Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
“Teicu: ja ir skaidri nākotnes plāni, es to varu uzņemties, tā, lai nebūtu tikai šā tā vienam gadam,” darba pārrunas atceras “Madonas alus” dārznieks Džastins Meijers. (Foto: Agris Veckalniņš/Stars)

Kā amerikāņu karavīrs Džastins nonācis Madonā, kur strādā par dārznieku

9vīri
24. oktobrī 05:48 2021. gada 24. oktobrī 05:48
  Aldis Pūtelis | Kas Jauns Avīze
Daudzi latvieši aizbraukuši pasaulē meklēt laimi, bet netrūkst arī to, kas mājvietu rod Latvijā. Džastins Viljams Meijers ir amerikānis, no Viskonsinas, no tās pašas pavalsts, kur, kā dziedāja "Čikāgas piecīši", kurzemnieki braukuši gāzt varenos kokus. Džastins gan necilāja zāģi, bet jau bērnībā kopa dārzus un tagad to dara Praulienā Madonas pusē.

Kā jau bieži, saikne ar Latviju sākās mīlestības ceļā – turpat Amerikā viņš satika Vinetu – meiteni no Madonas. Tiesa, vispirms Džastins iestājās armijā, dienēja specvienībā, bijis Irākā un Afganistānā, turklāt tieši tur, kur vissmagāk. Laimīgi pārnācis mājās, viņš nolēma, ka Vineta jāprec, un nu jau četrus gadus dzīvo Latvijā. Sieva turpina masieres praksi, Džastins kopj Madonas alus dārzu, veidodams to pēc sava prāta, ģimenē aug dēls un meita.

Nelielajā brūvētavā pie ceļa no Madonas uz Barkavu Džastins iegadījās kā daudzi citi – atbrauca pēc alus. Bet todien bija izlikts sludinājums, ka meklē kādu, kurš nopļautu teritorijā zāli. Džastins bildis, ka viņam noteikti nevarot tik daudz samaksāt, lai te vienkārši pļautu, bet, ja viņš te drīkst veidot dārzu, tad var vienoties.

“Teicu: ja ir skaidri nākotnes plāni, es to varu uzņemties, tā, lai nebūtu tikai šā tā vienam gadam. Dārza veidošana prasa daudzus gadus. Stādot kokus, nekad nevari zināt – līdz brīdim, kad viss izskatīsies, kā iecerēts, es varbūt arī nenodzīvošu,” saka Džastins.  

“Galvenais, ko gribēju – lai viņiem būtu plāni šai vietai, lai izveidotu ko tādu, kas atvestu šurp arvien vairāk apmeklētāju. Man nebija vajadzīgs darbs – es jau rakstu un reklamēju savas grāmatas, ar to man pietiek. Bet, tā kā tā ir mana kaislība un iespēja kaut ko radīt, es nospriedu, ka mans iztērētais laiks būs tā vērts. Man patīk šeit strādāt, veidot, izkopt,” Džastins atceras, ka saruna notika piektdienā, un pirmdienā viņš bija jau klāt.
Nu viņam te ir gan dažas gluži parastas puķu dobes, gan garšvielu dārziņš un japāņu dārzs ar starp akmeņiem izkārtotiem augiem un sakuras ķiršiem, uz kuru ziedēšanu vēl gaida.

Madonas alus akmeņu ēka celta 1906. gadā. Nams savā mūžā daudz pieredzējis, bijusi tirgotāja māja, pēdējā kara laikā tajā bijis sakaru punkts, apkārtne krietni bumbota, dažs nesprādzis lādiņš vēl nesen atrasts turpat netālu mežā. (Foto: Madonas alus)

Džastins rāda akmeni, kam zem zemes esot tikpat liela daļa kā virszemē. Liels. “Aptuveni simt kilogramu,” viņš nosaka. Jābrīnās, kā varējis visu iekārtot. “Pats, ar rokām.”

Arī īpašniekam ir lieli plāni – papildus kemperu stāvvietām vēl arī telšu laukums un sporta laukumi, iecerēta estrāde ceļa malā, kur pakalns veido dabisku amfiteātri. Kara laika bumbas izsistajā bedrē vēl jāiekopj dīķītis, tad apmēram galvenais būs izdarīts.
Kad esam izstaigājuši pļavas, apskatījuši dārzu un pašu ēku, pārrunājuši krāšņos nākotnes plānus, kāpjam nama otrajā stāvā pie galda runāt vairāk par pašu un dzīvi. Un to, kā vienā cilvēkā apvienojas aizraušanās ar dārza kopšanu, tik daudz rūpīgas uzmanības izrādot puķēm, ar militāro dienestu kā profesiju.

Atvainojos, jāatzīst, ka nepratīšu pateikt, kur ir jūsu dzimtā Viskonsina! Varbūt varētu vismaz aptuveni aprakstīt nezinātājam?

Jā, labi! (Džastins rāda paceltu plaukstu ar īkšķi uz leju.) Tātad sākam – te ir Florida, no kurienes es parasti sāku, te augstāk ir Ņujorka, te ir Kanāda. Pie lielajiem ezeriem te vidū ir Čikāga; trīs stundas uz ziemeļiem no Čikāgas ir Viskonsina. Tā lielā mērā līdzinās Latvijai – meži, upes un ezeri, līdzīgs klimats, varbūt mazliet siltāks.

Ja man būtu jābrauc ar mašīnu, es droši vien tiktu līdz Kanādai deviņās stundās. Starp mums ir viens no lielajiem ezeriem. Viskonsina ir apmēram kā trīsarpus Latvijas – pēc teritorijas lieluma.

Vai tad vispār ir kāda ASV pavalsts, kas būtu tikai tik liela kā Latvija?

Ir jau arī mazas – kā Rodailenda un citas senās kolonijas, kas ir visai mazas. Viskonsina ir slavena ar savu piensaimniecību un īpaši sieru.

Dārzā rasta vieta gan ziediem, gan garšaugiem. (Foto: Agris Veckalniņš/Stars)

Es Viskonsinas vārdu zinu tādēļ, ka tur esot bijuši vareni koki, kurus cirst braukuši vīri no Latvijas – ir tāda dziesma "Kurzemnieki Viskonsinā".

Jā, esmu dzirdējis. Un pavalsts rietumu pusē gar Misisipi – jo Misisipi sākas te, pašā augšā – ir daudz latviešu apmetušies. Lakrosas pilsēta ir vienīgā vieta Amerikā, kur latviešu valodu māca skolā. Latvieši, kas dzīvo Viskonsinā, stingri turas pie latviskās kultūras. Daži pat stingrāk nekā ļaudis, kas dzīvo šeit, Latvijā. Pirms pārcēlāmies šurp, mēs tikāmies ar cilvēkiem, kuriem bija latviešu saknes, tikāmies Ziemassvētkos, Līgo… Un šajās reizēs visi sanācām kopā un izpildījām senos latviešu rituālus. Tas bija lieliski mūsu bērniem, lai sāktu apgūt šīs saites. Bija arī vasaras nometnes.

Mana sieva atrada šo latviešu kopienu. Iepriekš par viņiem neko nezināju, jo no turienes, kur dzīvoju Viskonsinā, šis apgabals ir četrarpus līdz piecu stundu attālumā.

Dzīvojāt laukos vai pilsētā?

Mazā pilsētiņā – kādi 3000 iedzīvotāju. Tur ir plaša lauksaimniecība, kas arī dod darbu lielākajam skaitam iedzīvotāju. Bet ir arī sava rūpniecība. Kopumā man pārcelšanās uz Madonu ir pa prātam, man labāk patīk mazas, nevis lielas pilsētas. Man nav iebildumu aizbraukt uz Rīgu, bet tajā dzīvot gan es nekad negribētu! Trīs dienas pabraukāju pa Rīgu – un jau viss, cauri, vairs nevaru!

Džastins izveidojis japāņu dārzu. (Foto: Agris Veckalniņš/Stars)

Kādu laiciņu dzīvoju arī Floridā, pie Vestpalmbīčas, kas ir tiešām ļoti liela pilsēta. Lai tikai izbrauktu uz ceļa… Man no mājām līdz darbam bija divarpus kilometri. Bet, lai tur aizbrauktu no rīta, man būtu bijusi vajadzīga vismaz pusstunda vai varbūt pat 45 minūtes.

Amerikāņi ir liela nācija, bet ir arī dažāda izcelsme. Kāda ir jūsējā?

Mana ģimene cēlusies no Vācijas. Mans vecvectēvs pārcēlās uz Ameriku pirms Otrā pasaules kara. Vecvecmāmiņa runāja vāciski, visai slikti prata angliski. Un tajā Viskonsinas daļā bija apmetušies daudzi, kas iebraukuši no Vācijas, Skandināvijas, arī Polijas. Tajā daļā, kur uzaugu, bija vēl stipras vācu tradīcijas. Ēdām "Bratwurst" (desiņas) un "Sauerkraut" (skābēti kāposti),  un vēl citus ēdienus, kas saistās ar Vāciju.

Kāda nezināma iemesla dēļ mani radinieki praktiski vienmēr saprecējās ar vāciešiem, tā ka pats esmu gandrīz simtprocentīgs vācietis pēc izcelsmes.

Jāatzīst, es neesmu tipiskais amerikānis, un laikam jāsaka, ka esmu gandrīz vai centies tāds nebūt. Bet ļoti iespējams, ka vispār neesmu tāds kā vairums cilvēku, vienmēr esmu centies visu darīt mazliet citādi, meklējis savu, atšķirīgu dzīves ceļu.
ASV nav obligātā karadienesta, iestāties armijā ir paša izvēle.

Kādēļ tāda bija jums?

Man bija garlaicīgi. Laikam jau gribējās kādus piedzīvojumus.

Cik jums bija gadu?

Divdesmit trīs. Es šo izvēli izdarīju vēlāk nekā citi, daudzi dodas armijā 18 vai 19 gadu vecumā. Bet man tas zināmā mērā nāca par labu, jo pasaulē jau kaut ko biju redzējis. Uzsākot dienestu, varēju kāpt pa karjeras kāpnēm straujāk tieši sava brieduma dēļ, jo spēju izturēties pret notiekošo nedaudz citādi nekā jaunākie puiši. Kopumā meklēju ko aizraujošu, kādus piedzīvojumus, jaunas prasmes. Pieteicos īpašo uzdevumu vienībā – kas nozīmē lēkšanu ar izpletni no lidmašīnas vai helikoptera…

Vēl viens Džastina veikums – grāmata “Elementārā izdzīvošana”, kur skaidrots, kā rīkoties, ja gadījies apmaldīties mežā, ciest autoavārijā un citās ekstrēmās situācijās. (Foto: Madonas alus)

Un visus bīstamākos uzdevumus pats izvēlējāties?

Tieši tā. Es gribēju kaut ko aizraujošu. Pārbaudījumos man bija visai labi rezultāti, tāpēc par jaunpienācējiem atbildīgais man sacīja: “Armijā tu vari darīt jebko!” Un es viņam atbildēju: “Es gribu būt kājnieks, lēkt no lidmašīnām, šaut ar dažādiem ieročiem un visu ko spridzināt!” Viņš tā paskatījās uz mani un teica: “Es taču teicu, ka tu vari darīt jebko!” Bet es viņam saku: ”Es zinu, ko gribu!”

Un tā nonācāt nevis tikai armijā un mācībās, bet vietās, kur viss ir pavisam nopietni.

Jā, cīnījos Irākā un arī Afganistānā. Karavīri no tādām vienībām kā manējā tiek sūtīti uz pašām bīstamākajām vietām. Protams, man tika krietna deva asu sajūtu. Laimīgā kārtā pārnācu, un man nekas nekaitēja, pārvedu mājās visus savus karavīrus – man nebija jāpiedzīvo tā nelaimīgā situācija, kad kāds no tavējiem krīt.

Diezgan daudzi atgriežas satriekti, ar traumu – varbūt tas nebija tavā varā, tu nevarēji nekādi iespaidot notikumus, bet arī pārnākot tas vēl arvien tevi nelaiž vaļā. Kā jau teicu, man ļoti paveicās, jo man šādas situācijas negadījās. Tāpat kaujas laikā, kad cīnies, var patrāpīties civiliedzīvotāji, bērni, nevainīgi cilvēki, kam tiek nodarīts ļaunums. Man nekas tāds nebija jāpiedzīvo. Un tas mani tiešām priecē.

Kāda bija jūsu augstākā dienesta pakāpe?

Kad aizgāju no armijas, biju seržants. Kad biju Irākā, mani īpaši izvēlējās sargāt mūsu brigādes komandieri. Šis pulkvedis komandēja 5000 karavīru. Mums bija uzdevumi visās bīstamākajās zonās – no Bagdādes līdz Ramādī un ne tikai. Protams, šādi komandieri ir ļoti vērtīgi mērķi, par mūsu galvām bija izsludinātas atlīdzības. Man bija piecpadsmit cilvēku drošības grupa.

Bet mūsu komandieris bija ļoti labs vadītājs. Viņa stāvoklī viņam būtu vajadzējis atrasties tikai aizmugurē, komandcentrā, visu vadot pa telefonu, bet viņš bija no tiem, kas visu vada paši un tieši darbības vietā. Tādēļ mēs katru dienu devāmies cīnīties. Satraucošu situāciju bija vairāk nekā diezgan, jo viņu vienmēr mēģināja nogalināt, bet mans uzdevums bija nosargāt viņa dzīvību.

“Visam jābūt līdzsvarā! Man tā ir iespēja būt tuvu dabai,” saka Džastins, kurš jau bērnībā daudz laika pavadīja gan mežā, gan dārza darbos. (Foto: Agris Veckalniņš/Stars)

Tātad jūsu izšautās patronas laikam nebūs viegli saskaitīt?

Pavisam ne! Un nebūs iespējams saskaitīt lodes, kas aizlidojušas man garām. Afganistānā es biju mazā elitārā vienībā – no astoņiem līdz divpadsmit vīriem –, kas kājām pārstaigāja kalnus, meklējot prioritārus mērķus: svarīgākos Taliban komandierus, vīrus, kas vadīja šos spēkus. Tādēļ lielu daļu laika mēs atradāmies kaut kur kalnos, mazā karavīru grupiņā. Tas nozīmēja, ka ienaidnieks ir it visur ap mums, mēs taču esam viņa teritorijā. Tādēļ pārvietojamies tikai naktīs: noej divdesmit metru, apstājies, novēro; noej vēl divdesmit metru, novēro visu apkārtni. Bijām visai bīstamās zonās, tas bija stipri riskanti.

Cik viegli pēc tam ir atgriezties normālā dzīvē? Kad esi pieradis uzmanīgi apskatīt apkārtni ik pēc divdesmit noietiem metriem, kad visu laiku esi turējis rokā ieroci?

Pirmās dienas bez ieroča sajūta bija tāda, ka tev nav rokas! Sajūta tik dīvaina, ik pa laikam iedomājies – kur ir mans ierocis?! Arī tas, kā skaties uz apkārtni, ko ievēro. Varbūt tas bija īss laiks manā dzīvē, bet tas patiesībā bija ļoti smags laiks. Tas, ko iemācies, lai paliktu dzīvs, izmaina tavu domāšanu. Un vēl tagad: es braucu pa ceļu, ik reizi, kad šķērsoju citu ceļu, es uzmanīgi to apskatu, katrā klajā laukā es meklēju kādas briesmas. Tas ir ieradums, no kura nevar tikt vaļā. Ejot pa ielu, skatos otrā stāva logos – jāpārliecinās, ka tur nav snaiperu. Ik reizi, kad pagriežos ap stūri, es paskatos, vai tur neviena nav. Noeju kādus 25 metrus un atskatos.

Vai par dienestu saņēmāt apbalvojumus?

Man ir krietna kaudzīte medaļu, bet man tās nav svarīgākās. Vai mēs tur bijām īstā mērķa vārdā? Nezinu, droši vien ne. Bet es vienmēr atkārtoju: kad biju tur, es palīdzēju cilvēkiem, kas paši sev palīdzēt nevarēja. Daudzi no viņiem – šie cilvēki mazajos ciemos – bija apspiesti. To darīja citi, kam bija ieroči, nauda un vara. Ja varēju šiem cilvēkiem palīdzēt, izveidot biedriskas attiecības ar maniem dienesta biedriem – tas bija svarīgākais.

“Mana ģimene cēlusies no Vācijas. Mans vecvectēvs pārcēlās uz Ameriku pirms Otrā pasaules kara,” atklāj Džastins. (Foto: Agris Veckalniņš/Stars)

Kas, protams, nozīmēja, ka kļuvāt par lielāko ienaidnieku šiem vietējiem varasvīriem.

Jā gan, viņi taču nevēlas zaudēt savu varu.

Un tad te ierodas kaut kādi jeņķi…

Kā tad!

Jūs sākāt kopt dārzus vēl dienestā, no kaujas uzdevumiem brīvajā laikā. Kā tas notika?

Kad bijām Irākā, ieņēmām nelielu bāzi, kas atradās pilī. Tajā bija izvietojušies irāņu teroristi. Sadams Huseins karoja ar Irānu, tādēļ bija teroristi no Irānas, kas meklēja patvērumu Irākā. Huseins deva viņiem naudu, bruņojumu un atbalstu, bet viņi devās kaujas uzdevumos uz Irānu, pēc tam atkal atgriežoties.

Kad amerikāņi iebruka Irākā, šie irāņi sacīja: “Šis nav mūsu karš, mēs ar jums cīnīties netaisāmies. Šeit mūsu ieroči, mēs ejam prom.” Tā mēs pārņēmām šo vietu; tur bija brīnišķīgi dārzi, peldbaseini, tenisa un basketbola laukumi – nudien brīnišķīga vieta. Taču dārzi bija bēdīgā stāvoklī – nelaistīti, nekopti. Neviens par tiem nebija licies zinis.

Vienu dienu es sēžu ar savu tulku pie ēkas, skatos – atnāk viens irākietis, staigā pa dārzu, atver lūkas zemē, griež ratus. Man tagad jānoskaidro – kas viņš tāds, ko viņš te grib un ko viņš tur dara?! Aizejam ar tulku pie viņa – izrādās, tas ir dārznieks, kas kopis dārzu. Mēs jau vairākas nedēļas bijām centušies atjaunot ūdensvada darbību. Mūsu inženieri bija noņēmušies visādi, bet neviens nekā nezina, visa sistēma zem zemes… Un tad uzrodas šis te dārznieks – un viņš to visu pārzina! Izrādās – septiņu kilometrus no turienes pie Eifratas ir sūkņu stacija, un viņš zina, kur!

Es teicu: “Viss, mums šis vīrs ir jāpieņem darbā!” Viņš stāstīja, ka neviens viņam nemaksājot, viņš vienkārši nākot kopt dārzu, kā bijis ieradis, cerībā, ka kāds to beidzot novērtēs un kaut ko samaksās. Nospriedu, ka jāiet runāt ar mūsu komandieri, jo dārznieks mums palīdzēs atrisināt to ūdens lietu. Tā mēs pieņēmām darbā viņu un divus viņa radiniekus, viņi sāka strādāt un atdzīvināt dārzu.

Kad katru dienu dodies kaujā, pārnākušam ir jāuzlādē prāts. Cilvēks nevar pacelt jebkuru smagumu. Tā es iesāku strādāt dārzā kopā ar viņiem. Es to biju jau darījis, tas nomierināja prātu un deva prieku. Beigu beigās dārzs atkal bija skaists.

Nevajadzēja pašam meklēt stādus?

Es sameklēju gan, jo krietna daļa dārza bija nokaltusi pavisam. Es devu dārzniekam savu naudu un sūtīju pirkt visu ko. Mums tur bija dīķītis, viņš atnesa pīles un zosis, mums bija arī šādi tādi citi dzīvnieki. Tā vieta patika arī citiem karavīriem – kur atnākt atpūsties.

Kad pirmoreiz uzzinājāt par Latviju?

Ak, dieniņ, es vēl biju pavisam jauns! Man vienmēr patikusi ģeogrāfija, man gribējies ceļot un redzēt citas zemes, tā uzzināju par Latviju jau krietni sen. Tas droši vien sākās ar globusa grozīšanu. Kad biju sestajā klasē, uzvarēju valsts ģeogrāfijas olimpiādē, tā ka vienmēr esmu diezgan labi pārzinājis dažādas pasaules daļas. Un mani interesēja vēsture, daudz lasīju, visu laiku vēl un vēl atrodot kaut ko.

“Dārza veidošana prasa daudzus gadus. Stādot kokus, nekad nevari zināt – līdz brīdim, kad viss izskatīsies, kā iecerēts, es varbūt arī nenodzīvošu,” aizdomājas Džastins. (Foto: Agris Veckalniņš/Stars)

Viena lieta – kaut ko izlasīt un ieraudzīt uz kartes. Cita – tajā nonākt. Kādas izmaiņas ir notikušas? Ko esat pieredzējis?

O, Latvija ir ļoti izmainījusies. Es te pirmoreiz biju 2001. gadā. Latvijā ir ļoti daudz kas izmainījies. Infrastruktūra, jaunas ēkas, uzņēmumi. Daudz kas ir noticis, ir patīkami šīs pārmaiņas vērot.

Latvieši paši gan žēlojas par to, cik slikti Latvijā ir ceļi…

Tie, kas žēlojas, nekad nav dabūjuši pabraukāt pa Afganistānu!

Ir stereotipi par iedomāto vidusmēra amerikāni. Ja nu mēs izdomātu vidusmēra latvieti un mēģinātu viņus salīdzināt?

Vai… Manuprāt, kopumā cilvēki ir cilvēki it visur. Pamatā es skaidroju atšķirības ar audzināšanu un izglītību – tiklab skolas kā personisko, piemēram, lasot grāmatas. Vairumā gadījumu mēs tiekam izveidoti jaunībā, kļūstam par savas vides produktu. Domāsim par bērniem Irākā vai Afganistānā – viņiem visu mūžu iebaro propagandu un māca melus. Par ko viņi kļūst? Par šiem meliem un propagandu.

Es vienmēr saku – var izveidot jebkādu cilvēku, kādu vien gribi, tikai jāsāk no paša sākuma. Ņem bērnu, un tu vari panākt, ka viņš tic jebkam, ja vien viņš tev uzticas. Varu bērnam iestāstīt, ka debesis ir zaļas, ka mēs nākam no citas planētas – pašlaik dzīvojam šeit, bet tikko pārcēlāmies. Ja bērnam nav pamata neuzticēties stāstītajam, viņš to pieņem par patiesību. Lai precīzāk atbildētu uz jautājumu: šo produktu tiešām veido iemācītais – audzināšana, ieradumi, vecāku attieksme. Uzaugot vardarbīgā ģimenē, kur tikai vardarbību vien redzi, tāds arī kļūsti pats.

Kā ar latviešu virtuvi?

Man patīk, viss no dažādām kultūrām ņemts – gan vācu, gan krievu, bet tas ir tīkams sajaukums, kurā pievienojas arī savdabīgi latviskais.

Jūs esot izteicies, ka latviešu virtuvei jāpievieno nedaudz asuma.

Jā, man garšo asāks ēdiens. ASV ir daudz iespēju tikt pie tradicionālā meksikāņu ēdiena. Jāsaka, tā būs bijusi māte, kas mani pievērsa asam ēdienam. Kad bijām bērni, bija tā – pateici mammai ko nepiedienīgu un dabūji tabasko mērci uz mēles. Bet man kopš tiem laikiem garšo ass ēdiens!

Tad jau mamma nepanāca, ko bija cerējusi!

Tā gan! Un gruzīnu pavāri, kas te vasarās strādā, tagad diezgan daudz ko ņem svaigu un dabisku – no mana dārza!

Daudz cilvēku no Latvijas aizbraukuši, labāku dzīvi meklējot. Jūs ieradāties šeit un palikāt. Kādēļ Latvijā dzīvot ir labi?

Daudzi meklē labāku dzīvi citur, ja nevar atrast sev iespējas augt. Bet es uzskatu, katrs pats var sev radīt iespēju. Šeit ir bagātības. Pārpilnība ir visur, to tikai vajag atrast.

Tātad – viss ir pašā?

Ja spēj sevi pasniegt, radoši atrast savu nišu – to vari izdarīt gandrīz jebkur. Jāprot sadzīvot ar sevi un savu vidi. Jāizprot, kā vari iederēties pasaules mozaīkā.

Man patīk kultūru atšķirības. Tā ir daļa no ceļojumu vilinājuma – pieredzēt šīs atšķirības: dejas, dziesmas, ēdienu, tradīcijas un nelielās paražas pie galda. Tās padara mūs neatkārtojamas, un tas ir ļoti svarīgi. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ atvedu šurp bērnus – lai viņi saprot, ko nozīmē būt latvietim. Jo Amerikā – jā, man ir vāciska izcelsme, bet tas nenozīmē, ka es bērnībā dzīvoju kā vācietis. Sajaukums Amerikā ir gandrīz pārāk daudz izšķīdinājis visu, un kultūras unikalitāte nepastāv. Tādēļ man bija svarīgi, lai bērni savām acīm redz, mācās un nonāk Latvijas kultūrā.

Vai viņi jūtas kā latvieši?

Īsti nezinu. Iespējams, viņi tam vēl nedaudz turas pretī.

Savējais jau var šķist garlaicīgs, neinteresants, bet svešais – skaists un pievilcīgs…

Domāju, ka viņi to daudz labāk sapratīs, kad būs kādi divdesmit gadi. Tas nāk ar gadiem un palīdz izveidoties.

No vienas puses, karavīrs, nāve un iznīcība, no otras – ziedi, trausls skaistums. Kā tas sader kopā?

Visam jābūt līdzsvarā! Man tā ir iespēja būt tuvu dabai. Bērnībā daudz laika pavadīju mežā. Gadu gaitā, strādājot dārzā kopā ar mammu un vecomammu, iemācījos novērtēt šo skaistumu.

Manā bērnībā mums nebija īpaši daudz naudas, bet mums bija vieta. Dzīvojām mazā treilerī, bet vecaimātei bija māja un dārzs, audzējām ēdamo. Viss tāpat kā Latvijā – kad aizbrauc uz dāču. Augļu koki, ogu krūmi, kartupeļi un burkāni, un kāposti, bet ap tiem – puķes. Daudzreiz dārzā, kur aug viss ēdamais, aug arī puķes. Tā tas iet roku rokā.

Vai jums ir kāds mīļākais augs?

Vai dieniņ. Laikam jau tomēr tas būs koks. Lielais, varenais ozols.

Tātad – vīrišķīgākais no visiem kokiem!

Citi šobrīd lasa

Mūsdienu vecvecāki negrib pieskatīt mazbērnus. Iemesli - pārāk prasīgi jaunie vecāki, gribas padzīvot sev 2
Britu karavīrs pieprasa miljonu par aukstajā Igaunijā gūtajām veselības problēmām 5
Nedēļas nogalē gaidāma bīstama laika parādība, brīdina meteorologi
Pievienot komentāru

С волосами – хорошо, а без них – лучше: как выглядели актеры до того, как облысели

"Мне уже 60, а я все еще Шурик": Александр Демьяненко ненавидел роль, сделавшую его звездой