Par karu, sievietēm, sportu, mašīnām un daudz ko citu: 10 vīrišķīgi stāsti, kas interesēja Jauns.lv lasītājus 2021. gadā
Stāsti, intervijas, analītiski pētījumi - piedāvājam atskatīties uz desmit vīrišķīgām portāla Jauns.lv 2021. gada publikācijām, kas jau iepriekš piesaistījušas daudzu lasītāju uzmanību un atzinību.
Skumjš stāsts par to, kā viens no padomju Latvijas rūpniecības flagmaņiem kļuva par vissavienības mēroga brāķdari.
Kad piecdesmitajos gados grupiņa entuziastu Rīgā sāka būvēt nelielus autobusiņus, diez vai kāds iedomājās, ka pēc divdesmit gadiem tas kļūs par lielu uzņēmumu, kas ar mikroautobusiem apgādās visu Padomju Savienību. 1954. gadā uz neliela eksperimentāla ceha bāzes tika nodibinātā Rīgas autobusu virsbūvju fabrika jeb RAF (virsbūvju tādēļ, ka dzinējus un ritošo daļu ražoja citur), kas savas darbības pirmajos gados samērā nelielā skaitā ražoja pašu konstruētus mikroautobusus ar lepnu nosaukumu Latvija. 1968. gadā tika saražoti 2600 mikroautobusi, taču tobrīd plāni jau bija vērienīgāki – izrauties no esošās ražotnes šaurības un uzbūvēt jaunu rūpnīcu, kas ļautu ievērojami palielināt ražošanas jaudas.
Kad piecdesmitajos gados grupiņa entuziastu Rīgā sāka būvēt nelielus autobusiņus, diez vai kāds iedomājās, ka pēc divdesmit gadiem tas kļūs par lielu uzņēmumu, kas ar mikroautobusiem apgādās visu Padomju Savienību. 1954. gadā uz neliela eksperimentāla ceha bāzes tika nodibinātā Rīgas autobusu virsbūvju fabrika jeb RAF (virsbūvju tādēļ, ka dzinējus un ritošo daļu ražoja citur), kas savas darbības pirmajos gados samērā nelielā skaitā ražoja pašu konstruētus mikroautobusus ar lepnu nosaukumu Latvija. 1968. gadā tika saražoti 2600 mikroautobusi, taču tobrīd plāni jau bija vērienīgāki – izrauties no esošās ražotnes šaurības un uzbūvēt jaunu rūpnīcu, kas ļautu ievērojami palielināt ražošanas jaudas.
15 defekti vienam busiņam
Iniciatīva nāca, tā teikt, no apakšas. Bijušais RAF galvenais konstruktors Artis Bergs atceras, ka atļauja būvēt jaunu rūpnīcu saņemta pēc vairākkārtējiem braucieniem uz Maskavu: “Mēs braukājām uz Maskavu, rādījām tur mūsu demonstrācijas mašīnu un beigās panācām, ka tās ražošana tika iekļauta partijas 25. kongresā pieņemtajā programmā.” Kad zaļā gaisma bija iedegta tādā līmenī, ceļa atpakaļ vairs nebija.
Par piemērotāko vietu jaunās rūpnīcas būvēšanai tika izvēlēta netālu no Rīgas esošā Jelgava. Diezgan drosmīga izvēle, jo skeptiķi jau tad bilda, ka var rasties problēmas ar darbaspēku, – Jelgava tomēr nav tik liela pilsēta, lai spētu ar darbaspēku apgādāt tik vērienīgu uzņēmumu.
“To, ka ar vietējiem cilvēkiem nepietiks, visi zināja jau pašā sākumā. Kādēļ tad projektā paredzēja arī dzīvojamās mājas? Bija skaidrs, ka no kaut kurienes darbaspēku nāksies vest – tepat no Latvijai vai no citurienes – un kaut kur tos cilvēkus vajadzēs izmitināt. Tāpat jau tas notika arī Olainē, Valmierā un citur. Rīgu taču arī pieveda pilnu ar strādniekiem. Lietuvieši to darīja mazāk, taču Igaunijā arī sabrauca daudzi pirms 1980. gada olimpiādes,” saka Bergs.
