Puķubērnu jeb hipiju idejiskie vecāki - bītņiki. Kas viņi bija?

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados slavenie rakstnieki Ērihs Marija Remarks un Ernests Hemingvejs savos romānos aktualizēja tā saucamās zudušās paaudzes traģiku. Tā bija paaudze, kuras jaunība sakrita ar Pirmā pasaules kara un pēckara laiku. Līdzīgi procesi bija vērojami arī pēc Otrā pasaules kara. Bītņiku pārstāvjiem ar savu daiļradi izdevās spilgti iezīmēt savas paaudzes izvēli un nepiepildītos sapņus.

Jēdzienu beat generation, kas no angļu valodas tulkojams kā salauztā jeb nomocītā paaudze, četrdesmito gadu beigās ieviesa rakstnieks Džeks Keruaks. Sākumā tā dēvējās konkrēta amerikāņu dzejnieku un rakstnieku grupa, bet vēlāk bītņiku kustība izpletās un kļuva par subkultūru, kuru pieņēma un par savu dzīvesstilu padarīja daudzi amerikāņu jaunieši.

Nogalini savus mīļotos

Par bītu paaudzes pamatkodolu mēdz uzskatīt nu jau par amerikāņu literatūras klasiķiem dēvētos Džeku Keruaku, Alenu Ginsbergu un Viljamu Barouzu. Jaunībā viņus vienoja ne tikai interese par literatūru, bet arī skaļa bohēma ar tās neiztrūkstošajiem pavadoņiem – džezu, alkoholu, narkotikām un seksu. Vēlāk Ginsbergs atcerējās, ka jaunībā viņi eksperimentējuši ar tādiem jēdzieniem kā draudzība, vienotība, jauns redzējums un jauna apziņa.

Interesanti, ka sākumā šo grupu kopā saturēja bohēmietis Lusjēns Karrs, kurš gan nebija ne rakstnieks, ne dzejnieks. Izskan pieņēmumi, ka tieši Karrs uzskatāms par bītņiku kustības aizsācēju, jo tieši viņš savedis kopā un sapazīstinājis iepriekšminētos literātus. Viņa vārds asociējas ne tikai ar bīta paaudzi, bet arī ar kādu skandalozu noziegumu, proti, 1944. gadā strīda laikā viņš nodūra savu bijušo mīļāko Deividu Kamereru, kura ķermeni iemeta Hudzonā. Vēlāk tiesā Karrs skaidroja, ka Kamerers viņam seksuāli uzmācies, tāpēc viņš bijis spiests aizstāvēties un cīņas karstumā nogalinājis uzbrucēju.

Lai ar cik baltiem diegiem šūta būtu šī versija, bet tiesa to pieņēma; Karram piesprieda tikai pusotru gadu ieslodzījumā. Pēc atbrīvošanas viņš centās aizmirst savu bohēmisko un kriminālo pagātni un iekārtojās United Press International par redaktoru, vēlāk apprecējās un izaudzināja trīs bērnus. Karrs nodzīvoja līdz pat 2005. gadam un nomira kādā no Vašingtonas slimnīcām.

Par bītņiku radošajiem aizsākumiem un iepriekšminēto slepkavību Džeks Keruaks un Viljams Barouzs uzrakstīja romānu Un nīlzirgi izvārījās savos baseinos. Romānu gan publicēja tikai 2008. gadā, jo bija panākta vienošanās, ka to izlaidīs pēc Karra nāves. 2012. gadā amerikāņu režisors Džons Krokidas pēc šā romāna motīviem uzņēma filmu Nogalini savus mīļotos (Kill Your Darlings.).

Bītņiku kustības pagrieziena punkts bija piecdesmito gadu sākums, kad viņi pamazām ieguva ievērību un viņu līdz šim personīgās domas kļuva sabiedriskas. Par viņu izpaušanās vietu kļuva Kalifornija un Sanfrancisko. 1953. gadā šajā pilsētā jaunais dzejnieks Lorenss Fērlingeti atvēra izdevniecību un grāmatnīcu City Lights, kas kļuva par bītņiku pulcēšanās vietu.

Ballīte sit augstu vilni

Bītņiki bija grupa ar savu ideoloģiju. Viņi nostājās opozīcijā tolaik pieņemtajām amerikāņu sabiedrības vērtībām un mietpilsoniskajam dzīvesveidam, toties izjuta simpātijas pret modē nākušo marksismu, anarhismu un trockismu. Viņi interesējās par budismu, daoismu un meditācijas praksi, bija pret konformismu un smadzeņu skalošanu masu medijos, aktīvi iestājās pret liekulību, svētulību un puritānismu, kritizēja militārismu un aukstā kara ideoloģiju.

Jāatzīst gan, ka bītņiku dzīvesveids bija izteikti bohēmisks un skandalozs. Viņus nereti aizturēja par narkotiku lietošanu un glabāšanu. Piemēram, Keruaks bija iecienījis benzedrīnu, Barouzs – morfiju, bet Ginsbergs deva priekšroku peijotlam – meksikāņu kaktusam, kas satur apreibinošas vielas. 1951. gadā Barouzs iekūlās pamatīgās nepatikšanās, kas viņam draudēja ar cietumsodu. Uzturoties Meksikā, viņš kādas ballītes laikā nejauši nošāva savu sievu Džoanu. Oficiālā versija – tas notika brīdī, kad viņš draugiem demonstrēja savu revolveri, kas negaidīti izšāva. Meksikas tiesa bija labvēlīga rakstniekam – viņam piesprieda tikai nosacītu sodu.

Vēlāk amerikāņu literātu aprindās parādījās incidenta neoficiālā versija, proti, kad ballīte situsi augstu vilni un viesi bijuši manāmi iereibuši, Barouzs paziņojis, ka spēlēs Vilhelma Tella spēli. Viņš ierosinājis savai sievai uz galvas uzlikt ūdens glāzi, ko viņa arī izdarījusi. Barouzs notēmējis uz glāzi, bet, tā kā bijis stipri iereibis, iešāvis sievai galvā. Džoana aizvesta uz slimnīcu, kur drīz vien nomirusi.

Jāteic gan, ka pats Barouzs šo versiju vienmēr kategoriski noraidīja un sauca par klajiem izdomājumiem. Vēlāk viņš stāstīja, ka tikai pēc sievas traģiskās nāves kļuvis par īstu rakstnieku. Smagi pārdzīvojot notikušo, viņš pieķēries rakstniecībai kā vienīgajam glābiņam no depresijas. Viņš rakstīja: “Esmu spiests ar šausmām atzīt, ka bez Džoanas nāves es nekad nebūtu kļuvis par rakstnieku. Esmu spiests apzināties, cik būtiski šis notikums kļuva par iemeslu manai rakstniecībai un to izveidoja. Es dzīvoju ar pastāvīgiem apsēstības draudiem, ar pastāvīgu nepieciešamību no tās izvairīties, izvairīties no kontroles.”

Par bītu paaudzes svētajiem rakstiem, ja tā var izteikties, tiek uzskatīts Džeka Keruaka romāns Ceļā (On The Road). Tā pirmsākumi meklējami laikā, kad rakstnieks iepazinās ar dzīves mākslinieku un klaidoni Nilu Kasādiju. Abi ceļoja no viena kontinenta gala uz otru un baudīja dzīvi ne gluži skaidrā prātā. Viņus nemitīgi pavadīja meitenes, džezs un alkohols. Blandoties pa Ameriku, Keruaks ne tikai izklaidējās, bet arī veica pierakstus dienasgrāmatā, ko vēlāk izmantoja savā leģendārajā romānā. Tas bija stāsts par dzīves mākslu, kas balstīta radošā skaistumā, saistītā ar alkoholu, narkotikām, seksu un misticismu.

Romāns Ceļā ir autobiogrāfisks. Keruaks rakstīja par to, ko pieredzējis, klejojot ar stopiem un autobusiem pa visu Ameriku un dzīvojoties pa krogiem. Šajā darbā atklājās vairāki bītņiku dzīves uztveres pamatpostulāti. Pēc nozīmīguma romāns tiek salīdzināts ar Ernesta Hemingveja Un saule lec – abi tiek dēvēti par savdabīgiem zudušās paaudzes manifestiem. Interesanti, ka sākumā vērtējumi par romānu Ceļā bija izteikti negatīvi. 1957. gadā izdevniecība Viking Press uzņēmās risku, izdodot citu izdevēju noraidīto ceļojumu aprakstu. Romānu publicējot, no tā tika izņemtas vairākas epizodes, kur bija atainota narkotiku lietošana un homoseksuālas attiecības. Sākotnējā variantā šo romānu publicēja tikai 2007. gadā. Dažādos grāmatu topos tas ierindots gan 20. gadsimta, gan visu laiku 100 izcilāko romānu vidū.

Dīvaiņi ar mugursomām

Ir leģenda, ka Keruaks šo grāmatu sarakstījis 20 dienu laikā, sēžot uz virtuves ķeblīša, turklāt pierakstījis pilnu telegrāfa rulli, tādējādi no jauna atklājot automātisko rakstību, ko izmantoja divdesmito gadu Parīzes sirreālisti. Kā atzīmēja kritiķi, Keruaka rakstības stils ir spontāns, nekopts un vienlaikus arī dramatisks. Romāns padarīja Keruaku par alternatīvā dzīvesstila ikonu, par viņa veikumu sarakstīts simtiem disertāciju un desmitiem grāmatu, visdažādākajos veidos interpretējot šo romānu. Viņa darbs kļuva par iedvesmas avotu hipijiem, lai radītu lozungu make love.

Tiesības uz romāna Ceļā ekranizēšanu 1979. gadā nopirka pazīstamais Holivudas režisors Frānsiss Fords Kopola, taču vairākus gadu desmitus iecere adaptēt darbu kinoekrānam tā arī netika realizēta. Kopolas producētā filma pirmizrādi piedzīvoja tikai 2012. gadā Kannu kinofestivālā. Kā vēlāk rakstīja kritiķi, tā ir iluzora retro filma par diviem puišiem, kas ar glītiem auto izbraukā Ameriku krustu šķērsu, guļ ar daudzām meitenēm, bet mīl viens otru.

Otrs ievērojamākais Keruaka darbs bija Dharmas blandoņas (The Dharma Bums), kas nāca klajā 1958. gadā. Tas ir stāsts par Sanfrancisko mākslinieku bohēmistu dzenbudiskajiem meklējumiem. Šajā darbā viņš uzbūra savu iedomāto nākotnes modeli: “Nepieciešams, lai pasauli piepildītu dīvaiņi ar mugursomām, kuri atteiktos pakļauties vispārējiem patērētāju sabiedrības noteikumiem. Ļaudis strādā vien tāpēc, lai iegūtu privilēģiju izmantot visas šīs grabažas, kuras pēc savas būtības ir nevajadzīgas. Manā priekšā iznirst grandioza mugursomu revolūcija, tūkstoši un miljoni jauno amerikāņu ceļo ar mugursomām plecos, kāpj kalnos, raksta dzejoļus, kas tiem nejauši ienāk prātā, un, darot dažādas dīvainas lietas, viņi uztur sevī mūžīgu brīvības sajūtu.”

Līdzās Keruaka romāniem par vienu no slavenākajiem bītu paaudzes darbiem tiek uzskatīts Viljama Barouza romānu Kailās pusdienas (Naked Lunch), ko pirmoreiz publicēja 1959. gadā Parīzes izdevniecība Olympia Press. Romāns iekļauts daudzos grāmatu topos, atzīstot to par ļoti meistarīgu darbu un izcilu lasāmvielu. Daudzās Eiropas valstīs un arī ASV šis romāns ilgu laiku bija aizliegts, jo cenzūra tajā saskatīja pārāk daudz nepieklājīgu vārdu, izteiktu homoseksuālisma ievirzi un pedofilijas ainas. Kailās pusdienas asi kritizēja gan literatūras kritiķi, gan dažādu sabiedrisku organizāciju pārstāvji, un tas, protams, tikai vairoja gan autora, gan paša romāna popularitāti.

Pirms romāna aizlieguma anulēšanas notika skaļš tiesas process, kurā Kailās pusdienas aizstāvēja daudzi sabiedrībā zināmi rakstnieki un dzejnieki. 1966. gadā tiesa atcēla cenzūras aizliegumu, un tas nozīmēja, ka romānu drīkst publicēt. Šo tiesas procesu var uzskatīt par vienu pēdējiem ASV vēsturē, kad tika izskatīta kāda literatūras darba aizlieguma pamatotība. Tagad daiļdarbs ieguvis kulta romāna statusu un tiek dēvēts par vienu no būtiskākajiem darbiem, kas atklāj bītu paaudzes filozofiju.

Kad slava kļūst par nastu

Piecdesmitajos gados skaļi un pamanāmi sevi pieteica arī bītu paaudzes dzejnieki. Viņu darbos spilgti izpaudās subjektīvisma un anarhisma motīvi, tuvs bija sirreālisms un dadaisms. Viņi uzstājās dažādos bāros un klubos, lasot dzeju džeza mūzikas pavadījumā. Bītņiku dzeju reizēm dēvēja par rakstāmmašīnas džezu, ar to domājot šo darbu saraustīto un nevienmērīgo formu un ritmu. Bītņikiem patika tekstos izcelt savu garīgo autonomiju un paust atsvešinātību pret mietpilsonisko sabiedrību. Par bītu paaudzes dzejas stūrakmeni tiek uzskatīta 1956. gadā Alena Ginsberga sarakstītā poēma Kauciens (Howl). Episkā poēma izpelnījās skandalozu slavu, daudzi to novērtēja kā pārāk nepieklājīgu. Par šā darba publisku lasīšanu pat tika arestēts Sanfrancisko izdevējs un grāmatu veikala īpašnieks Lorenss Fērlingeti, kuru apsūdzēja neķītrībā.

Vairākiem rakstošajiem bītņikiem dzīve izvērtās daudzmaz jēdzīga un veiksmīga, bet to nevar teikt par Džeku Keruaku, kura mūža nogale bija diezgan traģiska. Sešdesmitajos gados Keruaks pārcēlās uz dzimto Lovelu, kur dzīvoja kopā ar māti Gabrielu. Kad māte kļuva paralizēta, Keruaks par viņu visādi rūpējās. Šajā laikā viņš savu slavu sāka uztvert kā nastu, taču joprojām reizi pa reizei devās ceļojumos pa Ameriku, kā arī arvien biežāk apmeklēja vietējās pilsētiņas klubus un bārus, nododoties dzeršanai. Drīz vien viņš apprecējās ar vietējo meiteni Stellu Sempsu. Lietojot pārāk daudz alkohola un narkotiku, Keruaks ieslīga depresijā un faktiski pārtrauca rakstīt. Viņš nomira 1969. gada 21. oktobrī no pārdzeršanās izraisītas asiņošanas barības vadā.

Jau krietni vēlāk viņa bijusī draudzene Džoisa Džonsone sabiedrībai atklāja interesantus faktus par bītu paaudzes ikonu, kā arī sagrāva mītu par romāna Ceļā tapšanu. Pats Keruaks iepriekš bija apgalvojis, ka viņš to sarakstījis burtiski vienā elpas vilcienā, taču Džonsone atklāja, ka rakstnieks pie romāna strādājis vairākus gadus, rūpīgi rediģēdams un pārrakstīdams katru rindkopu. Džonsone raksturoja Keruaku kā ļoti savādu cilvēku, kas pret viņu izturējies šausmīgi, taču tik un tā kļuvis par viņas mūža mīlestību.

Neraugoties uz bītu kustības aizsācēju dažnedažādajām dzīves peripetijām, bītņiku dzīvesstils pārauga šīs rakstnieku grupas ietvarus –tas kļuva populārs plašā sabiedrībā. Interesanti, ka vārds bītņiks (beatnik) radās tikai 1958. gadā, līdz tam tika izmantots termins bītu paaudze (beat generation). Kā izrādās, šo jaunvārdu bītņiks izgudroja avīzes San Francisco Chronicle žurnālists Herbs Kaens, pievienojot vārdam beat galotni nik. Vēlāk žurnālists stāstīja, ka tas viņam izdevies pavisam nejauši. Tolaik visa pasaules prese rakstījusi par krievu palaisto Zemes mākslīgo pavadoni Sputnik-1, un Kaens padomājis – ja ir sputnik, tad kāpēc nevar būt beatnik?

Melnas drēbes un kazbārdiņa

Piecdesmitajos gados Amerikā bija izveidojies stereotips, ka bītņiki ir jauni un bārdaini vīrieši, kas nekur nestrādā, klimst pa kafejnīcām un klausās džezu. Bija uzskats, ka ikviens bītņiks ir mākslinieks, bet ikviens mākslinieks – bītņiks. Katrā ziņā bītņika ģērbšanās kanons paredzēja tērpšanos melnā džemperī ar augstu apkakli, galvā uzliktu bereti, uz acīm – melnas saulesbrilles. Apģērbā dominēja melnā krāsa, taču varēja valkāt arī baltu T kreklu bez zīmējuma un uzrakstiem. Drīkstēja būt arī melnbalti svītrainas drēbes. Viens no vīriešu atribūtiem – kazbārdiņa. Savukārt sievietes valkāja melnas zeķbikses un lietoja melnas acu ēnas. Bītņiku sieviešu apģērbā dominēja augumam pieguloši džemperi, gari svārki, kapri bikses.

Ir versija, ka bītņiku ģērbšanās stils aizlienēts no slavenā džeza mūziķa Dizija Gilespija, kuru mūsdienās pamatoti dēvē par improvizācijas džeza pamatlicēju, latīņu džeza pionieri un vienu no dižākajiem trompetistiem. Savulaik arī viņš valkāja melnas bikses, melnu svīteri ar augstu apkakli un melnas saulesbrilles.

Liberālais dzīvesstils, ko propagandēja bītņiki, šķita simpātisks daudziem amerikāņu jauniešiem, kas paši kļuva par bītņikiem un sāka popularizēt šo dzīvesveidu. Viņi centās izrauties no iepriekšējo paaudžu izveidotajiem sociālajiem šabloniem un noliedza daudzas sabiedrībā pastāvošās vērtības. Saceļoties pret vispārpieņemtām normām, bītņiki slavināja jaunību un anarhiju. Par lielāko vērtību viņi uzskatīja brīvību visās tās izpausmēs – gan mākslinieciskajā jaunradē, gan ģērbšanās stilā, gan dzimumattiecībās. Daļa bītņiku dzīvoja kā klaidoņi, ģērbās izaicinoši un nevīžīgi. Viņi apšaubīja tradicionālās vērtības un nošķīra sevi no mietpilsoniskās sabiedrības. Viņi bija bohēmiski brīvdomātāji, kas atbalstīja spontānu uzvedības izpausmi un brīvu dzīvesveidu. Bītņiku filozofijas pamatā bija antimateriālas un garīgas vērtības, viņi uzsvēra, cik svarīgi ir pilnveidot savu iekšējo Es.

Bītu paaudzes fenomena ietekme uz Rietumu kultūru neaprobežojās tikai ar ietekmi uz māksliniekiem un rakstniekiem. Viņu iespaidā radās interese par eksperimentiem ar dzīvesstilu, ieskaitot seksu un narkotikas. Viņi sāka apšaubīt autoritātes, kas vēlāk kalpoja par pamatu pret karu vērstajiem protestiem. Bītņiki nicināja karjeristus un klaji demonstrēja neieinteresētību pret materiālajām vērtībām. Viņi neinteresējās par naudas krāšanu privātmājai, jaunas automašīnas iegādi un darbu prestižā uzņēmumā.

Visiecienītākā bītņiku mūzika bija džezs, bet vēlāk daudzi pieņēma rokenrolu. Piecdesmitajos gados daudzu jauniešu sirdis iekaroja tieši rokenrols, kas lielai daļai vecākās paaudzes šķita pārāk skaļš un nepiedienīgs.

Stafetes kociņš hipijiem

Laika gaita bīta kustība tika apvīta ar dažādām leģendām, mītiem un pārpratumiem. Piemēram, kā kuriozs tiek uztverts fakts, ka Viljams Barouzs pats sevi nemaz nepieskaitīja pie bītņikiem. Kādā intervijā viņš atzina, ka ne sevi, ne savas idejas un stilu neasociē ar bītņikiem. “Starp bītņikiem man bija labi draugi – Džeks Keruaks, Alens Ginsbergs un Gregorijs Korso,” teica Barouzs. “Taču mūs nevienoja kopīgi dzīves uzskati un literārā darbība.”

Atliek vien piebilst, ka Sanfrancisko, kur pirms vairāk nekā pusgadsimta tika aizsākta bīta kustība, ir atklāts muzejs, kas veltīts bīta paaudzes literātiem. Goda vietā izstādīti Džeka Keruaka un Alena Ginsberga manuskripti, vēstules un darbu pirmie izdevumi. Muzejā atrodams arī rets Ginsberga poēmas Kauciens eksemplārs. Savulaik tieši šis darbs iezīmēja bīta kustības aizsākumu.

Kā viens no sociāli aktīvākajiem bītņikiem noteikti minams Alens Ginsbergs, kas nodzīvoja līdz pat 1997. gadam. Vēl savas dzīves laikā viņš publiski secināja, ka bītņiki būtiski ietekmējuši daudzus sociālus procesus. Viņaprāt, bītņiki ievērojami veicināja, piemēram, seksuālo liberālismu, kas vēlāk Rietumos kļuva par pamatu tolerantai attieksmei pret homoseksuālistiem.

Jāpiebilst, ka arī pats Ginsbergs bija homoseksuāls, bet viņa draugi Keruaks un Barouzs – heteroseksuāļi, kas reizēm piekopa arī homoseksuālas attiecības. Ginsbergs arī uzsvēra bītņiku ietekmi uz cenzūru un tās demokratizēšanu. Cita starpā tika pieminēta bītņiku ieviestā mode pīpēt zālīti, ko vēlāk gluži kā stafetes kociņu pārtvēra hipiji. Ginsbergs pauda uzskatu, ka bītņiki veicinājuši blūza un rokenrola attīstību. Savulaik gan The Beatles, gan Bobs Dilans, gan Pink Floyd, gan citi mūziķi atzina, ka ietekmējušies no bītņiku kultūras.

Tomēr visvairāk bītu paaudze ietekmēja hipijus, kurus pamatoti uzskata par bītņiku idejiskajiem mantiniekiem. Arī hipiji vairāk interesējās par mūziku, mākslu un dzīves baudīšanu, nevis par savu karjeru un sociālo statusu. No bītņikiem tika pārņemta interese par Austrumu reliģijām, pacifistiskie un anarhistiskie dzīves uzskati. Starp citu, bītņiks Alens Ginsbergs savulaik ņēma dalību daudzos hipiju rīkotajos pasākumos. Tiek uzskatīts, ka viņa dzeja spēcīgi ietekmējusi daudzus hipiju formācijas dzejniekus.