Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Eiropā vīrieši vairs nespēj aizstāvēt savas sievietes. Te pat runa nav par varonību, bet par elementāru goda un ģimenes aizstāvību," uzskata vēsturnieks. (Foto: Shutterstock)

Vai Rietumi drīz sapūs? Pasaulē arvien skaidrāk iezīmējas virzība uz totālu kontroli. Saruna ar vēsturnieku Hariju Tumanu 26

9vīri
1. augustā 04:45 2021. gada 1. augustā 04:45
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Padomju laikos populārs bija apgalvojums, ka kapitālistiskā Rietumu pasaule neglābjami pūst un drīz sapūs. Tomēr daudz ātrāk par Rietumiem sapuva Padomju Savienība, kurai komunisti prognozēja saules mūžu. Runas par Rietumu civilizācijas norietu ir aktuālas arī tagad, tāpēc par to, uz kurieni īsti virzāmies, intervija ar vēsturnieku Hariju Tumanu.

Savulaik lielu ievērību guva filozofa Osvalda Špenglera 1918. gadā izdotais darbs Vakareiropas noriets (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš pareģoja Eiropas un Amerikas civilizācijas bojāeju. Civilizāciju attīstības un bojāejas tēmai pastiprinātu uzmanību pievērsa arī britu vēsturnieks un sociologs Arnolds Toinbijs. Tāpat kā Špenglers, arī viņš pauda uzskatu, ka nav vienotas cilvēces vēstures, ir tikai atsevišķu savdabīgu, noslēgtu civilizāciju vēsture. Toinbijs norādīja, ka civilizācijas iet bojā nevis ārēja ienaidnieka, bet gan pašu vainas dēļ, nevis vecuma, bet gan izlaidības dēļ. Ikviena civilizācija balstās uz saviem morāles un tikumības pamatiem; kad tie kļūst vāji un sāk drupt, civilizācija iet bojā. Bojāejas pamatā ir valdošā mazākuma egoisms un vairākuma slinkums. Vēsturnieks Harijs Tumans, vērtējot pašreizējo situāciju, velk paralēles ar Seno Romu un saskata sabiedrības virzību uz tehnokrātisku totalitārismu.

Vēsturnieks Harijs Tumans (Foto: No Harija Tumana personīgā arhīva)

Kad pāri visam – komforts un labklājība

– Pirms gadiem sešiem laidāt klajā savu grāmatu Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. Kā domājat, vai šis laiks ir piemērots varoņiem?

– Varoņiem un varonībai vienmēr ir vieta dzīvē, taču ir laikmeti, kas veicina varonību, un ir laikmeti, kas to neveicina un pat nicina. Tas ir jautājums par to, kādu cilvēku sabiedrība uzskata par ideālu un kādu cilvēku tā veido. Cilvēka ideāls, ko sabiedrība rada noteiktā laikā, atspoguļo tās vērtības. Mūsu laiks varoņiem ir nelabvēlīgs, ar savu nicinošo attieksmi pret varonību tas pat nedod iespēju tai rasties. Dzīvojam laikmetā, kad varoņi nav vajadzīgi.

– Varoņi neiederas mūsu laika kontekstā?

– Atklāti sakot, varoņi vienmēr ir traucēklis lielai sabiedrības daļai, jo viņi neiekļaujas sistēmas rāmjos. Šeit es nerunāju par pašsaprotamām lietām, piemēram, par slīkstoša cilvēka izglābšanu. Manuprāt, tā ir katra normāla cilvēka dabiska rīcība. Ar vārdu varonība es saprotu īpašu dvēseles un prāta stāvokli, kas paredz gatavību upurēties kāda augstāka mērķa labā. Varonība sākas tur, kur beidzas bailes no nāves, un tas ir iespējams tikai uz īpašas vērtību sistēmas pamata. Eiropas vēsturē zinām laikus, kad varonība tika veicināta un varoņi bija sabiedrības ideāls.

Laika gaitā priekšstati par to, kas ir varonība, ir mainījušies. Piemēram, Homēra varonis Senajā Grieķijā kalpoja savai ekskluzīvajai varoņa slavai un godam, viņa individuālie panākumi bija pāri visam. Protams, ļoti svarīgs bija ētiskais aspekts. Savukārt romiešiem varonis bija tas, kurš kalpoja Romas valstij un bija gatavs par to mirt. Viduslaikos varoņi bija bruņinieki, kuri kalpoja Dievam, karalim, godam, slavai un daiļajai dāmai. Vēlāk izveidojās priekšstats, ka varonis kalpo savai tautai, nācijai, valstij. Savukārt tagad valdošais ir uzskats, ka nevienam nav jākalpo, tikai savam komfortam un labklājībai. Tagad ir pieprasījums pēc paklausīga mietpilsoņa, kas savā garā ir mazs cilvēciņš un labi iekļaujas noteiktos uzvedības rāmjos. Šodien varoņi būtu liels traucēklis pastāvošajai sistēmai, jo viņi nespētu tajā iekļauties.

Kā mēs redzam, pasaulē arvien skaidrāk iezīmējas virzība uz totālu kontroli. Mēs visi izjūtam, cik ļoti pieaug dažādas atskaites, kontroles un pārbaudes, arī dažādas atkarības un saistības. Valdošā ideoloģija kļūst totalitāra, pieaug cenzūras spiediens, arvien vairāk rodas vārda brīvības ierobežojumu. Šī sistēma acīm redzami ir virzīta uz maza, ierobežota, paklausīga un sazombēta cilvēciņa izveidi. Brīvam, domājošam cilvēkam un varonim tajā nav vietas.

– Mūsdienās trūkst ne tikai varoņu, bet vispār spilgtu personību.

– Tieši tā. Turklāt visās jomās. Piemēram, politika. Atceramies laikus, kad pie varas bija Čērčils, Golls, vēlāk – Reigans, Tečere, Miterāns, Kols. Lai ko mēs teiktu par viņu personīgajām īpašībām un politiku, viņi bija spēcīgas personības. Tagadējo politiķu plejāde ir pelēcības no sīko ierēdņu sugas. Tas pats vērojams citur, arī populārajā mūzikā. Agrāk topā bija tādi dižgari kā Fredijs Merkūrijs, Fils Kolinss, Rodžers Voterss un citi, kuriem balsīs skanēja liels personības spēks. Tie bija laiki, kad visur bija sastopamas personības ar mugurkaulu – ar savu pārliecību un ideju pasauli.

Bet kāds tagad ir valdošais tips? Glums dzīves baudītājs bez mugurkaula. Jo kas šodien tiek prasīts no cilvēkiem? Vispirms fleksiblitāte – spēja adaptēties un pielāgoties. Tagad ļoti populārs ir sauklis: “Kas nemainīsies, tas nepastāvēs.” Mūs aicina kļūt par hameleoniem, kas ātri spēj piemēroties ārējiem apstākļiem. Sistēma tiek veidota tāda, lai cilvēkam nebūtu nekā patstāvīga un pastāvīga. Tādas vērtības kā Dievs, dzimtene, tauta tiek pakāpeniski izstumtas no apziņas, galvenais esi tu pats un tava labklājība. Svarīga ir gatavība pieskaņoties mainīgajiem apstākļiem, lai varētu saglabāt savu komforta līmeni. Šodien nauda un bauda ir augstākās vērtības, cilvēka galvenais kredo un dzīves princips. Šādas vērtības var radīt tikai gļēvu patērētāju un viegli manipulējamu būtni. Cilvēks arvien vairāk sāk līdzināties tārpam, kuram galvenās īpašības ir locīties un pielāgoties. Tārpam nav mugurkaula, bet kas tad ir mugurkauls? Tā ir pārliecība, stabils pasaules uzskats, noteikta vērtību sistēma.

Kaut arī šis laiks nav labvēlīgs varoņiem, tādi cilvēki noteikti joprojām ir mums līdzās, bet mēs par viņiem neko nezinām. Vispār varonība savā galējā izpausmē atklājas kritiskā brīdī. Tikai kritiskās situācijās atklājas cilvēka patiesā daba, tas, uz ko viņš ir gatavs nāves priekšā. Kā jau teicu, varonis ir gatavs mirt augstāku mērķu labā, mirt ar godu. Viņš ir spējīgs sevi upurēt, lai izpildītu savu pienākumu, savu misiju. Savukārt tārps lokās un piemērojas, līdz viņu saspiež. Es nevienam nenovēlu nokļūt kritiskā situācijā, taču mums jāapzinās, ka ikviena cilvēka dzīves kulminācija ir nāve. Tas ir brīdis, kad zem rēķina tiek pavilkta strīpa, proti, tad atklājas viss, ko cilvēks pēc sevis ir atstājis. Mums visiem būtu derīgi biežāk domāt par savu nāvi, par to, ko atstāsim aiz sevis, jo tas pēdējais rēķins var pienākt jebkurā brīdī. Atcerēšanās par to varētu pamudināt dzīvot jēgpilnāk.

Foto: Shutterstock

– Vai tagad pasaulē noteicošie patērētājsabiedrības principi nepadara cilvēkus vājākus, neuzņēmīgākus?  

– Protams. Konkrēts piemērs. Pirms gadiem padsmit kādā ASV universitātē students atnāca uz auditoriju un sāka šaut. Uzbrucējam bija divas pistoles, viņš nošāva aptuveni piecdesmit cilvēku. Auditorijā bija vairāk nekā simt studentu, visi slēpās zem galdiem. Uzbrucējs tikai staigāja apkārt un šāva. Viens pret simt. Un neviens neuzdrošinājās viņam pretoties pat tajā brīdī, kad viņš pārlādēja pistoles. Viņš apšāva cilvēkus kā tādus paklausīgus lopiņus. Lūk, ko nozīmē sabiedrība bez varoņiem.

Varu minēt arī citus piemērus. Pirms gadiem septiņiem Ķelnē Jaungada naktī emigranti seksuāli aizskāra vācu sievietes, un nebija nekādas pretreakcijas. Tas skaidri apliecina, ka Eiropā vīrieši vairs nespēj aizstāvēt savas sievietes. Te pat runa nav par varonību, bet par elementāru goda un ģimenes aizstāvību.

Pat uz to vīrieši nav spējīgi. Tā ir civilizācijas katastrofa, jo pašaizsardzības instinkts vairs nedarbojas. Protams, es sabiezinu krāsas, droši vien Eiropā vēl ir vīri, kas gatavi aizstāvēt gan sevi, gan savas sievietes, taču viņi ir margināli, jo šodien tendence virzās nevis drošsirdības, bet gļēvulības virzienā. Kad Amerikā pēc Floida nāves sākās grautiņi, mani ļoti iespaidoja video, kurā bija nofilmēti baltie vīrieši, kuri ar ieročiem rokās nostājās ķēdē savu māju priekšā. Trakojošo mežoņu pūlis neuzdrošinājās viņiem pietuvoties un pagāja garām. Kamēr ir tādi vīri, tikmēr viss vēl nav zaudēts un pastāv cerība.

Ceļā uz tehnokrātisko totalitārismu

– Jau simt gadu tiek runāts par Rietumeiropas norietu. Vēl no savas bērnības atceros runas par to, ka Rietumi drīz sapūs. Taču tie nekādi nevar sapūt līdz galam. Kā domājat, vai Rietumu pasaule tiešām sapūs?  

– Kad mēs bijām mazi, padomju propaganda izmantoja tēzi par pūstošajiem Rietumiem, lai cildinātu sociālismu. Taču par Rietumu norietu runāja jau sen pirms padomju valsts piedzimšanas, pēc tās sabrukuma un arvien vairāk – mūsdienās. Tam ir pamats. Kaut arī Rietumu pasaule vēl nav sabrukusi, tas nenozīmē, ka tā nepūst. Savulaik Romas impērija puva pārsimt gadu, šim procesam nav skaidru termiņu.

Osvalds Špenglers nebija vienīgais, kurš runāja par Vakareiropas norietu. Par to runāja arī citi domātāji gan tolaik, gan vēlāk. Piemēram, franču vēsturnieks Žans Gimpels jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados prognozēja Amerikas norietu. Toreiz, kad ASV strauji attīstījās, daudzi par Gimpelu pasmējās, taču septiņdesmitajos gados sāka ieklausīties, jo atklājās, ka viņam bija taisnība. Un arī Špengleram bija taisnība. Savu grāmatu par Vakareiropas norietu viņš rakstīja vēl pirms Pirmā pasaules kara, un var tikai brīnīties par to, cik precīzi, balstoties vienīgi racionālā analīzē, viņš spēja prognozēt attīstības virzienu. Jau 20. gadsimta sākumā Špenglers spēja saskatīt tās tendences, kuras kļuva aktuālas tikai mūsdienās. No tagadējā skatpunkta viņa uzskati ir politnekorekti un pretrunā ar šodienas ideoloģiju, tāpēc mūsu pasaule ir skeptiska pret viņa idejām.

– Tagad daudzi gudrinieki norāda, ka pasaules politekonomiskā pārvaldības sistēma atrodas dziļā krīzē, tai nepieciešama transformācija.

– Ne velti pats Klauss Švābs un viņam tuvie cilvēki runā par ceturto industriālo revolūciju. Švābs lieto jēdzienu great reset un norāda, ka agrākais modelis vairs nestrādā, tas ir jāmaina. Taču Švāba piedāvātais variants nav sevišķi pievilcīgs, jo paredz ekonomikas un patēriņa reducēšanu un daudzus ierobežojumus, kas kopā var summēties elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina, jo bezgalīga patērēšana nav iespējama. Taču līdzās politekonomiskajai krīzei es gribētu akcentēt kultūras degradāciju un pieaugošo amoralitāti, kas ir vecas un pūstošas civilizācijas pazīmes.

Kā rāda vēsture, kultūras attīstās kā dzīvi organismi. Tās dzimst, aug, sasniedz kulmināciju, noveco un iet bojā. Un tāpat kā visiem organismiem līdzīgi izpaužas jaunības un vecuma pazīmes, tas pats sakāms par kultūrām. Valdošās tendences sabiedrībā skaidri norāda uz augšupejošu vai lejupejošu attīstību. Lūkojoties uz mūsdienu Rietumu civilizāciju, varam redzēt pazīmes, kuras bija raksturīgas vecajai, brūkošajai Romas impērijai. Protams, līdzīgus procesus varam redzēt arī Senās Grieķijas, Ēģiptes, Babilonijas vai Persijas vēlajos periodos. Es vienmēr saku, ka kultūras rodas uz lielas idejas pamata un iet bojā tad, kad zaudē savu lielo ideju jeb saturu un jēgu. Vēsture to labi parāda.

Vārdu sakot, mums nevajadzētu mierināt sevi ar domu, ka Roma puva ilgi un mums ir vēl daudz laika. Mūsdienās visi procesi paātrinās, mēs dzīvojam ātro tehnoloģiju un komunikāciju pasaulē. Turklāt vēsture nemēdz precīzi atkārtoties – atkārtojas situācijas, nevis notikumi. Cilvēku rīcība tipiskās situācijās var būtiski atšķirties. Piemēram, Romas impērija rietumos sabruka un beidza savu eksistenci, bet austrumu daļā izveidojās Bizantija – tā pati impērija, tikai jau uz kristietības pamata. Tur tik tiešām notika restarts. Radās jauna kultūra un jauns saturs, kas vecajām formām piešķīra jaunu dzīvi. Konkrētais piemērs tikai apliecina, ka restarts vai resets ir iespējams. Protams, pienāca laiks, kad sabruka arī Bizantijas impērija. Šajā pasaulē tā ir iekārtots, ka viss reiz izbeidzas. Entropijas likums dara savu. Tas, vai spēsim izmantot restarta iespējas, atkarīgs no mums pašiem un valdošās elites.

– Varbūt bojāeja nav nekas slikts? Kad civilizācija mirst, uz tās drupām veidojas jauna. Un varbūt tas jaunais ir kaut kas labs un vērtīgs.

– Protams, ar šādu domu varētu sevi mierināt, īpaši, ja mēs kā nemirstīgas būtnes no kosmiskiem augstumiem novērotu cilvēces vēsturi daudzu simtu gadu garumā. Bet mēs esam parasti cilvēki ar īsu mūžu, un diez vai perspektīva pazust zem brūkošas civilizācijas drupām spēj sagādāt mums kādu prieku. Un diez vai lielu mierinājumu var sniegt doma, ka uz humusa, kas izveidosies no beigtās civilizācijas atliekām, izaugs jaunas civilizācijas skaistie ziedi. Tiem, kas kļuva par humusu Romas impērijas drupās, laikam bija vienaldzīgs tas, kas tur pēc tam izveidojās.  

No mūsdienu pozīcijām raugoties, Rietumu civilizācijas virziens nepavisam nav iepriecinošs. Uz to jau pagājušā gadsimtā norādīja tādi rakstnieki kā Oldess Hakslijs, Reds Bredberijs un Džordžs Orvels. Interesanti, ka viņu antiutopijās vienmēr tiek attēlota totalitāra nākotne. Viņi jau 20. gadsimta pirmajā pusē saskatīja un saprata attīstības tendences. Pagāja vairāki gadu desmiti, un tagad redzam, ka viņu antiutopijas pamazām sāk piepildīties. Sevišķi precīzs bija Hakslijs savā darbā Brīnišķīgā Jaunā pasaule.

Foto: Shutterstock

Kā jau teicu, mēs skaidri redzam, kā pasaulē pieaug dažādu veidu kontrole, uzraudzība, pārraudzība. Arvien vairāk mūsu dzīvē dominē dažnedažādas instrukcijas, pārbaudes, atskaites. Sistēma cenšas kontrolēt katru cilvēka soli, un šis kontrolējošais slogs kļūst arvien smagāks, ir arvien jaunas direktīvas un normatīvi. Turklāt tagad milzīgas kontroles iespējas sniedz modernās tehnoloģijas. Šajā ziņā priekšgalā visiem soļo Ķīna, kur tā saucamā reitingu sistēma jau reāli ievieš tehnokrātisko totalitārismu.

Jaunās tehnoloģijas strauji attīstās, pasaule kļūst arvien caurspīdīgāka, un nemaz tik fantastiska vairs nešķiet iespēja, ka pavisam drīz mēs nonāksim Lielā Brāļa pastāvīgā kontrolē. Īstenībā jau tagad mēs ar vienu kāju atrodamies elektroniskajā koncentrācijas nometnē, un vēl tikai daži soļi, lai mēs tur būtu pilnībā... Šī nometne jau ir uzbūvēta, ir skaidri redzams tās perimetrs. Vēl visur nav novilktas dzeloņdrātis un vadiem nav pieslēgta elektrība, taču viss jau ir gatavs, lai cietuma torņos iekārtotos uzraugi. Ja nemainīsies mūsu civilizācijas virzība, mūs sagaida totalitārisms.

Vai civilizāciju piebeigs muļķi?

– Šodien daudz runā par izglītības degradāciju. Vai tiešām tā ir?

– Pirmkārt, uz to norāda IQ mērījumi un citi testi, kas veikti pēdējos gadu desmitos. Otrkārt, par to liecina mana pieredze. Drīz būs trīsdesmit gadu, kopš strādāju par pasniedzēju, un es labi redzu, kā samazinās studentu intelektuālā kapacitāte. Protams, studenti ir dažādi, tomēr kopējais līmenis slīd uz leju. Es runāju par spēju uzņemt, apstrādāt un atcerēties informāciju, par spēju mobilizēties nopietnam darbam, saprast un radīt tekstus. Šo situāciju veicina divi faktori: degradēta izglītības sistēma un masu kultūra.

Par pirmo faktoru tiek runāts bieži, par otro stipri retāk, lai gan tam ir milzīga nozīme. Ja bērni netiek audzināti nopietnam darbam, ja viņi tiek orientēti tikai uz izklaidi, tad ko no viņiem var sagaidīt? Audzināšana de facto ir atcelta, tā tiek tulkota kā vardarbība pret bērnu, jo audzināšana ir saistīta ar piespiešanu, bet piespiešana skaitās vardarbība. Taču, ja bērnus neaudzina, pastāv risks, ka viņi izaugs par mežoņiem, tas ir, par barbariem. Barbars ir cilvēks, kuram nav izglītības un kultūra ir sveša. Šeit ir vietā atcerēties Seno Romu, kas gāja bojā ne jau tāpēc, ka to ieņēma barbari, bet gan tāpēc, ka paši romieši kļuva par barbariem. Viņi degradējās, jo zaudēja kultūru.

Varam redzēt interesantu likumsakarību – kad Rietumu civilizācija strauji auga un vadīja tehnisko progresu, sabiedrībā valdīja liels optimisms un cerības, sociālo ideālu veidoja darbīgi un mērķtiecīgi cilvēki, kuri bija tendēti uz lieliem sasniegumiem un šķēršļu pārvarēšanu. Bet šodien valda pesimisms, vienaldzība un – pats galvenais – vēlme izvairīties no grūtībām un jebkādas piepūles. Tipiska situācija dekadentiskai civilizācijai. Atkal nāk prātā tā pati Roma.

Šādu situāciju veicina gan masu kultūra, kas orientē cilvēku tikai uz baudām un izklaidi, gan izglītības sistēma, turklāt ne tikai degradētu programmu un koncepciju, bet arī principa nauda seko studentma dēļ. Tas padara augstskolas finansiāli atkarīgas no studentu skaita, un rezultātā izglītības kvalitātes latiņa neizbēgami slīd uz leju, lai šo skaitu varētu nodrošināt.

– Ja muļķu ir ļoti daudz, viņi sāk diktēt noteikumus.

– Protams, ieriekšminētie divi faktori vairo muļķu skaitu. Mēs dzīvojam masu kultūras laikā, ko pareizāk būtu nosaukt par bezkultūras laikmetu. Starp citu, pirmais, kurš sāka runāt par muļķu masas diktātu, bija spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets, kurš savā ievērojamajā darbā Masu sacelšanās analizēja bezkultūras uzbrukumu. Gasets tāpat kā Špenglers jau pirms simt gadiem paredzēja tos procesus, kas norisinās tagad.

Viņš pauda uzskatu, ka Rietumu civilizāciju izveidoja cilvēki ar noteiktām īpašībām un kvalitātēm un ka tieši šo īpašību trūkums nākamajās paaudzēs var būt liktenīgs visai Rietumu civilizācijai. Tie ir pravietiski vārdi. Cilvēki, kas izveidoja Rietumu civilizāciju, bija apveltīti ar gribasspēku, mērķtiecību un atbildības izjūtu. Viņiem bija laba izglītība, viņi bija gatavi smagam darbam, gatavi upurēties augstāku mērķu labā.

Tagad šādas īpašības iet mazumā, jo ir pavisam citas vērtības. Protams, cilvēki ir dažādi, taču es nerunāju par atsevišķiem gadījumiem; tā ir kopīga tendence. Jau šodien tiek izteiktas bažas, ka jaunā formatējuma ļaudis nespēs pārvaldīt mūsu tehniski augsti attīstīto civilizāciju. Vairs nebūs pietiekami daudz kompetentu cilvēku, lai šo tehnoloģisko sistēmu uzturētu un attīstītu. Jau tagad speciālisti norāda uz problēmām zinātnē, jo tās attīstība sāk bremzēties. Zinātnieki noveco, un fundamentāli izrāvieni zinātnē vairs nenotiek. Pārsvarā tiek izmantoti un lietoti agrāk veiktie lielie atklājumi.

– Vai visi šie procesi nav saistīti ar to, ka pasaule vairojas sprintera cienīgā ātrumā? 20. gadsimta sākumā zemeslodi apdzīvoja aptuveni 1,6 miljardi cilvēku, bet tagad teju astoņi miljardi. Un šo miljardu vidējais izglītības līmenis diemžēl slīd uz leju.

– Jā, tas ir dabiski – masas kļūst arvien neizglītotākas un tumsonīgākas, tās sāk diktēt savu plebeju gaumi. Masu kultūra uzspiež zemo un primitīvo, turklāt ideoloģiski tiek grautas visas vērtību hierarhijas, zemo un zemisko pielīdzinot cēlajam un skaistajam. Rezultātā cēlais un skaistais tiek diskvalificēts un izspiests no apziņas. Mēs jau sākam pierast dzīvot starp kroplo un neglīto.

Mūsdienās jebkas tiek atzīts par vērtīgu, ikviena muļķība pasludināta par viedokli, kurā jāieklausās. Tas ceļ gan muļķības statusu, gan pašu muļķu pašapziņu. Tā rodas plebeju domas un gaumes diktāts, tā veidojas agresīvs plebeju pūlis, kas iznīcina kultūru. Tas ir tas, par ko savulaik runāja Hosē Ortega i Gasets. Starp citu, viņam ir trāpīgs formulējums, kas ir plebejs, – cilvēks, kurš nevienu neatzīst labāku par sevi. Tātad plebejs ir nevis sociālais statuss, bet dvēseles stāvoklis. Šodien tādu cilvēku ir arvien vairāk. Viņiem ir maz spēju un zināšanu, toties milzīgas ambīcijas, pretenzijas pret citiem un apkārtējo pasauli. Tā ir tumsonība. Kad šādu tumsoņu ir pietiekami daudz, viņi kļūst par civilizācijas kapračiem. Vēl pavisam nesen tāds pūlis boļševiku vadībā iznīcināja Krievijas impēriju. Ir arī citas analoģijas – tādu gadījumu vēsturē ir pietiekami daudz. Vēstures filozofs Arnolds Toinbijs rakstīja, ka civilizāciju grauj iekšējais un ārējais proletariāts. Un šodien tas ir reāls drauds mūsu civilizācijai.  

– Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka latviešu tauta pastāvēs tik ilgi, kamēr būs Dziesmu svētki. Tas ir galvenais vienojošais un mobilizējošais faktors latvietības uzturēšanai un apliecināšanai.

– Dziesmu svētki – tā ir iespēja apzināties un piedzīvot, ka esam tauta un esam vienoti. Diemžēl ikdienas dzīvē esam sašķelti, un ne velti teic – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Cīnoties par materiālajiem labumiem, esam gatavi viens otru apēst. Manuprāt, tautas attīstības galvenais priekšnosacījums ir savstarpēja solidaritāte. Ja būsim solidāri, būsim spēcīgi. Un tad nebūsim tik ļoti pakļauti ārējiem procesiem. Katrs no mums ir atbildīgs Dieva un mūžības priekšā, kā arī sabiedrības priekšā. Katram jādara tas, ko viņš spēj un var izdarīt dzimtenes labā.

Citi šobrīd lasa

Vienmēr kopā: Siāmas dvīnes tika atdalītas pirms 20 gadiem, bet aizvien guļ blakus
Vairāk nekā skaudrs stāsts: viņi lūdz palīdzību, jo vēlas savu puisēnu nogādāt ārstēšanai Kanādā
FOTO: ļaudis dodas baudīt Nacionālā teātra pirmizrādes
Skatīt visus komentārus

"Женщина этого не забывает": Лариса Гузеева впервые рассказала, в каком аду жила из-за домогательств

"Забирайте! Я без вас и этих наград выживу": почему Лию Ахеджакову называют "Дон-Кихотом в юбке"