Vīrs, kurš Sabilē rada mazo Gruziju: Romāns Kučuhidze par labākajām vīna tradīcijām

Latvijā Kučuhidze nonāca pusaudža gados – kad 1992. gadā Gruzijā sākās pilsoņu karš, viņa vecāki nolēma pārcelties uz Latviju. Romānam tobrīd bija 14 gadu. Tagad viņš pastāvīgi dzīvo un strādā Ventspilī, taču Sabili iemīļojis jau sen, jo tā atgādinot dzimto Boržomi pilsētu, kur arī cauri tek upe. Tiesa, tur gan kalni lielāki. Vēl viens apstāklis, kas Sabili padarījis tuvāku, ir tas, ka šīs pilsētas apkaime ir tālākais ziemeļu punkts, kur aug vīnogas.

“Gruzīniem vīns ir asinīs. Pirmajā vietā mums ir Dievs, otrajā – ģimene un draugi, uzreiz pēc tam ir vīns. Tāpēc man gribējās pamēģināt arī Latvijā audzēt vīnogas un darīt vīnu. Man tiešām patīk to darīt, vīns ir mana sirdslieta. Manuprāt, vīns ir lauksaimniecības augstākais Olimps, tas ir gluži kā ne no mūsu planētas nācis,” saka Kučuhidze.

Vīns, kāda nav nekur citur

Sabile vīna mīļotāju aprindās ir zināma kā tālākais ziemeļu punkts Eiropā, kur iespējams audzēt vīnogas un darīt no tām vīnu. Kad hercogam Jēkabam ienāca prātā Kurzemes hercogistē attīstīt vīna ražošanu, viņš šim nolūkam izvēlējās trīs vietas – Rendu, Kandavu un Sabili. Un tieši Sabilei bija lemts kļūt par Latvijas vīnkopības centru – mazu, bet tomēr! Iemesls, kādēļ tieši te vīnogas aug vislabāk, ir vienkāršs – kalnains apvidus, kurā viss liekais mitrums, kas kaitē vīnogulājiem, notek lejā. “Te ir mazā Gruzija!” smej Kučuhidze.

Vīna darītāja gēns sēž katrā gruzīnā, jo vecāku, vecvecāku vai tuvāko radinieku lokā noteikti ir kāds, kurš jau kādreiz nodarbojies ar vīna taisīšanu, un laikam tikai loģiski, ka arī Kučuhidzi piemeklējusi vēlme brūvēt pašam savu vīnu. Līdz šim Romāns eksperimentējis ar gruzīnu vīnogu šķirnēm, ko atvedis uz Sabili un mēģina te audzēt, brūvējot vīnu nelielos apjomos, taču tagad nolēmis izvērsties plašāk, bijušajā Sabiles pasta ēkā ierīkojot kārtīgu vīna darītavu ar krodziņu. Pirmajā stāvā glabāsies vairākas 500 litru kvevri krūkas ar nogatavināmo vīnu, augšējos stāvos iecerēta degustāciju telpa un neliels restorāniņš. Ja viss ies, kā iecerēts, tad Sabilē tapušā gruzīnu vīna apjoms ik gadu varētu būt rēķināms ne vairs desmitos, bet simtos vai pat pāris tūkstošos litru. Protams, uz pasaules vīna industrijas fona tas ir tīrais sīkums, taču mazajai Sabilei gana liels sasniegums. “Te ir mazā Gruzija!” smej Kučuhidze.

Vīna darīšana nav tā nozare, kur var cerēt uz ātriem panākumiem. Kā saka franči: vīna darīšanā nav nekā sarežģīta, taču ar vienu noteikumu – ja to ir darījuši jau tavs tēvs un vectēvs. Tā tas patiešām ir, jo labu un pilnvērtīgu ražu vīnogulāji sāk dot ne ātrāk par septiņiem gadiem, drīzāk jārēķinās ar visiem divdesmit. Tātad labi būtu, ja tos būtu iestādījis jau tavs tēvs. Romānam šāda senču sagādāta handikapa nav, nākas pašam visu būvēt no pamatiem.

“Ar katru gadu man vīns sanāca arvien labāks un labāks, tāpēc izdomāju atvest no Gruzijas dažus kvevri. Sākumā visi smējās par manu ieceri, taču tad atradās ēka, kur varētu iekārtot vīna darītavu; atradās arī cilvēki, kuri varēja atvest kvevri; atvedām arī 120 vīnogu stādus. Tā soli pa solim ejam uz priekšu. Pagaidām mēs vēl tikai trenējamies, jo jaunajiem vīnogulājiem pirmās īstās ražas būs pēc pāris gadiem. Vēl man arī jāsaprot, kā Latvijas zeme iespaidos kvevri, jo arī zemei ir savs raksturs un temperatūra. To visu skatīsimies – kā veidosies Latvijas zemes un Gruzijas kvevri un vīnogu sinerģija. Pamēģināsim arī Latvijas vīnogas Zilga, atvedīsim kaut ko no Vācijas un Francijas. Skatīsimies, ko no tā visa Latvijas zeme pieņems. Ceru, ka pēc septiņiem vai astoņiem gadiem mums būs tāds vīns, kāda nav nekur citur pasaulē. Man kā Latvijas gruzīnam gribas panākt, lai mums iznāktu vīns, par ko brīnīsies gan franči, gan zviedri un vācieši.”

Trīs litri uz cilvēku

Gruzīnu attiecības ar vīnu, protams, ir daudz ilgākas un ciešākas nekā latviešiem. Par viņu vērienu liecina kaut vai viens fakts – pēc PSRS sabrukuma Gruzijā izdevies atjaunot 512 senās vīnogu šķirnes, kas padomju laikā bija aizmirstas un pamestas novārtā. Ar veco vīnogu šķirņu Gruzijā nodarbojas īpašs institūts, pa malu malām cenšoties savākt to, kas vēl ir saglabājies.

Vīna darīšana, raudzējot vīnogas kvevri, Gruzijā ir zināma jau vairākus tūkstošus gadu, pēdējās pāris desmitgadēs šo paņēmienu sāk izmantot arī šur tur citur pasaulē. Ar ko atšķiras raudzēšana lielajās māla krūkās, nevis mucā vai metāla tvertnē? Kvevri vīns jāiztur vismaz pusgadu, taču var arī divus vai trīs gadus. Galvenais, lai krūkā, kurai gals aizziests ar māliem, netiktu iekšā gaiss. Gruzīni uzskata, ka māls piešķir vīnam savdabīgu raksturu un ļauj iztikt bez sulfītu pievienošanas. “Mēs vīnu nefiltrējam, jo uzskatām, ka visam jānotiek dabiski. Eiropieši visu izfiltrē un pieliek raugu, taču tā pazūd vīna sirds. Kad pie mums atbrauca franči, tad lielījās, ka viņiem ir 500 veidu salāti. Mēs atbildējām, ka gruzīniem ir tikai 80 ēdieni, taču mēs tos gatavojam jau 1800 gadu. Jo visam jābūt dabiskam. Un vīns mums ir kā zāles, jo mums patīk labi paēst, bet vīns uzlabo asinsriti un mazina holesterīnu,” stāsta Kučuhidze.

Vīniem, ko dara no Latvijā audzētām vīnogām, mazliet pietrūkst cukura, tāpēc to nākas pievienot. Taču pavisam bezcerīgs pasākums vīnogu audzēšana Latvijā nav. Lai gan siltuma mums vasarā ir mazāk nekā dienvidu zemēs, toties ir garākas dienas un tātad vairāk gaismas, kas vīnogām nāk par labu. “Pagaidām vēl es visas nianses vīnogu audzēšanā Latvijā neesmu izkodis, taču domāju, ka gan jau ar gadiem neskaidro jautājumu būs arvien mazāk. Gruzīnu un franču vīna darīšanas tradīcijas atšķiras: franči vīna darīšanu ir pacēluši gandrīz mākslas līmenī, turpretī gruzīni vīnu dara vienkārši, liekot vīnogas kvevri kopā ar visiem ķekariem. Eiropieši liek ozola mucās vai metāla tvertnēs un pievieno raugu, kas, mūsuprāt, nav īsti pareizi. Var teikt, ka gruzīni taisa nevis smalko, bet dzeramo vīnu. Kad aizbraucām pie franču vīndariem, galdā bija tikai pāris pudeles. Savukārt gruzīni, ja rīko pasēdēšanu, rēķina divus vai trīs litrus uz cilvēku!”

Bez tosta nedrīkst!

Gruzīnu vīna dzeršanas kultūra tiešām atšķiras no Latvijā un arī Rietumeiropā pieņemtās, kur parasti vīnu malko maziem malciņiem. Gruzīni visu dara ātri un pamatīgi: salej vīnu glāzēs, pasaka tostu un vienā rāvienā iztukšo glāzi sausu. Franči vīnu cenšas izgaršot, bet gruzīni vairāk laika velta sarunām pie galda, un vīns te drīzāk kalpo kā komunikācijas veicinātājs, nevis apbrīnas objekts. Tāpēc arī gruzīni necenšas radīt izsmalcinātus vīnus, jo galda sarunām pilnīgi pietiek ar labu tā saukto mājas vīnu, ko iebaudīt pie maltītes. Starp citu, gruzīniem ir savs vīna dzeršanas rekordists, ar iesauku Zilonis. Šis 120 kilogramu smagais džentlmenis vienā rāvienā spējot izdzert astoņus litrus. Kārtīgās gruzīnu kāzās, kas ir viens no galvenajiem notikumiem dzīvē, parasti tiek izdzerts ap divām tonnām vīna. Tiesa, arī viesu skaits nav mazs – 500–700 cilvēku.

Atšķirībā no frančiem gruzīniem obligāta pie galda pasēdēšanas sastāvdaļa ir tosti – iedzert vajag par kaut ko, nevis vienkārši tāpat. Dzert bez tostiem – tas ir alkoholisms, uzskata gruzīni. “Gruzija savas vēstures laikā piedzīvojusi ļoti daudz karu, tāpēc katra iespēja pasēdēt pie klāta galda mums ir kā svētki. Un par to vajag iedzert!” saka Romāns.

Ko gruzīns Kučuhidze saka par Latvijā iecienītajiem jāņogu, upeņu, ābolu un tamlīdzīgiem vīniem, kam vīnogas nav pat tuvu stāvējušas? “Malači! Man patīk! Daudzi mani paziņas taisa vīnu no dažādiem augļiem un ogām, un tas ir labi. Ja tu pats ar savām rokām spēj uztaisīt vīnu, ieliekot tajā labu enerģiju, tas ir tikai apsveicami. Tomēr mums vajadzētu panākt, lai Latvijai ir arī savs unikāls vīnogu vīns. Tas varbūt nebūs izcilas kvalitātes, taču būs savējais un unikāls. Varbūt vajag iemest vīnā dzintaru vai noturēt vīnu Latvijas ozola mucās, lai iegūtu īpašu piesitienu. Varbūt varam turēt vīnu kvevri, kas darināti no Latgales māla. Katrā ziņā vajadzētu atrast kaut ko īpašu un unikālu, ar ko varētu izcelties.”

Gruzīnu gēni

Sakarus ar etnisko dzimteni Romāns nav zaudējis un palaikam apciemo Gruzijā dzīvojošos radiniekus. “Es ļoti mīlu Latviju, jo tā ir dzimtene, kas mani pieņēma. Man taču te ir uzauguši septiņi bērni! Te ir mani draugi, un bez Latvijas es nevarētu dzīvot. Taču mana etniskā dzimtene ir Gruzija – tā visu laiku ir manā prātā un sirdī. Man ir māja Boržomi, un uz turieni esmu vedis kristīt visus savus bērnus.”

Attieksme pret vīnu nav vienīgais, ko latvieši varētu no gruzīniem pamācīties. Vēl viena ļoti izteikta gruzīnu īpašība ir ģimeniskums – Kaukāzā vairākas paaudzes bieži vien dzīvo zem viena jumta, un nav iedomājams, ka vecvecāki varētu nonākt pansionātā. Tā būtu kauna lieta, jo par saviem vecākiem un vecvecākiem ikvienam ir jārūpējas pašam, turklāt tieši vecvecāki visvairāk var palīdzēt bērnu audzināšanā, kamēr vecāki strādā.

“Jo lielāka ģimene, jo tā ir stiprāka. Tā mums Latvijā ļoti pietrūkst – šādas kopības izjūtas. Šo atšķirību no Gruzijas var ļoti just. Kad man piedzima meita, pirmais, ko es izdarīju, – uzklāju sētā galdu un uzaicināju kaimiņus. Jo kaimiņš taču ir tuvāk nekā kāds radinieks! Ja ar tevi kaut kas notiks, pirmais, kas var palīdzēt, ir kaimiņš. Pasēdējām, izdzērām 19 pudeles vīna. Bet tagad es zinu: ja mana meita nāks no skolas un sētā viņai būs kādas problēmas, kaimiņš būs pirmais, kurš viņai palīdzēs, ja manis nebūs mājās. Mums ar kaimiņiem ir ļoti sirsnīgas attiecības – un tā arī ir jābūt. Ir jābūt cilvēcīgiem un jākomunicē ar citiem, citādi šī pasaule beigsies,” saka Kučuhidze. Galda klāšanā viņš, starp citu, ir meistars – par to pārliecinājās arī Deviņvīri, ko viesmīlīgais namatēvs sagaidīja ar šašliku un vīnu.

Skaidrs gan arī tas, ka mūsdienu digitālajā laikmetā komunikācijas prasmes daļai cilvēku sāk zust, īpaši gados jaunākajiem. Tāpēc Romāns saviem bērniem līdz 14 gadu vecumam ir noliedzis pirkt viedtālruņus, kaut gan visiem tas ir lielais sapnis: “Es taču redzu, kas notiek ar bērniem. Pirms tam viņi ir jautri un smaidīgi, bet, kad tiek pie telefona, tad smaids pazūd, viņi ierokas ekrānos. Tā ir liela problēma, tāpēc vajag pēc iespējas tālāk atlikt telefonu pirkšanu.” Un vēl atliek cerēt uz Sabilē topošo gruzīnu vīnu – varbūt tas varēs kalpot kā komunikācijas veicinātājs...

Romāna tosti

“Pirmais tosts gruzīniem vienmēr ir par Dievu. Paldies Dievam, ka mēs esam dzīvi, varam satikties un parunāties. Paldies Dievam par to, ka valda miers un viss mums ir kārtībā!”

“Otrais tosts par to, ko vajag visiem – gan putniem, gan cilvēkiem. Par brīvību! Par to, ka esam brīvi un domājoši cilvēki! Man ļoti patīk, ka Latvijā brīvības netrūkst. Lai arī mūsu bērni būtu brīvi un katrā ģimenē būtu brīvība!”

“Trešais tosts – par dzimteni! Bez dzimtenes cilvēks nav nekas. Dzimtene ir vieta, kur esam piedzimuši, kur ir mūsu vecāki un draugi; kur mēs esam laimīgi. Ja cilvēkam nav dzimtenes, tad viņam nav arī sakņu. Tāpēc iedzersim par Latviju un Gruziju, par Rīgu, Sabili un Boržomi – jo tā ir mūsu dzimtene!”

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.