Kad restauratoram jākļūst par detektīvu: Aigara Pilenieka stāsts
Restauratoram Aigaram Pileniekam atkal ir jauns un interesants izaicinājums – jāatgriež spozme un jānoskaidro identitāte svētā tēlam no Ludzas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcas. Aigaram patīk atklāt ko jaunu un negaidītu, turklāt izpēte ļauj ķerties klāt darbiem ar vēl lielāku degsmi. Arī šoreiz ir daudz negaidītu atklājumu.
“No baznīcas esmu saņēmis vienu no senajām skulptūrām, bet pavisam ir saglabājušās piecas. Jau pagājuši seši mēneši kopš darba sākuma, un šajā laikā esam veikuši praktisko un teorētisko izpēti. Ludzas draudzes prāvests Rodions Doļa jau pašā sākumā atklāja, ka šis varētu nebūt svētais Stefans, kā to pieņemts dēvēt jau gadiem ilgi,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Pilenieks.
Pagaidām skaidrs, kas noteikti nav
Skulptūra iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Par restaurācijas un izpētes finansējumu gādā dievnama draudze un prāvests. Šķetinot tēla izcelsmi, Pilenieks janvāra pirmajās dienās sarīkojis apspriedi ar nozares profesionāļiem. Izdevās sapulcināt Latvijā zinošākos šīs jomas pētniekus, un izvērtās interesanta un auglīga diskusija, kas noslēdzās ar vienbalsīgu slēdzienu – tas nav svētais Stefans (diakons Jeruzalemē, pirmais kristiešu moceklis, miris ap 33. gadu).
Diemžēl pagaidām nav zināma īstā identitāte, jo ir ļoti maz ziņu no laika, kad skulptūra izgatavota, gandrīz nemaz nav saglabājušās skaidras liecības (fotofiksācijas, pieraksti) no starpkaru perioda, kas, iespējams, ļautu identificēt svētā tēlu pēc atribūtikas, ko tas tur rokās, bet kas diemžēl nav saglabājusies.
Iespējams, no 18. gadsimta
“Koktēlnieks šo skulptūru izgatavojis anatomiski diezgan precīzi, ar visām apģērba drapērijām. Sākotnēji tērpa krāsojums bijis ļoti grezns, visticamāk, priestera liturģiskais apģērbs – sudrabots un zeltīts, pārklāts ar krāsainām lakām,” noskaidrojis Pilenieks.
Izpētē atklāts, ka skulptūra pārkrāsota sešas reizes un tā varētu būt izgatavota 18. gadsimta pirmajā pusē. 1738. gadā Ludzā uzcēla greznu koka baznīcu. Zināms, ka tāda bijusi arī pirms tam, celta 17. gadsimtā, bet nodegusi. Pēc fotogrāfijām var redzēt, ka dievnamā bijuši pieci altāri un vienā no tiem atradusies arī šī skulptūra.
Pilenieks pieļauj, ka varbūt pigmentu analīze pierādīs, ka tā saglabājusies no iepriekšējās, 17. gadsimta baznīcas. Ar skulptūras krāsu izpēti darbojas polihromijas restauratore Sarmīte Balode.
Izglābta no liesmām
1938. gada 11. jūnijā, 200 gadu pēc baznīcas uzcelšanas, Ludzā izcēlās postošākā ugunsnelaime Latvijā – izdega liela daļa pilsētas, pajumti zaudēja vairāk nekā 2000 iedzīvotāju. Nodega ne tikai mājas, veikali un citas ēkas, bet arī katoļu baznīca ar skaistajiem barokālajiem altāriem un interjeru. No liesmām izdevies glābt nedaudz, tostarp piecas skulptūras, ieskaitot tagad restaurējamo, un divus feretronus – pārnēsājamos altārus. Izglābtie priekšmeti ilgstoši atradās vietējās kapsētas kapličā, kas pēc ugunsgrēka izmantota dievkalpojumiem.
“Mēs sliecamies domāt, ka izglābtā skulptūra varētu būt viens no Jezuītu ordeņa izveidotājiem, un šo tēlu pagaidām dēvējam par svēto Francisku Ksavēru (katoļu misionārs Āzijā – Red.), jo 20. gadsimta 30. gadu fotogrāfijās altārī pretējā pusē redzama visticamāk svētā Ignācija no Lojolas* skulptūra, kas diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājusies. Francisks un Ignācijs bieži tiek attēloti kopā, jo arī dzīves laikā bija domubiedri un līdzgaitnieki, tādēļ izpētes laikā mēģinājām apzināt arī citos Latvijas dievnamos, Skaistkalnē, Aulejā, Ambeļos, atainotos jezuītus, tomēr jāatzīst, ka tie nav pārāk bieži sastopami, turklāt katrā vietā mākslinieki un kokgriezēji nodarbojušies ar savu interpretāciju par tēlu izskatu,” stāsta restaurators.
Kaps Indijā, labā roka Romā
Uzrunātie lietuviešu kolēģi apstiprina pieņēmumu par Francisku, bet vēl jāveic izpēte un jāmeklē Lietuvas vai Baltkrievijas arhīvos. Lietuvā ir izveidots Baznīcu mantojuma muzejs, ar kuru notiek veiksmīga sadarbība. Pilenieks mēģinājis iegūt informāciju arī no Indijas, jo šajā valstī Goa atrodas Franciska kapa vieta. Tikmēr Romā Jēzus baznīcā ir altāris ar šā svētā labo roku un arī Ignācija kaps, ko apmeklējuši un fotogrāfijās fiksējuši projektā iesaistītie.
Interesants fakts – pētot vienu, bieži atklājas arī kas cits. Piemēram, Bauskas novada Vecsaules pagasta Ozolaines katoļu baznīcā ir svētā Ignācija no Lojolas glezna, kas tapusi pēc itāļu renesanses laika izcilā gleznotāja Ticiāna Večellio gleznas motīviem.
Meistaru rokraksts
“Domāju – ja mums tāds unikāls priekšmets ir saglabājies, tad vajadzētu veikt pēc iespējas detalizētāku izpēti,” restaurators izmantojis arī rentgena starus, lai noskaidrotu sākotnējā krāsojuma sudrabojuma apmērus, bet tas diemžēl nav devis cerēto rezultātu. Tomēr atklātas vietas, kur atrodas metāla daļas – iedzītas naglas.
“Pētot šo, saprotam, ka Latgales koktēlniecība vēl ir maz pētīta. Sliecamies domāt, ka šajā novadā savā laikā ir bijusi ļoti spēcīga koktēlnieku darbnīca un darbojušies ne tikai vietējie meistari,” teic Aigars. Teorētiski autoru var meklēt pēc viņa rokraksta.
“Koktēlnieks, izgatavojot figūras, aizmugurē atstājis noteikta izmēra kalta profila pēdas,” restaurators meklējis arī citās Latgales baznīcās, kurām skulptūrām varētu saskatīt tāda paša profila kaltu pēdas – arī tas būtu neliels pavediens izpētes gaitā.
“Tie ir mazie knifiņi, no kuriem jau kādus secinājumus varam izdarīt par to, kur un kā priekšmeti laika gaitā nonākuši. Varētu būt, ka baznīcas savulaik cita citai aizdeva vai dāvināja, ja tas bija nepieciešams iekārtojumam. Grūti gan tagad saprast, kā tas viss tolaik noticis. Mēs tomēr runājam par vairāk nekā 200 gadu senu pagātni – visu tolaik neuzskaitīja un baznīcu grāmatās neierakstīja.”
Ar fotogrāfijām dalās un interesi izpētes procesā izrāda daudzi, laba sadarbība izveidojusies ar muzejiem. “Piemēram, Ludzas Novadpētniecības muzeja krājumā ir fotouzņēmumi, kuros redzams, kā savulaik baznīcas kalnā notikušas procesijas, un lūkojamas arī detaļas no pārnēsājamiem altāriem. Kapličā, kas mūsdienās vairs netiek izmantota, atrasts viens no šiem feretroniem. Centīsimies saglābt, to restaurējot,” nākamos darbus ieskicē meistars.
*Svētais Ignācijs no Lojolas (1491–1556), basku izcelsmes katoļu garīdznieks. Būdams basku dižciltīgo atvase, jaunībā piedalījies karadarbībā, līdz 1521. gadā, aizstāvot Pamplonu Spānijas ziemeļos pret franču un Navarras karalistes armiju, smagi ievainots. Pameta militāro karjeru un pievērsās garīgajai, studēja Parīzes universitātē un kopā ar domubiedriem 1539. gadā Monmartrā nodibināja Jēzus biedrību, biežāk pazīstamu kā jezuītus.
Devās kristīt Āzijas tautas
Speciālistiem ir versija, ka Ludzas baznīcas skulptūra ataino svēto Francisku Ksavēru (1506–1552), kurš Portugāles karaļa uzdevumā atstāja Eiropu, lai evaņģelizētu Āzijas tautas. Ksavērs kristīja aptuveni 100 000 cilvēku Indijā, Indonēzijā, Malaizijā, viņš arī bija pirmais katoļu misionārs Japānā.
