Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Radiobalss Sanda Dejus. (Foto: Toms Norde)

 

Valdzinošā radio dīva Sanda Dejus par domāšanu ārpus kastes, improvizāciju, Madonu un naktsklubiem

9vīri
1. janvārī 09:10 2022. gada 1. janvārī 09:10
  9vīri
Uzmundrinoša balss un dzirkstījoša koķetērija rīta agrumā? Bez improvizācijas iemaņām ne vienmēr piepildāms uzdevums. Taču Sandai Dejus tā nav problēma. Viņa ausīm dzirdami jūtas kā haizivs okeānā, un acīmredzami tas pierādās arī improvizācijas teātra "Spiediens" skatuviskajos ceļojumos. Sanda domā ārpus kastes, bet nedomā, ka tāpēc vienmēr jāizmet sevi no komforta zonas. Tās obligāti nav viena otru izslēdzošas parādības, un viņa pati tam ir spilgts piemērs.

Kurš putniņš agri ceļas...

Man kaut kā neliekas normāli, ka cilvēks no izklaides sfēras piecas dienas nedēļā ceļas... cikos tad īsti?

Sešos.

Un piecas dienas nedēļā nevar baudīt dzīvi ilgāk par cikiem – deviņiem vakarā?

Jā, taisnība, mēs visa ģimene ejam gulēt deviņos. Vīrs ir uzprogrammējis, ka 20.30 izslēdzas televizors, lai ko arī mēs būtu iesākuši skatīties – meita kādu multeni vai es kādu "Balss maskā" vai "X faktoru". Visgrūtāk tas ir vasarā, kad tu redzi, ka pilsēta vēl spīd saules staros un visi ārā ballējas. Bet tu apzinies, ka vakars ir jāupurē, lai rīts darbā būtu veiksmīgs. Taču es vienmēr esmu bijusi riktīgākais cīrulis. Par mani pat augstskolā kojās draudzenes smējās, kad es gāju agri gulēt pat tad, ja ballīte notika mūsu istabiņā.

Nu, labi, bet tajā pašā laikā pasākumu vadīšana un improvizācijas teātris ne pārāk asociējas ar agru gulētiešanu...

Jā, lūk, tas jau ir darbs! Tās jau ir grūtības, ko nākas pieciest un visu apvienot, bet tas atkal ir interesanti un dinamiski. Tad manas labākās draudzenes ir diendusas. Es nesūdzos. Vēl esmu tajā vecumā, kad to visu var pacelt. Ja ar vecumu kļūs grūtāk, sākšu izvēlēties, ko atmest. Vienmēr jau jāpatur prātā – cik tad ilgi būsi roze? Vienubrīd tevi varbūt vairs nevajadzēs ne radio, ne pasākumu industrijai...

Primāri tas laikam tomēr saistīts ar cilvēka iekšējo skaistumu, vai ne tā?

Noteikti! Jāprotas būt laikam līdzi ejošai. Varu tikai zīlēt, ko man gribētos darīt nākotnē.

Vai tad tu jau nedari to, ko tev gribas?

Pavisam noteikti. Ir pat reizes, kad domāju – ja kosmoss tev ir lēmis aiziet, tad pirms tam tas piepilda tavus sapņus. Man reizēm sirds nodreb, kad kārtējo reizi dzīvē tiek dota kāda lieliska iespēja. Tad vienmēr iedomājos – kur tad tik skaisti! Vai nākamais nenāks kaut kas slikts?

Tpu, tpu, tpu. Šajā laikā vispār šādi nevar runāt!

Nu, protams, protams! Taču tādas apjausmas nāk. Kaut vai šīs pašas intervijas sakarā. Bija lieliska fotosesija. Tas bija tik neparasts piedzīvojums! Iedomājies, viena meistarīte strādā pie tava izskata. Apčubina – mati, seja... Kāds ir parūpējies par fantastisku apģērbu, fotogrāfs dara visu, lai tu tajā kadrā forši izskatītos. Pēc tam žurnāls vēl grib tās bildes parādīt citiem. Tas ir tik fantastiski!

Izklausās, ka tu tver dzīvi pēc pilnas programmas. No katra fakta izcel skaistāko.

Tas viss arī ir skaisti, kas ar mani notiek! Es tiešām priecājos par dzīvi. Mēdzu atkāpties no ikdienas rutīnas un paskatīties no malas. O, vari ar Intaru Busuli parunāties un iedzert kafiju pirms intervijas. Satikties, nofotografēties, un tas ir tavs darbs! Fantastiski!

Spēja improvizēt dzīvē noteikti nāk no improvizācijas teātra iemaņām...

Tur īsti nevar saprast, kas ir cēlonis un kas ir sekas. Improvizāciju, man liekas, tomēr var darīt tikai tāds cilvēks, kuram tāda jau piemīt. Kuram nav tā čakra aizvērta vai kurš ir gatavs to paraut vaļā. Es ar improvizāciju nodarbojos jau 19 gadus, līdz ar to vairs nevaru pateikt, kurā brīdī tas veidoja mani kā cilvēku un kurā brīdī man sāka padoties improvizācija, jo turpināju pieaugt. Man tā šķiet jau ikdienišķa, kas ir integrēta visā, ko daru. Tas ir tāds pamatu pamats.

Radiobalss Sanda Dejus. (Foto: Toms Norde)

Tu esi zināma ne tikai kā "Radio SWH" rīta programmas vadītāja, bet arī kā improvizācijas teātra "Spiediens" dalībniece. Taču, pieminot tos 19 gadus, acīmredzot tēmē uz pirmsākumiem, kas bija improvizācijas teātrī "Tinte" Madonā?

Jā, precīzi! Tiešām zini Madonas "Tinti"?

Nu, ne gluži, vienkārši pagatavojos intervijai...

Cik mīļi! Nuja, sāku jau bērnībā kopā ar jauniešiem, tā arī viss gājis uz priekšu. "Spiediena" dalībnieki man ir kļuvuši par dzīvē ļoti svarīgiem cilvēkiem. Ar viņiem kopā sāku ielūkoties Rīgas šovu pasaulē.

Improvizācija nav tikai humors, taču tā laikam ir ļoti liela un svarīga daļa. Ja esi ļoti nūģīgs, tad īsti tajā žanrā nav ko darīt, vai ne?

Jāskatās, par kādu improvizāciju runājam. Latvijā, jā, esam pieraduši, ka improvizācijas teātris ir vairāk tāds hi-hī, ha-hā, ko studenti veic pagrabos, bet pasaulē ir arī cita līmeņa improvizācija, kam obligāti nav jābūt tendētai tikai uz sasmīdināšanu. To mēdz izspēlēt arī drāmās. Bet pie mums tas, ja nav smieklīgi, drīzāk ir attaisnojums tam, ka vienkārši nesanāca smieklīgi.

Veiksmīgais uzvārds

Un šīs skatuviskās iemaņas tu esi pārnesusi uz radio, jo, paklausoties rīta šovu "Radio SWH", brīžiem rodas sajūta, ka tik tiešām dzirdi radio improvizācijas teātri.

Nu, es ceru, ka tas nav tagad domāts negatīvi...

Tieši otrādi!

Jo zini, Latvijā bieži improvizācijas teātri uztver kā tādu amatierteātri. Es, protams, pieļauju, ka to nevar salīdzināt ar augsto mākslu, bet tajā pašā laikā tas nav nemaz tik vienkārši. Ja dramatiskā teātra aktieri prot improvizēt, tas tiek uzskatīts par pamatīgu plusu. Ne visi to var. Un rīta šovā tāda sajūta rodas tāpēc, ka abi ar Kasparu Breidaku esam improvizatori ar gana lielu stāžu. Skaidrs, ka saturs ir vairāk vai mazāk improvizēts.

Radiobalss Sanda Dejus. (Foto: Toms Norde)

Vairāk. Pārsvarā.

Esi precīzi novērojis.

Radio rīta programma pēc būtības gan nav domāta dramatiski nopietna?

Protams, paši gribam, lai tas ir tā brīvi un smieklīgi. Reizēm sanāk. Nav gan pašmērķis būt nemitīgi smieklīgiem, jo runājam arī par filozofiskām, pašus interesējošām tēmām.

Lielie dižgari arī centušies caur jokiem pateikt kaut ko svarīgu... Arī radio tavā dzīvē ir gana sen. Sāki šajā jomā darboties, vēl studējot Valmierā?

Tas bija "Radio Valmiera", kas bija tikko sācis strādāt. Jau tur sāku ar rīta programmu vadīšanu. Pēc tam Rīgā strādāju "Spin FM", tad "Radio SWH Kurzeme" un nu jau "Radio SWH".

Iepriekšējās radiostacijās tevi, starp citu, zināja kā Sandu Aleknaviču. Vienmēr esmu sajūsminājies par vārdu salikumu Sanda Dejus, jo tas izklausās pēc lieliska skatuves vārda. It īpaši cilvēkam, kurš arī vada pasākumus – un tagad būs ballīte, dejas…

Jā, man ir reāli paveicies. Kamēr biju Aleknaviča, tas neparādījās nevienā radio džinglā. Starp citu, sāku papētīt un secināju, ka vismaz Liepājas pusē un Lietuvā ir diezgan daudz Dejus.

Taču tad, kad tev tika piešķirts gods tepat Rīgā vadīt raidījumus radiostacijā "Radio SWH Kurzeme", tev ar Kurzemi patiesībā nekāda sakara nebija?

Nebija, nebija. Mana sirds vieta ir Madona. Bet Jānis Šipkēvics man uz to atbildēja – tu neesi no Madonas, tu esi no "SWH"! Tajā laikā tieši par Latvijas prezidentu kļuva Vējonis. Nodomāju, ja jau madonietis var vadīt valsti, kāpēc lai es nevadītu programmas "Radio SWH Kurzeme"?

Radiobalss Sanda Dejus. (Foto: Toms Norde)

Foto uz miskastes

Vēl viens tavs pīlārs ir televīzija. Kā tu nonāci tur? Vispār patīk tas darbs?

Man patīk. Patīk tāpēc, ka tas rada izmaiņas manā ikdienā, jo man ir ārkārtīgi grūti tikt galā ar rutīnu. Es pat mājupceļu mēdzu pamainīt, lai tas nesāktu riebties. Televīzija manā dzīvē ienāca kā tāds sapnis, ko jau biju nolikusi malā. Taču tad tā uzradās pati. Līdzīgi mēdz būt ar vīriešiem. Tu vari viņam dzīties pakaļ, mīlēt, gribēt par katru cenu, bet tad vienā brīdi saprast – ai, sūdu, lai iet, paliek, kur paliek. Tad atsāc dzīvot savu dzīvi, esi jau citās laimīgās attiecībās, un tad viņš pēkšņi uzrodas! Pie sevis nodomā – kur tu, mīļais, biji pirms tam? Tā manā dzīvē ir ar daudz ko. Arī ar pazudušām nagu šķērītēm. Kad esmu nopirkusi jaunas, uzrodas vecās. Un arī ar darbiņiem, ko esmu gribējusi.

Precizēsim, ka biji sieviešu televīzijā, STV, tagad esi LTV.

Jā, bija dāmu sarunas STV, tagad aktuāls ir projekts "Ko tu proti, Latvija? LTV.

Man jau liekas, ka televīzija tev piestāv. Tā apvieno vairākas īpašības, kas tev visnotaļ piemīt, – spēju improvizēt, raiti runāt, labi izskatīties… Tas nav nemaz tik vienkārši, kā daudzi varbūt domā.

Paldies! Un nav gan. Mans pluss ir tas, ka nebaidos no kamerām un prožektoriem. Man nav bail izskatīties arī smieklīgi vai kaut kādā veidā nepareizi. Savos izpausmes veidos esmu bijusi tik dažāda, ka vairs nav kauns būt kādā citā veidolā, nekā varbūt kāds mani ir redzējis pirms tam. Te es esmu šķiratlona trenere, te mājsaimniece, te sievišķīga dāmīte, te kaut kāda vellata. Esmu kā tāds emulators, kas var izslīdēt starp pirkstiem.

Kas bija pirmais, ko minēji? Šķiratlons?

Tas ir "Zaļajam punktam". Tur es esmu tāda kā trenere, kas māca cilvēkus šķirot atkritumus. Tas vienkārši ir viens tāds projekts. Varbūt tāpēc likos tev mazliet atpazīstama, ka uz miskastes mašīnām ir mana fotogrāfija. (Smejas.) Šis patiesībā ir joks, ar ko mēdzu sākt kādus pasākumus kā to vadītāja.

Radiobalss Sanda Dejus. (Foto: Toms Norde)

Bet vispār jau labi – atkritumus tiešām vajag šķirot. Ko tu vēl gribētu dzīvē darīt, lai tomēr nepiezagtos briesmīgā rutīna?

Kopš bērnības esmu gribējusi būt aktrise. Arī tam esmu atmetusi ar roku. Esmu aktrise visos savos citos darbiņos. Taču reāli gribētu pamēģināt kaut ko darīt uz drāmas teātra skatuves. Vispār labprāt pastrādātu teātrī. Varētu arī būt kāda režisora asistente, taisīt kafiju un paskatīties, kā top izrāde.

Sveiciens režisoriem, kuri šo lasa! Taču studēji tu sabiedriskās attiecības. Vēlējies strādāt – kur? Kādā pašvaldībā par PR speciālisti?

Primāri gribēju mācīties tā, lai nav matemātikas. Tā bija mana galvenā vājā vieta. Un vēl vienkārši nobijos no iestājeksāmeniem aktieros. Mans klasesbiedrs Gints Andžāns teica – braucam! Es teicu, ka iešu tikai tad, ja nekur citur netikšu... Taču arī sabiedriskās attiecības šķita laba izvēle. Iedomājos sevi drīzāk kādā premjera kancelejā vai tamlīdzīgi.

Lielāku rutīnu laikam grūti iedomāties...

Ai, nu neatceros taču, ko es tur īsti biju izdomājusi. Latvijā vispār joprojām ir tas akadēmiskās izglītības kults, ka galvenais ir dabūt kaut kādu grādu. Tad nu daudzi joprojām spiež savus bērnus mācīties kaut ko tādu, kas viņus vispār neinteresē un nav vajadzīgs. Ar to savu papīrīti arī nevienu darbu līdz šim neesmu dabūjusi. Taču pieredze augstskolā bija brīnišķīga. Tur paplašināju savas radošuma robežas un paberzējos ar līdzīgiem cilvēkiem, kas vienmēr ir noderīgi.

No sevis jau neaizbēgsi. Ir diezgan skaidrs, ka aktiermāksla tev piemīt organiski. Lasīju, ka jau divos gados uzkāpi uz krēsla un tēloji Ļeņinu...

Āāā, esmu augusi ļoti artistiski noskaņotā ģimenē. Neliela bērnu apsmiešana bija pilnīgi pieļaujama. (Smejas.) Par to parūpējās krusttēvs, kurš bija vēl gana jauns, kad es piedzimu viņa māsai. Viņš solīja dot man naudu, ja es apklusīšu, bet nedeva, jo tomēr nevarēju. Tad viņš mani iemācīja stāvēt uz postamenta kā Ļeņinam un atkārtot vārdu “Interfronte”, jo es visu laiku teicu “impotente”, un tamlīdzīgi. Par humoristi tātad kļuvu jau ļoti agri.

Radiobalss Sanda Dejus. (Foto: Toms Norde)

Naktsklubu pieredze

Vēl lasīju, ka paaugies un mēģināji Madonā menedžēt arī naktsklubu. "Pandas" laikam saucās?

Jā, bija arī tāda pieredze. Ļoti grūta. Pirmkārt, tieši tad, kad vērāmies vaļā, bija šausmīgi auksta ziema. Ap mīnus 30 grādiem. Otrkārt, sapratu, ka tā naktskluba dzīve ir tāda baigā... netīrība.

Latviski sakot – “čerņa”...

Jā, jā! Es biju iedomājusies kaut ko tādu daudz skaistāku. Piemēram, dāmistabā gribēju nolikt dīvānu, taču saskāros ar to, ka jau pirmajā vakarā tur bija ar kāju izsists spogulis un appludināts pods... Tas viss bija tāds traļi-vaļi. Labi, ka iepazinos ar savu vīru un viņš mani aizvilka uz Rīgu. Citādi, iespējams, būtu turpat tajā naktsklubā vienkārši nodzērusies. Es tiešām neesmu klubu cienītāja arī atpūtas ziņā. Ieeju tādā klubā un jau redzu, ka viena vecene iet pie galdiņiem un dzer no svešiem kokteiļiem, ka tas džeks uzmācas meitenei, kura jau ir pārāk iereibusi, un parunāties ne ar vienu nevaru, jo skan vājprātīgi skaļš muzons. Tad parasti mūku ārā un atviegloti uzelpoju.

Tev tomēr der kulturālāki pasākumi...

Nu, neteiksim jau uzreiz arī tā, ka esmu ārkārtīgi kulturāla. Beksteidža dzīve man tomēr ir ļoti mīļa. Ja būtu jāvērtē, kur man patīk labāk – uz skatuves vai beksteidžā, es tomēr pirmo vietu dotu beksteidžam. Varu pat nepiedalīties pasākumā, bet vienkārši atrasties tur un baudīt bohēmu ar māksliniekiem. Dievinu! Taču es to uztveru kā kaut ko vērtīgāku, ar skaidrākiem spēles noteikumiem. Tā man ir arī darbā. Vajag konkrētus nosacījumus, plānu, mērķi. Tāpēc man bieži patīk arī strādāt vienai, kad pati organizēju kādu pasākumu, ko vadu.

Radiobalss Sanda Dejus. (Foto: Toms Norde)

Tas darbojas arī glezniecībā. Kad būs tava gleznu izstāde?

Gleznu? Āāā... Kad beidzu bērnu mākslas skolu Madonā, mums teica, ka diplomdarbus varēs izņemt pēc desmit gadiem. Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, un man pat pašai negribas uz to skatīties, kur nu vēl rādīt citiem. (Smejas.) Taču vizuālā māksla ir integrējusies manās citās aktivitātēs līdzīgi kā improvizācija. Mākslas skolas izglītība noteikti ir ļoti vērtīga, taču es to izmantoju, lai, piemēram, noformētu kādu savu pasākumu. Parasti tad pati arī dodos sagādāt vajadzīgos materiālus. Nesaku, ka pie manu gleznu izstādes nekad nenonāksim, tomēr ļoti šaubos, vai mēs tādā tiksimies.

Citi šobrīd lasa

Jā, te var labi nopelnīt! Gints Vīns aicina Latvijas uzņēmējus sākt darboties Gruzijā 4
Futbolistam Denijam Hodžsonam no jauna piestiprināts gabals viņa galvaskausa
Sestdien Latvijā konstatēti 4753 jauni Covid-19 gadījumi un saņemtas ziņas par divu saslimušo nāvi 3