Leģendārais Eduards Rozenštrauhs - kāds viņš patiesībā bija? Koncerti, alkohols, slava

Padomju gados ar Eduardu Rozenštrauhu saistījās kāda neparastība – viņa dziesmas zināja gandrīz visi, bet viņu pašu gan ne. Mūziķi pazina tikai šaurā lokā, jo uz lielās skatuves viņu nelaida. Padomju laikā viņš lielākoties uzstājās dažādās jubilejās, klubu rīkotos vakaros – visur, kur aicināja, visvairāk jau mājas viesībās.  Lai kur tika aicināts, Rozenštrauhs visur spēlēja savu ierasto repertuāru, arī Zilo lakatiņu.

Ballītes Rozenštrauham patika, jo tur varēja iedzert un paflirtēt ar sievietēm. Mūzika, alkohols un sievietes – uz šiem trim vcaļiem balstījās komponista saviesīgā dzīve. Nenoliedzami, Rozenštrauham piemita tas, ko mēdz dēvēt par harismu. Kad viņš sāka dziedāt, viņš spēja paņemt klausītājus savā varā. Viņš bija atraktīvs un interesants vīrietis un to, ko darīja, darīja ar lielu pārliecību.  

Rozenštrauhs bija arī liels Latvijas patriots, turklāt savu patriotismu neslēpa. Padomju gados to tika retais varēja atļauties. Piemēram, pārrodoties no viesībām vai koncerta, viņš ar sadāvināto ziedu klēpi bieži devās pie Brīvības pieminekļa, nokrita tā priekšā ceļos, nolika puķes un, galvu noliecis, noskaitīja lūgšanu. Tas tika darīts atklāti un demonstratīvi, piesaistot garāmgājēju un miliču uzmanību. Viņi dzina Rozenštrauhu prom, bet puķes paslepus aizvāca.

Dziesminieks bija nelabojams nacionālists, kurš neslēpa savu nostāju un atklāti sūtīja savus nedraugus uz vienu vietu. Reizēm par savu klaigāšanu un pretvalstisko izrunāšanos komponists nonāca milicijā, taču drīz vien tika atlaists, jo pēc dabas bija ļoti komunikabls un apķērīgs, prata ar visiem sarunāt.

Viņa dzīves gājums bija pietiekami dramatisks, lai par to uzņemtu asa sižeta filmu. Tas attiecas uz kara gadiem, kuros liktenis Rozenštrauham nebija saudzīgs. Piedzīvojumu netrūka arī pēc kara, kad Rozenštrauhs dzīvoja bez dokumentiem un slēpās no varas pārstāvjiem.

Kara līkločos

Eduards Rozenštrauhs piedzima 1918. gada 13. augustā Rīgā. Ģimenē bez viņa auga vēl dvīņi Valija un Artūrs. Tēvs, kas maizi pelnīja, strādājot par pastnieku, nomira jau piecdesmit gadu vecumā, bērniem vēl maziem esot, jo bija apprecējies tikai četrdesmit gadu vecumā. Rozenštrauhi dzīvoja Rīgā, Valmieras ielā 7. Bērnībā visi trīs bērni bija apguvuši dažādu instrumentu spēli: māsa spēlēja klavieres, brālis – vijoli, Eduards – pat vairākus instrumentus, taču visvairāk iemīļoja akordeonu. Muzikālās lietas puikam padevās ļoti viegli, un laika gaitā viņš apguva ne tikai vijoli, klavesīnu un klavieres, bet arī dažus pūšamos instrumentus, prata spēlēt pat tik sarežģītu mūzikas instrumentu kā ērģeles. Diemžēl viņa daiļradē vienmēr valdījusi mākslinieciska nekārtība – Rozenštrauhs reti kad pierakstīja notis un dziedāja pēc atmiņas. Šajā ziņā bija nevērīgs un neakurāts.

Eduards mācījās Rīgas 38. pamatskolā, pēc tam pabeidza Rīgas 2. ģimnāziju un 1939. gadā iestājās Latvijas konservatorijā, Laumas Reinholdes klavieru klasē. 1940. gadā jaunekli iesauca karadienestā Latvijas armijas Jelgavas 3. kājnieku pulkā, kur viņš ieguva leitnanta pakāpi. 1941. gadā dienests turpinājās jau sarkanās armijas Latvijas teritoriālajā korpusā.

Kad sākās karš, Rozenštrauhs ar savu armijas daļu atradās netālu no Opočkas un nokļuva vācu aplenkumā. Karagūstekņus ievietoja Daugavpils nometnē, bet vēlāk jaunekli pārvietoja uz Ebenrodes karagūstekņu nometni Vācijā. 1942. gadā Eduardu kopā ar citiem likteņa biedriem atsūtīja uz Rīgu, kur viņam bija jāizvēlas, turpināt dienestu vācu armijā vai strādāt par tulku policijas bataljona štābā. Rozenštrauhs izvēlējās tulka darbu.

Tur gadījās notikums, kas iezīmēja krasu pavērsienu viņa liktenī. Izsniegdams diviem puišiem slepus izpildītas caurlaižu lapas, viņš pārkāpa okupācijas varas likumus un tika ievietots Centrālcietuma vieninieku kamerā. Vēlāk Rozenštrauhu pārsūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni, pēc tam iekļāva soda bataljona sastāvā un nosūtīja uz Koknesi rakt tranšejas. Vācu karaspēkam atkāpjoties, Rozenštrauhs kopā ar soda bataljonu nokļuva Kurzemes katlā. Karam beidzoties, Eduards atgriezās Rīgā.

Drīz vien viņu aizturēja un nosūtīja uz PSRS filtrācijas nometni Komsomoļskā pie Amūras, kur ieslodzītie tika nodarbināti BAM celtniecībā. Ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta pavēli 1946. gada rudenī šo filtrācijas nometni likvidēja, 1947. gadā Rozenštrauhs atgriezās mājās.

Eduards un skaistā Elvīra

Kad Rozenštrauhs atgriezās no izsūtījuma, viņš bija teju trīsdesmit gadu vecs, bet darbā neviens viņu negribēja ņemt – cilvēks ar tādu biogrāfiju skaitījās politiski neuzticams. Viņa māsa Valija Leļļu teātrī bija pianiste un palīdzēja arī brālim tur iekārtoties. Par nelielu samaksu varēja izrādēs spēlēt akordeonu, bet pēc kāda laika šo darbu viņš zaudēja. Interesanti, ka daudzus gadus Rozenštrauhs bēguļoja no varas iestādēm, jo viņam nebija padomju pases.

Viņš strādāja visdažādākos pagaidu darbus, līdz beidzot, kad bija nokārtojis dokumentus, viņu pieņēma par saimniecības pārzini Celtnieku klubā Lāpa. Vēlāk kāds draugs palīdzēja iekārtoties sarkankarogotajā rūpnīcā VEF par sargu. Viņa postenis atradās pie galvenās ieejas, bet pēc kāda laika viņu pārcēla apsargāt noliktavas, kas atradās aiz VEF kultūras pils Čiekurkalnā. Alga nebija liela, un brīvajās dienās viņš piepelnījās, spēlējot un dziedot ballītēs.

Jāteic, ka Rozenštrauham jau kopš jaunības bija liela piekrišana pie sievietēm. Eduards piederēja pie tiem, kurus mēdz saukt par donžuāniem, meituģēģeriem, babņikiem. Šeit pieminams kāds notikums no Rozenštrauha bērnības. Kad mazo Eduardu kristīja Pāvila baznīcā, māte viņu ieģērba meiteņu kleitiņā un novēlēja, lai viņš būtu sieviešu mīlulis. Un tā arī notika – savā dzīvē viņš bija sieviešu aplidots, ko arī labprāt izmantoja. Lai nokļūtu izraudzīto daiļavu apskāvienos, Eduards neskopojās ar komplimentiem, bučoja rokas un solīja precēt.

Interesanti, ka viņa māte Alvīne savam dēlam bija noskatījusi bagātu sievu – kādas Rīgas fabrikas īpašnieci, divdesmit gadu vecāku par viņu. Tomēr Eduards bija kategoriski atteicies no tādas ieceres. “Es to veceni neprecēšu!” noskaldīja Rozenštrauhs. Viņš jau bija noskatījis sev meiteni – skaisto Elvīru. Abi iepazinās kādā ballītē, Elvīrai tobrīd bija astoņpadsmit, bet Eduardam – 23 gadi. Pasākumā Rozenštrauhs bija ieradies ar akordeonu plecā un spēlējis. Ieraudzījis Elvīru, viņš iededzies jūtās, nokritis viņas priekšā uz ceļiem un dziedājis. Tieši viņai Eduards vēlāk veltīja savu leģendāro dziesmu Zilai lakatiņš. Abi apprecējās 1943. gada 24. oktobrī. Ģimenē piedzima meita Skarleta un dēls Eduards.

Radi stāsta, ka jaunībā Elvīra līdzinājusies filmu zvaigznei Marlēnai Dītrihai. Viņa arī centusies atdarināt aktrisi – balinājusi matus un izdzīto uzacu vietā vilkusi šauras krāsu strīpiņas.

Rozenštrauha māte Alvīne, kura vēlējās, lai dēls apprecētos ar bagāto namsaimnieci, diezgan šķībi skatījās uz Eduarda izredzēto. Viņa negāja uz laulību ceremoniju Pāvila baznīcā un nepiedalījās kāzu svinībās. Nepatika pret nevēlamo vedeklu turpinājās visu mūžu, laipnāka viņa kļuva tikai pret mazbērniem. Elvīra, kurai bija tikai pamatskolas izglītība, kādu laiku strādāja par pārdevēju dažādos veikalos, vēlāk par oficianti kafejnīcās.

Komponista dēkainā dzīve un attiecības ar sievu atklātas Džovitas Grebzdes grāmatā Rozenštrauha atgriešanās, kur meita Skarleta stāsta: “Abu attiecības bojāja tēva lielā piekrišana pie sievietēm. Rozenštrauhs bija stalts, iznesīgs, galants un… citu sieviešu iekārots. Ar savām melodiskajām dziesmām viņš sajūsmināja visas – gan jaunāka, gan vecāka gadagājuma kundzītes.

Papam patika lielā uzmanība, ko viņam veltīja daiļais dzimums; daža laba muzikantam uzbāzās, pat nekautrēdamās no sievas klātbūtnes. Papam bija tāda mode – kad bija ierāvis čarku, viņš ar savu partneri iedejoja blakusistabā, kur to grāba un bučoja. Mana mamma, to redzējusi, pārnāca no ballītes un mājās sacēla briesmīgu jandāliņu.”

Ģimenes strīdos Rozenštrauhs allaž dievojās, ka sievu nekad nav krāpis un mīlējis tikai viņu. Iespējams, viņš tiešām mīlēja Elvīru, bet dēkas ar citām sievietēm bija tikai dzīves iekrāsošanai. Lai arī kādas bija komponista attiecības ārpus ģimenes, par šķiršanos nebija runas. 

Koncerti, alkohols un slava

Septiņdesmitajos gados Rozenštrauhu uzmeklēja padomju kultūras darbinieks, koncertu vadītājs Valfrīds Puķe. Viņš sāka organizēt Rozenštrauha koncertus lauku klubos. Komponists spēlēja akordeonu un dziedāja, bet Valfrīds skaitīja dzejoļus, stāstīja par mākslinieka dzīves gaitām, grūto bērnību un radošajām izpausmēm. Šādā formātā viņi uzstājās daudzus gadus, līdz sākās Atmodas laiks, kas komponistu uzrāva slavas augstumos.

“Eduards Rozenštrauhs nav mums pazīstams, bet ir visiem zināms. Nav tāda cilvēka zālē, kas nezinātu Rozenštrauha dziesmas,” – tā savu stāstījumu par Rozenštrauhu vienmēr iesāka Valfrīds Puķe. “Visi tās ir dziedājuši un dzied, un nenotiek neviens pasākums, arī bēres, kur neskanētu Rozenštrauha dziesmas.”

Padomju gados koncertu rīkotājam Puķem vajadzēja ļoti uzmanīt Rozenštrauhu, jo māksliniekam bija atkarības problēmas – viņš varēja piedzerties uz līdzenas vietas. Arī meita neslēpj, ka tēvam piemitis vēriens alkohola lietošanā. Vienu nedēļu viņš bijis skaidrā, divas – pilnā.

Bija gadījumi, kad pasākuma rīkotāji lika pudeles galdā jau pirms koncerta, un tad Puķe vienmēr atgādināja: “Pirms koncerta komponistam grādīgo nemaz nerādiet. Citādi koncerta nebūs un jums būs jādzied pašiem.” Rozenštrauhs allaž palika uzticīgs principam nekad neatstāt telpas, kamēr viss nav izdzerts. Un tāpēc, rūpējoties par pasākuma gaitu, Puķe allaž uzraudzīja Rozenštrauhu un neļāva viņam dzert pirms koncertiem. Kā stāsta meita Skarleta, tēvs reizēm pārradies mājās gauži neapmierināts un burkšķējis, ka atkal tas riebīgais Puķe nav ļāvis dzert tik, cik gribējies. 

Tad pienāca liktenīgais 1988. gada jūnijs, kad maestro Raimonds Pauls gluži kā burvju mākslinieks, rīkojot savus koncertus, no cepures izvilka… Rozenštrauhu! Četros koncertos pirmajā daļā skanēja Paula mūzika, bet otro Maestro atvēlēja Eduardam Rozenštrauham, kurš ar savu akordeonu kāpa uz Lielās ģildes skatuves. Vienā mirklī Rozenštrauhs kļuva par Latvijas mēroga slavenību. Viņu pavadīja skaļas ovācijas, nerimstoši aplausi un milzīgi ziedu klēpji. Tas bija laiks, kad viņa vārds uz afišas spēja pulcēt pilnas zāles, jo visi gribēja ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt, kā tad īsti tas Rozenštrauhs izskatās. Par viņu radās liela interese arī koncertu rīkotājiem, kas sajuta iespēju labi nopelnīt. 

Viena no pirmajām, kas vērsās pie komponista, bija žurnāliste Drosma Jurjeva, piedāvājot Rozenštrauham muzicēt kopā ar grupu Mantojums un jauno dziedātāju Indru Lintiņu. Rozenštrauhs piekrita, turklāt turpināja sadarboties ar agrāko koncertu rīkotāju.

Tā sanāca, ka Jurjeva organizēja koncertus vienā vietā, bet Valfrīds Puķe, kurš negribēja atkāpties, citā. Veidojās konflikts, kas kulmināciju sasniedza Mežaparkā 1988. gada septembrī. Rozenštrauhu gaidīja 35 tūkstoši klausītāju, bet mūziķis tā arī neieradās. Viņš tajā pašā dienā piedalījās Jurjevas rīkotā koncertā Lejasciema vidusskolā Gulbenes rajonā.

Savs viedoklis par notikušo bija arī Rozenštrauha meitai Skarletai, kura atzina: “Dāmas saprata, ka šis dziedošais vecītis ir īsts naudasmaiss, no kura viņām nu ļoti gribējās pagrābties. Tēva istabā vairākas stundas notika pārrunas, jo viņš diezgan ilgi svārstījās par savu izvēli. Es nezinu, ko tās dāmas tēvam sasolīja, bet viņš nolēma aiziet no sava ilggadējā koncertu organizētāja Valfrīda Puķes. Puķe bija ļoti sašutis par tēva rīcību, ko uzskatīja par nodevību.”

Apkrāvies ar puķēm

Lai vai kā, bet Rozenštrauha popularitātes ceļš veda augšup. Tas bija slavas apvīts, un arī naudas netrūka. Rozenštrauhs aktīvi koncertēja ne tikai Latvijā, bet arī devās pie tautiešiem Amerikā, Kanādā, Vācijā un Austrālijā. Reizēm notika pat trīs koncerti dienā. Varēja vien apbrīnot mūziķa izturību, cilājot smago akordeonu un uzstājoties vairākas reizes dienā. Pie Rundāles pils 1988. gada 13. jūlijā koncerta Pa kuru laiku nosirmoja jūra apmeklētāju automašīnu rinda stiepās piecu kilometru garumā, pils pagalmā pulcējās divpadsmit tūkstoši klausītāju.

Mājās no koncertiem viņš parasti atgriezās, apkrāvies ar puķēm, un vienmēr kāds palīdzēja līdz dzīvoklim atstiept smago akordeona kasti. Sajūsminātie klausītāji komponistam dāvināja ne tikai ziedus, bet arī pašadītus cimdus, gleznas un kristāla vāzes. Piemēram, pēc koncertiem fabrikā Laima viņš mājās atstiepa daudzus kilogramus konfekšu. Kļūstot turīgāks, viņš valūtas veikalā nopirka krāsu televizoru un videomagnetofonu, bet nopelnīto naudu turēja trijās krājkasēs.

Arī popularitātes gados Rozenštrauhs palika savā agrākajā divistabu dzīvoklī Dzelzavas ielā, kurā dzīvoja arī viņa meita Skarleta ar vīru Arni. Ik pa brīdim bija arī skandāli, jo, kad Rozenštrauhs bija sadzēries, mēdza skaļi bļaustīties. Meita atceras: “Tēvs bija nepārtraukti jāslavē. Ieejot viņa istabā, man vajadzēja viņu paglaudīt pa spalvai, palielīt, ka viņš ne tikai skaisti dzied, bet arī labi izskatās. Es viņam stāstīju, ka cilvēki gandrīz katru dienu zvana un interesējas par Rozenštrauhu, ir sajūsmā un dievina viņu. Tad tēvs norima, trakošanu aizmirsa, atkusa, un viņa mute skarbiem vārdiem aizvērās. Tēvs uzmanīgi klausījās, bet svētlaime viņu pārņēma tad, kad teicu, ka dažas dziesmas ir pat labākas par Raimonda Paula dziesmām. Kad biju visu izrunājusi, palūdzu viņam naudu saimniecības vajadzībām, ko viņš ar dāsnu žestu vienmēr iedeva.”

Pēdējā mīlestība

Dzīves nogalē Eduarda sievai Elvīrai saasinājās veselības problēmas – cukura diabēts. Pēdējos vienpadsmit gadus viņa bija akla, turklāt viņai tika amputēta kāja. Elvīra nomira 1988. gada vasarā, un Rozenštrauhs to ļoti pārdzīvoja. Viņi kopā bija nodzīvojuši 45 gadus. Kaut arī sievai bija darījis pāri, Rozenštrauhs tomēr viņu mīlēja.

Kad Eduards kļuva slavens un jau bija atraitnis, sievietes viņa dēļ kļuva vai trakas. Nu viņam vairs nevajadzēja pūlēties, aplidojot dāmas, jo viņas pašas, tā teikt, bāzās virsū. Kundzes nepārtraukti zvanīja komponistam uz mājām un aicināja uz randiņiem.

Koncertējot Amerikā, Kanādā, Austrālijā un Vācijā, viņš tikās ar saviem jaunības draugiem un skolasbiedriem. Uzradās arī sievietes, kuras aicināja Rozenštrauhu palikt un piedāvāja apprecēties, taču komponistam tuva bija Latvija – viņš rāvās atpakaļ uz mājām.

Taču no vienas sievietes viņam neizdevās izvairīties. Par Rozenštrauha pēdējo mīlestību, ja tā var izteikties, kļuva Indra Lintiņa, ar kuru viņš muzicēja uz vienas skatuves. Viņa bija tikko beigusi konservatoriju un kļuvusi par Rīgas operetes teātra solisti. Kad viņi sāka dzīvot kopā, Eduardam bija 70, bet Indrai – 27 gadi. 

Skarleta stāsta: “Tēvs bija ļoti greizsirdīgs, bet to jau var arī saprast, ņemot vērā abu lielo gadu starpību. Citu reizi, kad I. pārāk ilgi bija prom no mājām, tēvs devās viņu meklēt. Bet pēc dažām dienām viņa jau pati bija atkal klāt. I. pie mums nodzīvoja pāris gadu.” Viņi dzīvoja Dzelzavas ielas divistabu dzīvoklītī – vienā istabā komponists ar Indru, otrā viņa meita Skarleta ar vīru Arni. Meita zināja stāstīt, ka abu attiecības virzījušās kā pa amerikāņu kalniņiem – augšā un lejā.

“Nereti abi, durvis klaudzinādami, tā ka rībēja viss stāvs, pēc koncertiem mājās ieradās ap četriem naktī. Kaut tēva istabas durvis bija aizvērtas, tik mazā dzīvoklītī, kāds ir mūsējais, varēja dzirdēt katru troksni. Abi runāja skaļā balsī, un apkārtējie viņus neinteresēja. Ja tēvs kaut ko burkšķēja, I. deva pretī vai kārtējo reizi paķēra savu bērnu un, durvis ar lielu blīkšķi aizcirzdama, izskrēja no dzīvokļa. Tad tēvs atkal līdz rītam zvanījās uz visām pusēm, kamēr pierunāja savu sirdsdāmu atgriezties. Viņš izpildīja katru I. iegribu. Nopirka viņai zelta auskariņus, ķēdīti, skaistu, garu sarkanu mēteli ar polārlapsas apkakli. Vēlāk, kad atkal sanaidojās ar I., viņš man iegrūda 600 rubļu, lai es nopērku tādu pašu mēteli kā  I. Diemžēl savam augumam sarkanu mēteli neatradu, bet, ja būtu, nopirktu gan, tikai citā krāsā.

Mums ar vīru bija sešos jāceļas, lai ietu darbu, bet jandāliņu dēļ bieži bijām neizgulējušies un dusmīgi. Tā bija īsta trako māja. Tomēr centāmies nejaukties pa vidu, jo man bija bail pat muti atvērt. Kā tēvs teica, tā arī bija. Iebilst, aizrādīt vai pamācīt nedrīkstēja. Uz vecumdienām tēvs kļuva arvien valdonīgāks un bija gatavs nosist ikvienu, kas viņu mācīja dzīvot vai komandēja. Mēs ar vīru uz to visu skatījāmies kā uz vienu traku cirku. Spriedām, ka tie abi ir galīgi jukuši. Bija pilnīgi nesaprotami, kāpēc tik jaunai un skaistai sievietei vajadzēja tā noņemties ar manu večuku.”

Pēdējā ballīte un beigas 

Rozenštrauhs līdz mūža galam bija pārsteidzoši enerģisks un rosīgs. Meita stāstīja, ka tēvs līdz pat septiņdesmit gadu vecumam mājās vairākas reizes varējis pievilkties pie durvju stenderes augšējās apmales. Viņš arī vecumā bija saglabājis sportisku augumu – bez liekiem kilogramiem. Rozenštrauhs uzsvēra, ka muzikantam jābūt labā sportiskā formā, jo akordeona spēles apvienojums ar dziedāšanu ir fiziski smags un grūts darbs. Un tiešām – reti kurš to varēja darīt stundām ilgi kā Rozenštrauhs. Pirms koncertiem viņš nekad neēda, jo diafragmu nedrīkstēja noslogot ar lieku smagumu.

Ļoti uzmanīgi viņš izturējās pret savu galveno darba instrumentu – akordeonu. Pats to laboja un turēja nevainojama kārtībā. Tiklīdz saklausīja, ka akordeons vairs labi neskan, ķērās pie darba un to izjauca. Izklāja uz galda baltas papīra lapas, uz tām salika visas izjauktā mūzikas instrumenta detaļas, pie katras klāt pielika klāt zīmīti ar numuru un atrašanās vietu. Kad instruments bija no jauna salikts, jutās ļoti gandarīts. Ielika to futrālī un devās koncertēt.

Kā izrādās, Rozenštrauhs bija ne tikai izcils muzikants, bet arī visnotaļ praktisks cilvēks. Viņš prata daudzus darbus. Radi stāsta, ka vecajā mājā pats ielicis jaunu koka grīdu, izlīmējis tapetes, nošpaktelējis un nokrāsojis baltus logus. Pratis arī tualetes podu ielikt, spējis salabot radioaparātu, televizoru un gludekli, mazgājis savus kreklus, tos lāpījis un gludinājis.

Komponista nāve bija ātra un pēkšņa. Viņš aizgāja 1992. gada 8. martā, kad bija pārnācis no kārtējām kāzām, kas tika svinētas divas dienas. Rozenštrauhs tur bija aicināts kā muzikants. Aculiecinieki stāstīja, ka viņš visu nakti bez atpūtas esot spēlējis akordeonu, dziedājis, dejojis, dzēris konjaku un kā negudrs ņēmies pa pirti.

Protams, Rozenštrauhs vairs nebija nekāds jauneklis, turklāt viņam bija problēmas ar veselību. Bieži sāpēja galva, īsti nefunkcionēja kuņģis, streikoja sirds, un skapis bija pilns ar visādām zāļu kārbām. Medikamentus viņš lietoja labprāt, taču kategoriski atsacījās doties pie ārstiem. Kad pārnāca mājās no kāzām, vēl iedzēra melno balzamu un devās gulēt. Kad nākamajā rītā meita iegāja tēva istabā, viņš jau bija miris. Eduardu Rozenštrauhu apglabāja Pirmajos Meža kapos līdzās sievai Elvīrai. Uz šīs zemes viņš bija nodzīvojis 73 gadus.