Kāds patiesībā bija Gunārs Astra - leģenda, kas palīdzēja mums mainīties

Gunārs Astra nodzīvoja 56 gadus, no kuriem 19 aizvadīja padomju lēģeros. Viņš bija liels vīrs, divus metrus un piecus centimetrus garš, un viņa platajiem pleciem liktenis uzlika smagus pārbaudījumus. Padomju vara viņu tiesāja divas reizes – 1961. un 1983. gadā. Pēc atbrīvošanas no pirmā ieslodzījuma 1976. gada februārī līdz otram arestam 1983. gada septembrī Astru regulāri uzraudzīja Valsts drošības komiteja.

Kā stāsta paziņas, Gunārs Astra bijis bezkompromisu cilvēks, viņu nav bijis iespējams pakļaut. Šīs īpašības dēļ viņš bijis neērts ne tikai idejiskiem pretiniekiem, bet arī savējiem. Ar viņu bijis grūti strīdēties, jo Astra stingri palicis pie saviem uzskatiem. Līdz šim publiskajā telpā vairāk runāts par Astras politisko darbību un viņa nozīmīgo runu tiesā, sakot pēdējo vārdu. Daudzu apziņā viņš kļuvis par brīvības cīņu un pretošanās simbolu, bet mazāk zināms par viņa cilvēciskajām īpašībām. Kas attiecas uz Astras raksturu, tas vairāk atklātas Birutas Eglītes grāmatā Kas jūs bijāt, Gunār Astra?, kurā vietām viņš vērtēts ļoti pretrunīgi. 

Kā Gunāru raksturo draugi un radi, viņš bijis gudrs, spējīgs, prasīgs un strādīgs. Arī patmīlīgs, spītīgs un godkārīgs. Uz daudziem skatījies no augšas – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Savos spriedumos bijis ļoti strikts un kategorisks, turklāt ļoti ambiciozs, it sevišķi jaunībā. Dzīves otrajā pusē, kad daudz kas jau bija pieredzēts, kategoriskums un striktums bija mazinājies, no saviem principiem Astra joprojām nav atkāpies ne par matu.

Ar iespējām veidot labu karjeru

Gunārs Astra piedzima 1931. gada 22. oktobrī Rīgā. Viņa tēvs bija krievs Larions Astratjevs, māte – latviete Elza Anušēvica. Tā kā Elza bija augusi latviskā garā un nevēlējās krievisku uzvārdu, Astratjevi kļuva par Astrām. Kārtību ģimenē noteica Elza, un Larions jau pirmajos kopdzīves gados labi apguva latviešu valodu. Ģimenē auga trīs brāļi – Harijs, Gunārs un Leons. Gunārs bija vidējais.

Zēnam bija gaiša galva un laba atmiņa, skolā viņu slavēja par labajām sekmēm. Gunāru it sevišķi interesēja vēsture, literatūra un svešvalodas. Jau pusaudžu gados viņš izcēlās ar patstāvību un arī stūrgalvību, jaunietim ļoti nepatika aizrādījumi un pamācības. Būdams apveltīts ar asu prātu, viņš reizēm pievērsās politisko procesu vērtēšanai un izdarīja pavisam negaidītus secinājumus. Jau toreiz vecāki pamatoti raizējās, ka tikai Gunārs neiekuļas nepatikšanās. Jaunietim ļoti patika lasīt, viņš agri sāka veidot savu bibliotēku. Jaunībā Gunārs tiecās ne tikai pēc zināšanām, bet arī piedzīvojumiem.

Pabeidzis 48. pamatskolu, 1947. gadā Gunārs iestājās Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā un sāka darba gaitas uzņēmumā VEF. Viņa tēvs pēckara gados strādāja Tramvaju un trolejbusu pārvaldē par elektriķi, māte Elza – par pārdevēju Centrāltirgus gastronomijas paviljonā. Tur aukstumā un caurvējā viņa iemantoja smagu reimatismu, kas drīz vien noveda  līdz invaliditātei.

Strādājot VEF, Gunāru drīz vien paaugstināja par inženieri tehnologu, viņu uzlūkoja kā perspektīvu speciālistu. 1954. gada rudenī Astru iesauca obligātajā dienestā. Vispirms viņš dienēja Kaļiņingradas apgabalā, vēlāk Dobelē un Rīgā. Garā auguma dēļ Gunāru iedalīja sporta rotā, kur viņš spēlēja basketbolu kopā ar vēlāk slaveno basketbolistu Jāņi Krūmiņu. Tomēr Gunārs tik ļoti netiecās pēc basketbola, lai ar to saistītu turpmāko dzīvi.  Pēc dienesta armijā viņš atgriezās Rīgā un turpināja darbu VEF.

Jau 25 gadu vecumā viņš kļuva par priekšnieka vietnieku VEF lielākajā cehā, kur strādāja ap 2000 cilvēku. Gunāram faktiski bija visas iespējas veidot labu karjeru, jo viņš bija ne tikai attapīgs un strādīgs, bet arī ar pareizo proletārisko izcelšanos. Priekšniecība viņu centās izvirzīt un iepazīstināt ar administratīvās un ideoloģiskās vadīšanas organizācijas virtuvi. Gunāru centās iesaistīt komunistiskajā partijā, atklāti norādot, ka tālākajai karjeras veidošanai nepieciešams būt komunistam. Tomēr viņš atteicās, jo šāda karjera viņu neinteresēja.  

Ar savu nākamo sievu Gunu Gunārs iepazinās VEF, kur Guna strādāja par sporta pasākumu organizatori. Abi apprecējās 1957. gada janvārī. Tā kā Gunārs nevēlējās, lai sieva strādā VEF, drīz vien pēc kāzām viņš pierunāja Gunu no turienes aiziet. Gunārs vēlējās, lai sieva dzīvotu pa māju un vakaros viņu sagaidītu. Kādu laiku Gunai tas itin labi patika, bet tad kļuva garlaicīgi. Viņa pabeidza lietvedības kursus un atrada interesantu darbu  Restaurācijas pārvaldē.

Pirmais kopdzīves laiks bija mīlestības pārpilns, Gunārs ļoti rūpējās par jauno sievu un centās viņu dažādi iepriecināt. Rūpnīcā vairākiem cilvēkiem pienāca pakas no ārzemēm, un Gunārs reizēm atpirka to saturu, lai apdāvinātu sievu. Kad Rīgā parādījās pirmie televizori, arī Astra tādu iegādājās. Tā vien likās, ka Gunāram nekas nav neiespējams.

Uzņēmumā VEF viņš ieņēma arvien nozīmīgākus amatus, kļuva par iecirkņa priekšnieku, taču ar to nepietika – Astra vēlējās kaut ko vairāk. Par spīti labajai karjerai, Gunārs no VEF aizgāja, kādu laiku pastrādāja Popova radiorūpnīcā, bet arī to atstāja.

Šajā laikā viņš turpināja pašizglītoties – daudz lasīja un neklātienē sāka angļu valodas studijas Latvijas Valsts universitātē. Gunārs arī atrada interesantu darbu – laborants universitātes skaņu un gaismas laboratorijā. Tolaik neparastākais jaunums šķita magnetofoni, kurus turklāt varēja pieslēgt pie telefoniem un ierakstīt sarunas. Laboratorijā bija arī savs kinoprojektors, ko izmantoja kā mācību līdzekli svešvalodu studijām.

Sods par nesadarbošanos

Pēc rakstura Gunārs bija pietiekami brīvdomīgs un patstāvīgs, lai nesoļotu vienotā ierindā, kā to paģērēja padomju vara. Viņam bija sava galva uz pleciem, savi spriedumi un atziņas. Rīgā viņš bija iepazinies un vairākkārt ticies ar ASV diplomātiem. Tieši šīs tikšanās vēlāk kļuva par iemeslu, lai Astru tiesātu par dzimtenes nodevību un spiegošanu.

Gunāru arestēja 1961. gada februārī, bet tā paša gada oktobrī Baltijas kara apgabala kara tribunāls slēgtā sēdē sāka izskatīt Valsts drošības komitejas krimināllietu pret Gunāru Astru un viņa kolēģi Fjodoru Tuheli, kurš  kopā ar Astru bija ticies ar ASV diplomātiem. Izmeklēšanas un kara tribunāla sēdes materiāli tika apkopoti vienpadsmit sējumos, apsūdzības raksts aizņēma 29 mašīnraksta lappuses. Sākotnēji Astru apsūdzēja pretpadomju aģitācijā un propagandā, bet pēc tam arī dzimtenes nodevībā un spiegošanā.

 Izmeklēšanas materiālos bija norādīts, ka Astra veicis pretpadomju aģitāciju un propagandu ar mērķi vājināt padomju valsti. Sarunā ar darbabiedriem viņš daudzkārt pieminējis Latvijas okupāciju 1940. gadā, sacījis, ka padomju valstī nav demokrātijas un ka Latvija ir PSRS kolonija, kurā krievi apspiež latviešus. Turklāt Astra savās mājās glabājis un paziņām rādījis pretpadomju satura ārzemēs izdotus žurnālus, kā arī buržuāziskās Latvijas laika grāmatas un citus izdevumus. Viņš regulāri klausījies radiostaciju Amerikas balss un jūsmojis par dzīvi ASV, nievājoši izteicies par Ļeņinu, Hruščovu un citiem padomju valsts vadītājiem. 1961. gada februārī Astra norāvis no universitātes ziņojumu dēļa informāciju, kas bijusi uzrakstīta krievu valodā. Darbabiedriem viņš paskaidrojis, ka te nav Krievija, tāpēc visiem uzrakstiem jābūt latviešu valodā, pats izgatavojis jaunu paziņojumu latviešu valodā un piestiprinājis atpakaļ pie dēļa.

Vēl kratīšanā Astras dzīvoklī tikuši atrasti arī erotiska un pornogrāfiska satura fotoattēli, kurus viņš pats bija pārfotografējis un rādījis darbabiedriem. Šis punkts bija vienīgais, kurā Astra sevi atzina par vainīgu. Spiegošanu, pretpadomju aģitāciju un propagandu viņš konsekventi noliedza. Astra norādīja, ka viņam bijis interesanti parunāties ar amerikāņu diplomātiem, bet pretpadomju literatūru pircis, lasījis un devis lasīt citiem intereses pēc, bez mērķa vājināt padomju varu. Savukārt politiskos procesus valstī tik tiešām vērtējis kritiski, taču viņa izteikumos neesot nekādas pretpadomju aģitācijas un apmelojumu.

Pavisam citādi izturējās viņa kolēģis Tuhelis, kurš atzinās itin visā, ko viņam lika priekšā. Abu uzvedība krasi atšķīrās arī tribunāla sēdē – Tuhelis visā atzinās un  visu nožēloja, bet Astra neko neatzina un neko nenožēloja. Viņā nebija ne vēsts no pazemības bargās tiesas priekšā. Tuhelim piesprieda desmit, Astram – piecpadsmit gadu ieslodzījumā. Tikai vēlāk atklājās, ka izmeklēšanas laikā čeka bija piedāvājusi Gunāram sadarbību, kā nekā vērtīgs kadrs – gudrs, attapīgs, prot angļu valodu. Taču Gunārs strikti atteicies, un lielais ieslodzījuma laiks viņam piespriests par nesadarbošanos.

Piespriesto sodu Astra izcieta Mordovijas lēģeros, kur bija daudzi tā laika Latvijas disidenti. Kādu laiku viņa lēģera biedrs bija arī dzejnieks Knuts Skujenieks, kurš grāmatā Kas jūs bijāt, Gunār Astra? teic, ka brīvo laiku Astra aizpildījis ar pašizglītošanos, daudz lasījis. “Ja man vajadzēja noskaidrot kādu faktoloģisku jautājumu, meklēju Gunāru, kuram bija neparasti laba atmiņa un precīzs izklāsts. Viņam bija raksturīgi dzēlīgi un pietiekami trāpīgi komentāri, kas nereti vērsās ne vien pret administrācijas pārstāvjiem, bet arī pret līdzbiedriem. Šī iemesla dēļ viņam, manuprāt, īstu tuvu draugu nebija. Mēs ar viņu kļuvām tuvāki, kad es jau biju ārā, bet viņš vēl palika lēģerī. Sarakste bija visai interesanta.”

Tāds bija Astras raksturs – savos uzskatos bija izteikti kategorisks, tāpēc nereti ar viņu bija grūti kontaktēties. Knuts Skujenieks: “Mani vienmēr mulsināja Astras visai nicinošā izteikšanās par cilvēkiem, pie tam – ļoti strikti. Ja ar Voldemāru Zariņu mēs varējām izstrīdēties un beigās nonākt pie kādiem kopīgiem secinājumiem, tad ar Gunāru tas nebija iespējams. Viņš kategoriski atzina tikai savu viedokli. Ja mūsu viedokļi nesakrita, sarunāties nebija patīkami viņa bezapelācijas spriedumu dēļ. Sākumā man likās, ka Astra ir pārmēru ambiciozs. Kad iepazinu viņu tuvāk, sapratu, ka tā drīzāk ir poza, tāds šerps imidžs, ar ko piesegt savus kompleksus. Es redzēju, ka tas ir cilvēks ar nepiepildītu un neizdevušos karjeru. Viņā bija kaut kāda dziļas neapmierinātības un vilšanās sajūta, ko viņš centās kompensēt ar striktumu.”

Skaidrs, ka ieslodzījums uz piecpadsmit gadiem ir pietiekami ilgs laiks, lai ieviestos būtiskas korekcijas ne tikai Gunāra, bet arī viņa tuvo cilvēku dzīvē. Sākumā sieva Guna regulāri sarakstījās ar vīru un pat vienu reizi viņu apciemoja lēģerī, taču gaidīt viņu visus piecpadsmit gadus  nebija gatava. 1965. gadā  tiesa šķīra abu laulību.

Atrodoties lēģerī, Gunārs regulāri sarakstījās gan ar radiem, gan paziņām. Laika gaitā viņš sāka rakstīt vēstules Līvijai Vagalei, kuras adresi bija iedevuši ieslodzījuma biedri. Līvijai bija līdzīgi politiskie uzskati, viņa pat bija nosēdējusi sešus mēnešus cietumā par pretvalstisku izrunāšanos.

Gaišs skats uz dzīvi

Ieslodzījumā Gunārs nolauza visus piecpadsmit gadus, mājās atgriezās 1976. gada februārī. Pēc atbrīvošanās viņš iekārtojās par elektriķi rūpnīcā Straume, kur nostrādāja divus gadus, un sāka kopdzīvi ar Līviju Vagali. Jau vēlāk Līvija stāstīja, ka liktenis bija lēmis viņai palikt stāvoklī. Ja tā nebūtu noticis, iespējams, ka ar Gunāru vairs nebūtu satikusies. Viņa bija nolēmusi atbrīvoties no grūtniecības, taču Gunārs viņu atrunājis. Saruna bijusi visai lietišķa. Astra paskaidrojis, ka viņam pēc atbrīvošanās no lēģera bijis nodoms vairs neprecēties un neveidot ģimeni, taču, ja reiz noticis tā, ka Līvija palikusi stāvoklī, viņš esot gatavs laulībai. Tomēr Līvijai jārēķinās, ka viņam pirmajā vietā būs politika. Viņi apprecējās 1976. gada novembrī. Tolaik Līvijai bija meita Diāna no iepriekšējām attiecībām. Kad Gunārs ienāca ģimenē, viņai bija trīspadsmit gadu.

1977. gada februārī Astru ģimenē piedzima puisītis. Bērns tika ļoti gaidīts, īpaši laimīgs par dēla piedzimšanu bija Gunārs. Diemžēl dēliņš Kristaps piedzima nevesels, vēlāk apstiprinājās aizdomas par Dauna slimību. Tas bija smags trieciens abiem vecākiem. Kad bērnam bija trīs mēneši, vecāki viņu aizveda uz Maskavu pie speciālistiem. Gunārs bija sazinājies ar bijušajiem lēģeru biedriem, un viņi nokārtoja, ka Kristapam uztaisa analīzes visaugstākajā – gēnu līmenī. Diemžēl diagnoze apstiprinājās, turklāt konsultācijas pie atzītiem speciālistiem neko nedeva, slimība nebija ārstējama. Vajadzēja samierināties ar likteni un dzīvot tālāk. Problēmas ar veselību bija arī pašam Gunāram. Nometnē viņš bija apsaldējis kājas, bija traucēta asinsrite, tās sāpēja un sala. Par spīti likstām, Gunārs centās saglabāt dzīvesprieku, sekoja līdzi visām politiskajām norisēm valstī, klausījās ārzemju raidstacijas, lasīja grāmatas, tikās ar paziņām.

Rūpējoties par pienācīgu iztiku, Gunārs pievērsās tulpju audzēšanai – savās mājās Lucavsalā ierīkoja pamatīgu siltumnīcu, puķu audzēšana pamazām ieguva vērienīgus apmērus. Darbs nebija viegls, bet deva labu peļņu. Paziņas gan ieteica Gunāram tik ļoti nenodzīt sevi ar darbiem, bet viņš atbildēja, ka citādi nevar, jo jānodrošina ģimenei laba iztikšana.

Gunāru vēl joprojām uzmanīja čekisti – gan viņam, gan Līvijai pastāvīgi sekoja, turklāt reizēm vakaros ieradās vesels bars kārtības sargu, lai pārliecinātos, vai Astra ir mājās. Tam pat bija savs pamats – atgriežoties no ieslodzījuma, Gunārs daudz tikās ar paziņām un domubiedriem. Daudziem Gunārs bija autoritāte, un viņi vēlējās aprunāties. Brālis Leons atceras: “Gunāram piemita īpašs suģestējošs spēks, kas cilvēkus pievilka. Viņam piemita īpašība, ka bija raksturīga jau pirms nometnes, bet pilnībā izstrādājās tur, – gaišs, godīga cilvēka skats uz dzīvi. Viņam bija skaidrs priekšstats par to, kas notika ar daudziem cilvēkiem valdošās ideoloģijas ietekmē, kas notika Latvijā un pasaulē. Ne jau kāda eksperta līmenī, bet tomēr – ar labu likumsakarību izpratni. Gunāram nevarēja uzdot jautājumu, uz kuru viņš nevarētu atbildēt. Tas, manuprāt, bija galvenais, kas patika viņa apmeklētājiem. Un vēl tas, ka viņš visus drošināja. Cilvēki bieži baidījās no visādiem orgāniem, no nākotnes. Gunārs kliedēja neinformētību un teica, ka nav no kā baidīties.”

Sevišķi bīstams recidīvists

Otro reizi Gunāru arestēja 1983. gada janvārī. Vispirms pie viņa notika kratīšana, čeka meklēja pretvalstiskas grāmatas, kuras pēdējā laikā lielos daudzumos ieplūda Latvijā, tika pārfotografētas un izplatītas. Čekisti gribēja noskaidrot, no kurienes tās ienāk, tāpēc veica kratīšanu ne tika pie Astras, bet arī citu disidentu un politisko brīvdomātāju dzīvokļos. 

Vēsture atkārtojās – krimināllieta, izmeklēšana, tiesa. Izmeklēšanas laikā Astra stingri palika pie saviem principiem – nekādas sadarbošanās un liecību sniegšanas. Tiesā viņš izturējās mierīgi un cieņpilni, pretī uzrādot savas apsūdzības padomju varai. Savā pēdējā vārdā viņš teica: “Tas nav netīšām, un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas Straume, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augušo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta.”

Tiesā viņš arī precizēja, par ko tiek tiesāts: “Mans noziegums: grāmatu  fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentē un šo lenšu glabāšana.

Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.

Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot. Un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.”

Tiesa atzina Gunāru Astru par sevišķi bīstamu recidīvistu, notiesāja uz septiņiem gadiem sevišķa režīma kolonijā un vēl pieciem gadiem izsūtījumā.

Vērtējot Astras pēdējo vārdu, viņa lēģera biedrs Andrejs Siņavskis vēlāk norādīja: “Valsts drošības komiteja uzskatīja Gunāru Astru par nestandarta pretinieku. Pavadījis nebrīvē, turklāt krieviskā vidē, vairākus gadus, viņš joprojām vienkārši un dabiski reprezentēja eiropeiska cilvēka tipu. Astras eiropeiskums caurstāvo viņa tiesā teikto pēdējo vārdu. To raksturo godprātība un cieņas pilns miers, kas piemīt ļoti stipriem un vīrišķīgiem cilvēkiem, tāda cilvēka rāmums un savaldība, kurš apzinās, ka viņa tiesībām un viņa pienākumam būt godīgam ir reāls pamats.”

Pēdējais cēliens un Atmoda

Gunāru ievietoja Permas 3. nometnē, kas atradās Kučinas ciemā. Šoreiz pilnu termiņu viņam nenācās tur pavadīt, jo lielajā valstī iesākās pārmaiņas. Kad 1985. gadā pie varas nāca Mihails Gorbačovs un pasludināja perestroiku, sarosījās arī cilvēktiesību aizstāvji Rietumos, norādot, ka Padomju Savienībā ir  daudz politieslodzīto, kas ir represēti par saviem uzskatiem.  Par to nemitīgi atgādināja Brīvā Eiropa, Amerikas balss un citas raidstacijas, pieminot arī Gunāra Astras vārdu. Trimdas latvieši rīkoja dažādas protesta akcijas pie PSRS vēstniecībām, demonstrējot politieslodzīto portretus.

1987. gadā tika atbrīvoti faktiski visi Latvijas politieslodzītie, izņemot Gunāru Astru. Nopietni raizējoties par viņa veselību, vairāki domubiedri izveidoja neoficiālu Gunāra Astras atbrīvošanas komiteju. Tika meklēts sabiedrības atbalsts, vākti paraksti viņa atbrīvošanai. Kampaņa par Astras atbrīvošanu vērsās plašumā un pakāpeniski ieguva starptautisku raksturu. Pieaugot sabiedrības spiedienam, tika nolemts atbrīvot arī Gunāru Astru.

1988. gada janvārī viņu pārveda uz Rīgu un ievietoja VDK izolatorā, bet 4. februārī čekisti ar pelēku volgu nogādāja viņu mājās – Lucavsalas ielā 4. Vēlāk brālis Harijs stāstīja, ka no otrā ieslodzījuma Gunārs atgriezies savārdzis. Veselība nav uzlabojusies, jo Gunārs ātri vien iejūdzies saimnieciskos darbos, kas saistījās ar tulpju audzēšanu.

Viņa dzīves pēdējais cēliens sākās 1988. gada 2. marta vakarā, kad viņš kopā ar Līviju iekāpa vilcienā, lai dotos uz Ļeņingradu. Viņiem līdzi bija kādas desmit kartona kastes ar puķēm, kuras Gunārs novietoja bagāžas nodalījumā un augšējos plauktos. Kupejā ar Astrām brauca arī kāds jauns krievu pāris, kas vakara gaitā piedāvāja atnest un iedzert tēju. Gunārs izdzēra četras, Līvija – divas tases.

Vēlāk tika izteikta versija, ka tēja bijusi saindēta, jo Gunāram palika slikti. Viņu ievietoja infekciju slimnīcā Ļeņingradā, ārsti paziņoja, ka ir sākusies sepse – organisma vispārēja smaga saindēšanās. 19. martā Astru pārvietoja uz Ļeņingradas kara hospitāli, kur ārsti pavēstīja, ka Astram ir sirds vārstuļa iekaisums un nepieciešama operācija. Operācija notika 25. martā, taču Gunāra Astras stāvoklis neuzlabojās. Viņš nomira 6. aprīlī Ļeņingradas kara hospitālī. Pēc nāves Astras iekšējie orgāni tika izņemti un neatkarīga pēcnāves ekspertīze netika pieļauta, tādēļ pastiprinājās aizdomas, ka Gunāru ir noindējuši VDK darbinieki.

Gunāra Astras bēres 1988. gada 19. aprīlī Otrajos Meža kapos izvērtās par iespaidīgu manifestāciju, kas simboliski ievadīja Latvijā sākušos atmodu. Visam līdzi sekoja arī čekisti, taču tas bija laiks, kad viņi sāka zaudēt savu ietekmi, jo no viņiem vairs nebaidījās. Gunāru Astru izvadīja trīs mācītāji – Modris Plāte, Juris Rubenis un Augusts Ālers. Bērēs tika atskaņota Latvijas himna, zārku pārklāja ar sarkanbaltsarkano karogu. Kapu ļaudis aizbēra ar rokām.