No ugunsdzēsēja par gleznotāju: smaga avārija Mārim Dzelzskalnam dzīvē pavēra jaunas durvis
Ādažnieks Māris Dzelzskalns pēc smagas autoavārijas pārvietojas ratiņkrēslā, taču radis dzīves aicinājumu – gleznošanu. Reta ir diena, kad viņš neķeras pie otām un krāsām, turklāt tā ir ne tikai radoša izpausme, bet arī fizkultūra – izkustēšanās.
Dzelzskalna gleznas ceļo pa visu pasauli, tās ir kolekcijās Eiropā, Amerikā, Austrālijā un, protams, Latvijā. Viņa ceļš uz mākslu aizsākās ar nejaušību veikalā.
Vadīja glābšanu universālveikalā
“2001. gadā notika autoavārija, jau 20 gadi pagājuši, es to vairs negribu atcerēties. Tajā laikā mašīnām vēl nebija gaisa spilvenu un nebija arī modē piesprādzēties,” par toreiz notikušo Māris ir vārdos skops.
Viņš desmit gadus ir bijis ugunsdzēsējs, beidzis Maskavas Augstāko ugunsdrošības skolu neklātienē, bijuši trīs puiši no Latvijas. Tolaik mūsu valstī tādā līmenī šādu izglītību iegūt nevarēja.
“Ja jāmācās citā valstī un ne savā valodā, tad tas nekas foršs nav, bet tēma gan ir interesanta. Starp citu, 2000. gadā, kad bija sprādziens Rīgā, universālveikalā "Centrs", es biju glābšanas darbu vadītājs. Nepatīkamākie gadījumi bijuši, ja durvis ciet, atslēga tajās iekšā un zini, ka telpās atrodas cilvēki, kuri jāglābj. Ugunsdzēsējs tomēr ir stipro cilvēku profesija,” teic Māris.
Radošums kopš bērnības
Viņš ir dzimis rīdzinieks, bet nu jau divpadsmit gadus ar ģimeni mīt Ādažos. Gleznot sācis 2009. gadā – nejauši iegājis "Depo" veikalā un ieraudzījis gleznošanas rokasgrāmatu – ieinteresējusi, nopircis un izlasījis pat piecas reizes. Pēc tam arī pats sapratis, ka pašam jāpamēģina.
“Mācījos arī studijās pie dažādiem māksliniekiem. Man jau no bērnības dienām patika zīmēšana, un tēvs pat gribēja sūtīt uz toreizējo Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu. Latvijas Universitātē divus gadus mācījos par darbmācības skolotāju, un tur viens no priekšmetiem bija kompozīcija. Tā ka gleznošana man nav sveša lieta,” uzsver Māris.
Tomēr pavisam nopietni šai nodarbei sācis pievērsties, kad citi novērtēja viņa prasmes un sāka par gleznām ne tikai paust atzinību, bet arī maksāt – invaliditātes pensija ir 350 eiro, un par šādu summu ģimeni nevar uzturēt.
Sievietes pērk, vīri dusmojas, bet maksā
Pašā gleznošanas sākumā Māris savus darbus gan dāvinājis pa labi un kreisi – paziņām, draugiem, labiem cilvēkiem. “Beigās cilvēkiem kļuva neērti, ka dāvinu, un viņi vēlējās kaut ko maksāt. Tad pamēģināju savas gleznas piedāvāt Draugiem.lv – tajā dienā, kad ieliku, arī pārdevu. Tā viss lēnām aizgāja,” atceras mākslinieks.
Viņš savus darbus tirgo internetā. Pandēmijas laikā gleznas tik daudz uz ārzemēm neceļo, vairāk pa dažādām Latvijas vietām, taču ir sūtītas uz Austrāliju, Jaunzēlandi, ASV, pa visu Eiropu.
“Manu gleznu pircējas galvenokārt ir sievietes, vecumā no 30 līdz 50 gadiem, materiāli nodrošinātas, kurām patīk māksla un kuras zina, ko vēlas. Un no 60 gadiem un uz augšu, jau pensijas vecumā, kuras grib kaut ko sev. Sievietes pērk, bet viņu vīri maksā un griež zobus,” pasmaida Māris.
Viņa gleznas maksā, sākot no 100 eiro, bet dārgāko esot pārdevis par 1100 eiro. Gleznai ir arī augsta pašizmaksa, un arī māksliniekam nodokļi jāmaksā.
“Man klienti ir tādi – vispirms nopērk vienu gleznu un pēc tam vismaz vēl piecas. Austrālijā viens cilvēks nopirka pat piecdesmit – dāvina citiem. Ir daudzi, kuri pirkuši vairāk nekā 20 līdz 30 manu darbu. Un ir arī tādi, kuri maksā krietni vairāk, nekā esmu norādījis vai prasījis. Piemēram, viens dzīvo Spānijā un teic, ka zinot, kas ir māksla – es saku, ka maksā 200 eiro, bet viņš maksā divreiz vairāk,” atklāj autors.
Gluži kā darba diena
Māris parasti sāk gleznot astoņos no rīta un darbojas apmēram līdz diviem dienā, ja ne pilnīgi katru dienu, tad katru otro gan. Glezna varot tapt pat stundas laikā, bet cita prasa arī mēnesi, to iepriekš precīzi nevarot pateikt. Ir arī daudz sagatavošanās darbu – materiālu sagāde, pēc uzgleznošanas darbam ir jānožūst, tad seko lakošana, nereti pēc kāda laika Māris arī savas gleznas pielabo.
Ja gleznojot divus līdz trīs mēnešus pēc kārtas katru dienu, tad nogurst. Tas pats notiek arī vienā dienā, jo pie audekla ir tūkstošiem pirkstu pieskārienu. Piekūst rokas, jo gleznojot Māris visu laiku audeklu tur rokās – groza, cilā. Dienas beigās, kad glezna gatava, jūtot, ka ir krietni pastrādāts, taču kustēties ir veselīgi, un viņš spēj kustināt tikai rokas.
Mākslas blaknes
Tomēr arī mākslai ir savas blaknes. “Eļļas tehnikā ir kaitīgi gleznot, sanāk toksiski saelpoties krāsas. Arī šķaidītāji ir veselībai kaitīgi. Man pat ir bijis tā, ka, ik dienu divus trīs mēnešus strādājot, parādās slikta dūša, pat vēmiens nāk,” atklāj Māris.
Ar akrilu gleznojot, esot pilnīgi citas sajūtas, taču tas viņam tik ļoti nepatīk: “Es jaucu krāsas ne tikai uz paletes, bet arī uz audekla. Lieku virsū uz audekla vairākus slāņus, bet ar akrilu to tik ātri nevar izdarīt, jo tas ātri nožūst, pat desmit minūtēs. Taču eļļas krāsām ir bonuss, ka var strādāt uz audekla, man tas ir ļoti svarīgi.”
Klientu vēlmes
Kad apnīk gleznot pļavas, magones, citus ziedus, Māris pārslēdzas uz ko pavisam citu – zivīm, buriniekiem, ainavām, abstrakcijām. “Tur pilnīgi neko nevar paredzēt.” Ir arī klienti ar savām vēlmēm, piemēram, bieži atsūta fotogrāfijas, lai uzglezno viņu lauku mājas, kādas pilsdrupas, pilis, Staburagu, Vecrīgas skatu. Pēdējo nereti vēlas ārzemnieki, turklāt Mārim pat nākoties trīs bildes salikt vienā.
No citu mākslas Dzelzskalnam ļoti patīk jaunie gleznotāji, bieži skatoties viņu darbus internetā, viņiem esot sava doma un humors. Protams, nenovērtējami ir klasiķu darbi, tomēr ādažnieku vairāk uzrunājot modernais.
Pašam arī ļoti griboties pamēģināt kādu jaunu gleznošanas tehniku. Māris mēģinājis radīt melnbaltu gleznu ar nelieliem akcentiem, un citiem ļoti patikusi.
Iedvesmu smeļas ceļojumos
Dzelzskalns regulāri dodas uz ārzemēm, viņam ļoti patīk ceļot, iedvesmojas no redzētā un atkal glezno. Ļoti patīk Kipra, jo tur ir silts un tiešais lidmašīnas reiss no Latvijas – nav ilgi lidaparātā jāsēž, jo sāp mugura, grūti ilgi nosēdēt uz vietas.
“Kipra ir optimāli vistuvākais, kurp var aizlidot ar tiešo reisu un kur ir arī pieņemamas, zemas cenas. Tur arī, salīdzinot ar Latviju, ir pieejama vide ratiņniekiem, Kiprā pat ir invalīdu rati, ar kuriem varu doties jūrā peldēties. Pie visām ēkām ir speciālas uzbrauktuves, arī promenādes gar jūru. Man ļoti vajag siltumu un sauli, jo sāp visas vietiņas, es Latvijā salstu – te ir arī mitrs klimats, un tāpēc man bieži ir slikts garastāvoklis,” atzīst Māris.
Kiprā viņš arī ļoti daudz fotografē, piemēram, ziedus dažnedažādās krāsās, un pēc uzņemtajiem foto glezno.
“Otra vieta, kur man ļoti patīk būt, ir Tatru kalni. Kad atbraucu mājās, es tos gleznoju. Kalni man ir ļoti liela iedvesma. Daudzviet esmu pabijis. Visskaistāk, manuprāt, ir Dubaijā Apvienotajos Arābu Emirātos, tā ir nākotnes pilsēta, kur katram vismaz vienreiz dzīvē jābūt. Eiropu esmu apceļojis, bet ļoti tālu nelidoju, kaut gan man gribētos aizbraukt arī uz Taizemi vai Austrāliju. Taču tālie pārlidojumi manai mugurai ir par smagu,” saka ceļotājs.
Relaksējas, satiekoties ar cilvēkiem
Ar gleznu pārdošanu ir viļņveidīgi, vienu mēnesi daudz, citu maz, tad atkal pavisam maz. “Uz ārzemēm gleznas sūtu ar Latvijas pasta starpniecību, tāpēc esmu ierobežots izmēros. Izdomājuši limitu, ka viņiem nav ērti vest lielākus darbus. Lielākais formāts, ko varu pa pastu aizsūtīt, ir metrs reiz metrs. DPD un "Omniva" sūtīšanas cena ir ļoti augsta, par to maksā saņēmējs, un neviens negrib daudz maksāt,” teic Māris.
Latvijas robežās pārsvarā visas gleznas viņš pats aizved nākamajiem īpašniekiem, cilvēkiem esot ļoti svarīgi zināt, kas darbu uzgleznojis, satikties, aprunāties – tas taču mājās pie sienas stāvēs daudzus gadus. Šofera pienākumus uzņemas Māra sieva Svetlana, un abi ļoti daudz braukā pa Latviju – līdztekus piegādei tā ir arī iespēja atpūsties un apceļot dzimto zemi.
“Gleznas esmu vedis pat uz Daugavpili. Pārsvarā ap lielajām pilsētām – Jelgavu, Liepāju, Ventspili, arī uz Cēsīm daudz gleznu aizceļojis,” stāsta mākslinieks. “Es esmu priecīgs, ka dāvanai izvēlas manu gleznu, nevis ko citu. Gleznas vidēji maksā 100 līdz 200 eiro, un tā ir Latvijas pirktspēja. Protams, esmu pārdevis arī par 500 eiro un augstāk, bet šī parasti ir summa lielākā jubilejā vai kolēģi pavadot pensijā.”
Un ir ne tikai nauda. Ja klients ir, piemēram, bitenieks, nereti atvedot dāvanā medu, bet kūpinātavas Rubeņu saimniece atbraukusi pēc gleznas un atvedusi vistu. Dāvāti arī rakstaini cimdi un vilnas šalles – lai ziemā silda. Latvija Mārim ir ļoti mīļa, kaut arī viņš ir siltummīlis – ja nepatiktu, tad jau sen dzīvotu dienvidu zemēs.
