Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Vēstures entuziasts Uģis Urtāns par lādi ar bruņukrekliem, 700 gadus senu ēdienkarti un pasaku filmām 2

9vīri
29. augustā 06:34 2021. gada 29. augustā 06:34
  Sandris Metuzāls | 9vīri
Dzīvās vēstures entuziasts un viduslaiku vēstures rekonstrukcijas kluba "Rodenpoys" aktīvists Uģis Urtāns sarunā ar žurnālu "Deviņvīri" stāsta par lādi ar bruņukrekliem, 700 gadus senu ēdienkarti, pasaku filmām un daudz ko citu

Uģim Urtānam ir īpašs vaļasprieks – ik pa laikam viņš saģērbjas viduslaiku tērpā un stāsta cilvēkiem, kāda tad bija dzīve sendienās. Turklāt ne tikai stāsta, bet arī uzskatāmi parāda, ļaujot interesentiem pašiem uzvilkt bruņukreklu vai aptaustīt zobenu. Uģis vēsturi cenšas izzināt ne tikai no grāmatām, bet arī izjust uz savas ādas, radot vēstures rekonstrukciju jeb dzīvo vēsturi.

Pārgājiens viduslaiku stilā

Parastam cilvēkam skapī ir krekli un uzvalki, bet tev kā viduslaiku vēstures rekonstruktoram laikam bruņukrekli?

Kā tad! (Smejas.) Patiesībā bruņukrekli glabājas īpašā lādē. Taču tā stāv blakus drēbju skapim. Kopumā gan laikam var teikt, ka, pateicoties hobijam, mans drēbju skapis ir lielāks nekā vidusmēra cilvēkam.

Skapis ir veco laiku?

Nē, IKEA pirkts. Toties lāde gan ir autentiska. Bruņukreklu glabāšana lādē ir visērtākais veids, ņemot vērā, ka diezgan bieži tie jāpārvadā. Kad braucam uz dzīvās vēstures festivāliem kaut kur Skandināvijā, tad autobuss parasti ir tā pielādēts ar bruņām, ka knapi var pakustēt. Visas auduma lietas gan glabājas skapī.

Parastu kreklu var nopirkt veikalā, bet kur dabūt bruņukreklu? Jāpasūta Ķīnā?

Ķīnā gan nē. Vēstures rekonstruktoru jeb dzīvās vēstures kustībai Latvijā drīz apritēs jau 30. gadskārta, un pa šo laiku ir izauguši meistari, kas izgatavo vēsturisko priekšmetu replikas. Te nav runa tikai par bruņām un ieročiem, bet arī par apģērbiem un apaviem. Taču, lai to visu radītu, ir nepieciešamas specifiskas zināšanas. Pat izcils kalējs, kurš var radīt meistardarbus, bez vēsturiskām zināšanām nepratīs izkalt vēsturiski precīzas bruņas. Vienkāršu bruņucepuri droši vien var izkalt daudzi, taču tikai retais spēj izkalt vēsturiski pareizu bruņucepuri.

Tas ir dārgs prieks?

Ja runājam par pilnu bruņu komplektu, tad jā – ar četriem vai pieciem tūkstošiem eiro noteikti jārēķinās. Bieži man jautā, cik viduslaikos izmaksāja pilnais bruņu komplekts un zirgs. Es tad saku, ka mūsdienu ekvivalents varētu būt privātās lidmašīnas iegāde.

Tātad to varēja atļauties tikai ļoti bagāti vīri?

Vai arī bija jādien ļoti labā armijā. Tepat Livonijas teritorijā vietējā vara iedzīvotājus bieži vien apgādāja ar bruņojumu, jo bija ieinteresēta, lai karapulks kaujaslaukā būtu konkurētspējīgs.

Cik sver pilns bruņu komplekts?

Bruņas var būt ļoti dažādas, tāpēc vienu skaitli grūti nosaukt. No 25 līdz 40 kilogramiem, neskaitot ieročus. Te gan jāņem vērā: ja bruņas ir taisītas precīzi uz auguma, tad tās ir daudz vieglāk valkāt. Tas ir mīts, ka pakritis bruņinieks bija pilnīgi bezpalīdzīgs un nespēja bez citu palīdzīgas piecelties. Patiesībā viņš spēja itin veikli kustēties. Problēmas rodas tad, ja kaut kur kaut kas spiež vai berž. Parasti jau tomēr pilnos bruņu komplektus – tos, kas maksāja kā lidmašīna – taisīja pēc pasūtījuma konkrētam cilvēkam. Tiesa, bija viens veids, kā pie bruņām varēja tikt arī ne pārāk turīgs cilvēks, – militāro konfliktu laikā, paņemot uzvarēta pretinieka bruņas.

Dzirdējām, ka esi piedalījies arī pārgājienos, kurus visi tā dalībnieki veic tā laika apģērbā, līdzi ņemot tā laika ieročus.

Jā, tāds pārgājiens ir pamatīgs pārbaudījums un labs veids, kā redzēt vājos elementus kolektīvā. (Smejas.) Izrādās, ka lielu lomu šādā pārgājienā spēlē apavi un bikses; ja tie izgatavoti nepareizi, tad ātri vien noberzīs līdz asinīm. Tādā pārgājienā līdzi ņem vienu telefonu saziņai ārkārtas situācijā un fotokameru. Viss pārējais bija autentisks no viduslaikiem – gan apģērbs, gan ieroči, gan trauki. Šāda pieeja ļauj labāk saprast daudzas nianses. Piemēram, kādēļ tajos laikos karavīri vienas dienas laikā nogāja tieši tādu, nevis lielāku ceļa gabalu. Kad pats pamēģini pastaigāt tā laika apģērbā un bruņojumā, tad saproti, kas tas nav gluži tas pats, kas iet pārgājienā sporta apavos un vieglā kreklā.

Un kāda bija ēdienkarte?

Viduslaikos bija daudz neiedomājami garšīgu ēdienu, un daudzas receptes ir saglabājušās līdz mūsdienām. Dažādas putras, zupas, gaļa, zivis un dārzeņi – tas viss sastopams viduslaiku ēdienos. Kartupeļu gan, protams, nav, kaut gan daudziem nez kādēļ ir priekšstats, ka tie Eiropā un arī Latvijā audzēti jau viduslaikos. Tajā laikā cilvēks pārtikā centās izmantot visu, kas vien bija pieejams. Mums ir paveicies, ka mūsu klubā darbojas arī vairāki profesionāli pavāri, kuri tad arī pasākumos gatavo pēc senajām receptēm, piemēram, vistas ķidu zupu. Ļoti garšīga, starp citu!

Esat mēģinājuši iet tādā pārgājienā ziemā?

Esmu vienatnē viduslaiku tērpā gājis ziemā pārgājienā ar nakšņošanu mežā. Tiesa, zābaki gan man nebija viduslaiku, bet iet vasaras apavos bija mazliet bail. Zinu, ka tādus oderētus ziemas zābakus var uztaisīt, taču tie maksā diezgan dārgi.

Mīti un patiesība

Tu specializējies viduslaiku vēstures izpētē. Kādēļ tieši tāda izvēle?

Mūsu vēstures klubs "Rodenpoys" specializējas Latvijas vēlā dzelzs laikmeta un 14. gadsimta vēsturē. 14. gadsimtu izvēlējāmies tāpēc, ka ilgu laiku mūsu kluba galvenā darbības vieta bija Ropažu pilsdrupas; sadarbībā ar pašvaldību piesaistījām to izpētei arheologus un palīdzējām veikt mūru konservāciju. Mūsu mērķis bija parādīt, ka viduslaiki – tā nav tikai Rietumeiropas bruņniecība, bet arī šejienes vietējie iedzīvotāji, kuri aktīvi iekļāvās militārajās vienībās. Gribējām ar dzīvās vēstures metodi parādīt tā laika bruņojumu un sadzīvi.

Kas īsti ir šī dzīvā vēsture jeb vēstures rekonstrukcija? Daudziem tā asociējas galvenokārt ar puišiem, kuri uzvelk bruņas un tad imitē bruņinieku cīņas, taču droši vien ar to vien viss neaprobežojas?

Protams, patiesībā tas ir daudz sarežģītāk un laikietilpīgāk. Man pašam, lai izgatavotu viduslaiku iedzīvotāja apģērba komplektu, sākot no apaviem un beidzot ar cepuri, bija vajadzīgi apmēram pieci gadi.

Tā laika iedzīvotājs – tas ir zemnieks?

Nē, tas var būt arī labietis. Piemēram, Rīgas parādnieku grāmatās ir minēti ropažnieki, kuriem pilsētā ir piederējuši divi nami, tātad diez vai viņus var uzskatīt par vienkāršiem zemniekiem. Šādi labieši bija situēti cilvēki, un daži varēja pat atļauties veidot savas karadraudzes. Ja paskatāmies tā laika iedzīvotāju mantas, tad tās ir pietiekami dārgas un ne ar ko neatšķiras no tām, ko var sastapt Rietumeiropā.

Tātad priekšstats par to, ka ļaunie vācieši vienā rāvienā visus tagadējās Latvijas iedzīvotājus iedzina nabadzībā un verdzībā, īsti neatbilst patiesībai?

Jā, jā, vecais stāsts par 700 verdzības gadiem... Te nu Andrejs Pumpurs, rakstot "Lāčplēsi", krietni pārspīlēja. Viņam droši vien pat prātā neienāca, ka šis mīts sabiedrības apziņā iesakņosies tik dziļi un tiks kultivēts daudzos citos literāros darbos. Atspēkot to var diezgan vienkārši – kaut vai paskatoties, cik liela bija bruņniecība, kas ieradās no Rietumeiropas. Bruņinieku bija tik maz, ka viņiem nebūtu ne mazāko izredžu, ja vien vietējie neiekļautos viņu karapulkos. Ja runājam par 14. gadsimtu, tad jāsaprot: kaut gan Livonija bija ļoti sarežģīts veidojums ar daudzām iekšējām pretrunām un konfliktiem, tomēr daudz lielāku postu tai nodarīja ārējie ienaidnieki, pirmām kārtām krievi un lietuvieši, kuri te regulāri iebruka un siroja.

Atgriežoties pie vēstures rekonstrukcijas, gribu uzsvērt, ka ļoti svarīgs ir darbs ar vēstures avotiem. Vispirms jāmeklē informācija par to, kā tā vai cita lieta izskatījās un funkcionēja, un tikai pēc tam sākas sadarbība ar meistaru, kurš mēģina izgatavot tās repliku. Turklāt ne vienmēr tas izdodas. Tepat Ropažu pilsdrupās tika atrasts interesants un rets gredzens, un mums radās doma, ka tādus vajadzētu izgatavot visiem kluba biedriem. Taču, lai cik meistarīgi būtu mūsdienu juvelieri un rotkaļi, visi atzina, ka taisīt šādu gredzenu būtu pārāk sarežģīti.

Diezgan izplatīts ir uzskats, ka viduslaikos cilvēki bija daudz mazāki augumā nekā mūsdienās. Tā tiešām ir?

Mīts! Vidējais augums droši vien bija mazāks, taču, pētot apbedījumus, ir secināts, ka arī tajos laikos ir bijuši gara auguma vīri. Ja paejam vēl mazliet uz priekšu, tad ir saglabājušās liecības par to, ka zviedri savās vienībās labprāt ņēma latviešus tieši tāpēc, ka viņi bija liela auguma.

Nofotografēt viduslaikus – un laisties

Viduslaiku vēsture daudziem liekas kaut kas tāls un mazliet pat mītisks. Kādēļ tieši šis vēstures posms tevi tā vilina?

Ropažos bija čaļi, mazliet par mani vecāki, kuri jau 2000. gadā pievērsās viduslaiku vēstures izpētei, un tā nu es 14 gadu vecumā viņiem pievienojos. Vēsture mani ir interesējusi jau kopš bērnības. Pirmie gadi vēstures klubā pagāja kā ieroču nesējam, līdz beidzot man pašam atļāva piedalīties kādā kaujas rekonstrukcijā. Un, jo aktīvāk tu darbojies, jo garāks kļūst tavu pienākumu saraksts, un vienā brīdī tu jau esi pilnībā iekļāvies kluba darbībā.

Sākotnēji mūsu klubs saucās nevis "Rodenpoys", bet "Trejasmens". Ko nozīmē "Rodenpoys"? Tas ir līvu valodas vārds, ko varētu tulkot kā “dzelzs dēls” vai “zemes dēls”. Ropažu apkaimē ir daudz purvu, un ir zināms, ka te jau sen cilvēki ir nodarbojušies ar metalurģiju. Rodenpoys ir pirmais nosaukums, ar kuru Ropaži ir minēti rakstītajos avotos – Livonijas Indriķa hronikā. Tas ir 1205. gads, kad milzīgs lietuviešu sirotāju pulks – apmēram 2000 vīru – pēc sirojuma dodas uz dzimteni, taču šajā apkaimē viņus sagaida bruņinieku un zemgaļu apvienotais karaspēks. Mežā pie Ropažiem viņi arī visus šos divus tūkstošus sirotāju likvidē. Esam mēģinājuši meklēt šīs kaujas vietu, taču pagaidām nesekmīgi.

Kāds tur brīnums, ja pat krietni nozīmīgākās Saules kaujas vieta vēl šobaltdien precīzi nav zināma...

Jā, un Anglijā tieši tāpat nav vienprātības par slavenās Heistingsas kaujas norises vietu. Viduslaiku vēsturē ir diezgan daudz neizzināta. Pētot vēsturi, jābalstās uz trim avotu grupām. Pirmais ir arheoloģiskās liecības, ko atraduši pētnieki, un Latvijā šis klāsts ir ļoti plašs. Otrais ir vizuālie avoti, taču tas vairāk attiecas uz Rietumeiropu. Daži izņēmumi gan ir, piemēram, Sāremā baznīcā ir daži ciļņi, kuros attēloti vietējie iedzīvotāji. Rietumeiropā plaši ir izplatītas kapu plāksnes, kurās sīki var izpētīt bruņu elementus. Trešā grupa – rakstītie avoti, taču tiem bieži vien var vismazāk uzticēties. Piemēram, hronikā varam lasīt, ka vietējie ir staigājuši aļņādas pastalās. Izklausās forši, taču, ja mēs tagad mēģināsim uztaisīt aļņa ādas pastalas, tad nekur nav teikts, vai tās būs tādas, kādas bija toreiz. Tātad apstiprinājumu vajadzētu meklēt arheoloģiskajos avotos. Un, ja izrakumos atrodam aļņādas pastalas un arī hronikā tās ir pieminētas, tad tiešām varam secināt, ka vietējie ir staigājuši šādās pastalās.

Tas viss ir sarežģīti, tāpēc droši var teikt, ka, piemēram, Pirmā pasaules kara perioda vēstures izpēte ir daudz vienkāršāka, jo dažādu liecību ir vairāk. Ja tu esi saģērbies attiecīgā perioda tērpā un komunicē ar auditoriju, piemēram, skolā, tad nepietiek ar to, ka tu labi izskaties, bet ir jāspēj pamatot, kādēļ apģērbs ir tieši tāds. Pirms 15–20 gadiem čaļi aizbrauca uz kādu viduslaiku vēstures festivālu, kaut ko tur noskatījās un pēc tam taisīja arī sev bruņas vai apģērbu, pat neiedziļinoties, vai tur viss iet kopā. Piemēram, sajaukti divi gadsimti.

Labi jau vēl, ja noskatās festivālā, nevis iespaidojas no Holivudas filmām par vikingiem...

Jā, tas vispār ir atsevišķs stāsts. Tāpēc jau arī pēdējos 15 gadus mēs mērķtiecīgi strādājam, lai vēsture, ko mūsu klubs atveido, būtu kvalitatīva. Un svarīgi arī tas, lai ikvienam būtu iespēja pašam šo vēsturi sajust, piemēram, uzvelkot bruņas. Konsultējamies ar vēsturniekiem un arheologiem, lai būtu droši, ka tas, ko mēs darām, patiešām atbilst patiesībai. Arī viņiem ir interesanti saprast, kā tas viss viduslaikos varētu būt noticis. Esam, piemēram, rīkojuši eksperimentus, lai saprastu, ko distances ieroči nodara karavīram; uzvilkām manekenam bruņukreklu un šāvām pa to ar arbaletu. Izrādās, bruņukreklam arbaleta bulta iziet cauri, taču no ķiveres rikošetē. Ir daudz kā interesanta.

Man reizēm jautā, vai es gribētu dzīvot viduslaikos. Nē, negribētu! Man ir labi tepat mūsdienās. Taču es labprāt uz brīdi ielūkotos viduslaikos un, teiksim, tos nofotografētu. Bet pēc tam ātri laistos prom!

Pieņemts teikt - “drūmie viduslaiki”. Tie tiešām bija drūmie?

Bet vai tad mūsdienās nav drūmi laiki? Donbasa karš, koronavīrusa epidēmija, terora akti... Taču viduslaiku mākslā mēs varam atrast arī daudz kā skaista un gaiša, ne tikai karus un epidēmijas vien. No mūsdienu cilvēka viedokļa varbūt viduslaiki var likties drūmi, taču, kas zina, viduslaiku cilvēkam varbūt liktos, ka mēs te tagad esam iebraukuši pilnīgās auzās.

Vispār filmas par viduslaikiem tu spēj skatīties, ņemot vērā, cik brīvi to veidotāji mēdz izrīkoties ar vēstures faktiem?

Ne tikai skatos, bet dažas reizes esam kā konsultanti piedalījušies to radīšanā. Taču tā patiešām ir taisnība, ka bieži vien vēsture filmās tiek parādīta nepareizi, jo režisoram liekas, ka kaut kā citādāk tas viss izskatīsies labāk. Tāpēc, saudzējot savus nervus, tādiem projektiem es labāk atsaku. Pasaku filmu žanrs ir jauks, taču to nevajag jaukt ar vēsturisko žanru, īpaši jau Latvijas apstākļos, tā samaitā cilvēkiem izpratni par vēsturi. Visiem labi zināmais "Nameja gredzens" ir pasaku filma, taču, ja to noskatās jaunietis bez zināšanām vēsturē, tad viņam var rasties iespaids, ka zemgaļi dzīvoja pie jūras un bija jūrasbraucēju tauta.

Citi šobrīd lasa

Ēģiptieša Ali un latvietes Santas vakcinācijas stāsts: "Latvijas valsts interesēs" mīļotajam vīrietim liedz vakcīnu 7
Kāpēc izjūk attiecības? Pretpoli pievelkas... vai tomēr ne?
Ģimenes ārsti cieš no pārslodzes: tas noved pie trauksmes un pat depresijas 3
Skatīt visus komentārus

Еще не пришедшая в форму после родов Меган Маркл повторила образ герцогини Кэтрин

Случился "сильный стресс": Лариса Гузеева экстренно госпитализирована