Krimināls stāsts: vīrs, kurš komandēja neeksistējošu karaspēka daļu
Par to, ka būvnieki ir izmanīgi un izdomas bagāti ļaudis, nevienam šaubu nav, un to apstiprina arī nesen Latvijā atklātais būvniecības uzņēmumu izveidotais kartelis. Tomēr ir kāds vīrs, kura sniegumu grūti būtu pārspēt – Nikolajs Pavļenko no 1942. līdz 1952. gadam Padomju Savienībā bija izveidojis un vadīja viltotu celtniecības karaspēka daļu, tā saucamo “strojbatu”.
Jo apbrīnojamāku Pavļenko veikumu padara tas, ka savu izdomāto karaspēka daļu viņš izveidoja kara apstākļos, kad visapkārt valdīja aizdomīguma atmosfēra un aiz restēm varēja nonākt par daudz niecīgākiem pārkāpumiem. Ko runāt par pārkāpumiem – tūkstošiem cilvēku tika nosūtīti uz Sibīriju vai nogalināti pat pilnīgi nepamatotu apsūdzību dēļ. Taču Pavļenko šādas Staļina paranojas laikā ne tikai spēja pats uz savu roku izveidot karaspēka daļu, bet arī saņemt valsts pasūtījumus un uzbūvēt ne vienu vien lielu objektu, par to saņemot samaksu.
Viss sākās ar dezertēšanu
1908. gadā dzimušais Nikolajs Pavļenko līdz kara sākumam strādāja dažādās celtniecības organizācijās un, karadarbībai sākoties, vadīja visai lielu būvdarbu iecirkni. 1935. gadā viņu gan pieķēra zādzībās, taču no soda viņš izvairījās, piekrītot kļūt par “čekas” ziņotāju.
1941. gadā viņu nosūtīja uz fronti un nozīmēja diezgan augstā amatā inženieru dienestā, taču jau piektajā kara dienā viņa korpuss nokļuva aplenkumā. Pēc izkļūšanas no tā viņu iecēla jaunā amatā, taču tur viņš tā arī neieradās – reizē ar Pavļenko pazuda arī kravas automašīna ar visu šoferi. Pavisam drīz viņi abi uzradās Kaļiņinas pilsētā (tagad Tvera), kur Pavļenko sāka uzmeklēt savus bijušos darbiniekus. Kad kodols bija savākts vienuviet, viņš nāca klajā ar ideju – izveidot fiktīvu celtniecības karaspēka daļu, tās aizsegā saņemt valsts pasūtījumus dažādu objektu būvēšanai un uz tā rēķina arī labi nopelnīt. Kaut arī pārējiem likās, ka viņš sajucis prātā, Pavļenko skaidri pierādīja pretējo.
Izdomājis nosaukumu “Kara celtniecības pārvalde”, viņš ar kāda agrāk tiesāta līdzdalībnieka palīdzību izgatavoja viltotus zīmogus un sagādāja telpas, bet darbiniekiem tika sarūpētas arī armijas formas. Pats sev Pavļenko piešķīra pulkveža pakāpi. Pēc tam viņš devās uz vietējo kara komisariātu un lūdza sūtīt uz savu karaspēka daļu arī jauniesauktos, lai būtu darba rokas. Kara komisariāts viltus pulkveža prasību arī izpildīja.
Pavisam drīz viņš saņēma arī pirmos darbu pasūtījumus ēku un ceļu remontiem – ņemot vērā, ka dienestā iesauktajiem karavīriem par darbu maksāja grašus, Pavļenko saviem līdzdalībniekiem un sev varēja atlicināt lielāko daļu saņemtās naudas. Taču diezgan ātri Pavļenko saprata, ka, strādājot aizmugurē, ir lielāka iespēja iekrist nekā piefrontes rajonos, kur parasti valda lielāks juceklis, tādēļ viņš izkārtoja, lai karaspēka daļu iekļauj gaisa spēku 3. armijā, un līdz kara beigām nodarbojās ar lidlauku būvēšanu, kopā ar armiju aizejot līdz pat Austrumprūsijai. Jau krietni vēlāk izmeklētāji aprēķināja, ka blēdis par dažādiem atjaunošanas darbiem nopelnījis vismaz vienu miljonu rubļu. Kara beigās viņa karaspēka daļā bija jau ap 300 cilvēku, no kuriem daudzi bija agrāk sodītie un dezertieri. Vēlāk ievāktajās liecībās teikts, ka Pavļenko pats personīgi stingri kontrolējis darbu kvalitāti un pret to nevienam nav bijis nekādu pretenziju.
Tomēr medaļai bija arī otra puse. Pildot Pavļenko rīkojumu, viņa uzticamākie līdzgaitnieki nodarbojās ar “atbrīvoto” zemju izlaupīšanu. Zaga visu – sākot no mājlopiem un pārtikas, un beidzot ar dažādu tehniku, kā arī iedzīvotāju personīgajām mantām. Lai visu salaupīto izvestu, Pavļenko no Štutgartes kara komandanta izprasīja 30 dzelzceļa vagonus, kā pamatojumu minot to, ka tie nepieciešami viņa vienības nogādāšanai atpakaļ dzimtenē. Baumas par laupīšanu gan drīz vien izplatījās tālākā apkārtnē, un “pulkvedis” pat bija spiests publiski pielikt pie sienas trīs marodierus.
Interesanti, ka pēc paša Pavļenko sastādītajiem ziņojumiem karaspēka daļas dalībnieki saņēma vairāk nekā 200 kara apbalvojumu, bet pats komandieris tika pie trim ordeņiem. Izpārdodot salaupīto, noziedzīgās organizācijas bankas kontā sakrājās tiem laikiem milzīga naudas summa – vairāk nekā trīs miljoni rubļu. Beidzoties karam, Pavļenko saviem līdzdalībniekiem izmaksāja dāsnas prēmijas, izformēja savu karaspēka daļu un atgriezās Kaļiņinā. Viņš apprecējās un pat kļuva par kāda būvniecības arteļa vadītāju. Tomēr laikam jau raksturs neļāva dzīvot mierīgu dzīvi, un, paķerot no arteļa kases 300 tūkstošus rubļu, Pavļenko nolēma atjaunot afēru ar fiktīvo karaspēka daļu.
Iegāza tīrais sīkums
1952. gadā Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Kliments Vorošilovs saņēma vēstuli no Ļvovas. Kāds turienes celtnieks Jefremovs sūdzējās, ka strādājot armijas celtniecības pārvaldē, kuras priekšniecība no darbiniekiem savākusi naudu valsts aizņēmuma obligāciju iegādei, taču pašus vērtspapīrus viņi saņēmuši par mazāku summu.
Sākās pārbaude, kura par lielu izbrīnu konstatēja, ka tāda karaspēka daļa ar dislokāciju Kišiņevā nemaz neeksistē, taču bez problēmām būvē objektus visā PSRS teritorijā, tostarp arī visās trijās tā laika Baltijas republikās. Kišiņevā esošais štābs ne ar ko neatšķīrās no jebkuras armijas daļas ar karogiem, zvaigznēm un pat ieroču glabāšanas telpu – tās bilancē bija 32 automašīnas, seši traktori un divi ekskavatori.
Izmeklēšanas laikā tika konstatēts, ka četru gadu laikā noslēgti 64 līgumi par dažādu objektu būvēšanu un kopējā to summa ir aptuveni 38 miljoni rubļu, no kuriem vismaz 25 miljoni esot nonākuši Pavļenko un viņa līdzdalībnieku kabatās. Visā valsts teritorijā tika arestēti vairāk nekā 300 cilvēku, un 1955. gadā ar tiesas spriedumu Pavļenko tika piespriests augstākais soda mērs – nošaušana, bet aptuveni 20 viņa līdzdalībnieku saņēma garus cietumsodus. Sekojot tā laika PSRS tiesas tradīcijām, Pavļenko tika notiesāts par valsts ekonomiskās varenības graušanu, pretpadomju aģitāciju un propagandu, kā arī kontrrevolucionāru darbību. Interesanti, ka pats Pavļenko sevi par vainīgu tā arī neatzina un līdz pēdējam brīdim turpināja apgalvot, ka ir ļoti daudz izdarījis “Lielās Uzvaras” labā.
Pēc izmeklēšanas daudziem radās jautājums – kā kaut kas tāds vispār bija iespējams. Vieni uzskata, ka afēru varēja realizēt tāpēc, ka PSRS tolaik bija ļoti daudz ar aizsardzību saistītu resoru un neviens pat iedomāties nevarēja, ka kāds varētu viltot veselu karaspēka daļu. Savukārt pats Pavļenko, kurš ilgu laiku sadarbojās ar drošības orgāniem, esot pratis radīt priekšstatu, ka ceļu būvēšana ir tikai viņa darbības virspusējā joma, bet faktiski viņš nodarbojas ar daudz slepenākiem objektiem. Ar to arī esot pieticis, lai izvairītos no jebkādas nevajadzīgas ziņkārības.
Interesanti, ka Pavļenko pēcteči jau pēc PSRS sabrukšanas mēģināja panākt viņa reabilitāciju, taču lietu uzsākt tā arī neizdevās. Saņemtā atbilde vēstīja, ka, “nenoliedzot, ka noziedzīgi izveidotā karaspēka daļa daudz un kvalitatīvi būvēja, tomēr vienlaikus tur tika pieļauti ļoti daudz krimināla rakstura pārkāpumu”.
Šis raksts un daudz kas cits interesants žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
