Vieta, kur atdusas varenie: 9 diženi mauzoleji
Cilvēku mūži un likteņi mēdz būt dažādi – mēļo, ka par katru no tiem varētu sarakstīt romānu. Cita lieta, ka dažiem izredzētajiem visas zvaigznes un kārtis ir sastājušajās tajā superretajā kombinācijā, ka viņi kļūst par radžām, karaļiem, ķēniņiem, imperatoriem, cariem, šahiem, ģenerālsekretāriem, sultāniem vai ģenerālismusiem un citiem olimpiešiem. Taču arī šajā, visaugstākajā, kastā cilvēku daba ir visai atšķirīga – vieni var būt pieticīgi, bet citi būvē diženas kapenes, piramīdas, tempļus un mauzolejus. Šoreiz mūsu stāsts tieši par mauzolejiem.
Kas ir mauzolejs?
Vārds ir cēlies no latīņu "mausoleum" un apzīmē monumentu plus tajā iebūvēto apglabājamo vietu (kameru), kurā atdusas aizgājēja pīšļi, un apkārt tai izbūvēta bēru zāle. Antīkajā pasaulē mauzoleji bija ļoti izplatīti Senajā Romā, vēlāk tie vairāk pārdislocējušies uz islāmticīgām valstīm – te tie ir apgreidoti ar ļoti augstām kultūras, arhitektūras un ticības pievienotajām vērtībām.
Mūžīgas mīlas vārdā
Celtne: Tadžmahals (Indija, pabeigts 1647. gadā)
Pīšļi: Mumtaza Mahala/Šahs Džahans
Stāsts. Šo pasaulē, iespējams, zināmāko mauzoleju mogolu imperators Šahs Džahans sāka būvēt 1632. gadā, gandrīz tūlīt pēc savas mīļotās sievas (otrās pēc skaita) Mumtazas nāves, kura mira dzemdību laikā. Šīs grandiozās celtnes, kurā kā perfektā kokteilī sajaukti indiešu, arābu un persiešu arhitektūras stili, būvē piedalījās vairāk nekā 20 tūkstoši strādnieku. Visu kompleksu veido pieci galvenie objekti – dārzs, galvenie vārti, mošeja, otra mošeja jeb džavabs un pats mauzolejs ar četriem minaretiem. Melš, ka projekta galvenajam arhitektam Ustadam Lahaurī pēc darbu pabeigšanas esot atņemta acu gaisma, taču pārliecinošu ziņu par to nav.
Sirpja un āmura ēnā
Celtne: Ļeņina mauzolejs (PSRS, 1930)
Pīšļi: Vladimirs Iļjičs Ļeņins
Stāsts. Patiesībā mauzoleju sāka būvēt jau 1924. gadā, tūlīt pēc pirmā boļševiku diktatora nāves. Pirmās divas bija koka pagaidu celtnes, bet patstāvīgā akmens būve tika pabeigta sešus gadus vēlāk. Kā visu oktobrēnu labākais draugs tur nokļuva? Personiskajā dzīvē proletāriešu atamans bija visai pieticīgs cilvēks un par kaut kādu savu mumificēšanas un līķa glorificēšanas kultu pat nedomāja. Lai arī pret to pēc Ļeņina nāves iebilda viņa atraitne un Trockis, komunistu banda ar Kaļiņinu un Staļinu avangardā nekādus cilvēciskus argumentus neizskatīja. Starp citu, Staļins pēc savas nāves uz pāris gadiem mauzolejā iegūlās līdzās savam cīņu biedram, bet 1956. gadā pēc kompartijas XX kongresa naktī un klusumā tika no tā iznests.
Visu laiku izveicīgākā vīra piemiņai
Celtne: Jasira Arafata mauzolejs (Izraēla, 2007)
Pīšļi: Jasirs Arafats
Stāsts. Par šo arābu valstsvīru varētu sarakstīt tikpat daudz grāmatu kā, piemēram, par Vinstonu Čērčilu. Starp citu, viņi abi ir Nobela prēmijas laureāti – anglis to saņēma par savu darbību literatūras lauciņā un Otrā pasaules kara vēstures aprakstīšanu, Jasirs 1994. gadā kļuva par Miera prēmijas ieguvēju. Tik pretrunīgi kā Arafats savas dzīves laikā vērtēts reti kurš politiķis – vieni viņu uzskatīja par varonīgu brīvības cīnītāju, citi par teroristu un pat korumpētu politiķi, kurš pārdevies Izraēlas interesēm. Tik daudz atentātu, kurus piedzīvoja un no kuriem izglābās veiklais palestīnietis, pasaulē nav laikam pieredzējis neviens cilvēks, varbūt tikai Džeimss Bonds. Sākumā Jasirs tika apbedīts akmens zārkā, kas, izrādījās, neatbilst islāma likumiem, tāpēc tika pārapbedīts. 2007. gadā viņa pīšļus Palestīnas pašpārvalde novietoja jaunuzceltajā mauzolejā, bet patlaban tas ir daļēji nojaukts, jo, šķiet, Arafatam nekad nebūs miera – viņa mirstīgās atliekas atkal ir ekshumētas, lai pārbaudītu, vai pirms nāves viņš nav bijis saindēts ar poloniju.
Diktatoru kapenes
Celtne: Kumsusanas Saules pils (Ziemeļkoreja, 1994)
Pīšļi: Kims Irsens/Kims Čenirs
Stāsts. Lai arī šim mauzolejam ir visai saulains nosaukums, patiesībā metafora nestrādā: ēka ir tumši pelēka un arhitektūrā – robusta un masīvi pliekana. Tās ir vienas no pasaules lielākajām un dārgākajām kapenēm – daži eksperti lēš, ka tā celtniecība varētu būt izmaksājusi teju miljardu dolāru! Pati būve (precīzāk – pārbūve, jo iepriekš tā bija Kima Irsena rezidence) notika laikā, kad Ziemeļkorejas tauta regulāri cieta badu sausuma un primitīvas lauksaimniecības dēļ. Nav zināms, cik valsts iedzīvotāju pēdējos gados šā posta dēļ ir gājuši bojā, bet sociālie analītiķi rēķina, ka tie varētu būt vairāki miljoni. Toties dzīvi palikušie var doties uz mauzoleju, kur bijušie tautas tēvi iebalzamēti dus zem zārku stikla vāku kupoliem – tiesa, katrs savā zālē.
Pasaules iekarotāja iztukšīts
Celtne: Čingishana mauzolejs (Ķīna, 1956)
Pīšļi: nav
Stāsts. Cik dīvaini, ka vienam no visu laiku pasaules dižākajiem karavadoņiem ir tik mazs mauzolejs, turklāt – tas ir tukšs! Zinām, ka 1227. gadā zārks ar Temudžina (hana dzimtais vārds) mirstīgajām atliekām tika nogādāts Centrālajā Mongolijā (tagad – vienkārši Mongolijā), kur arī slepus apglabāts. Un, zinot nomadu piesardzību un paražas, varam loģiski secināt, ka neviens no zārka kurjeriem dzīvs nepalika. Taču Mao vadītajiem Ķīnas komunistiem pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados uz vēsturisko patiesību bija nospļauties, un viņi Ordosas reģionā tradicionālā mongoļu stilā uzbūvēja šo celtni. Ne jau tādēļ, lai godinātu vīru, kurš 13. gadsimta ieskaņā viņiem aplauza grābekļus, bet gan lai izmantotu viņa skaļā vārda atbalsi un piesaistītu tūristu plūsmu. Šim nolūkam uz tuvākajām lielpilsētām ir izbūvētas modernas ātrgaitas šosejas.
Pateicība modernistam
Celtne: Antikabirs (Turcija, 1953)
Pīšļi: Mustafs Kemals Ataturks
Vēsture. Lai nu kurš, bet šis vīrs savas mūža mājas ir nopelnījis godam. Atcerēsimies, ka 1920. gadā, pēc Pirmā pasaules kara, kur Turcija spēlēja zaudētāju pusē, tika noslēgts Sevras līgums, kurš paģērēja apgraizīt lielu daļu valsts teritorijas. Turku nacionālisti Mustafas Kemala vadībā tam nepiekrita, pasludināja Turcijas Republiku un pēc neatkarības kara nodibināja Turcijas valsti tās pašreizējajās robežās. Jau vēlāk Ataturks (goda nosaukums ar nozīmi – turku tēvs) sāka ļoti plašas un dziļas politiskas, ekonomiskas un kultūras reformas, lai bijušo Osmaņu impēriju pārvērstu par modernu sekulāru un rietumniecisku lielvalsti. Mauzoleja nosaukums Antikabirs tulkojams kā Piemiņas akmens, un celtnes gala dizains tika izvēlēts no aptuveni 50 arhitektu piedāvātajiem variantiem.
Atdusas vieta, vēl dzīvam esot
Celtne: Ziedu nams (Serbija, 1975)
Pīšļi: Josifs Brozs Tito
Stāsts. Tito bija pirmais no pēckara socvalstu vadītājiem, kurš 1948. gadā paziņoja, ka ūsainais kalnietis (lasi – Staļins) var kratīties ellē, jo viņš savu Dienvidslāvijas nākotnes vīziju redzot citādāku. Nepagāja ne pāris dienas, kad padomju preses skribenti naidpilnā bezspēcībā apsaukāja viņu par asiņaino antikomunistisko fašistu. Lai ko mēs domātu par Tito un viņa visai autoritatīvo režīmu, nevar noliegt faktu, ka viņa politika spēja uzturēt mieru un kārtību līdz tam dumpīgo un nesamierināmo Balkānu tautu daudzkrāsu puzlē. Atgādināt, kāds haoss sākās Dienvidslāvijā pāris gadus pēc Broza Tito nāves? Interesanti, ka mauzolejs kā ziemas dārzs tika piebūvēts klāt pie Dienvidslāvijas vēstures muzeja ēkas, Brozam Tito vēl dzīvam esot.
Biedrs Če mūžīgi dzīvs
Celtne: Ernesto Če Gevaras skulpturālais komplekss (Kuba, 1988)
Pīšļi: Če Gevara
Stāsts. Laikam uz zemeslodes nav politiķa, kura attēlu ļaudis būtu sev uz krūtīm valkājuši biežāk nekā Če Geveras portretu. Šo valkātāju vidū bijuši gan Madonna, gan Džons Lenons, gan Miks Džegers, gan Josifs Brodskis un Vāclavs Havels. Dzimis Argentīnā visai turīgā ģimenē, vēlākā pasaules galvenā dumpinieku ikona divdesmit četru gadu vecumā absolvēja Buenosairesas universitāti ar ārsta kardiologa diplomu. Bet jau tad viņā plēnēja vai, iespējams, jau rūkdams kūrās fanātiska revolucionāra un taisnības meklētāja ugunskurs. Apsēsts ar marksisma idejām, viņš palīdzēja brāļiem Kastro gāzt Kubas diktatoru Batistu. Amati (Kubas bankas vadītājs, rūpniecības ministrs) Če pārāk neinteresēja – viņš atkal meklēja, kur aizdegt revolucionārās lāpas. Nedaudz patrokšņojis pa Kongo, viņš devās uz dzimto Dienvidameriku, lai Bolīvijā adaptētu Kubas sacelšanās scenāriju. Taču 1967. gada oktobrī viņa aktivitātes beidzās ar daudziem revolucionāriem ikdienišķu epilogu – letālu spilgtā mūža noslēgumu. Mauzolejs atrodas netālu no Santklēras pilsētas, kur biedrs Če izcīnījis vairākas nozīmīgas uzvaras. 1997. gadā viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas no Bolīvijas un šajā vietā pārapbedītas. Bez stēlas te uzcelta arī septiņus metrus augsta Gevaras bronzas skulptūra un nebeidz liesmot mūžīgā uguns, ko Fidels Kastro iededza jau 1988. gadā.
Ajatolla, kurš nepadevās
Celtne: Rūhollāha Mūsavī Homeinī mauzolejs (Irāna, tiek būvēts kopš 1989. gada)
Pīšļi: Ruhollāhs Mūsavī Homeinī
Stāsts. Domājams, daudziem nav svešs Irānas islāma revolūcijas galvenā līdera un ideologa vārds. Kad pēc 15 Irākā un Francijā izsūtījumā pavadītiem gadiem viņš atgriezās dzimtenē, viņš publicēja savu trimdas gadu garadarbu Islāma vara, kurā pauda divas galvenās dogmas valsts pārvaldē: pirmkārt, visai sabiedrības dzīvei jāpakļaujas Allāha likumiem – šariatam, otrkārt, lai to īstenotu, sabiedrības līderiem jābūt to zinātājiem – garīdzniekiem. Viss šis ļembasts beidzās ar ASV vēstniecības ieņemšanu, ķīlnieku krīzi pusotra gada garumā, karu ar Irāku un fatvu (rīkojumu nogalināt) pret Salmanu Rušdi. Pats mauzolejs tiek būvēts jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un tā izmaksas tiek lēstas virs viena miljarda ASV dolāru. Gala iznākumā tas aizņems 20 kvadrātkilometru teritoriju. Bez stāvlaukuma 20 000 mašīnu te vēl paredzēts iekārtot kultūras un tūrisma centru, kā arī islāma studiju universitāti.
