Pieņēmumi, izdomājumi vai skarbā realitāte? "Kā Putins nogalina ārzemēs"

Slepkavības iemesls – Putina intīmā dzīve?

Jūs savā grāmatā esat apkopojis gan publiski pieejamu informāciju, gan ļoti ierobežotas pieejamības mācību līdzekļos atrodamo un balstījies uz savu praktisko pieredzi. Kāda jūsu skatījumā ir Kremļa īstenoto slepkavību jaunāko laiku vēsture?

Daļa ekspertu, kas izlasījuši grāmatu, to sauc par lietišķa rakstura pētījumu, daļa – par fundamentālu pētījumu. Mana darba mērķis bija sistematizēt visus ar slepkavībām saistītos noziegumus ārzemēs, ko paveicis Vladimirs Putins.

Ar Putina nākšanu pie varas Krievijā, kas ir PSRS mantiniece, tika atjaunotas slepkavības aiz robežām, turklāt tas notika vēl laikā, kad viņu 1998. gadā iecēla par Federālā drošības dienesta (FDD) direktoru. Jau tad izveidojās slepena operatīvā grupa, kuras sastāvā bija 12 slepkavas – bijušie FDD nodaļas Vimpel speciālo uzdevumu izpildītāji. Faktiski tie bija FDD darbinieki, kuri nogalināja cilvēkus visā postpadomju telpā.

Ļitviņenko slepkavība, mēģinājums nogalināt Skripaļus, tāpat arī trīs Prāgas vadošas personas 2020. gada pavasarī, kad čehu ierēdņi pieņēma lēmumu demontēt Koņeva pieminekli, Zelimhana Hangošvili slepkavība Vācijā – šādu gadījumu daudz, un liela daļa no tiem ir atklāti.

Taču, kaut gan šīs slepkavības pietiekami detalizēti aprakstītas, tomēr ne reizi nav veikta neviena izpēte par šo noziegumu pastrādāšanu sistēmas ietvaros. Proti, tās netika aplūkotas kā Krievijas varas mehānisma darbības sastāvdaļa. 2020. gada pavasarī nolēmu šo balto plankumu likvidēt – līdz ar to darbs Kā Putins nogalina ārzemēs ir monogrāfisks pētījums.

Tas balstīts uz divām paradigmām. Pirmā – nogalināšanas gadījumi gan Krievijā, gan ārpus tās robežām, tāpat kā nolaupīšanas gadījumi ar cilvēku vardarbīgu nogādāšanu atpakaļ Krievijas teritorijā ir Krievijas Federācijas īstenotās iekšējās un ārējās politikas neatņemama sastāvdaļa. Otra paradigma – visi šie noziegumi ir hibrīdkara sastāvdaļa, ko Putins īsteno pret kolektīvajiem Rietumiem kopš 2014. gada 20. februāra.

Līdzko sākās Krievijas īstenotā Krimas autonomās republikas okupācija, pēc tam arī Ukrainas Donbasa un Luganskas apgabalu okupācija, Krievijas speciālo dienestu organizēto slepkavību skaits gan Ukrainas, gan rietumvalstu teritorijā ievērojami pieauga. Krievijas kaujas aģentu īstenoto nogalināšanas gadījumu skaits Ukrainas teritorijā salīdzinājumā ar laikposmu līdz 2014. gadam pieaudzis vismaz 20 reižu.

Vai Putins pats personīgi dod norādījumus nogalināt? Cik liela loma ir viņa personīgajām antipātijām un emocijām? Ir dzirdētas versijas, ka būtiska nozīme varētu būt Putina seksuālajām nosliecēm...

Piemēram, Aleksandra Ļitviņenko gadījumā kā versija par slepkavības motīvu sākotnēji bieži tika minēts tas, ka viņš 2006. gadā bija pieminējis Putina saistību ar pedofiliju, un dažus mēnešus pēc tam Ļitviņenko tika noindēts ar poloniju 210. Pārbēgušā VDK pulkveža Sergeja Žirnova 2002. gadā klajā nākušajā grāmatā visa 7. nodaļa veltīta tam, lai pierādītu Putina homoseksuālās noslieces, bet Žirnovs dzīvs vēl ir šobaltdien.

Vēl viens piemērs – kad laikraksts Moskovskij korrespondent 2009. gadā pirmais skaļi paziņoja par Putina un Alinas Kabajevas iespējamām attiecībām, tas tika drīz slēgts, bet tā īpašnieku Aleksandru Ļebedevu sagaidīja virkne nepatikšanu, tostarp viņam piederošās bankas nonākšana kritiskā situācijā.

Varu runāt par manā rīcībā esošo informāciju attiecībā uz Vladimira Putina seksuālajām izvēlēm. Arī es pāris gadus strādāju šajā sistēmā, biju tās sastāvdaļa un visai tuvs Putinam, lai arī ar viņu tikos trīs reizes – turklāt nevis pēc protokola, bet – kā mēdz sacīt – sanāca. Putins mani nav iecēlis nekādos amatos. Informācija, kas nākusi no vecākiem kolēģiem un citiem avotiem, ļauj izdarīt secinājumu, ka Putins ir seksuāli pietiekami aktīvs.

Tas, ka viņam seši bērni, ir absolūti patiesa informācija. To, ka viņš būtu pedofils vai gejs, es nevaru ne apstiprināt, ne noliegt. Man šādi fakti vispār nav zināmi, bet kā versija tā man šķiet maz ticama.

Vienlaikus jāatzīmē, ka Putinam piemita – nezinu, kā tagad – viena vājība: viņam patika valdonīgas, spēcīgas sievietes un lomu spēles. Viņam bijis diezgan interesants piedzīvojums, kad viņš ar savu paziņu starpniecību iepazinies ar kādu sportisti, uzaicinājis viņu pie sevis un piedāvājis īpatnēju sesiju. Iespējams, šī meitene patiesi nodarbojās ar tuvcīņām. Es izprotu Putina iekšējās izjūtas – viņam patīk spēka demonstrēšana, viņam patīk uzvarēt un tas, ka viņu uzvar.

Meitenei Federālā apsardzes dienesta (FAD) darbinieki izskaidroja, ka par šo gadījumu nekādā ziņā nedrīkst runāt, tomēr viņa izpļāpājās. Apmēram pēc pusgada tas kļuva zināms, jo jebkurš cilvēks, kurš komunicējis ar Putinu, kļūst par FAD operatīvās izmeklēšanas darbību objektu – viņa telefonu noklausās, tiek veikta viņa novērošana. Viņa vienkārši izpļāpājās draudzenei, un FAD darbinieki meiteni uzaicināja uz kafiju un pieklājīgā formā pateica – lai turpmāk nekas tamlīdzīgs nenotiktu, piezvaniet draudzenei un pasakiet viņai, ka nekā tāda nav bijis un jūs tikai pajokojāt. Viņa visu tā arī izdarīja, piezvanīja draudzenei, bet meitenes turpmākais liktenis nav zināms...

Pasaule pazīst galvenokārt Krievijas prezidenta televizora variantu: aukstasinīgu, pārliecinātu cilvēku, kurš zina atbildi teju uz jebkuru praktiskas dabas jautājumu. Vai nogalināmo izvēlē pastāv kāds dzelžains algoritms, un kas Putina jūtas spēj aizskart visvairāk?

Likvidējamo sarakstos ļoti bieži iekļūst cilvēki, kuriem ir maz sakara ar to, ko viņiem inkriminē. Pamatojums ir absolūti izdomāts, bet pēc tam jau Putins pieņem lēmumu, vienkārši ieslēdz zaļo gaismu. Viņš pat necenšas noskaidrot lietas būtību – tik ļoti pēdējā laikā uzticas saviem dienestiem.

Krievijas Nacionālās drošības padomē notiek dažādas operatīvās apspriedes, tostarp slepenās. Ar valsts drošību saistīto dienestu darbinieki raksta ziņojumus, kuros viss tiek norādīts. Vadītāji uzstājas Nacionālās drošības padomes slēgtajās sēdēs. Un jau pēc tam viņi var, piemēram, savos papīros ierakstīt par kādu cilvēku, kurš dzīvo ārzemēs vai Krievijā: “Mēs rekomendējam īstenot asos čekistu pasākumus.” Ar to jāsaprot nogalināšana.

Visa šī informācija uzkrājas Krievijas Nacionālās drošības padomes aparātā, tiek gatavoti dokumenti, proti, likvidējamo saraksti. Tie tiek aizpildīti Nacionālās drošības padomes aparātā, pēc tam Nikolajs Patruševs kā Nacionālās drošības padomes sekretārs ar šiem sarakstiem vēršas pie Putina un saka - tādi un tādi uzvārdi, viņi jālikvidē. Tiek paskaidrots, kāpēc.

Piemēram, cilvēks izpļāpājis kādus noslēpumus. Vai arī, piemēram, kāds jālikvidē tāpat kā Skripaļs, jo viņš ir nodevējs, kurš devis zvērestu Padomju Savienībai, bet pēc tam darbojies britu izlūkdienesta labā. Lai nevienam vairs neienāktu prātā tā rīkoties, vajag likvidēt.

Nogalināt, lai iebiedētu

Skripaļa gadījumā saskatāma zināma loģika, savukārt par Aleksandra Ļitviņenko nāvi gadu gaitā parādījušās astoņas diezgan pamatotas versijas...

Kāpēc likvidēja Aleksandru Ļitviņenko? Uzskatu, izšķiroša nozīme bija tam, ka viņš Putinu nosauca par pedofilu. Kad Ļitviņenko norādīja uz korupciju, pat uz noziegumiem FDD iekšienē, tam vienkārši varēja nepievērst uzmanību: “Nu, runā un runā...”

Cits piemērs – Zelimhans Hangošvili. Šis gruzīnu komandieris sākotnēji karoja par Ičkērijas Čečenu republikas neatkarību, pēc tam cīnījās par Gruziju. Te gribu atsaukties uz vienu Rovnas pilsētas tiesas lēmumu, kad tika tiesāts kāds FDD aģents. Kad viņam jautāja, kādi bijuši viņa motīvi organizēt ukraiņu pretterorisma operācijas kaujinieku nogalināšanu, sekoja atbilde: šī ir atriebība no Krievijas puses, lai pēc tam ukraiņu karavīri labi padomātu, iekams cīnīties pret Krieviju Doņeckas un Luganskas apgabalos, kā tā ir arī atriebība vismaz galvenajiem komandieriem, kuri karojuši arī Gruzijas vai Ičkērijas Čečenu republikas Ičkērijas pusē. Lūk, šādi motīvi. Atkārtošu – likvidējamo sarakstos var iekļūt jebkurš.

Tātad daļa slepkavību tiek veiktas demonstratīvi, lai tās tiktu pamanītas un raisītu rezonansi. Taču droši vien ir arī ne tik demonstratīvas slepkavības. Piemēram, no amerikāņu preses iespējams uzzināt, ka Lielbritānijā mīklainos apstākļos no dzīves atvadījušies 14 cilvēki, kas pametuši Krieviju un protestējuši pret tās varu.

Te jārunā par Putina un viņa apkārtnes psiholoģisko dabu. Jā, viņi reizēm nogalina rupji, un to pēc tam iespējams pamanīt. Taču tas nepieciešams, lai viņi iebiedētu kādu konkrētu auditoriju, piemēram, tā dēvētās krievu opozīcijas vai Rietumu varas pārstāvjus. Tas – no vienas puses. No otras – viņi pēc tam plātās un cenšas ar mājieniem dzēlīgi pateikt: pamēģiniet pierādīt, ka slepkavību esam organizējuši mēs!

Lai saprastu, kur šeit būtība, atgādināšu Putina teikto Tiešās līnijas laikā. Kad viņam korespondents uzdeva jautājumu, kāpēc FDD darbinieki izsekojuši Alekseju Navaļniju un vai viņi iesaistīti nogalināšanas mēģinājumā ar kaujas vielu Novichok, Putins atbildēja – jā, FDD darbinieki patiešām novēroja viņu. Putins to nenoliedza, pats preses konferencē atzīstot, ka pretizlūkošana izsekojusi opozīcijas līderi.

Varu apstiprināt, ka vienam no pretizlūkošanas štatu saraksta cilvēkiem noīrēja dzīvokli un viņš dzīvoja teju blakus Navaļnijam ilgu laiku. Tas bija FDD 1. – pretizlūkošanas – nodaļas operatīvais darbinieks. Viņš izsekoja pastāvīgi, jo Putinam bija aizdomas, ka Navaļnijam ir darīšanas ar Rietumu izlūkdienestiem un viņš darbojas to labā.

Putins vēl teica – ja būtu gribējuši noindēt, novestu lietu līdz galam. Saprotiet, cik milzīgs mājiens šajā frāzē! Lai arī viņš to pateica it kā ar humoru. Patiesībā viņš nodemonstrēja savu dabīgo psiholoģisko būtību. Putins deva mājienu, ka tas ir viņa roku darbs: jā, operācija izgāzusies – tā es saprotu viņa izrunāto frāzi –, un tomēr pamēģiniet juridiski pierādīt, ka tas biju es.

Jūsu grāmatā aprakstīts arī mehānisms, kas likvidējamo sarakstā – neapejot Putinu – ļauj iekļaut nepatiesi apsūdzētās personas. Teiksim, lielā biznesa cilvēki izskatīšanai Nacionālajā drošības padomē var piegādāt mapīti, kuras saturs ļauj izrēķināties ar konkurentiem. Līdz ar to iespējama pat tīri personisku rēķinu kārtošana...

Šajā sakarā gribu pieminēt Ņikitas Isajeva nāvi Tambovā 2019. gadā – par Putina upuri kļuva krievu politiķis, lai arī viņš nepavisam nebija opozīcijas pārstāvis. Viņu nogalināja FDD indētāju brigāde. Kā Isajevs nokļuva sarakstā? Elementāri. Viņš satikās ar partijas Taisnīgā Krievija vadītāja Sergeja Mironova mīļāko. Mironovs, no vienas puses, kļuva greizsirdīgs uz Isajevu, no otras – viņš ļoti nobijās, ka Ņikita nākotnē viņu varētu apsteigt skrējienā pa karjeras kāpnēm.

Mironovs palūdza sava paziņas – Ārējā izlūkošanas dienesta ģenerāļa– palīdzību. Abi izdomāja, ka ģenerālis savā ziņojumā iekļaus apzināti nepatiesu informāciju – ka Isajevam bijuši kontakti ar ārzemju drošības dienestu pārstāvjiem. Un, kad ģenerālis nodeva savu ziņojumu Nariškinam, Nariškins šo informāciju darīja zināmu Nacionālās drošības padomes slēgtajā sēdē, iekļāva Isajeva vārdu likvidējamo sarakstā, un Putins deva zaļo gaismu Isajevu nogalināt. Lūk, pēc kādas kombinācijas tika likvidēts krievu politiķis Ņikita Isajevs.

Šādu gadījumu ir diezgan daudz pašā Krievijas teritorijā – kaut vai Ārkārtas situāciju ministrijas vadītājs Jevgeņijs Ziničevs, kurš saskaņā ar oficiālo versiju gāja bojā nelaimes gadījumā. Arī viņš tika nogalināts iekšējo intrigu dēļ.

Slepkavības, kas tiek veiktas uz izdomājumu pamata, notiek pat tad, ja kāds vienkārši pretendē uz noteiktu amatu, vai kad notiek biznesa sfēru pārdale, teiksim, starp krievu oligarhiem Rietumos. Tie, kas pietiekami labi pārzina Putina sistēmu un kontaktē ar drošības dienestu darbiniekiem, var vienkārši vienoties ar Ārējā izlūkošanas dienesta darbiniekiem ārzemēs, lai attiecīgais cilvēks tiktu iekļauts likvidējamo sarakstos.

Kremļa nāvējošās intrigas

No jūsu grāmatas var noprast, ka starp senajiem draugiem Putinu un Patruševu pastāv ļoti cieša saikne. Savukārt blogosfērā nereti atrodami spriedumi: “Lūk, to un to Patruševs izdarījis, lai kaitētu Putinam.” Starp citu, vai arī jūsu tikko pieminētā Ziničeva nāve nevarētu būt posms sāncensībā starp Putinu un Patruševu – jo Ziničevam prognozēja vismaz FDD direktora krēslu?

Ziničevs pats par sevi Putinam neradīja nekādus draudus. Viņš bija personīgais apsargs, izpildītājs. Teiksim tā – viņš bija ļoti aprobežots cilvēks, uzticīgs Putinam, lojāls sistēmai. Viņš kļuva par sazvērestības upuri sistēmas klanu cīņā par pēctecību. Autoritārās sistēmās izšķiroša nozīme ir zempaklāja cīņai dažādu ietekmes grupu starpā par pēctecību.

Ziničevs bija tā sauktā Šoigu apakšklana cilvēks. Putins simpatizē Sergejam Šoigu. No vienas puses, Šoigu ir uzticīgs Putinam, viņš gatavs bez ierunām izpildīt jebkuru Putina pavēli un ir simtprocentīgi lojāls Krievijas prezidentam. No otras puses, Putinu “velk” pie Šoigu. Tomēr praktiski visa Putina apkārtne kategoriski iestājas pret to, ka Šoigu tiktu aplūkots kā iespējamais Putina pēctecis. Lielākā daļa Putina apkārtnes – gan Patruševs, gan Bortņikovs, gan citi tuvi cilvēki – nevēlas, lai Šoigu kļūtu par Putina pēcnācēju.

Vienīgais variants, kas patlaban Kremlī tiek aplūkots, – padarīt par Vladimira Putina pēcnācēju viņa meitu Jekaterinu Tihonovu. Viņa ir ļoti ambicioza sieviete – gluži kā tīģeriene visu plosa savā ceļā, ļoti līdzinās tēvam. Viņa ir šāda veida karjeriste. Ne velti 2018. gadā tā sauktajās Krievijas prezidenta vēlēšanās redzējām Ksenijas Sobčakas līdzdalību. Iemesls – lai paskatītos, kā Krievijas sabiedrība reaģēs uz iespējamību, ka par prezidentu varētu kļūt sieviete.

Vai Tihonova līdz ar to nav nokļuvusi lielās briesmās?

Kur slēptos šī bīstamība? Viņu taču apsargā Federālais apsardzes dienests, viņu aizsargā Krievijas valsts.

Pēdējo divu gadu laikā Federālā apsardzes dienesta struktūrā arī fiksēti pieci vai seši neparasti nāves gadījumi, turklāt šobrīd norisinās iespaidīgas pārmaiņas personāla sastāvā...

Patiesībā tā informācija, ko mēs saņemam par slepkavībām gan ārzemēs, gan Krievijā no dažādiem avotiem, ir ļoti nepilnīga. Slepkavību gadījumu skaits ir vismaz desmit reižu lielāks, nekā mums zināms.

Vienkārši šie nāves gadījumi tiek norakstīti vai nu uz nelaimes gadījumiem, vai sirds nepietiekamību. Tāpēc vienmēr jebkura FAD, FDD darbinieka vai vērā ņemama politiķa nāve gan Krievijā, gan ārpus tās robežām, ja attiecīgais cilvēks ir relatīvi jauns un vesels un līdz tam nav slimojis ar kādām hroniskām slimībām, raisa aizdomas par to, ka tas varētu būt Putina roku darbs.

Jā, nogalina arī FAD iekšienē. Pietiek ar to, ka uz FAD darbinieku kritīs aizdomas par nelojalitāti vai viņu sāks turēt aizdomās par iespējamiem kontaktiem ar Rietumu specdienestu pārstāvjiem. Tieši Rietumu. Lai cik dīvaini, piemēram, ar ķīniešu vai vjetnamiešu specdienestu cilvēkiem viņi var komunicēt. Vai ar japāņu – nezinu.

Negribas ticēt, ka Patruševa un Putina savstarpējās attiecībās absolūti nav berzes un dzirksteļu. Tāpat droši vien pastāv dažādu Kremļa torņu sāncensība, tāpēc rodas jautājums – kāda ir galvenā tektoniskā plaisa dažādu grupējumu starpā, kas, piemēram, Latviju varētu uztraukt visvairāk?

Balstoties uz šobrīd manā rīcībā esošo informāciju, Patruševa un Putina attiecības raksturo pilnīga savstarpēja sapratne. Gribu izskaidrot vienu aspektu, kurā vērojamas atšķirības starp Putinu un Patruševu.

Pirmkārt, jāņem vērā, ka Patruševs ir tiešs Putina padotais. Patruševa kā Nacionālās drošības padomes sekretāra pilnvaras ir tieši tādas, kādas būtu Krievijas viceprezidentam. Lai arī Krievijā neeksistē viceprezidenta amats, Patruševs tieši tādu ieņem, jo viņš līdzdarbojas valsts ārpolitikas vadīšanā. Atšķirību parādīšanās iespējama vienīgi tādā ziņā, ka Patruševs ir neformāls tā dēvētās nosacītās Federālā apsardzes dienesta “nikno” partijas vadītājs.

Krievijas militāro, zinātnisko un politisko isteblišmentu es iedalu divās kategorijās: “niknie” un “pragmatiķi”. “Niknie” saka – mēs bombardēsim Kijevu, mūsu MiGi nosēdīsies Rīgā, mēs ieņemsim Varšavu, visu Ukrainu, visu sabombardēsim, visus nošausim un iznīcināsim.

“Pragmatiķi” nav tie, kas iestātos par demokrātiju vai pārstāvētu kādas eiropeiskās, vispārcilvēciskās vērtības, kas vērstos pret karu ar Ukrainu, pret pretdarbību rietumvalstīm. “Pragmatiķi” saka – lūk, mēs arī esam par ofensīvu pret Ukrainu, taču kāpēc karot, ja šo valsti varam iznīcināt ātrāk ar aģentūras palīdzību. Kāpēc mums vajadzīgs tiešs militārs konflikts, ja varam nomainīt valsts vadību ar aģentūras palīdzību; vajag vienīgi nedaudz naudas piesviest, propagandu pastiprināt, izveidosim vēl kādus marginālus politiskos spēkus un ar mīkstās varas palīdzību sasniegsim savus mērķus.

Tāpēc norisinās strīdi starp “niknajiem” un “pragmatiķiem”. Tie skaidri redzami – ieskaitot zinātniskos darbus, Valdaja diskusiju klubu. Tomēr punktu diskusijā starp “niknajiem” un “pragmatiķiem” pieliek Putins. Kāds variants – “nikno” vai “pragmatiķu” nosacīto partiju puses piedāvātais – tiks izvēlēts, atkarīgs tikai un vienīgi no Putina.

Par “nikno” neformālo līderi kļuvis Patruševs, savukārt “pragmatiķiem” sava līdera nav, lai arī Putins viņos ieklausās un bieži izvēlas “pragmatiķu” pozīciju. Tāpēc bieži var rasties priekšstats, ka starp Putinu un Patruševu pastāv domstarpības, patiesībā tas tā nav – Patruševu Putins pilnīgi apmierina.

Ir kādi mazāk pazīstami ārzemēs nogalināti Krievijas pilsoņi, kuru bojāeja ļautu spilgtāk izgaismot citus notikumus vai apliecināt kādas tendences?

Grāmatas rakstot, īpaši neaizrāvos ar konkrētu gadījumu meklēšanu. Viens no piemēriem, kas būtu atbilde uz jūsu jautājumu, ir slepkavība, kas notika 2006. gada 30. oktobrī Londonā ar radioaktīvā tallija palīdzību. Runa ir par Igoru Ponomarjovu, Starptautiskās jūrniecības organizācijas komitejas priekšsēdētāju un Krievijas pārstāvi šajā institūcijā.

Indētājam bija tiešs sakars ar Krievijas militārās izlūkošanas dienestu, kas toreiz vēl saucās Galvenā izlūkošanas pārvalde; šis cilvēks tobrīd oficiāli strādāja Krievijas vēstniecībā Lielbritānijā. Tallijs tika pievienots tējai; Igors izdzēra divas krūzītes, un katrā bija nāvējoša deva. Nāve iestājās operas teātrī, un tika vērtēta kā sirds nepietiekamības sekas.

Lēmums par Ponomarjova likvidāciju tika pieņemts, pamatojoties uz signāliem, ka viņa rīcībā ir informācija par narkotisko vielu transportēšanu pa jūras ceļiem no Āzijas un Dienvidamerikas uz Krieviju tālākam tranzītam uz Eiropu un ka viņš gatavojas šo informāciju nodot Aleksandram Ļitviņenko. Abiem bija jātiekas 1. novembrī. Šā iemesla dēļ Ponomarjovu nogalināja ar citu kaujas vielu – radioaktīvo talliju –, jo šajā pašā laikā Ļitviņenko tika nonāvēts ar poloniju 210. Ja atklātos, ka arī Ponomarjovs nogalināts ar poloniju, acumirklī aizdomas kristu uz Krievijas drošības dienestiem.