No fotogrāfa Rīgā līdz lopkopim Igaunijas pierobežā: Andra Krieviņa stāsts

Lopkopi Krieviņu sastopam brīdī, kad viņš ir visai cemmīgs – nezināmi ļaunprāši sapostījuši lopu aploka nožogojumu, un nācies skriet to labot. Tā nav pirmā reize, kad notiek šādas nebūšanas, un Andra pūcīgumu var saprast. Taču pikts viņš ir ne tikai par aploku, bet arī par valstī notiekošo: “No sava meža skatoties, man liekas, ka visi jūk prātā!”

Par aplokiem un vilkiem

Bieži gadās šādas ķibeles ar aplokiem?

Reizēm. Redziet, tie cilvēki, kas te, pie mums, vēl kaut ko dara, ir saskaitāmi uz pirkstiem, un ar viņiem nav nekādu problēmu. Tieši tāpat problēmu nav ar igauņu zemnieku Kalevu, kurš dzīvo robežai otrā pusē, Igaunijā. Ja vienam vai otram no mums lopi pāriet pāri robežai, tad pārdzenam atpakaļ, un miers. Viens igauņu bullis pie manis nodzīvoja vairāk nekā pusgadu. Pāri pārnākuši bija divpadsmit, vienpadsmit noķēra un aizveda atpakaļ, bet viens piešuvās manam ganāmpulkam.

Imigrants!

Tā es viņu pie ziemu arī izbaroju, kamēr februāra beigās Kalevs beidzot atbrauca pakaļ un savāca. Mums ar viņu ir labas attiecības, un tādas tās arī cenšamies uzturēt. Cita lieta ir rīdzinieki, kuri pa nedēļas nogalēm brauc uz tēva mājām, ir te uztaisījuši kartupeļu lauku ar trim vagām, vai laivotāji, kuri mēdz piestāt Gaujas krastā, tāpat arī vietējie makšķernieki. Tie mēdz postīt lopu aploku nožogojumus un vēl mātes vārdiem lamājas, ka viņiem pienākoties pieeja pie upes. Es pat biju uztaisījis zigzaga taciņu, lai var tikt līdz upei, taču tā viņiem nederēja – vajag visu sapostīt. Šajā ziņā man simpātiska liekas Amerikas lopkopība štatu pieeja, kur primārās ir lauku saimniecības, bet pārējiem laukos dzīvojošajiem pašiem jānožogo savi īpašumi, lai kaimiņa ganībās esošie lopi tos nenopostītu.

Nekādu kompensāciju tu laikam nevari prasīt, ja izpostīta aploka dēļ lopi aizbēguši?

Nē, aizmirsti par to! Tā skaitās nepārvaramā vara. Tāpat ar briežiem, kas izpluina lopiem sagādātos siena ruļļus, vai ar aitām, ko vilks saplosījis. Igaunijā, piemēram, par vilka saplosītu aitu maksā 120 eiro kompensāciju. Mums nekā. Taisnību sakot, es vispār nesaprotu kompensāciju sistēmu Latvijas lauksaimniecībā; pie mums nez kādēļ kompensācijas saņem tikai lielās saimniecības, kas no bankas paņēmušas miljonus, savukārt mazie neko nesaņem. Piemēram, kad man noslīka siens, es neko nedabūju.

Apdrošināt lopiņus nevar?

Aitu pret vilku? Nu beidz, tas taču neatmaksājas! Liellopi man ir apdrošināti pret nelaimes gadījumiem un slimībām, bet aitām apdrošināšana neatmaksājas. Pat ja es gribētu apdrošināt šķirnes vaislas aitas, kuru cena ir ap 500 eiro, apdrošināšanu man maksātu pēc vidējās kautuves cenas, kas ir krietni zemāka. Pērn man vilki noplēsa 20 aitas un jērus, un kopumā zaudējumos varēju norakstīt divarpus tūkstošus.

Tad jau vilki te bieži šiverē?

Šiverē, bet pēdējā laikā man mazāk nākas no viņiem ciest, jo salaidu aitas mājai tuvākajā aplokā kopā ar Highlander šķirnes liellopiem, kurus es saucu par hipijiem; ceru, ka tas varbūt vilkus atturēs. Bet principā domāju aitkopību mest pie malas, jo tā neatmaksājas.

Dzirdējām, ka tev vilki arī suni saplosījuši?

Tas pasen bija. Bet, jā, divi vilki uzklupa un saplosīja. Sunītis bija augumā liels, kaut kāds Vidusāzijas aitu suņa jauktenis. Bija cīnījies ne pa jokam, taču pret diviem vilkiem sunim nav variantu.

Cik liels tev ir bijis lielākais aitu ganāmpulks?

Divsimt astoņdesmit galvas. Bet liellopi parasti ir starp četrdesmit un septiņdesmit. Tie visi ir gaļas liellopi, jo ar piensaimniecību es nevaru nodarboties; esmu taču viens pats, pa kuru laiku vēl varētu govis slaukt?! Kādu laiku gan turēju govi savām vajadzībām, pats arī sieru taisīju.

Kur tu liec izaudzētos liellopus? Uz Cēsu kautuvi?

Nē, tikai uz izsoļu namiem. Aizved lopiņu uz izsoļu namu, tur nāk turki vai poļi un sola, cik nu kurš, lai varētu nopirkt. Labākā cena ir desmit mēnešus veciem teļiem, jo tad ir labākais svars eksportam; turks, kurš tos lopiņus pērk, var aizvest pie sevis maksimālu daudzumu un pēc tam turpināt intensīvo nobarošanu.

Cik visvairāk par vienu lopiņu esi dabūjis?

Patiesībā mums ļoti iegrieza eiro ieviešana. Var jau būt, ka kāds priecājas par eiro, taču mums, tikko ieviesa eiro, cenas lopiem uzreiz nokrita un vēl tagad nav atpakaļ iepriekšējā līmenī. Kad vēl bija lati, tad man labākie bullīši laikam aizgāja par 3,68 kilogramā.

Brīvību meklējot

Kā tu, pilsētas puika, izdomāji pārvākties uz laukiem un sākt nodarboties ar lopkopību?

Deviņdesmitajos, kad sākās brīvība, es atguvu senču zemes īpašumus. Nekādu māju te vairs nebija, jo kara laikā šeit pāri gāja fronte un visu nodedzināja. Māju iegādājos vēlāk. Tā nopietni ar lopiem nodarboties sāku 2005. gadā, kad vēl dzīvoju Rīgā un uz laukiem braukāju.

Diezgan drosmīgs gājiens Rīgas bohēmistam – kļūt par lauksaimnieku un fotokameru nomainīt pret lopiem un ekseļa tabulu...

Ir tomēr viens, kas abos gadījumos pārklājas, un tā ir brīvība. Pats jau es nekādus grāmatvedības aprēķinus neveicu, tam man ir grāmatvede. Es tikai galvā šo to aprēķinu, apmēram tāpat kā agrāk honorārus. Ja man pašam būtu ar visām grāmatvedības lietām jānodarbojas, es jau sen būtu zem ūdens.

Bet par lopkopību kaut kāda saprašana bija?

Es tomēr ar to esmu uzaudzis, jo visa bērnība man pagāja laukos. Uzskatu, ka cilvēks, ja viņam ir dotas visas maņas, var darīt jebko. Galvenais, vai tevi tas vispār interesē. Jo tepat blakus taču ir arī daudz laukos dzimušu un augušu cilvēku, kuri vispār lielāko daļu putnu nespēj atpazīt, varbūt tikai zīlīti un stārķi.

Lopkopībā tomēr nepietiek ar to, ka tu atšķir govi no zirga un bērnībā esi mācījies slaukt, ir taču vajadzīgas nopietnākas zināšanas.

Bet mūsdienās visu vajadzīgo var izlasīt! Praktiski visu var atrast internetā, turklāt es par smiekla naudu nopirku padomju laikos izdoto Lauksaimniecības enciklopēdiju četros sējumos. Es pat nezināju, ka tāda ir izdota, taču tās ir fantastiskas grāmatas! Kad pirku, domāju, ka varbūt tur būs tikai par labākajām slaucējām, traktoru markām un ko nozīmē vārds “kabinātājs”, bet patiesībā tur ir viss: sākot ar savvaļas augiem un beidzot ar lopkopību. Ja man būtu jāizvēlas grāmata, ko ņemt līdzi uz neapdzīvotu salu, šī būtu viena no pirmajām.

Es vispār ar daiļliteratūru diez kā neaizraujos, man vairāk patīk izzinošā literatūra. No bērnības atceros, ka tēvam aktieris Luijs Šmits bija uzdāvinājis Latvijas laika personu vārdnīcu, kur bija sīki apraksti par ievērojamām personām, norādot pat, no kādas ģimenes kurš cēlies. Es to lasīju ar lielu prieku un uzreiz zināju, kas šis cilvēks ir un no kurienes nācis, visai dzīvi varēju to iztēloties. Bet ko mēs tagad zinām par tiem, kas ir pie varas?

Nu, internetā jau šo to var atrast...

Kas tad tur ir – tikai kaut kādas paviršas ziņas un informācijas drumslas!

Par Kiviču, piemēram, var pilnīgi visu uzzināt…

Par Kiviču nevajag neko pat meklēt, viņš pats pie tevis atnāk, gribi vai negribi! (Smejas.)

Vai bijušas arī kādas kļūdas, no kurām ar tagadējo pieredzi būtu varējis izvairīties?

Skatoties, ko saucam par kļūdām... Visa dzīve jau sastāv no kļūdām. Grāmatvedības prasības pie mums vispār ir veidotas tā, lai no kļūdām nekādi nevarētu izvairīties. Es vairākus gadus esmu sarakstījies ar Valsts ieņēmumu dienestu. Viņi man rakstīja, ka kaut kas manā uzņēmumā neesot kārtībā, jo kā gan var būt, ka es strādāju tikai trīs stundas dienā – lopu skaits esot pārāk liels, lai es trijās stundās varētu tikt galā. Es rakstīju pretī: redziet, ir būtiska atšķirība starp to, cik stundu tu dienā strādā, un to, par cik stundām tu esi spējīgs samaksāt. Grāmatvedībā ir norādītas tās stundas, par kurām es varu samaksāt – vairāk mans uzņēmums vienkārši nevar atļauties. Teicu, ka man ģimene nāk palīgā, taču, izrādās, tā nedrīkst darīt, jo man ir SIA, nevis zemnieku saimniecība. Taču SIA pārformēt par zemnieku saimniecību es arī nedrīkstu, vienīgais variants ir taisīt jaunu saimniecību un sākt visu no nulles. Bet tas ir ārprātīgs čakars – sākt visu no sākuma, gādāt bioloģiskos sertifikātus un visu pārējo! Nu, sakiet, kādēļ gan ģimene man nevarētu palīdzēt, es taču neko nezogu un neblēdos!

Pēc pretimnākošas attieksmes no valsts tā patiešām neizskatās...

Maniem paziņām ir diezgan liela aitkopības saimniecība, un viņi bija sarēķinājuši: lai nodarbotos ar lauksaimniecību un legāli algotu vienu strādnieku, kuram uz rokas jāmaksā ap tūkstoti eiro, bet uz papīra tas jau ir tuvu pie diviem tūkstošiem, saimniecībā ir jābūt vismaz 800 aitu mātēm, nerunājot nemaz par jēriem, kuri jānošķir. Pretējā gadījumā tu aizej mīnusos, jo vēl taču jāapmaksā elektrības rēķini, par benzīnu un tā tālāk. Bet viens strādnieks ar tādu ganāmpulku fiziski nespēj tikt galā, tātad vajadzīgs vēl viens, bet tad ģeometriskā progresijā pieaug arī saimniecībā nepieciešamo aitu skaits. Tātad gali tur nu nekādi neiet kopā! Un te tad arī meklējams viens no skaidrojumiem, kādēļ cilvēki no laukiem iet projām, bet tie, kas vēl palikuši, cīnās par izdzīvošanu.

Tas jau tikai pilsētniekiem tā liekas, ka mums laukos viss nāk pats no sevis un neko nemaksā. Atbrauc pie manis draugi no Rīgas un saka – tev gan forši, nav jāpērk ne dārzeņi, ne gaļa. Kā tad – es taču vienkārši aizeju uz lauku un izroku kartupeļus, bet desas pašas parādās pieliekamajā! (Smejas.) Tas, ka arī kartupeļu audzēšana un desu taisīšana prasa līdzekļus, nerunājot nemaz par apgaismojumu pagalmā vai no ceļa notīrītu sniegu, nevienam nez kādēļ neienāk prātā.

Šur tu cilvēki gan sāk braukt arī atpakaļ uz laukiem un atjaunot vecās tēva mājas...

Domāju, tie ir atsevišķi gadījumi, nevis masveida parādība. Mūsu pagastā pēdējo piecu gadu laikā septiņas vecās mājas ir iegrūstas bedrē. Proti, lielie graudu audzētāji nopērk visu zemi, ieskaitot veco būdiņu, ko noplēš un vietā ierīko labības lauku. Es reizēm nesaprotu visus neskaitāmos valsts kontrolējošos dienestus – ja kādudien man tas viss piegriezīsies un es metīšu mieru, tad kas šajā vietā paliks? Ārzemnieks, kam es visu pārdošu un kurš te visu noplēsīs pliku? Kam no tā būs labāk? Tā nepārtrauktā kontrolēšana patiešām atņem jebkādu gandarījumu strādāt. Mani taču kontrolē vismaz pieci dienesti! Brīžam ir tā, ka vieni kontrolieri vēl nav aizbraukuši, kad nākamie jau klāt. Diez vai ir vēl kāda nozare, kurā strādājošajiem uzgrūsts tik daudz prasību kā zemniekiem.

Tas izklausīsies skarbi, taču valstī, kurā pāri par 80 procentiem iedzīvotāju atalgojumu saņem no valsts vai pašvaldības budžeta, kaut kādu izaugsmi ir grūti saskatīt. Es tiešām uzskatu, ka tie, kuri strādā pelnošajā sektorā, visu laiku tiek apdalīti, viņiem visu laiku dara pāri. Brīžam man liekas, ka tas tuvojas dzimtcilvēka statusam, jo, saņemot atbalstu no Lauku atbalsta dienesta, man liek uzņemties saistības, no kurām dažas ir visai dīvainas, piemēram, ka jānopļauj platības līdz noteiktam datumam, un tā tālāk. Jo kāds, lūk, ir izdomājis, ka 15. septembrī beidzas ganību sezona, kaut gan man pērn ganību sezona beidzās ap Ziemassvētkiem.

Vai darbiniekus laukos vispār var atrast?

Tādu, kam varētu algu regulāri skaitīt uz bankas kontu un viņš regulāri nāktu darbā – praktiski neiespējami. Kad sāku, interesējos pie zemniekiem, kuri tepat netālu nodarbojas ar piena lopkopību – klau, kā būtu, ja es, piemēram, Zigi pieņemtu darbā? Uz mani paskatījās kā uz jocīgu – Zigis taču likumus zina labāk par tevi; tikko viņu pieņemsi darbā, viņš nākamajā dienā būs slims un tu pēc tam no viņa vaļā nevarēsi tikt! Nu jau vairs nav ko paņemt, īpaši sezonā, kad arī graudiniekiem vajag cilvēkus.

Zudusī kadra kultūra

Ar fotografēšanu vēl nodarbojies?

Kaut ko jau daru. Bildēt jau bildēju, taču tāpat kā medībās ne jau viss, ko tu redzi, ir jānošauj vai jānobildē. Galvenais ir kadra kultūra – vai tu kadru redzi vai ne. Diemžēl mūsdienu fotogrāfijā ar kadra kultūru ir diezgan lielas problēmas. Kopš iestājies laiks, kad par mākslu ir kļuvis viss, ir pazuduši jebkādi kritēriji. Nupat runāju ar Zigmaru Liepiņu, kurš meklēja bildes no Modo laikiem, un abi secinājām, ka vēsturē no to laiku fotogrāfijām paliks krietni vairāk nekā no tām, kas tagad bildētas ar telefoniem. Tagad visi ir fotogrāfi un šoferi..

Nu jau divus gadus ņemos arī ar keramiku. Dēls beidza keramiķus lietišķajos (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola – Red.), un pēdējā studiju vasarā viņam vajadzēja būt nopietnai praksei, tāpēc sarunāju ar pazīstamiem keramiķiem, ka varēs to iziet pie viņiem. Un tad arī izdomāju, ka mums pašiem vajag cepli; tā nu iegādājāmies virpu un sākām paši virpināties. Tagad esmu apņēmies izveidot Kaģumciema radošās atpūtas vietu un rīkot te mākslas plenērus.

Gribas atlicināt laiku arī šādām lietām, tāpēc domāju, ka lopus samazināšu līdz minimumam un aitas atstāšu tikai tik, cik pašam ēšanai, lai varētu kādu desiņu uztaisīt. Ja es jums pateikšu, cik man izmaksā desu taisīšana, jūs neticēsiet..

Kādi 16–18 eiro kilogramā?

Ar to pat pašizmaksu īsti nenosegtu. Lai desas maksātu tik, cik tās maksā veikalā, desās ir jāliek gaļas pārpalikumi, bet visa labā gaļa tiek sadalīta karbonādēs un šķiņķos. Tā visu sadalīt var atļauties tikai lielie ražotāji, bet ne jau es, nokaujot vienu auniņu. Es desās lieku visu, arī labos gaļas gabalus, plus man vēl nākas to gaļu atkaulot, jo desu taisītāji ar to negrib noņemties. Sarēķinot visu kopā un vēl samaksājot par desu taisīšanu, man desas iznāk ap 20 eiro kilogramā. Nu, kam es to varu pārdot? Tāpēc taisu pats priekš sevis un reizēm kādam uzdāvinu.

Biji diezgan aktīvs mednieks. Tagad medībām laika vēl atliek?

Ja mani uzaicina, tad kādreiz aizeju – kā tāds viesmākslinieks. Man medības apnika tās mūžīgās dzerstīšanās dēļ. Ja ir sarunāts, ka astoņos no rīta sestdien sapulcējamies, tad medībām tad arī vajadzētu sākties, taču atbrauc džeki, kuri līdz diviem naktī ir kārtīgi koduši un tagad knapi turas kājās. Kamēr viņi izdomā, ko nu tagad darīt un vai nevajadzētu paēst, tikmēr ir jau vienpadsmit. Man nav tik daudz laika, lai to tik bezjēdzīgi izniekotu. Jaunībā uz to skaties citādāk, tad ir arī kaut kāds azarts, taču ar gadiem tāda laika izniekošana piegriežas. Šobrīd tiešām visam nepietiek laika. Gribētos vairāk kaut ko darīt amatniecības virzienā, arī ar saviem zirgiem padarboties.

Tev ir arī zirgi?

Jā, man ir trīs zirgi. Faktiski jau četri, taču tas viens ir savvaļnieks. Ar zirgiem sāku darboties nesen – man ir divas Latvijas siltasiņu ķēvītes un viens ērzelis. Gribētos nodarboties ar selekciju, jo mums taču kādreiz bija izcili zirgi – ar Latvijas siltasiņu zirgu taču Krievijā praktiski visas šķirnes ir uzlabotas. Tie iedalās divos paveidos – vieni ar jājamie sporta zirgi, otri ir iejūga zirgi. Skaidrs, ka finansiāli ņemšanās ar zirgiem neatmaksājas, taču es uz to skatos citādāk – kas zina, cik man vēl ir atlicis aktīvās darbības laika, tāpēc gribētu darīt to, kas patiešām patīk. Ja man būs paša audzēts zirgs, kas paliks tepat un netiks pārdots uz Skandināviju, kā tas ir pēdējā laikā ierasts, tad būšu kaut ko paliekošu paveicis. Jo, manuprāt, tas ir svarīgi, ka mums paliek kaut kas pašiem savs – vienalga, vai tie ir dzejnieki vai zirgi.