Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Radīt retro auto muzeju ar 170 eksponātiem: Orleānu dzimtas ripojošie dārgumi

9vīri
8. janvārī 05:25 2022. gada 8. janvārī 05:25
 
Kārlis
Seržants
| 9vīri
Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem jau otrajā paaudzē – sāka viņa tēvs Oļģerts Orleāns. Ģimene var lepoties ar savu oficiāli 2010. gadā izveidoto Retro auto muzeju, kurā ir pavisam 170 eksponātu, un nu jau ar to nodarbojas arī trešā paaudze.

Viss sākās ar “gludekli”

Antīkos braucamrīkus kolekcionēt sāka tavs tēvs. Vai zini, kā tas īsti sākās? Un vai to turpināt bija tava apzināta izvēle, vai arī nācās to darīt teju vai piespiedu kārtā?

Tēvs armijā dienēja kara lidotājos, kur bija tā sauktais lidmašīnas borta mehāniķis, un viņš tik labi sevi parādīja, ka armijnieki izteica piedāvājumu palikt virsdienestā. Tomēr tēvam ceļā gadījās viens augsta ranga virsnieks no Latvijas, kurš no šā soļa, par laimi, atturēja. Viņš bija teicis: “Cilvēk mīļais, paliekot armijā, tev nebūs ne ģimenes, ne kārtīgas mājas, un ik pēc četriem gadiem tev būs jāmaina dienesta vieta. Tā ka brauc vien labāk uz mājām, uz savu Pūri.” Tēvs tad arī ieklausījās saprāta balsī, nepalika armijā un atgriezās Pūrē. Tolaik te nekā diža nebija, daudzi pārtika no tā, ko paši izaudzēja, un mūsu ģimene tirgoja zemenes. Diezgan ātri piedzima trīs bērni, un tēvam bija nopietni jādomā par ikdienas iztikšanu. Viņam bija labas zināšanas un iemaņas visā, kas saistīts ar tehniku, turklāt tēvs pabeidza Pūres tehnikumu, kas tolaik bija augstā līmenī. Cik zinu, tad viss sākās ar noplīsušu motociklu Iž – tēvs to nopirka, sataisīja un pārdeva ar peļņu; nākamā jau bija automašīna Moskvič, un tā arī aizgāja.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Es biju blakus, visu to redzēju, bet jaunībā tas mani ļoti neinteresēja – mums rados bija tā laika veselības ministrs, tāpēc mamma ļoti gribēja, lai es kļūstu par dakteri. Sanāca gan tā, ka kļuvu par mākslinieku – sāku Pionieru pilī, pēc tam iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā, bet tehnika arī pie sevis vilka, jo regulāri piedalījos sacensībās Zelta mopēds. Mākslas vidusskolā apguvu arī restaurācijas lietas, un īstenībā lielas izvēles arī nebija, jo tēvam vajadzēja palīgu, un arī iesākto vajadzēja turpināt. Tomēr nebija tā, ka bija sevi jāpiespiež, jo tas process riktīgi ievilka – tā veco autiņu pasaule bija interesanta un redzams darba rezultāts deva gandarījumu.

Kas bija šīs kolekcijas pirmais vēsturiskais eksponāts?

Viens no pirmajiem, ko atceros, bija 1922. gada Renault – modelis, kam bija iesauka “gludeklis” specifiskā priekšgala dēļ. Tēvs to atjaunoja no ļoti bēdīga stāvokļa, bet tā mašīna mums pēc tam atnesa diezgan labus ienākumus. Viņš to kādam pārdeva, tas drusku pabrauca, tad auto salūza, un jaunais īpašnieks piedāvāja tēvam to atpirkt. Tēvs salaboja un atkal ar peļņu pārdeva – un tā trīs reizes. Paralēli tā automašīna, esot pie mums, paspēja piedalīties arī vairākās kinofilmās. Tolaik tas bija ļoti labs bizness, jo par auto izmantošanu maksāja simts rubļu dienā,  tēvs pat pusgadu filmējoties nodzīvoja Odesā. Aktieriem tolaik maksāja septiņus rubļus dienā, un sanāca tā, ka Mihails Bojarskis saņēma septiņus rubļus, bet tēvs – 107, jo parasti pats vienmēr brauca pie stūres, un tad viņam maksāja arī kā aktierim.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Nauda tiem laikiem bija liela, taču mājās to atvest bija grūti, jo parasti vakaros notika pamatīga uzdzīvošana – ja tu nepiedalījies, visi uzreiz greizi skatījās. Tēvs uz to tendēts gan nebija, tāpēc izdomāja kombināciju – tolaik Odesā bija čehu Lunaparks, kur varēja nopirkt kristāla traukus. Tos viņš tad pirka un sūtīja uz mājām, bet mēs pārdevām.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Kā tās vecās automašīnas nonāca pie kolekcionāriem?

Pirmajos pēckara gados PSRS ienāca ļoti daudz automašīnu no visām Eiropas valstīm, taču tās varēja ievest tikai augsta ranga virsnieki, un viņi dzīvoja pārsvarā lielajās pilsētās. Kad šādas mašīnas saplīsa, labot tās neviens nemācēja un parasti nobāza kādā šķūnī, līdz uzradās kāds, kurš gribēja nopirkt, un lielu naudu jau par tām neprasīja. Baltijas valstis tad arī kļuva par pirmajiem celmlaužiem šajā jomā, mēs diezgan regulāri braucām, pirkām vai pret kaut ko mainījām. Vēlāk, kad atvērās robežas un informācija kļuva pieejamāka, beidzot varēja par šiem modeļiem uzzināt kaut ko vairāk un saprast, kas īsti tavās rokās ir nonācis. Tagad gan šķūnīšu variants ir beidzies, jo arī Krievijā ir liels antīko automašīnu pieprasījums. Ļoti daudz vērtīgu automašīnu ir aizceļojušas uz ārzemēm.

Vai darījāt visu paši savām rokām, vai tomēr ņēmāt palīgus? Tagad vēl ir palikuši veči, kas no šujmašīnas var uztaisīt mašīnu?

Jo vairāk tu izdari savām rokām, jo mazākas ir restaurācijas izmaksas. Tēvs gandrīz visu darīja pats, jo prata ļoti daudz dažādu darbu, bet, protams, piesaistījām arī citus meistarus – augstas klases frēzētājus, hromētājus vai sēdekļu šuvējus. Ja tev pašam jāapgūst katra profesija, tad process stipri ievelkas. Nav jēgas darīt to, ko kāds cits var izdarīt ātrāk un labāk. Diemžēl labu meistaru kļūst arvien mazāk, jo jaunajiem trūkst praktiskās pieredzes.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Tev vēl ir velosipēdi, motocikli un pat bērnu riteņi. Vai tā kolekcija nekļūst par plašu?

Man vienmēr ir patikusi vācu tehnika, jo tā, salīdzinot ar padomju, bija daudz inovatīvāka. Valdības automašīnās gan bija atrodami atsevišķi Rietumos nosperti risinājumi, taču ne sērijveida mašīnās. Mums bija 1938. gada Maybach ar automātisko ātrumkārbu. Ar to pat aizbraucām līdz Vācijai un tā kārtīgi nodevām pa autobāņiem – vācieši vaļējām mutēm stāvēja. Tad kaut kā nemanot darbnīcā sāka parādīties arī motocikli – kāpēc gan tos nenopirkt un nesakārtot? Tad parādījās arī velosipēdi, sevišķi jau laikā, kad sākām veidot savu muzeju, jo sapratām, ka tie ļoti patīk bērniem.

Automašīnas – kinozvaigznes

Cik filmās tu ar savām automašīnām esi piedalījies?

Diezgan daudz. Pārsvarā par revolūciju un karu. Padomju laikā valsts tādām deva ļoti daudz naudas un filmas taisīja ar plašu vērienu. Vismaz piecās vai sešās filmās Krievijā esmu bijis, tostarp divās, ko uzņēma Ņikita Mihalkovs. Biju gandrīz visās vēsturiskajās latviešu filmās – sākot ar Teātri un beidzot ar Baigu vasaru. Mūsu ģimenes mīļākais autiņš ir baltais BMW no Agrās rūsas – tā mašīna mums bija kā ikdienas braucamais, un salabot to varēju aizvērtām acīm. Tagad gan autiņš vairs nav balts, tagad ir tādā sporta mašīnas sudrabkrāsā – to eksperimentāli uztaisījām paši; pie pelēkas krāsas vienkārši piebērām sudraba pulveri. Tomēr neizskatījās labi, pulveris negribēja jaukties, un rezultāts izskatījās pēc dubļu nošķiestas mašīnas. Tad sapratām, ka krāsa visu laiku vienam ir jāmaisa, un tad viss sanāca! Esam ar šo auto bijuši arī pāris sacīkstēs Vācijā.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Mana sieva Diāna arī ir diezgan daudz filmējusies, jo aktrises parasti ar šādiem veciem autiņiem braukt nemāk, jo tas ir diezgan specifisks pasākums. Pirms pāris gadiem filmēja vienu videoklipu Kuldīgā, un tad pat vienai aktrisei nācās griezt īsākus matus – tā teikt, pieskaņoties dublierim, nevis otrādi.

Arī man bieži vajadzējis braukt pašam situācijās, kad aktieris it kā pats būtu gribējis braukt, taču ātri vien saprot, ka nevarēs. Īpaši grūti tas ir ar vecajiem močiem, kuriem ir lieli motori un pamatīgs uzrāviens. Kad aktierim pāris reižu kājas aiziet pa gaisu, tad apņemšanās ātri vien pāriet.

Tu taču reizēm kaut ko no savas kolekcijas arī pārdod?

Lai varētu attīstīties un uzturēt ģimeni, protams, palaikam nākas no kaut kā šķirties. Tas ir diezgan grūti, jo reizē ar to aiziet daudzas darba stundas un maza daļiņa dzīves. Es cenšos pārdot tad, ja man ir mērķis, ko ar to naudu darīt tālāk. Nevis vienkārši noēst, bet sākt kaut ko jaunu.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Vienu mašīnu no manis gribēja pirkt toreizējais Krievijas premjers Viktors Černomirdins, tomēr beigās nevienojāmies par cenu. Šobrīd aizrautīgākie pircēji ir no Krievijas – bagātajiem tur ir ļoti daudz naudas uzkrājies, un viņi ir gatavi pirkt pilnīgi visu. Kā mans tēvs kādreiz teica – katrai mantai var būt tikai viens veiksmīgs pārdošanas gadījums, un ir jāprot to nepalaist garām. Pārdot ir jāmāk, un šajā ziņā mums ir grūti sacensties ar ārzemēs ilgi praktizējušiem pārdošanas guru. Daudzi no viņiem domā, ka mēs te joprojām esam kaut kādi pāķi un nezinām lietu īsto vērtību. Jāpārdod ir tad, kad nauda nav tā brīža izdzīvošanas jautājums, jo citādi tu kļūsti vājš un centies notirgot par katru cenu. Pircējs to jūt, un tad tu viņa priekšā kļūsti vājš.

Tagad arī ļoti jāuzmanās no tā sauktā bulgāru biznesa. Iedomājies: cilvēks izsaka vēlēšanos nopirkt mašīnu. Jūs vienojaties par cenu, nogādāšanu, viņš tev ieskaita naudu, taču ar mazu niansi – bankā maksājums tiek noformēts kā atsaucams. Tu mašīnu pircējam aizsūti, bet pēc nedēļas viņš tev pasaka – nav tas, ko es gaidīju, savāc savu auto atpakaļ, es naudu jau paņēmu. Mašīna tiešām smuki atnāk mājās, taču jau bez kādam pāris vērtīgām detaļām. Kad prasi, kur ir stūre, tev atbild – stūres taču nemaz nebija! Man pašam tā nav gadījies, bet dažus tādus stāstus zinu.

Kas nosaka mašīnas vērtību – vecums, retums, varbūt slaveni iepriekšējie īpašnieki?

Visi šie faktori. Ja iepriekšējais saimnieks ir bijis kāda slavenība, tas ir liels pluss, bet, protams, svarīga ir kondīcija, oriģinalitātes pakāpe un izplatība. Ļoti daudziem šādu auto pirkšana ir kļuvusi par labu naudas ieguldīšanas veidu, jo to cena visu laiku kāpj – pat daudz ātrāk nekā bankas procenti.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Trešā reiha mantojums

Tev ir arī kādu slavenību pieskārienus baudījuši eksemplāri?

Mums ir mašīna, ar kuru kara laikā pārvietojās Ostlandes (tas bija speciāli izveidotais apgabals, kurā ietilpa Baltijas valstis un daļa Baltkrievijas) SS un policijas vadītājs Frīdrihs Jekelns. Ir arī vairāki Mercedes un Horch modeļi, kas izgatavoti pēc speciāla pasūtījuma tikai dažos eksemplāros. Viens horhs piederēja kara laika Vācijas melnās metalurģijas bosam Bolzāni, un tādi izgatavoti tikai trīs eksemplāros. Tā ir parādes mašīna, un, ņemot vērā, ka Bolzāni resors izgatavoja faktiski visu smago bruņojumu, tad Hitlers pie viņa bija diezgan biežs viesis, un nevar izslēgt, ka tajā arī ir kādreiz sēdējis. Ar otru, slēgto horhu, kara laikā brauca Vācijas finanšu ministrs, pēc tam septiņdesmitajos gados to izmantoja Valmieras cietuma priekšnieks Čurkins. No viņa mēs to arī nopirkām. Pirms gadiem pieciem uz muzeju viens vīrs gados un stādījās priekšā kā Čurkina šoferis. Esot bijis ļoti labs cilvēks, bet ņēmis nelabu galu – kāpjot ziemā autobusā paslīdējis zem aizmugurējā riteņa, un tas pārbraucis pāri.

Pirms gadiem uz muzeju bija atbraucis kāds ļoti pavecs kungs no Vācijas ar gados jaunāku sievu – izstaigāja, visu apskatījās un nākamajā dienā atbrauca viens pats. Sāka man stāstīt tādas detaļas par trīsdesmito gadu Vāciju, ka es pat apjuku. Prasu, no kurienes jūs to zināt. Izrādās, viņa tēvam bijusi nacistu partijas biedra karte ar 10. numuru, un partijas bosi bieži vien pie viņiem mājās arī tikušies.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Mums ir mersedess, kurš piederēja tā laika visas Vācijas dzelzceļa šefam Albertam Hastenmilleram – vēl nedēļu pirms Berlīnes krišanas viņš bija noorganizējis, ka karagūstekņus, no kuriem nepaspēja atbrīvoties, ar vagoniem vienkārši pa apli vizināja pa visas Vācijas teritoriju. Viņu atrada tikai 81 gada vecumā Argentīnā un gribēja tiesāt, bet kungs paspēja nomirt.

Ko esmu sapratis – tu nevari veidot muzeju, ja tu nemīli cilvēkus, un man te ir bijis tik daudz interesantu tikšanos. Pirmspandēmijas laikos ekskursijas nāca bieži, un muzeja uzturēšanā ir iesaistījusies visa mana ģimene.

Kā tagad ir ar oriģinālajām rezerves daļām, jo internetā pasūtīt izvirpot no jauna tagad varot jebko?

Mūsu ģimenē pa šiem sešdesmit gadiem ir uzkrājies ļoti daudz dažādu detaļu, kuras stāv glabātavā un gaida savu stundu. Autentisks ir autentisks, un tas ir arī ļoti labs maiņas materiāls. Detaļas taisa ķīnieši, arī poļi un čehi. Nupat taisīju 124. modeļa mersedesu un nopirku Ķīnā par 14 eiro spārnus no plastmasas. Izskatās kā īsti, taču mašīnai uzlikt tu tos nevari. Nācās vien meklēt oriģinālos. Tagad daudzi pievērsušies restaurēšanai, bet pārsvarā tie ir vidusmēra cilvēkam paceļami projekti – tagad arī daudzas padomju laika automašīnas ir kļuvušas par vēsturiskajiem auto. Detaļas ir viegli pieejamas, un, ja rokas ir īstajā vietā, daudz var izdarīt arī bez padziļinātām speciālajām zināšanām.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Muzejā tev ir arī cepures, brilles formas, visādi dokumenti un pat izkārtnes...

Bieži vien, aizbraucot pirkt kādu auto, izrādās, ka tam līdzi nāk vēl kādas mantas. Protams, ka tās varētu pēc tam pārdot citiem kolekcionāriem, bet kāpēc gan man pašam tās neizmantot muzejā, lai radītu autentisku vidi? Man ir padomju ģenerāļa mundieris, ko uzdāvināja viens kungs no Ukrainas. Ir Viļņas policijas priekšnieka formas tērps. Ir arī vācu armijas karavīra formas tērps, ko es uzšuvu pats sev filmēšanās vajadzībā; apnika, ka vienmēr kaut ko pielasa, un tad aukstumā jāpārģērbjas. Ir bijis, ka braucu, policija aptur un izbrīnā prasa – kur tu, cilvēk, šitādā paskatā dodies?

 Kā tu domā – kad tevis vairs nebūs, vai tavi bērni tavu lietu turpinās vai arī visu izpārdos?

Neviens nav mūžīgs, bet es pie tās mantas neesmu pieaudzis. Nākamā paaudze lai dara, kā grib. Bet ceru, ka viss turpināsies, jo tas tomēr ir dzimtas un ģimenes ieguldījums un arī zināma vērtība Latvijas mērogā. Arī starptautiski esam diezgan labi pazīstami. Kā man reiz viens vīrs teica: “Galvenais ir šo dzīvi vienkārši neizmīzt. Kaut naglu iedzen, bet kaut ko derīgu dzīvē izdari!” Man šie vārdi vienmēr skan ausīs, tā es esmu centies dzīvot un arī bērniem to ieaudzināt.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

Vai tev ir te kāda mašīna, kas maksā miljonu?

Šo jautājumu ekskursiju laikā man uzdod ļoti bieži. Es tādās kategorijās neesmu domājis un rēķinājis, bet, ja šeit parādītos īstais pircējs, kurš meklē savu sapņu mašīnu, tad varbūt arī būtu.

Antīko automašīnu tirgū pirmskara laika automašīnu vienkārši nav. Tie, kam tās pieder, tās nepārdod. Rietumos parasti mēdz notikt tā: vectēvs kādreiz ir nopircis mersedesu, tas pēc laika salūzis un nonācis garāžā. Viņa dēlam nav bijusi iespēja to atjaunot, bet mazdēlam pēc piecdesmit gadiem šāda iespēja ir. Un kāpēc lai viņš pārdotu vectēva automašīnu? Ceru, ka arī mani mazbērni reiz domās tāpat.

Normunds Orleāns ir viens no zināmākajiem Latvijas antīko automašīnu restaurētājiem un kolekcionāriem (Foto: Rojs Maizītis)

 

Citi šobrīd lasa

"Pēdējos gados neesmu saaukstējies, un tas mani biedē!" - Dr. Tereško par tējām un brīnumlīdzekli, kas būtu jālieto katram 2
VIDEO: pasaules rallija čempionātā piedzīvota smaga autoavārija
Sestdien Latvijā konstatēti 4753 jauni Covid-19 gadījumi un saņemtas ziņas par divu saslimušo nāvi 5
Pievienot komentāru