Zemūdens medību valdzinājums un aizliegtais auglis
Šis būs nostalģisku atmiņu burtnīcu pārlapošanas stāsts. Tas būs par deficīta laikiem un ļoti daudz dažādu aizliegumu laikiem – tas būs par pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Padomju Savienībā ieslodzītās Latvijas cilvēkiem, kuri atrada iespējas pilnvērtīgi ceļot un baudīt vaļasprieku, kurš boļševiku vīzē tika bargi sodīts.
Laivošanas trakumi
Padomju Savienības teritorijā iesprostotajiem pilsoņiem atvaļinājumu mēnešos bija visai ierobežots izklaižu iespēju klāsts. Nomenklatūristi un citi partijas šeptmaņi jau laikus bija izsituši caurlaides uz Melnās jūras kūrortiem – Krimu, Jaltu, Sočiem vai Gagru, daži ekstremālu dziņu noskaņoti un rocīgi ļaudis, pateicoties visai lētajai padomijas transporta tīklu pārvadātāju izcenojumu politikai, sarūpēja sev ceļojumus uz Altaju, Kamčatku, Baikālu vai citām visai nomaļām, taču, mūsdienu acīm skatoties, eksotiskām vietām. Pārējie... Daži brauca uz saviem ārpilsētas dārziņiem, apmeklēja Jūrmalas pārblīvētās peldvietas, devās pasērst pie lauku radiem (tā gan lielākoties bija latviešu priekšrocība) vai laimīgi nokļuva kādā no Pierīgas sanatorijām. Un vēl bija laivotāji!
Brāļi laivinieki
Kā pirmie noteikti jāmin pēckara gadu jaunieši – studenti un sportiski aktīvi ekstremāļi, kuri, pavasaru plūdu nobeigumu akordiem izskanot, sedloja dažādu tipu (kanoe, smailes, katamarāni, gumijnieces) laivas un devās visai trakā un jaudīgā tripā pa Amatas, Abavas vai Abula pilnpiedziņas ūdeņu trasēm. Tie noteikti bija ļoti aizraujoši un adrenalīna pārsātināti karuseļi! Taču, ja atgriežamies pie pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem, modē bija laivošana pa lēnīgākām Latvijas upēm. Lielākās vai mazākās kompānijās – kā nu kuram labāk tīk. Populārākā upe bija Gauja, tad Venta, Aiviekste. Aizliegtajā sarakstā – Irbe, dažādas stulbas atļaujas paģērējošā Salaca.
Mūsu blice
Mans aktīvais laivotāja laiks pagāja no septītā līdz septiņpadsmitajam mūža gadam. Mūsu kompānija skaita ziņā bija visai pieticīga: ar retiem izņēmumiem vienīgi mūsu ģimene (es plus mamma un tētis) un dakteris Leonīds (saukts par Leo, vienvārdsakot – Lauva) ar kundzi Liliju. Ja neko neaizmirsu, tad mūsu 10–14 dienu garie braucieni veda pa Gauju, Bārtu, Pededzi, Ventu, Mēmeli, Aivieksti un divreiz pa Veļikaju. Dakteris Leons bija slavens medicīnas doktors, otolaringologs jeb vienkārši lors (sveiciens visām viņa savulaik izgrieztajām mandelēm!), kurš praktizēja arī Rakstnieku savienībā, un viņam bija pieejami daži labumi, kuri mūsu ceļojumu praksē ļoti noderēja. Galvenais no tiem bija minētās radošās savienības busiņš! Kāpēc tas bija svarīgi? Tāpēc, ka mēs braucām ar smailēm. Piemēram, mūsējā bija trīsdaļīga, kuras katrs fragments (alumīnija ribas, pārsegs) svēra teju divdesmit kilogramus, atšķirībā no gumijas laivām jeb tā sauktajiem pūšļiem, kurus pēc gaisa nolaišanas varēja sapakot līdz viena cilvēka nesamajai tiesai. Taču, lai cik loģistiski izdevīgs būtu pūšļa variants, bez normāla transporta tas viss nivelējas – atgādināšu, ka teju divnedēļu garā laivojumā piecu cilvēku līdzņemamais mantu apjoms (pārtika, drēbes, instrumenti utt.) ir līdzvērtīgs vismaz pusotram centneram. Tad, lūk, vieglais busiņš Latvija mūs nogādāja pie konkrētas upes punktā A un pēc noteiktām dienām gaidīja sev piebraucami ērtā vietā punktā B. Ideāli! Mans tēvs, būdams, hidroinženieris, apgādāja mūsu ekspedīcijas ar diezgan viedām (reizēm pat sovershenno sekretno militārām) kartēm, tāpēc mūsu braucieni (izņemot pāris aizmāršību gadījumus) izvērtās Īlona Maska kosmosa programmu plānojumu cienīgi.
Zemūdens medību aizliegtais valdzinājums
Vispār Padomju Savienībā viss atļautais un aizliegtais bija ierakstīts kaut kādu laika nogriežņu un dažu atbildīgu ierēdņu kaprīžu koordinātu asīs. Sešdesmitajos un pat septiņdesmitajos gados PSRS notika oficiāli valsts čempionāti zemūdens medībās – viens tajos gados esot risinājies Saulkrastu līča ūdeņos –, taču tuvāk astoņdesmitajiem jebkādas aktivitātes ar zemūdens stroķi tika pielīdzinātas skaudrai malumedniecībai ar attiecīgiem sodiem, līdz pat personiskā transporta līdzekļa (ar kuru esi ieradies aizliegtajā rūpalā) konfiskācijai. Starp citu, arī atjaunotā Latvijas Republika ilgus gadus netika skaidrībā ar zemūdens medību legalizāciju. Tagad Makšķerēšanas noteikumi paģēr V paragrāfa 37.–42. punkta – ar visām bojām, liegumiem, lomu embargo utt. – ievērošanu un izpildi.
Atgriežoties pie mūsu ceļojumiem – gan mans tēvs, gan Leons bija īsti zemūdens asi. Taču ļoti uzmanīgi: tikko medību vietai garām slīdēja citas atpūtnieku laivas, šautenes tika nobēdzinātas, un zēni izlikās, ka veldzējas ar eksotiskām Baltijas koraļļu ainavām. Inspekcijas sastapšanas gadījumos (ja godīgi, tādas gan neatceros) bija īpašais plāns – piestāt upes pretējā krastā un nometnē atgriezties jau pēc bumbvedēju aizlidošanas.
Amunīcijas paletes
Protams, ja skatāmies uz mūsdienu zemūdens mednieku bruņojumu, tad uznāk vēlme skaļi pinkšķēt. Sāksim ar stobriem. Nebija nekādu Scorpena, Beuchat, Salvimar supervieglo šauteņu, toties bija īpaši pasūtīti un veiklu amatnieku darināti alumīnija sakausējumu pneimatiskie (ar gaisa pumpi pildāmie) ieroči. Pumpēšana bija mans galvenais uzdevums līdz 11–12 gadu vecumam. Pati harpūna tika aprīkota vai nu ar pīķa uzgali, vai trīsžuburu dakšu: mans tēvs vairāk izvēlējās dakšu, kas nodrošināja platāku šaušanas leņķi, Leons – uzgali, kas savukārt deva lielākas iespējas veiksmīgi medīt kritalās (ar mazākām uzgaļa iesprūšanas iespējām) un citās zaru ambrazūrās, toties no strēlnieka prasīja snaipera prasmes.
Maska un trubiņa – vēl divas nirēja amunīcijas atslēgpozīcijas. Maska deva nedaudz neprecīzu, pareizāk sakot, ačgārnu, zemūdens mēroga kompozīciju, jo tās stikls bija ar 1,4–1,6 palielinājumu. Tātad, lai saprastu, vai asarītis tiešām ir tik milzīgs, vajadzēja maskas priekšā izbāzt brīvo roku un uz tās fona konstatēt, ka asarēns patiesībā ir mazs knibulis. Starp citu, Leonam bija visu laiku un ļaužu slavenākā ihtiandra Žaka Īva Kusto kuģa Calypso vārdā nosauktās firmas ražojuma maska. Trubiņa – tā bija 30–35 centimetrus gara plastmasas (mīkstāks materiāls īsti nederēja, jo spēcīgā straumē vai zaru armatūrās tas bīstami locījās) caurule ar gumijas iemuti. Pleznas lielākoties bija Ļeņingradas gumijas rūpnīcas ražojumi.
Par kostīmiem. Aizmirstiet par mūsdienu dažādu biezuma neoprēna (0,15–1,0 cm biezuma) hidrām! To laiku medniekiem virs parastas garās kokvilnas apakšveļas kārtas bija, šķiet, Igaunijā tapināts trīsdaļīgs daivinga smokings. Bikses ar pilnām pēdām, kuras jostasvietā rullējās no augšas uz leju; augšdaļa, kas bija velkama pār galvu un pēc visai sarežģītas stīvēšanās nostiepa ģīmi kā biezlūpu mori; plus vēl gumijas korsete, kas cieši presēja bikšu un augšdaļas savienojuma vietu. Vienalga, ūdens kostīma trūces tik un tā atrada un sūcās gar jostas vietu un vaigiem. Kad pēc maksimālā ūdenī uzturēšanās laika – tas bija ap divām stundām – mednieks atgriezās krastā, pēc atbrīvošanās no kostīma viņš izskatījās ne pārāk reprezentabli. Kaut gan reizēm, kā Leons stāstīja, pūšļa atvieglošana un silta šķidruma ievadīšana ļāvusi pieplusot kādas pārdesmit minūtes aktīva medību laika. Ja oponents jums saka – kāds tur kostīms, es varu tikai ar pleznām un trubu mierīgi nirt stundām, diskusiju varat beigt! Zemūdens medības ir ļoti rāms un uzmanīgs process, tā nav peldēšana, kur var griezt asinsriti, te siltums aiziet mežonīgā tempā!
Par Latvijas zemūdens bildi
Pats es aktīvi sāku nirt un medīt no četrpadsmit gadu vecuma. Pa šiem gadiem esmu sapratis, ka niršanas tehnikas ļoti atšķiras. Upē tu vari būt skaļāks, bet stāvošos ūdeņos – rāmās attekās, dīķos, ezeros – ir jābūt trīsreiz klusākam – kājas jāieliec vairāk ceļos, un jākustas tikai ar pleznu galiem. Latvijas ūdeņi, izņemot smilšu un grants karjerus, ir ļoti nepateicīgi zemūdens medībām, jo normāla redzamība te ir pāris nedēļas gadā. Piemēram, mūsu Mēmeles ekspedīcijas laikā piecas dienas pēc kārtas lija; es vairs neatceros, vai kaut kas tika nomedīts, bet abi mūsu dzīļu eksperti atgriezās pēc dažām minūtēm ar frāzi, ka neredz izstieptu roku (kaut cik cerīgi skaitās – ap 1,5 metriem). Turpretī izcila redzamība abas reizes bija Veļikajas upē – te es pirmoreiz dzīvajā redzēju un trofejā ieguvu pāris alatas, un vispār šī Pleskavas ezerā ietekošā upe man ir palikusi vislabākajās atmiņās. Tāpat kā Pededze, Bārta... Mūsu pusdienas – ar svaigi nomedītu zivi (pārsvarā līdaku, bet bija arī sapali, brekši, asari un ālanti), dāmu plūktām meža ogām un vienreiz pat – tītara olu pankūkām! Lai jums vēlīga un ūdeņos spilgtas redzamības pilna vasara!
