Viens no "tās Kauperu grupas": Roberts Vanags par golfu, aktiermākslu un, protams, mūziku

Pateicoties jaunākajam albumam "Naivais ku-kū", grupa "Carnival Youth" krietni paplašinājusi savu auditoriju arī gados vecāku klausītāju virzienā, no jauna interpretējot Latvijas kinomūzikas pērles. Viens no galvenajiem vaininiekiem ir grupas taustiņvīrs Roberts Vanags. Tas pats, kurš jau šogad būs ieraugāms Aigara Graubas lomā spēlfilmā par grupu Jumprava. Un tas pats, kurš Kultūras akadēmijā studē kinorežiju, bet savulaik paspējis kļūt par Latvijas junioru čempionu golfā.

Vecās dziesmas jaunās skaņās

Lielākoties esi zināms kā grupas "Carnival Youth"taustiņinstrumentālists, kurš ik pa laikam spēlē arī to, ko tu kaut kur publiski nosauci par “orālo ērģeli”. Proti – melodiku. Primāri tātad esi mūziķis. Kāds tev bija 2021. gads?

Taisnība – primārā lieta man ir muzicēšana, taustiņinstrumentu pārvaldīšana, ko publika un pat mani grupas biedri dēvē vienkārši par klavieru spēlēšanu. Patiesībā klavieres ir tikai viens no instrumentiem. Spēja darboties ar taustiņiem mūsdienās nozīmē iespēju darboties ar ļoti daudziem instrumentiem. Es domāju dažādu veidu sintezatorus, to pašu pieminēto melodiku un tā tālāk. Spektrs ir plašs, jo sintezators paredz, ka vari spēlēt gan basa, gan augšējās partijas. Un te mēs nonākam līdz 2021. gadam, kas patiesībā ir mūsu veiksmes gads, neskatoties uz to, ka ir pandēmijas laiks. Es to sauktu par summu no tā, ko esam apguvuši pirms desmit gadiem mūzikas skolā, un no tā, kas radies šajā desmit gadu kopbūšanā. Ir izdevies radīt gan pašiem mākslinieciski veiksmīgu, gan komerciāli veiksmīgu gājienu, ar ko es domāju mūsu jaunāko albumu. To saprata ne tikai tie cilvēki, kas līdz šim klausījās mūsu un vispār indie stila mūziku, bet arī tie, kuri jau sen zina šīs dziesmas.

Jūsu jaunāko albumu "Naivais ku-kū" varētu definēt kā svaigu ieskatu latviešu kinomūzikas vēsturē. Vai to jums mācīja arī mūzikas skolā? Kādēļ tikai desmit gadus pastāvoša grupa nolemj palikt malā savu jaunradi un pievērsties krietni senākam repertuāram?

Mūzikas skolā no tā noteikti neko nemācīja. Tās Latvijā ir diezgan akadēmiska rakstura, tādēļ tajā laikā es pat nevarēju galvā sasaistīt kopā, kāds sakars Baha prelūdijām ar to mūziku, ko klausos ar austiņām. Tajā laikā tas, piemēram, bija Eminems. Tagad es saprotu to kopsaucēju, bet toreiz man tas bija neatbildams jautājums. Nonācām mēs līdz šādam repertuāram, pateicoties nejaušām sakritībām. Pirmais impulss bija 2016. gadā, kad nolēmām koncertprogrammai pievienot kādu kaverversiju. Meklējām it kā zināmu, bet diezgan piemirstu dziesmu. Atradām "Dzeguzes balsi". Vēl pēc pāris gadiem tūrējām vienā no savām koncerttūrēm pa Eiropu. Bijām kaut kur Vācijā, kad saņēmām zvanu no Kannu kinofestivāla. Tikām aicināti uzspēlēt par godu Rolanda Kalniņa filmas "Četri balti krekli" iekļaušanai kino klasikas sarakstā. Tā kā bijām nosacīti turpat tuvumā, aizdevāmies uz Kannām, sabijām tur trīs dienas un viesnīcas istabā reanimējām "Dzeguzes balss" kaverversiju. Tādu, kas varēja tapt šādos apstākļos – ar akustisko ģitāru, ar “orālo ērģeli”… Nopirkām turpat arī četrus baltus kreklus, un dziesma tur tik labi norezonēja, ka sapratām – esam uztaustījuši sev jaunu stīgu. Latvijā kinomūziku it kā spēlē dažādi ansambļi un dzied dažādi aktieri un dziedātāji, bet mēs tajā ielikām savu redzējumu. Tā, lai mums pašiem patiktu tagad, mūsdienās. Nav tā, ka mums nepatīk, kā tās skan oriģināli, taču pielāgojām to savai gaumei.

"ImKam" pievienojāt vēl dažus komponistus un radījāt dažādām paaudzēm interesantu programmu. Labs veids, kā jaunai auditorijai pasniegt vecās pērles. Un acīmredzami tas kods darbojas.

Jā, un ir arī interesanti nedaudz salīdzināt Imantu Kalniņu un Raimondu Paulu. Imanta Kalniņa mūzika ir mazliet ārpus laika stāvoša. Protams, tai ir sava laika garša, bet tajā pašā laikā, izpildot to mūsdienās kaut vai tieši tāpat, tā skanētu pietiekami mūsdienīgi. Ar Raimonda Paula dziesmām ir citādi. Tās vairāk ir iekapsulētas tajā brīdī, kurā tika radītas. Filmai "Dāvana vientuļai sievietei" radīts skaņdarbs izklausās pēc tā laika aktuālās mūzikas. Tādēļ lai piedod Maestro, viņa dziesmas atļāvāmies pārveidot vairāk nekā Imanta Kalniņa.

Tu saki “mēs”, “mums”. Īstais brīdis atgādināt, ka "Carnival Youth" pamatkodolā darbojas arī abi Kauperdvīņi – Emīls un Edgars. Tevi nav izbesījušas runas, ka “ā, tā ir tā Kauperu grupa”? It īpaši ņemot vērā, ka tavs pienesums "Carnival Youth" šajos desmit gados ir bijis tik tiešām liels…

Tas ir nenoliedzams fakts, ka viņi atrodas diezgan unikālā pozīcijā. Mazā valstī ir ļoti populārs mūziķis, kuram ir muzicējoši bērni, turklāt vēl dvīņi, kas ir ļoti rets gadījums. Tas pievērš lielu uzmanību. Bet interesanti ir arī tas, ka viņi jau ir auguši ar šo uzmanību. Rezultātā, radot grupu, viņu interesēs vairs nebija uzmanības iegūšana. Kopā ar manu iesaisti darbojamies tieši ar šādu sajūtu – neizejam uz kompromisiem un darām to, kas pašiem liekas aizraujoši. Esam pat ļoti demokrātiska un savstarpēji paškritiska apvienība, kurai nav izteikta līdera.

Te noteikti svarīgs moments ir arī tas, ka sanācāt kopā ne jau grupā, bet vispirms skolā…

Jā, viņi atnāca mācīties uz Rīgas 2. ģimnāziju, sākām mācīties vienā klasē. Divus gadus bijām gan klasesbiedri, gan draugi. Mums bija iespēja paviesoties Prāta vētras mēģinājumu telpā un tamlīdzīgi. Tā kaut kā viss attīstījās pats no sevis, radās grupa, jo abi brāļi arī bija mācījušies mūzikas skolā.

Uz Brazīliju!

Jums paveicās arī ar menedžeri – Gunu Zučiku, kura aizgāja no "Prāta vētras" komandas un pievērsās jauniem izaicinājumiem. Jums! Viņas un jūsu centība novedusi pie forša stāsta desmit gadu garumā. Tajā ir Eiropas un ārpus Eiropas tūres, Brazīlijā ierakstīts albums… Cilvēkam no malas rodas jautājums ar izsaukuma zīmi – ko?!

(Smejas). Kā?! Atbilde ir nopietns darbs. Tiklīdz beidzām vidusskolu, mums jau bija iekrājušās pirmās dziesmas. Grupu dibinājām ar domu par pilna laika darbu, kam veltīsim visu savu enerģiju. Tikai tādā veidā tas var pilnvērtīgi darboties. Studiju uzsākšana to absolūti bremzētu. Sākām darīt. Braucām uz ārzemēm, uz starptautiskām konferencēm, spēlējām koncertus. Šobrīd mūsu koncertskaits tuvojas sešiem simtiem. Tas paredz reālu strādāšanu, jo koncerts jau nenozīmē tikai uzkāpšanu uz skatuves un nospēlēšanu. Tā ir visa diena ar braukšanu un visu pārējo. Tikai tie, kas ir bijuši tūrē busiņā, var līdz galam saprast, ko tas īsti nozīmē. Pārsvarā tu redzi benzīntankus, un atmiņās visi koncerti sāk mīties kopā vienā čupā. Prāts vairs nespēj izsekot tik straujai vietu maiņai. Tas nav viegli, bet mums ir ārkārtīgs prieks to darīt. Tas joprojām ir mūsu sapņu darbs. Var pat teikt, ka novērtējam to arvien vairāk. Panākumos liela loma ir mūsu menedžmentam, bet bez laba satura tie tomēr neatnāktu. Ir jābūt abām pusēm.

Un tad vēl Brazīlija. Tas tomēr izklausās stipri vien pārsteidzoši jaunai grupai no Latvijas…

Rodas šāds loģisks jautājums. Un uzreiz jāsaka, ka tas albums, ko ierakstījām tur, latviešu auditorijai ir vismazāk piemērotais. Tā bija eksperimentēšana un ļaušanās bezierobežojuma mūzikai. Stāsts patiesībā ir pavisam vienkāršs. Pateicoties braucieniem ārpus Latvijas un attiecīgi eksporta piedāvāšanai, kas atbalstītājiem vienmēr ir svarīgi, nonācām līdz Red Bull. Viņi atbalsta ne tikai F1 un vispār ekstrēmos sporta veidus, bet arī jaunos mūziķus. Red Bull nodibināja savu mūzikas akadēmiju, par kuru ir diametrāli pretēji viedokļi, bet mums tas nostrādāja ļoti labi. Runa ir nevis par finansiālu atbalstu, bet, piemēram, par iespēju doties profesionālā studijā un ierakstīt savu albumu. Viņiem ir studijas ļoti dažādās pasaules vietās. Likām kopā savus plānus, un sanāca, ka mums ir konkrētas divas nedēļas, kad varam doties uz šādu studiju. Tajā laikā brīvas bija tikai trīs studijas – Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā un Brazīlijā. Visas tuvākās bija aizņemtas. Izvēlējāmies to, kurai bija vislabākais studijas aprīkojums tieši dzīvās grupas ierakstam, jo Red Bull pārsvarā sadarbojas ar elektroniskās mūzikas un hiphopa māksliniekiem. Nonācām Sanpaulu augustā, kad Latvijā bija tobrīd rekordkarsta vasara. Brazīlijā bija ziemas aukstākais laiks, kas nozīmēja 15 līdz 18 grādus plusā. Bet tas pat bija labi, jo ļāva vairāk pievērsties tieši mūzikas ierakstīšanai. Braucām uz turieni, protams, ar īstām latviešu ekspektācijām par Brazīliju.

Saule, palmas, noteikti karnevāls…

Nuja. Viss jau arī tur bija, jo sanāca nedaudz arī paceļot apkārt un redzēt turienes fantastisko dabu, taču galvenokārt bijām pašā, pašā Sanpaulu centrā. Ja paņem pilsētas karti un tieši vidū ieliek punktu, tad tas sanāk tieši uz tās studijas. Tie ir betona džungļi ar standarta izmēra 30 stāvu mājām. Viaduktu mudžeklis. Blakus ir centrālā autoosta. Viss ir tieši tā, lai tu vispār nesaprastu, kur īsti atrodies. Sanpaulu dzīvo 20 miljoni cilvēku, sastrēgumā tur var pavadīt arī astoņas stundas, tādēļ tur ir ļoti attīstīta helikopteru takšu satiksme.

Un visam pa vidu radošums…

Mēs tiešām ļāvāmies šiem iespaidiem un ielikām tos arī mūzikā. Komerciāli albums nesasniedza lielus rezultātus, bet mūsu īstenajiem faniem tas ir ļoti mīļš. Pašas aviobiļetes uz Sanpaulu mums gan izmaksāja apmēram tikpat, cik glaunas studijas īrēšana Eiropā, taču nobalsojām par labu piedzīvojumam.

Uz karnevālu Brazīlijā īsti netrāpījāt, taču paši esat karnevāls. Kā vispār radās grupas nosaukums? Kas tā par tādu “Karnevāla jaunatni”?

Interesanti, kā tu saaudz ar kaut kādu vārdu salikumu un jau uztver to kā pašsaprotamu zīmolu, vairs par to šādā veidā nedomājot… Mums tiešām gribējās saistīt nosaukumu ar vārdu "karnevāls”, jo likās, ka mūzikā, ko sākām rakstīt, ir liela krāsainība un dzīves svinēšana. Vēsturiski “karnevāls” ir posms, kurā pēc gavēņa atkal var sākt ēst gaļu. "Carnis" latīņu valodā tik tiešām nozīmē “gaļa”, līdz ar to karnevāls būtībā ir gaļas ēšanas svētki, kas ietver visu to skaisto performēšanu. Mums bija svarīga ne tik daudz tā “gaļa”, cik fakts, ka ir laiks gadā, kad saplūst kopā dažādi sabiedrības slāņi, slēpjoties aiz maskām un nojaucot robežas. Karnevālā katrs var būt tas, kas viņš vēlas. Mēs vēlamies būt grupa.

Un "Youth" apzīmēja to, ka piedevām esat vēl jauni?

Gribējām kaut ko piekabināt klāt vārdam “karnevāls”. "Youth" ieteica mūsu draugs un toreizējais tūres menedžeris Henriks Eliass Zēgners, kurš tagad ir "Satori" redaktors. Tas likās oriģināli, jo skanēja labi un “gūglējot” neko tādu neatradām. Un paši tik tiešām bijām jauni. Vēl tas radīja foršu referenci uz neatkarīgās mūzikas grupu "Sonic Youth".

Tā gan ir krietni alternatīvāka…

Jā, bet tāpat tas likās forši. Latviešiem gan radās problēmas ar mūsu nosaukuma izrunāšanu, tieši pateicoties otrajam vārdam.

Taču izklausās pēc dzīves svinēšanas, ko jau minēji. Jums derētu kaut kad uztaisīt arī "Wonderful Life" kaverversiju.

(Smejas.) Tas derētu, jo ap mums strāvo arī pašironija. To var teikt arī par albumu, ko ierakstījām Brazīlijā. Tas saucas "Good Luck". Var to uztvert kā “Labu veiksmi”, bet mūsu gadījumā tas drīzāk ir tāds “Nu, lai veicas”. Izrādījās ļoti trāpīgi, jo albums iznāca pirms kovida.

"Naivais ku-kū" arī ir lielisks nosaukums.

Aizgūts no dziesmas, bet arī iepatikās tieši šīs piemītošās ironijas dēļ.

Tik tiešām neliekaties īpaši depresīvi tipāži. Drīzāk gana smaidīgi un ar dzīvi apmierināti…

Savos 26 gados varu teikt, ka vieglumu gribas arvien vairāk. Ir mums arī smagākas vai liriskākas tēmas, bet cenšamies radīt pozitīva rakstura mūziku, kas nav banāla. Arvien vairāk gan saprotu, ka tas ir diezgan sarežģīti. Ir jānoķer tas vārdos nepasakāmais mikslis starp lirisko un pacilājošo.

No mūziķa par aktieri

Kinojomā šķiet, ka visgrūtāk ir uzfilmēt gaumīgu komēdiju. Zinu, ka arī šī pasaule tev ir kļuvusi ļoti tuva, jo nu jau studē audiovizuālo mākslu Kultūras akadēmijā. Jūs visi tomēr esat sākuši studēt, lai arī pēc vidusskolas nolēmāt to nedarīt. Bet neviens nav iestājies Mūzikas akadēmijā. Tā it kā šķistu atbilstošāka izvēle?

Tas it kā būtu loģiskais ceļš, bet tas, kā mēs redzam iespēju darboties mūzikā, liek aizdomāties, ka negribas to sačakarēt ar akadēmisko izglītību. Skan mazliet paradoksāli, bet tā noteikti atņemtu to naivo radošo šaušanu tajā virzienā, kur pēkšņi gribas un patīk. Tik, cik mēs mākam operēt ar mūzikas radīšanu, tik arī šķiet forši. It īpaši tas man liekas svarīgi indie mūzikas stilā, kas neparedz konkrētus rāmīšus. 

Un kāpēc tavā gadījumā tieši kinorežijas studijas? Nav noslēpums, ka jau šogad būsi arī pats redzams aktiera lomā filmā Jumprava. Lielais notikums, kur tēlosi Aigaru Graubu. Tad vēl jūsu kinomūzikas albums. Viss kaut kā savelkas kopā.

Tas tiešām kaut kā maģiski savelkas kopā. Interese par kino man bijusi vienmēr. Tas it kā jāsaka pa kluso, bet visi zina, ka mūsu paaudze ir augusi ar nelegālu iespēju tikt pie dažādām filmām, tādēļ to skatīšanās vienmēr bijusi loģiska. Arī kinomūzika droši vien zemapziņā signalizēja par to, ka gribas to visu papētīt. Uz studijām mūs pamudināja pandēmijas sākšanās. Sapratām, ka laiks jāizmanto lietderīgi. Mūsu dziedātājs un bundzinieks Emīls sāka aktīvi iet uz zīmēšanas nodarbībām, lai iestātos Mākslas akadēmijā, kur arī tika vizuālās komunikācijas nodaļā. Līdz mums ar Edgaru savukārt nonāca ziņa, ka Kultūras akadēmijā ir audiovizuālās mākslas kurss. Uzzinājām par to divas nedēļas pirms iestājeksāmeniem, taču pieteicāmies un tikām akadēmijā. Smējāmies, ka patiesībā visi kopā esam izvēlējušies paplašināt mūsu grupas radošumu, lai nav tikai dziesmu rakstīšana, bet arī vizuālais tēls un tamlīdzīgas lietas.

Jau minējām, ka tūlīt kļūsi arī par slavenu aktieri. No kurienes nokrita piedalīšanās filmā par grupu "Jumprava"?

Tādi tituli kā “kinorežija”, “aktieris” un pat “mūziķis” mani mulsina. Uzskatu, ka man vēl ir ļoti tāls ceļš ejams, lai es tiešām varētu asociēt sevi ar kādu no šiem vārdiem. Bet Jumpravas stāsts sākās ar zvanu vasaras pievakarē no nepazīstama numura. “Sveiks, te Aigars Grauba, man plānā ir veidot filmu par "Jumpravu", un vai tev būtu interese atveidot Strēlnieka lomu?” Tajā brīdī man radās mazs īssavienojums, jo es it kā zinu tās viņu iesaukas, bet, no viņa mutes skanot Strēlnieka vārdam trešajā personā, sāku šaubīties, kurš tad tas bija. Bet piekritu aiziet uz kastingu, kur vajadzēja padziedāt un pakustēties kameras priekšā. Tiku pieņemts. Es to filmu pat sauktu par mūziklu, jo tajā gandrīz visu laiku skan mūzika. Spēlēšana aizņem pat lielāko daļu ekrāna laika. Tādēļ viņam bija vajadzīgi aktieri, kas tiešām spēlē, nevis tēlo, ka spēlē. Kopā ar pārējiem grupas dalībniekiem filmā tiešām mākam nospēlēt tās dziesmas.

Principā jums ir gatavs "Jumpravas" tā sauktais tribute band!

Jā, un es pat varu padalīties ar to, ka mums ir arī nosaukums. Ja "Jumpravas" vārdu mēģina izlasīt citā valodā, tad sanāk "Jump Rave" (“Lecošais reivs”, “Lecošā ballīte” – red. piez.).

Pēc gadiem desmit, 20, 30 šķistu tikai loģiski, ja tu kļūtu par kinokomponistu. Šobrīd labi piemēri ir gan Kārlis Auzāns, gan Valters Pūce un vēl citi…

Pilnīgi iespējams, lai gan akadēmijā mēs skaņas pusi apgūstam diezgan maz, kas ir neliels klupšanas akmens, jo īsti nav tādu pasniedzēju. Taču savai pirmā kursa žanra īsfilmai pats sarakstīju arī mūziku. Izvēlējos bērnu komēdijas žanru. Filma saucas "Lapsas slepenais kods", un tajā ir septiņi bērni, viens pieaugušais samurajs un viens lielais brālis. Filmas stāsts ir tāds, ka mazais Jusis ir apsēsts ar samurajiem. Viņa dzimšanas dienas ballītē draugi uz batuta atrod milzīgu kaku, tādēļ tiek risināta problēma, ka pa batutu nevar lēkāt. Bet Jusis tajā kakā saskata japāņu hieroglifu un steigšus dodas šo atstāto ziņu iztulkot. Tagad cenšamies filmu sūtīt uz ārzemju festivāliem, pēc tam tā gan jau būs pieejama visiem. Taču pieminēju filmu saistībā ar mūziku. Man bija interesanti rakstīt scenāriju, un uzreiz dzirdēju galvā arī pavadošo mūziku, ko pats studijā arī iespēlēju. Bija lieliski iziet cauri visam procesam no scenārija rakstīšanas līdz filmēšanai, montāžai un mūzikas noformējumam. Izglītojošs process.

Zudušais golferis

Vēl viens loģisks solis tev kaut kad varētu būt filma par golferiem Latvijā…

Jā, saprotu, uz ko tu tēmē. Vienu mazu mājasdarbiņu akadēmijā jau nofilmēju golfa laukumā.

Paskaidrojot nezinātājiem, esi bijis vairākkārtējs Latvijas čempions golfā dažādās junioru vecuma grupās. Kur tavā dzīvē palicis golfs?

Vēl ir. Pēdējos divos gados vienreiz esmu aizbraucis uzspēlēt. (Smejas.) Bet bija tāds golfa laiks manā dzīvē. Bērnībā gribēju iet hokejā, bet mana dzīvesvieta bija daudz tuvāk "Ozo golfa klubam", kas tolaik bija nupat atvēries. Aizgāju ar draugiem uz atvērto durvju dienu, mazliet pabumboju, un iepatikās. Latvijā šis aristokrātiskais sporta veids ienāca ar lielu sponsorējuma aizmuguri un bija jauniešiem ļoti pieejams. Sāku astoņu gadu vecumā, lieliski pavadīju laiku svaigā gaisā kopā ar draugiem, un tas noveda līdz tam, ka iekļuvu Latvijas junioru izlasē. Izdevās pabraukāt pa dažādām sacensībām arī ārpus Latvijas. Man golfs ārkārtīgi patīk, un es droši vien būtu turpinājis to darīt, ja manā dzīvē nebūtu uzradies mūzikas ceļš. Skaidrs, ka līdzīgi kā tenisā, lai golfā gūtu panākumus, vajag arī adekvātu aizmuguri. Un ir arī daži mana vecuma un jaunāki latvieši, kas izmantojuši iespēju doties uz Ameriku spēlēt golfu un studēt par brīvu.

Protams, tie ceļi ir dažādi, gan golfā, gan mūzikā. Acīmredzot esi ļoti pacietīgs, ja tev tiešām patīk un padodas golfs.

Tur ir tas mirklis, kurā tev sāk sanākt, un tad parādās riktīgs azarts un pat adrenalīns. Tas nav adrenalīns, kas izdalās, piemēram, skeletonistiem, bet viela tā pati. Rada lielu pacilājuma sajūtu. Tā ir strādāšana ar sevi, tas ir arī mazliet meditatīvs process, jo tev ir jāsaņemas uz sekundes sitienu pilnībā. Tagad vairs īsti nesanāk to darīt, taču pietiek arī ar reizi gadā, lai saprastu, ka prasmes nav pilnībā zudušas. Ir skaidrs, ka tas ir kaut kas, ko varēšu darīt arī sirmā vecumā. Patiesībā tādas ir visas profesijas, kurās esmu iestūrējis, un tas mani tiešām aizrauj. Galvenais – nezaudēt naivumu un svaigumu.

Roberts Vanags

26 gadi.

Nācis no Carnikavas puses.

Desmit gadus mācījies mūzikas skolā.

Tagad ir ap 600 koncertiem dažādās pasaules valstīs nospēlējis mūziķis.

Šogad visticamāk kļūs arī par pazīstamu aktieri.

Kaut kad varētu kļūt arī par zināmu kinorežisoru.

Pats samulst no visiem šiem apzīmējumiem, jo uzskata, ka ikvienā no minētajām profesijām būtu jāmācās vēl ļoti daudz.

Iespējams, ka mūzika atņēmusi Latvijai izcilu golferi.

Uzskata, ka galvenais ir saglabāt sevī naivumu un svaigumu. Tas ietver arī pašironiju.

To apliecina arī viņa Instagram profils "vanderfuls.laifs".