažādi piemēri no vēstures, kad pavisam normāli ļaudis ēda cilvēku gaļu. Piemēram, pirms spāņu konkistadoru iebrukuma Amerikā pastāvēja veselas antropofilu civilizācijas ar bagātīgu kultūru. Turklāt arī kristiešiem ar antropofiliju viss ir kārtībā – viņi taču rituālos dzer Jēzus Kristus asinis un ēd viņa miesu. Ko jūs varat pārmest kristīgajai baznīcai?

Galvenais mērķis šajā posmā – kaut daļēji dekriminalizēt cilvēku ēšanu. Kaut vienreiz, kaut tikai attiecībā uz kādu vēstures posmu. Kad nu ir atrasts leģitīms precedents, rodas iespēja pārvietot Overtona logu no pieņemamā uz saprātīgo.

Trešajā posmā tos, kas iebilst pret kanibālismu, kritizē vēl spēcīgāk. Šos cilvēkus pasludina par radikāļiem, kas iestājas pret cilvēktiesībām. Tiek norādīts, ka vēlme ēst cilvēkus ir ģenētiski noteikta un dažreiz nākas cilvēku apēst, jo ir nepārvarami apstākļi.

Turklāt vienmēr būs cilvēki, kas vēlas, lai viņus apēd. It sevišķi vēlami un noderīgi ir apēst tikko mirušus radiniekus, tādējādi stiprinot ģimenes saites un godinot aizgājējus. Tiek uzsvērts, ka antropofilija nenodara nekādu kaitējumu sabiedrībai, tieši otrādi – tās stiprina cilvēku imūnsistēmu. Turklāt brīvam cilvēkam ir tiesības pašam izlemt, ko viņš ēd.

Ceturtajā posmā, kas ved no saprātīgā uz populāro, kanibālisms kļūst par iecienītu tēmu. Ideja tiek popularizēta filmās un televīzijas seriālos. Žurnālos parādās intervijas ar populārām, ietekmīgām personām, kuras, kā izrādās, ir antropofili. Par kanibālismu sacer dziesmas, uzņem videoklipus.

Un tad seko pēdējais posms – no populārās kategorijas to pārceļ uz aktuālās politikas jomu. Tiek sagatavoti likumdošanas mehānismi, lai legalizētu šo parādību. Kanibālisma atbalstītāji tiek konsolidēti politikā, viņi sāk meklēt lielāku varu un pārstāvību.

Lūk, šādā veidā teorētiski tiek izspēlēts process, kad, izmantojot manipulācijas tehnoloģiju, konkrēta parādība, kas agrāk bija tabu tēma, tiek nostiprināta cilvēku apziņā kā pavisam normāla. Aktuāls gan paliek jautājums, vai to varētu realizēt arī praktiski.

Kurš kuru vada?

Tomēr attiecībā uz Overtona logu ir arī cits viedoklis, proti, šeit nav jāmeklē nekādas sazvērestības. Amerikāņu sociologs Džozefs Overtons (1960–2003) bija ASV lielākās politikas pētniecības institūta Mackinac viceprezidents, kuram ne prātā neienāca veidot, izdomāt vai atklāt kaut kādas manipulācijas tehnoloģijas. Turklāt arī pats pētniecības institūts uzsver, ka Overtona logs nav nekas slepens, bet gan viens no šā centra jau ilgstoši un atklāti apspriestiem jautājumiem. Makinaka centrs Overtona politisko iespēju logu definē kā modeli, kas radīts, lai izskaidrotu pārmaiņas publiskajā politikā. Kā norāda centrs, viss ir otrādi – politiķi piemērojas sabiedrības noskaņojumam, nevis veido sabiedrības noskaņojumu.

Laika gaitā Overtona izstrādātais politisko iespēju logs ir kļuvis par savdabīgu Makinaka centra zīmolu, tas ir viens no visvairāk pārprastajiem un brīvi interpretētajiem modeļiem, kas jau sen izgājis ārpus centra kontroles.

Centra pārstāvji atgādina, ka Overtons vienkārši mēģinājis izskaidrot, kas notiek, kad par politiski pieņemamu tiek uzskatīts ļoti šaurs iespēju logs. Šā loga primāro novietojumu politiķi nevar ietekmēt. Lai gūtu panākumus vēlēšanās, politiķiem jāņem vērā, ko viņi var atbalstīt un kas viņiem nekādā ziņā nebūtu jāatbalsta. Overtona loga novietojumu nosaka sabiedrības vairākuma viedoklis, taču logs var pārvietoties, ietverot tajā jaunas politiskas nostādnes. Un tas notiek nevis tad, kad politiķiem to gribas, bet gan tad, kad jaunās idejas pieņem vai noraida sabiedrība.

Turklāt  Overtona loga principi attiecas tikai un vienīgi uz demokrātisku sabiedrību, tie vislabāk darbojas tolerantā sabiedrībā. Lai arī tapis tīras izziņas mērķiem, Overtona logs ir izrādījies ļoti pateicīgs materiāls visai biedējošām interpretācijām. Savulaik Overtons norādīja, ka konkrētā ideja savā sociālajā dzīvē var pārvarēt, bet var arī nepārvarēt jau agrāk norādītās piecas stadijas. Atkarībā no tā, kāda ir sabiedrības attieksme pret konkrēto ideju, tā vai nu neatrodas Overtona logā, un tātad tās aizstāvēšana ir politiski ļoti riskanta, vai arī atrodas, un tad politiķi to var bez īpašām bažām izmantot.

Paša izstrādāto shēmu Overtons uzskatīja par izziņas modeli, nevis tehnoloģiju, ar kuru muļķot sabiedrību. Te gan jāatzīst, ka arī pats Overtons ir daļēji vainīgs pie tā, ka viņa izstrādāto modeli daudzi uztver kā instrukciju manipulēšanai ar cilvēkiem. Prezentējot savus atklājumus, viņš modelēja visradikālākās situācijas, piemēram, teorētisku pedofilijas vai kanibālisma legalizāciju. Lai vai kā, skaidrs ir viens – Overtona izstrādāto shēmu tik tiešām var izmantot manipulēšanai ar sabiedrību. Kā spilgts piemērs minams Irākā tā arī neatrastie masu iznīcināšanas līdzekļi, kad situācija uzstājīgas un melīgas propagandas rezultātā burtiski tika iedzīta Overtona logā un kļuva par Otrā Līča kara iemeslu.

Speciālisti gan norāda, ka ne jau visas nepieņemamas idejas iespējams padarīt populāras. Lai būtu iespēja izmantot tehnoloģijas, kas izriet no Overtona loga modeļa, ir nepieciešama valsts valdošo politiķu griba. Piemēram, lai kādā valstī legalizētu pedofiliju, būtu nepieciešams, valdošo politiķu vairākums atbalstītu pedofilijas ideju. Taču tas būtu iespējams tikai tad, ja sabiedrības vairākums viņus iebalsotu parlamentā. 

Savulaik Overtons uzsvēra, ka demokrātiskā sabiedrībā politiķi nevar pieņemt tādus lēmumus, kuriem nav gatava sabiedrība. Saprātīgi un mērķtiecīgi rīkojoties, Overtona logs ir saite, kurā sabiedrība var turēt piesietus savus politiķus, nevis otrādi.

Aizliegumi – kopīgie un atšķirīgie

Ja palūkojamies vēsturē, varam ieraudzīt ne mazums interesantu piemēru, kā laika gaitā pret kādu konkrētu parādību ir mainījusies sabiedrības attieksme. Reizēm atklājas aina, kad Overtona iespēju loga principi darbojušies pavisam pretējā virzienā. Piemēram, tas pavisam tieši attiecas uz vecuma ierobežojumiem laulībām un seksam Eiropā, kur laika gaitā novērojamas nozīmīgas svārstības. Piemēram, Francijā tikai 19. gadsimta otrajā pusē laulības vecums meitenēm tika palielināts no 11 līdz 13 gadiem, bet Anglijā līdz 1929. gadam laulības vecums meitenēm bija 12 gadu. Kas agrāk bija normāli, tagad ir neiedomājami, tas jau ir noziegums. Faktiski mums jāatzīst, ka agrāk Eiropā pedofilija bija legāla.

Vēl pirms dažiem gadsimtiem Eiropā laulības un seksuālas attiecības ar 12 vai 13 gadu vecām meitenēm skaitījās ierasta lieta, tagad par to liek cietumā. Šajā jautājumā nemaz nav jālūkojas pagātnē – arī šodien ir valstis, kur agrīnas laulības nav nekas nosodāms. Kā liecina statistika, Indijā 15 % meiteņu iziet pie vīra līdz 14 gadu vecumam, bet 45 % – līdz 18 gadu vecumam. Tradīcija agri sākt laulības dzīvi Indijā pastāv jau ļoti ilgi, un mēģinājumi piespiest cilvēkus atteikties no tās pagaidām ir bijuši neveiksmīgi.

Kā liecina pētījumi, katrai tautai ir savas nepieņemamās lietas, kas formējušās gan iekšēju, gan ārēju faktoru ietekmē. Nereti šie tabu dažādām tautām var kardināli atšķirties, piemēram, kristiešu civilizācijai ir vieni, musulmaņiem – citi. Protams, ir arī kopēji aizliegumi. Ir dažādu veidu tabu, kas saistīti ar reliģiju, zinātni, politiku, morāli, seksu un citām jomām. Ne mazums ir dažādu individuālo tabu, kurus cilvēks pieņēmis labprātīgi.

Piemēram, daudzās valstīs ir nepieņemami ēst suņus, toties Ķīnā, Vjetnamā, Korejā un citās Āzijas valstīs pat speciāli audzē šos dzīvniekus, lai tos ar gardu muti notiesātu. Savukārt mēs audzējam un ēdam cūkas, kas ir neiedomājami ebrejiem un musulmaņiem. Labprāt lietojam arī liellopu gaļu, kas šķiet pilnīgi nepieņemami hinduistiem, jo viņiem govs ir svēts dzīvnieks. Dažas Āzijas tautas nelieto vistas gaļu un olas, bet dažas Āfrikas lopkopju ciltis neēd zivis. Daudziem latviešiem nepieņemama ir zirga gaļa, ko labprāt lieto citās Eiropas valstīs.

Kādi ir šo īpatnību patiesie iemesli, šodien neviens skaidri nepateiks. Maz ticams, ka pirms daudziem simtiem gadu PR speciālisti, izmantojot Overtona loga manipulācijas metodi, ieprogrammēja dažādām tautām atšķirīgas ēdienkartes.  

Veicot dažādus pētījumus, ASV antropologi atzinuši, ka bieži vien konkrēti tabu palīdz tautai saglabāt savu vienotību, īpatnības un atšķirību, kas nemaz nav tik mazsvarīgi. Pētot Amazones džungļu ciltis, antropologi izdarīja interesantus secinājumus. Viņi pētīja kaimiņos dzīvojošas ciltis parakanu un araveti, kas runā vienā valodā, taču tām ir naidīgas attiecības. Kā izrādījās, parakanas cilts pārstāvji labprāt medī tapīrus un lielos bruņurupučus, bet neēd pērtiķus un lielos meža putnus, savukārt viņu ienaidnieki no aravetes cilts tieši otrādi – neēd tapīrus, medī lielos meža putnus un reizēm arī pērtiķus. Antropologi atzīmēja, ka uz ziemeļiem no šīm ciltīm dzīvo cilts arara, kas runā pavisam citā valodā un nav naidā ne ar vienu no iepriekšminētām ciltīm. Araras pārstāvji lielākoties medī pērtiķus.

Nav šaubu, ka visilgāk pastāv reliģiozie aizliegumi. Piemēram, desmit baušļi funkcionē jau divarpus tūkstošu gadu. Katrā reliģijā ir savi tabu, kas visbiežāk saistīti ar grēka jēdzienu. Kaut daudziem reliģiskajiem tabu vairs nav tik lielas ietekmes kā agrāk, tie tomēr ietekmē cilvēku dzīvi. Kā zināms, kristietībā svētdiena noteikta par brīvu dienu, kas jāvelta Dievam. Agrāk strādāt svētdienā bija tabu, par to draudēja ne tikai apkārtējo nosodījums, bet pat izslēgšana no draudzes. Šodien šis tabu vairs nav tik spēcīgs, tomēr nevar apgalvot arī pretējo – ka tas pilnībā zaudējis savu nozīmi. Vēl spēkā ticējums, ka svētdienā paveiktais darbs nav auglīgs un nenes svētību.

Runājot par atšķirībām starp reliģijām, noteikti jāpiemin monogāmijas un poligāmijas aspekts. Piemēram, kristietība noteic, ka vīrietim var būt viena sieva, bet islāms pieļauj vairākas. Šariats nosaka, ka musulmanim drīkst būt četras sievas, ja vien viņš spēj tās uzturēt. Tas nozīmē, ka četras sievas drīkst, bet piecas vairs nedrīkst. Piektā sieva ir tabu pat musulmanim. Agrāk stingrs tabu bija attiecībā uz laulības pārkāpšana, tagad – ne visai. Šodien vienīgais, kas draud laulības pārkāpējam, ir morāls nosodījums. Tas gan vairāk attiecas uz Rietumu pasauli, bet Austrumos, kā zināms, kārtība ir citāda. Vairākās islāma valstīs par laulības pārkāpšanu var publiski nopērt vai pat līdz nāvei nomētāt ar akmeņiem.

Rezumējot iepriekš rakstīto, var secināt, ka laika gaitā sabiedrības attieksme pret dažām parādībām ir mainījusies, bet pret dažām nav. Aktuāls ir jautājums – vai tiešām nepieciešams veikt blēdīgas manipulācijas, lai izmainītu sabiedrības attieksmi pret kādu konkrētu fenomenu? Bet varbūt galvenais visu lietu mainītājs ir laiks, kas agri vai vēlu izmaina pilnīgi visu?