Pārsteidzoši krāsainā foto Latvija: unikālas mūsu vēstures liecības

Pagātne mūsu iztēlē pastāv šķietami “melnbalta”, jo līdz pat pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Latvijā dominēja melnbaltā fotogrāfija. Tas lielā mērā ietekmējis arī šodienas cilvēka vizuālo priekšstatu par to, kā pagātne “izskatījusies”. Iespējams, tieši krāsu neesamība vecvecmāmiņas jaunības bildē no cara laika vai starpkaru Latvijas pastiprina distanci no konkrētā laikmeta, jo, raugoties melnbaltā attēlā, ir grūtāk pilnībā identificēties ar tur redzamo. Modernās tehnoloģijas gan ļauj senos attēlus mākslīgi izkrāsot, tomēr tie nav uzskatāmi par oriģināliem krāsu fotouzņēmumiem, kādos izstādē ir skatāma pagājušā gadsimta 20.–30. gadu neatkarīgā Latvija, Otrais pasaules karš, padomju stagnācijas gadi un Trešās Atmodas notikumi.

“Krāsainā Latvija” sniedz unikālu iespēju skatīt vēsturi laikmetu fotogrāfiju autentiskajās krāsās, aptverot vairāk nekā gadsimtu. Ar kolorētiem fotoattēliem ieskicēta krāsu fotogrāfijas attīstība jau kopš 1910. gada, kad Latvijas teritorijā uzņēma pirmos autohromos diapozitīvus. Līdzās muzeja krājuma fotogrāfijām ievērojama vieta atvēlēta arī Latvijas ģimeņu privātajiem fotouzņēmumiem. 

Krāsainākos izstādes momentus Jauns.lv lasītājiem ieskicē Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. Šī ir pirmā izstāde LNVM vēsturē, kurā uz “pjedestāla” likta krāsu fotogrāfija. Līdz šim tā tikai kalpoja kā “piedēklis” pie kāda notikuma izstāstīšanas, nu tai dota goda vieta.

Senākā krāsu fotogrāfija Latvijā

Pirmās fotobildes tika uzņemtas Francijā tālajā 1830. gadā, bet pagāja teju gadsimts, kamēr melnbalto fotogrāfiju pārvērta krāsās. 19. gadsimts pagāja meklējumos un prātojumos, kā foto padarīt krāsainu. Īsi pirms I pasaules kara jaunā tehnoloģija – autohroms (paškrāsojošais diapozitīvs) arī atnāca līdz Latvijai. Krāsainu bildi dabūja uz stikla fotoplates uzklājot plānu cietes (kartupeļu vai kukurūzas) kārtiņu, kas kalpoja kā krāsu filtrs.

Izstādē skatāms, iespējams, Latvijā senākais krāsu fotoattēls – 1910. gadā uzņemtais mazās Lūcijas attēls, ko nobildējis viņas tēvs, fotogrāfs Jānis Briedis.

Ilgas pēc patiesajām krāsām

19. gadsimta beigās cilvēki ilgojās sevi redzēt ne tikai melnbaltā vidē, bet arī krāsainībā. Kurzemes guberņas tautskolotājs Oskars Emīls Šmits, kurš apbraukāja daudzas skolas un inspicēja mācību procesu, bija arī kaislīgs novadpētnieks un fotogrāfs, dažus savus uzņemtos kadrus pašrocīgi kolorēja - ar ļoti, ļoti smalku otiņu iekrāsoja fotoplati. Tas bija ļoti piņķerīgs darbs, kas bieži vien arī neizdevās filigrāni precīzi un arī pašas krāsas nebija dabiskas. Tas bija mēģinājums pietuvoties krāsu fotogrāfijai, laikā, kad visa pasaule bija “melnbalta”. Tā viņš ap 1900. gadu izdaiļoja atpūtniekus Slocenes upes krastos Tukuma apriņķī.

Tāpat populāras bija “mākslīgās” krāsu atklātnes. Uz melnbaltas fotogrāfijas pamatnes tika sagatavotas vairākas iespiedplātnes, katra ar savu krāsu toni. Tās kombinējot, spiežot vienu otrai virsū, dabūja krāsainu attēlu. Jo iespiedplākšņu bija vairāk, jo attēls iznāca detalizētāks un niansētāks. Tas tolaik pierādīja to, ka krāsu fotogrāfijai, pēc tam kad to izgudros, būs milzīgs potenciāls. Zīmīgi, ka 19./20. gadsimtu mijā šādas bildes pasūtīja bodnieki pat vismazākajos Latvijas miestiņos un šīs atklātnes tirgoja kā savas apkārtnes kolorētu liecību.

Ekskluzīvi un dārgi, bet ne sarežģīti

Starpkaru Latvijā autohroma tehnikā jau ar vienu klikšķi varēja iegūt krāsu attēlu, bet tas bija dārgs un ekskluzīvs, nevis sarežģīts, pasākums, kas pieejams tikai dažiem izredzētiem.

Šai ziņā pie izredzētajām jāpieskaita Izglītības ministrijas paspārnē darbojušamies Pieminekļu valde – institūcija, kas rūpējās par arhitektūras mantojuma dokumentēšanu, tradicionālā zemnieku dzīvesveida iemūžināšanu, arheoloģiskām, etnogrāfiskām un citām liecībām. Pieminekļu valde rīkoja daudzas ekspedīcijas pa Latvijas apriņķiem un LNVM fondā ir ap 53 000 Pieminekļu valdes fotonegatīvu ar fantastiskām un apbrīnojami detalizētām fotoliecībām par to, kā, piemēram, dzīvoja zemnieks, strādāja lauku podnieks, Kurzemes jūrmalā zvejoja zivis un tā tālāk.

Vairums šo fotogrāfiju ir melnbaltas. Pieminekļu valdes fotogrāfs Matīss Pluka tikai dažās ekspedīcijās Cēsu un Madonas apriņķos eksperimentālā kārtā uzņēma krāsu autohromus, kas uzskatāmi par unikāliem. Piemēram, var redzēt sūnas uz Ceceru māju dūmistabas, kas melnbaltajā fotogrāfijā “neizgaismotos”. Tāpat var redzēt, kādas krāsas bruncī un šircītē bija tērpusies zemnieku meitene pie akas Jaunraunas pagastā.

Šīs fotogrāfijas nebija paredzētas parastās tautas lietošanai, bet gan zinātniskām vajadzībām. Tomēr slēptas tās netika, jo, piemēram, tika publicētas “Latvijas Valsts Vēsturiskā Muzeja Rakstos”. 

Krāsu fotogrāfijas revolūcija

Krāsu fotogrāfijas revolūcija notika pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, kad visā pasaulē ienāca jauna fototehnika: mazākas, smalkākas fotokameras; nebija vairs jākrāmējas ar stikla fotoplatēm, bet bija fotofilmiņas. Tas bija liels izrāviens! Bet arī pieejams tikai turīgiem ļaužiem. 20. gadsimta beigās fotokamera maksāja ap 300 latiem un to varēja atļauties ne jau kurš katrs. Piemēram, fabrikas strādnieks tolaik pelnīja ap simts latiem mēnesī, laukstrādnieks vēl mazāk. Vajadzēja pamatīgi krāt naudu, lai varētu nopirkt fotoaparātu.

Tomēr pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās parādījās aizvien vairāk krāsu foto, kas liecināja par cilvēku dzīvi Latvijā. Tā toreizējais LNVM direktors Valdemārs Ģinters nobildējis savu ģimeni Platkāju mājās Jelgavas apriņķa Platones pagastā. Varam redzēt, kādas tolaik bija bērnu rotaļlietas; reti kuras mājas jumts tagad ir no māla dakstiņiem, bet šūpuļtīkla “konstrukcija” šo desmitgažu laikā gan nav mainījusies.

Pagājušā gadsimtā trīsdesmito gadu beigās jau uzņemts daudz krāsainu fotoliecību par ikdienas dzīvi Latvijā. Varam redzēt, kā cilvēki ģērbušies un atpūtušies, strādājuši, kādas puķes audzējuši dārzos, kas notika pilsētas laukumos un uz lauku ceļiem… Iedziļonoties kaut vai tikai vienā kadrā, bieži vien varam it kā izlasīt pamatīgu vēsturisku grāmatu. 

Otrais pasaules karš un dzīvesprieks

Sākoties II pasaules karam, fotogrāfi nemeta nost kameras, bet turpināja iemūžināt Latvijas cilvēku gaitas. Un tās ir unikālas ar to, ka liecina, ka arī kara apstākļos neapstājās it kā “mierīgā” dzīve.

Kāda sieviete 1941. gada vasarā uzrāpusies uz saspridzinātās un nodegušās Pēterbaznīcas mūriem, lai ķertu adrenalīnu. Savukārt divas citas jaunas dāmas ar modernām kara laika frizūrām, neskatoties uz bumbu sprādzieniem Rīgas pievārtē, Pārdaugavā kādā dārzā bauda vasaras burvību, 

Daudz interesantu liecību varam atrast fotogrāfijā, kas kara laikā uzņemta Brīvības pieminekļa pakājē: tramvajs ar trīs vagoniem, asfaltēšanas darbi, četrdesmito gadu ielas mode, ormaņa kulba… Tās ir tikai dažas lietas, kas jau “pazudušas pagātnē”.

Padomju stagnācija

Pēc II pasaules kara – pagājušā gadsimta četrdesmito gadu otrajā pusē/piecdesmitajos gados padomju okupācijas žņaugos krāsu fotogrāfija Latvijā teju vai iznīka. Izstādē tā arī nevar atrast nevienu foto no piecdesmitajiem. Kaut kādas fotogrāfijas jau bija, bet tikai banālā propagandas ierāmējumā ar Staļina portretiem un sarkanajiem karogiem priekšplānā.

Tikai 20. gadsimta sešdesmitajos atkal pamazām no “aizmirstības” atdzima krāsu fotogrāfija un jau 70.-80. gados, kad padomju cilvēki kļuva sadzīves jomā mazliet brīvāki un turīgāki, krāsu fotouzņēmumi un diapozitīvi ieviesās ikdienas apritē. Reizēm arī tīri komiski. Piemēram, ādas fabrika “Somdaris” savus čemodānus krāsu reklāmās bildē Rīgas ostā, it kā tolaik tā vienkārši varēja sakravāt ceļasomu un ar kuģi aizdoties pāri okeāniem uz tālajām zemēm…

Vēsturisko fotogrāfiju izstāde "Krāsainā Latvija":

Bet ir arī reālistiskākas liecības. Piemēram, melnu dūmu stabi, kas no vecu riepu krāvumiem cēlās Līgo vakara ugunskuros vai Staburags krāsās no sešdesmito gadu sākumā. Tās ir retas fotoliecības.

Krāsu fotogrāfija, kas pirms tam bija ekskluzīva padarīšana zinātniekiem un pētniekiem, kā arī turīgiem ļaužiem nu kļuva par ikdienas sastāvdaļu, kas reklamē ne tikai padomju dzīves priekšrocības. Padomjlaika fotogrāfijās vidi atpazīs daudzi vidējās un vecākās paaudzes izstādes apmeklētāji. Tā - kurš tad neatpazīs kādreizējā muzeja darbinieka Arvīda Gusara (1906-1995) 1970. gadā bildēto Cēsu tirgus laukumu, kurā vēlāk leģendārā Mirttante no leģendārā “Limuzīna Jānu nakts krāsā” paziņoja: “U meņa vse dokumenti v porjadke!”.

Ir arī daudz citu atpazīstamu ainu no mūsu padomjaika “saulainās bērnības”. Un izstāde beidzas ar Trešo Atmodu, kad Latvijā strauji ienāca jaunas tehnoloģijas un krāsu foto vairs it nebūt nebija kaut kas nesasniedzams: vispirms bija “ziepju trauki”, bet tagad jau viedtālruņi. Bet arī no pēdējiem padomju gadiem varam redzēt visnotaļ ekskluzīvas fotogrāfijas, kas vienam otram acīs varētu raisīt arī kādu nostalģisku asariņu: piemēram, sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana bērnudārzā vai 1989. gada Oktobra svētku demonstrācija Madonā, kur vienā kolonnā, bet vairs ne plecu pie pleca ar saviem karogiem gāja gan Latvijas Tautas fronte, gan sarkanarmijas pulki.

Tagad jau cita ēra…